Trauksmes norakstīšana

 Pēc pirmās vizītes, kurā dzirdēju uz sevi attiecinātus vārdus "zaļais koridors", pieņēmu lēmumu savas bailes un raizes norakstīt nost. Lai nebūtu jābaidas kopā ar kādu vai par kādu. Šodien kā reiz ir atkal reize, kad trauksmīte tracina. Nevaru neievērot nespēku. Nevaru neievērot paaugstināto temperatūru.Nevaru neievērot sāpošās locītavas un dīvaino sajūtu vēderā. Galu galā nevaru neievērot to, ka mani viss tracina. Vienīgais, ko patiešām gribas, ir ieritināties kādā lielā, lielā azotē un aizmigt. Tā silti, maigi un droši. 

Saprotu, ka ilgi tā nevarēšu turpināt, būs vien jāskata pēc kāda ārēja resursa. Cik sapratu, tad onkoloģisko diagnožu pacientiem psiholoģiskā palīdzība ir pieejama. Bet man vēl nav diagnozes. Nu, varbūt jau ir. Bet varbūt arī nē. Es taču nezinu, ko man pateiks daktere pēc nedēļas un kas uzrādīsies izmeklējumā, kuru it kā Liepājas slimnīcā neveic, tomēr Kuldīgas daktere teica, ka uz Kuldīgu, Ventspili vai Rīgu nav vērts gaidīt, ka ātrāk tomēr būs zaļais koridors Liepājā. Jā, vizīte pie dakteres Liepājā ir mēnesi ātrāk, kā Ventspils pieraksts uz izmeklējumu. Bet...vai vizītes laikā Liepājā man veiks to izmeklējumu, uz kuru mani nosūtīja Kuldīgas daktere? Kad zvanīju iepriekš, man teica, ka tur tādus izmeklējumus neveic. Tamdēļ neatsaku iepriekš rezervētos laikus Ventspilī un Kuldīgā. Muļķīgi. Ja nu kādam tos vajag. Labi. Nāks laiks un zināšu. Varbūt ne visu. Bet, gan jau kaut ko no tā, kas mani sagaida nākotnē un kur es varētu saņemt psiholoģisko palīdzību. Trauksmīte tracina. 

Šī brīža uzdevums ir nodzīvot šo nedēļu. Un tā tik turpināt. Un, kas zin, varbūt viss tas ir tikai sapnis, vai kāda kļūda. Dzīvē taču visādi var gadīties.

Aizvien nolieguma fāzē. Mīļi.

Zvans no zaļā koridora

Šorīt saņēmu zvanu. No zaļā koridora koordinatores. Kundze apjautājās vai jau gadījumā neesmu kaut kur pierakstīta. Pārsteigta atbildu, ka man tika teikts gaidīt zvanu un šis tad arī ir tas zvans, ko esmu sagaidījusi. Gaidīju nedēļu. Daktere teica, ka varētu būt jāgaida divas. Ok, tad jau esmu iekļāvusies. Mana vizīte pie onkoloģes noteikta vēl pēc divām nedēļām. Atkal jāgaida. Koordinatore minēja, ka cerējusi, ka augustā kāds laiks  atbrīvosies. Bet, nē. Ātrākais ir septembrī. Līdzi esot jāņem nosutījums, USG, nu tas, kurš dakterei nav paticis, pase un 4 eur. Jāierodas krietni ātrāk, jo būs jāpilda reģistratūrā formalitātes. Labi, ka pabrīdināja, citādi, zinot mani, es varētu mieriņā visu nokavēt. Mieriņš, tas ir tas, kā man pietrūkst. Fona trauksme pazūd tikai no sirds nododoties darbam. Kad esmu koncentrējusies uz klientu, tad aizmirstu par sevi. Pēc tam gan esmu kā izžmiegta ērkšķoga. Jāpaguļ. Gulēšanas vietā der arī ass ēdiens. Ieēdu kārtīgi assssu ugunsmaltīti un varu funkcionēt vēl kādu laiku. Cik labi, ka man ir tādi kolēģi, kuri dalās savos life hack, kā apmānīt ķermeni! Ļoti noderīgi. Rekomendēju Facebook piesekot dr.Laila Jemberga, viņa dalās ar tiešam pārsteidzošām aktivitātēm, kas palīdz sadzīvot ar ķermeni dažādās situācijās. 

