Šodien sarunāta vizīte. Daktere teica: "Jūs taču varat arī darba laikā? Atbrauciet. Man kabinets nebūs vajadzīgs. Tad būs analīžu rezultāti un es varēšu pazvanīt uz zaļo koridoru." Ok. Analīžu rezultāti ir. Ierodos reģistratūrā un saku: "Man šodien pie dakteres". Man atbild: "Neko nezinu. Šodien kabinetā pieņem cita daktere. Zvaniet savējai." Apmulstu. Telefona numura man nav. Šī bija pirmā vizīte pie viņas, jo iepriekšējā daktere bija pirms gada mirusi, vajadzēja meklēt jaunu. Labi. Aizeju uz kabinetu, tur arī apstiprina, ka viņa šodien nepieņem. Bet es lēnām apdomāju, ka varbūt daktere ir domājusi, ka man jāmeklē viņa nodaļā. Sameklēju nodaļu. Esot izgājusi. Gaidu. Un domāju, kamdēļ tik vienkāršas lietas sarežģās. Šķiet, dakterei ir bijis kāds iekšējais monologs, kur tikai daļu viņa atspoguļojusi man. Noteikti satraukums. Ok. Pēkšņi blakus izdzirdu: "Ko mēs runājām par šodienu? Es vairs neatceros." Paceļu acis un redzu dakteri. :) Atsaku, ka kaut kas bija par analīžu rezultātiem, zaļo koridoru un kabineta nevajadzēšanu. "Ak, labi. Es aiziešu pakaļ analīzēm, " atsaka daktere un jau gatavojas kur doties. "Man ir līdzi," es saku un velku ārā izdruku. Daktere apskata, ieved mani kabinetā, un jautā par iespējāmiem izmeklējuma laikiem. Atsaku, ka ātrākais esot pieejams pēc gandrīz 2 mēnešiem. "Nu, ja, tā jau es domāju, tad zvanīšu un pieteikšu jūs zaļajam koridoram. Liepājā, vai ne?" Piekrītoši pamāju: "Jā, tas tuvāk." Daktere sazvana nosauc nepieciešamo informāciju un saka: "Tagad, redzot nepazīstamu numuru, celiet to". Prasu:"Kas tālāk?" Viņa atsaka, ka tad jau pēcāk varēšu pieteikties pie viņas, kad vajadzēs. Kādā mirklī pieķeru sevi pie domas: "Bet, ja nu nevajadzēs?"
Zinu, ka nosūtījumā zem cipariņiem slēpjas diagnoze. Bet bail to meklēt klasifikatorā. It kā tas ko mainītu.
Aizvien nolieguma fāzē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru