Eneagrammas vēstu

Mēdz sacīt, ka kaislības vada mūsu izvēles. Lai arī apzināti cenšamies sevi vadīt, tomēr ir situācijas, kuras gribētos no dzīves izdzēst. Neesam bijuši tādi, kā gribētos. Jeb tieši pretēji- apkārtējie nez kāpēc ir reaģējuši mums nesaprotamā veidā. Tad pārņem sajūta, ka ir nepieciešams kaut ko mainīt. Vidi, apkārtējos, jeb pat varbūt sevi. Lai saprastu, kas notiek un, galvenais, ko darīt? 

Ar šo sajūtu cilvēki jau sastapušies pašos civilizācijas pirmsākumos un mēģinājuši rast šai problēmai risinājumu. Saprast sevi un saprast apkārtējos. Dzīvot mierā un saskaņā ar sevi un apkārtni. Tamdēļ eneagrammas vēsture ir meklējama tur- pašos cilvēces pirmsākumos, laikā, kad cilvēki sāka apzināties sevi. Pilnīgi iespējams, ka šīs zināšanas ir senākas, kā par to liecina vēsturiskie pieraksti.

Vēsturiskajos pierakstos iespējams atrast atsauces uz eneagrammas teorijā minētajām sakarībām jau senajā Grieķijā, kur mita Pitagors. 

Pats eneagrammas simbols gan sastopams vēl pirms Pitagora laikiem, diemžēl bez attiecīgajiem aprakstiem. Ir tikai atsauces uz Babilonijas ezotērisko skolu Sarmoung, kas glabājusi visas cilvēces, vēl pirmsplūdu laika, zinības. Zīmīgi, ka tāda paša nosaukuma- Sarmoung (izruna dažādās valodās var atšķirties) sūfiju brālības apmeklējumus vēlākos laikos piedēvē gan Raimunam Lullijam /Ramon Lull/ (13.gs.), gan Georgam Gurdžijevam (19./18.gs.mijā), gan Oskaram Ičāzo (20.gs).  Arī pats Pitagors daļu savu zinību esot apguvis Babilonijā.

Pirmās rakstiskās liecības par dažādām kaislībām, kas vada cilvēku dzīves ir izveidojis Evagrijs no Pontas. Evagrijs bija viens no kristīgas ticības kustības - Tuksneša tēvi- pārstāvjiem. Viņa veidotais apraksts sasaucas ar to, kādu mēs eneagrammu pazīstam mūsdienās.  Turpmākajos gadsimtos dažādās Eiropas vietās ir sastopamas rakstiskas liecības gan par eneagrammas simbolu, gan cilvēcisko kaislību veidiem, gan to, kā ar tiem strādāt. 

Tā eneagrammas simbolā ietvertās zinības klejoja cauri gadsimtiem, līdz ar tām saskārās grieķu izcelsmes armēņu mistiķis Georgs Gurdžijevs. Mēdz sacīt, ka Gurdžijevs atgrieza rietumu pasaulei aizmirsto eneagrammu. Ir saglabājušās liecības, ka pie Gurdžijeva savulaik mācījušies gan Ādolfs Hitlers, gan Josifs Staļins. Gurdžijeva idejas vēl joprojām popularizē atsevišķas kopienas. Īpašu popularitāti ir ieguvušas Gurdžijeva kustības- secīgu kustību kopums, kuru apzināta pildīšana palīdz sasniegt augstāko apziņas līmeni. 

Tādu eneagrammas pieeju un pielietojumu, kādu to pazīstam mūsdienās, ir radījuši vairāki lieliski pētnieki. Līdz ar New Age kustību, rietumu kultūrā veidojās alkas pēc dziļākām zināšanām par cilvēka un Visuma sakarībām. Tas bija laiks, kad attīstījās vairāki psiholoģijas virzieni un pieejas, kas ietvēra ne tikai klasisko, zinātniski- bioloģisko skatījumu. Tā Oskars Ičāzo savos augstāko zināšanu meklējumos sastapa eneagrammu un pievērsa uzmanību tieši tās psiholoģiskās tipoloģijas aspektam. Viņš izveidoja studentu grupu, sauktu Arikas skola, kuras ietvaros dalījās savās zināšanās. Viņa skolnieku vidū bija arī Klaudio Naranho, kuru ārkārtīgi aizrāva viss, ko viņš uzzināja un piedzīvoja šajās studijās. Kā pats Naranho saka, viņš no Ičāzo ieguva īpašu dāvanu- noteikt cilvēku eneatipus. Naranho pēc Arikas skolas atgriezās savā darba vietā, Kalifornijas universitātē, un nopietni sāka strādāt pie eneatipu (tā eneagrammas teorijā dēvē psiholoģiskos tipus) aprakstu veidošanas, sasaistot to ar tā laika zināšanām par cilvēku psiholoģiju. Viņš izveidoja apmācību grupu, kas tad arī bija viņa galvenais pētījuma objekts. Lai arī, uzsākot dalību šai grupā, ikvienam dalībniekam bija jāapņemas iegūtās zināšanas neizpaust, tomēr drīz vien daļa Naranho studentu sāka veidot paši savas apmācību grupas, publicēt rakstus un grāmatas, tā ļaujot šīm zināšanām izplatīties. Studiju grupā bija arī kāds jezuītu priesteris Roberts Oks, kurš ar laiku sāka šajās zinībās apmācīt arī citus priesterus. Tā šīs zinības atkal atgriezās kristīgajā pasaulē. Iepazīstot Oksa semināra materiālus, eneagrammu sev atklāja Dons Risso un nolēma nopietni pievērsties tas studijām. Ar laiku viņam pievienojās Rass Hadsons un viņi kopā izveidoja Eneagrammas institūtu, kurā gan turpināja pētīt eneagrammas sakarības, gan dāsni dalīties ar eneagrammas zinībam. Tieši Dons Risso aprakstīja eneatipu attīstības līmeņus, kas gan tiešā, gan pārnestā nozīmē paplašināja eneagrammas izpratni un pielietojumu. Savukārt 21.gadsimta sākumā divi eneagrammas skolotāji Deivids un Ketrīna Fouvri savu pētījumu rezultātā izveidoja eneagrammas tritipu teoriju, kas paskaidro, kā un kāpēc mūsu eneatipu ietekmē tas, kādā vidē esam dzīvojuši.


Kā redzams, eneagrammas vēsture iesniedzas dziļā senatnē. Tajā ir daudz neskaidrību un tikai nojausmu par avotiem. Tomēr tas netraucē mūsdienu psiholoģijas jomas profesionāļiem pētīt un pilnveidot eneagrammas teoriju. Tā turpina attīstīties arī tagad (piem eneatipu sasaiste ar dominējošo neiromediatoru klātbūtni)!
Šķiet, cilvēku vēlme sevi izzināt ir nerimstoša un vēlme kļūt par sevis labāko versiju bijusi, ir un būs mūžīga vērtība!