Bailīties, kuras mēģinu norakstīt nost šai ierakstu sērijā, tepat vien ir. Un arī trauksmīte, ar kuram mēģinu sadzīvot. Aizvien noliegšanas fāzē kopš augusta sākuma, kad pirmo reizi dzirdēju pieminam šo visādi citādi cerīga krāsa nodēvēto koridoru. Cik gan tomēr mana psihe ir normāla ;)

Nosūtījums

 Šodien sarunāta vizīte. Daktere teica: "Jūs taču varat arī darba laikā? Atbrauciet. Man kabinets nebūs vajadzīgs. Tad būs analīžu rezultāti un es varēšu pazvanīt uz zaļo koridoru." Ok. Analīžu rezultāti ir. Ierodos reģistratūrā un saku: "Man šodien pie dakteres". Man atbild: "Neko nezinu. Šodien kabinetā pieņem cita daktere. Zvaniet savējai." Apmulstu. Telefona numura man nav. Šī bija pirmā vizīte pie viņas, jo iepriekšējā daktere bija pirms gada mirusi, vajadzēja meklēt jaunu. Labi. Aizeju uz kabinetu, tur arī apstiprina, ka viņa šodien nepieņem. Bet es lēnām apdomāju, ka varbūt daktere ir domājusi, ka man jāmeklē viņa nodaļā. Sameklēju nodaļu. Esot izgājusi. Gaidu. Un domāju, kamdēļ tik vienkāršas lietas sarežģās. Šķiet, dakterei ir bijis kāds iekšējais monologs, kur tikai daļu viņa atspoguļojusi man. Noteikti satraukums. Ok. Pēkšņi blakus izdzirdu: "Ko mēs runājām par šodienu? Es vairs neatceros." Paceļu acis un redzu dakteri. :) Atsaku, ka kaut kas bija par analīžu rezultātiem, zaļo koridoru un kabineta nevajadzēšanu. "Ak, labi. Es aiziešu pakaļ analīzēm, " atsaka daktere un jau gatavojas kur doties. "Man ir līdzi," es saku un velku ārā izdruku. Daktere apskata, ieved mani kabinetā, un jautā par iespējāmiem izmeklējuma laikiem. Atsaku, ka ātrākais esot pieejams pēc gandrīz 2 mēnešiem. "Nu, ja, tā jau es domāju, tad zvanīšu un pieteikšu jūs zaļajam koridoram. Liepājā, vai ne?" Piekrītoši pamāju: "Jā, tas tuvāk." Daktere sazvana nosauc nepieciešamo informāciju un saka: "Tagad, redzot nepazīstamu numuru, celiet to". Prasu:"Kas tālāk?" Viņa atsaka, ka tad jau pēcāk varēšu pieteikties pie viņas, kad vajadzēs. Kādā mirklī pieķeru sevi pie domas: "Bet, ja nu nevajadzēs?"

Zinu, ka nosūtījumā zem cipariņiem slēpjas diagnoze. Bet bail to meklēt klasifikatorā. It kā tas ko mainītu.

Aizvien nolieguma fāzē.

