Gads ir balts no abiem galiem

 ...un pa vidu zaļš. Jā, zaļš gan. Nebūtu domājusi, ka tas zaļums būs iekš koridora. Nu, bet, ok. Kā ir tā ir. Gada pēdējā darba diena un gada pēdējā iespēja apkopot pieredzēto. Gada secinājumi:

-nav vērts no cilvēkiem gaidīt to, ko viņi nespēj dot. Gan jau ka zināt, ka ābelēs čiekuri neaug un aitām kucēni nedzimst. Nē. Un tieši tāpat nav vērts gaidīt empātiju no cilvēkiem, kuri nav ar šo prasmi piedzimuši vai gadu gaitā attīstījuši. Skarbi, ja tie ir tuvinieki. Neko darīt. "Smile&wave", kā reiz ieteica man kāda tiešām empātiska paziņa, uzklausot manu sāpi.

-vēzītis ir daudz "godājamāka" kaite sabiedrībā kā laimborelioze. Dīvaini rīkot šādas sacensības. Bet, ir kā ir. Uz savas ādas piedzīvots. Laimborelioze bieži vien tiek uztverta kā iedomu kaite, vai "man bija un es ar antibiotikām izārstējos, ko čīksti", bet vēzītis ir "ak, vai, ak vai, nabadzīte". Lai gan subjektīvi mana fiziskā pašsajūta ir bijusi daudz sliktāka ērču kaites, nekā otra daudzkāju radījuma dēļ. Par psihisko gan vēl varētu pastrīdēties. Šoks, bailes, izmisums utml....Šo pieredžu buķeti mani bagātīgāk ir nācies piedzīvot tieši otrajā gadījumā. Un tieši vēzīša dēļ esmu atgriezusies terapijā. Tiesa, pie cita speciālista. Daudz apzinātāk formulējot savas vajadzības. Un daudz apzinātāk prasot to, ko vēlos saņemt. Varbūt tas tad arī ir tas lielākais mans šī gada ieguvums.

Apzināti formulēt, ko vēlos. Un darīt visu, lai to saņemtu. Starp citu, tieši tā to dara kouči. Ironiski, jo pati jau ar koučingu nodarbojos gadus 12. Pirmo reizi šo pieeju izmantoju, apsverot, kāda man palīdzība un atbalsts būtu nepieciešams. Līdz šim manu mērķu klāstā nozīmīgu vietu ieņēma tas, kā pēc iespējas plašāk sniegt atbalstu citiem. Hā. No sava eneatipa neizbēgsi. Būs vien jāstrādā ar to, no kā centies izbēgt. Smile&wave :). 

Lai zaļais mums visiem jaunajā gadā saistās ar atdzimšanu!

Keep going.