Audzēja marķieri

To, ka tās ir analīzes, lai noteiktu audzēja marķierus, uzzināju, saņemot apmaksas atteikumu no apdrošinātājiem. Nē, šis pakalpojums neesot iekļauts polisē. Ok. Nebija jau nemaz tik dārgs. Tomēr izlasīt vārdus "audzēja marķieri" bija vēl stindzinošāk  kā dzirdēt dakteres vārdus "zaļais koridors". Nu, labi. Esmu pieradusi, ka dakteri skopi dalās ar info. Un kopš studiju gada RSU, saprotu viņus daudz labāk. Tomēr tas, ka visu saprotu, nemazina manu baidīšanos. Nē, panikas nav. Tikai plikas bailes. Un neziņa, ko uzrādīs šie marķieri. Baidos, baidos un tad atceros, ka es taču vairāk kā gadu ārstēju hronisku laimboreliozi ar apiterapiju. Un vēl atceros, ka bišu inde palīdz cīnīties ar vēzi. Ienirstu pētījumos- jā, pēdējais ir par cīņu ar krūts vēzi. Hei, tad jau man ir labs ārstēšanās handikaps! Un nomierinos. Pilnīgi fiziski jūtu, kā ķermenī ielīst smags un silts miers. 

Beidzot dienas beigās atnāk ziņa. Analīžu rezultāti. Sarkani un zili pasvītroti. Risks 81,9%. Kājas ietrīcas. Un roka uzspiež telefonā visloģiskākās draudzenes vārdu. Neatbild. Miers. Jāsavācas, es tak apņēmos nevienu neievilkt savās bailēs. Atceros par bitēm, ieritinos krēslā un rakstu bailes nost. Galu galā 18.1% arī ir kaut kas. Tad tik jāturpina. Mierīgi.

Rutīnas vizīte

Drusku bail. Vakar pirmo reizi dzirdēju: "Sūtīšu jūs uz zaļo koridoru". Nav tā, ka nebūtu to dzirdējusi, bet attiecināt to uz sevi  laikam tomēr ir kas cits.

Tas notika rutīnas vizītes laikā. Ikgadējā "tehniskā apskate". Daktere, skatoties ekrānā, apklusa un pēc kāda mirkļa klusi noteica: "Labā olnīca". Pēc tam ilgi neko neteica, bet mērīja ekrānā redzamo un galu galā satraukti secināja: "Man nepatīk, tas ko redzu". Jautāju, vai būs vēl kas jāpapēta, viņa atteica: "Jā, bet, ja uz izmeklējumu būs jāgaida, tad uz zaļo koridoru sūtīšu bez tiem". Ok. Tā es šo vārdu savienojumu izdzirdēju pirmo reizi. Tālāk saņēmu čupiņu ar nosūtījumiem un vizītes pierakstu pēc 4 dienām. Klausījos visu, ko saka daktere un funktierēju par to, cik mierīgi visu uzklausu. Jokoju. Un satraucos par to, ka mans svars ir par 6 kg vairāk, kā man šķita. Sievišķīgi. Pasmaidu. Samaksāju par vizīti un dodos uz auto. Vēl pusstunda ceļā, varēšu apdomāt to, kas nupat noticis. Atceros visu, ko studijās esmu mācījusies un pasmaidu. Esmu pirmajā fāzē- neticu, ka tas kaut kā attiecas uz mani. Ok. Tātad tas ir absulūti normāli. Psihei. Tuvojoties mājām, uz pelēko mākoņu fona ieraugu pelēku gaisa balonu. Pasmaidu. Melnbaltā fotogrāfija. Dzīve apstājusies? Nē. Es vēl aizvien esmu kustībā. Tikai drusku nobijusies. Domāju, ko nu darīt. Kādam stāstīt? Kādu baidīt? Hmm. Un tad baidīties kopā ar kādu? Nē, kamēr vēl viss ir stadijā, kurā neticu, bet tikai baidos, pabūšu ar tām bailēm vienpatībā. Tomēr, apzinos, ka kaut ko ar to visu tomēr vajadzētu darīt. Domāju, domāju un saprotu, ka man tak ir pārmaiņām veltīts blogs. Tas būtu visekoloģiskāk- rakstīt visu nost. To tad arī daru. Ar skatu uz priekšu. Es mainos.