Pieejas
galvenie pārstāvji un pamata pieņēmumi
Uz risinājumu vērstās
īsās terapijas (Solution-Focused Brief
Therapy -SFBT) pionieri bija
ģimenes terapeiti Stīvs de Šazers (Steve de Shazer)
un Inso Kima Berga (Insoo Kim Berg),
kuri kā pāris darbojoties kopā ar kolēģiem Īsās ģimenes terapijas centrā (Brief Family Therapy Center) Milvokī
(Viskonsīnas štatā, ASV) pagājušā gadsimta 80.gadu sākumā astoņu gadu laikā (no 1978. līdz 1985.gadam) izveidoja šo
pieeju (Visser,
2013). Komandā bija vairāki dalībnieki, to skaitā Eva Lipčika (Eve
Lipchik), Skots Miller (Scott Miller) un Mišele Vienere-Deivisa (Michele Weiner-Davis).
Terapijas izveides sākums bija bez teorijas. Sākumā tika meklēts tas, kas strādā terapijā.
Uzsākot darbu ar klientiem, izmantojot tradicionālās terapijas metodes, tika atmesti
elements pēc elementa un vērots, kā tas ietekmē klientu rezultātus. Tika atklāts,
ka nav nepieciešamības iedziļināties problēmas cēloņos, ne vienmēr problēmas
izpēte sniedz risinājumu, līdz ar to to var izņemt no terapijas un tas neatstāj
negatīvu ietekmi uz klienta rezultātiem. Risinājumam nav jābūt cieši saistītam ar problēmu, lai
tas būtu efektīvs. Darbā ar klientiem tika meklētas
unikālas situācijas, kas strādā, kas izdodas un ko klients atzīst par noderīgu,
nevis tas, kas nestrādā. Tika meklētas intervences, kuras palīdz klientiem pēc
iespējas skaidrāk formulēt vēlamo, kā klientiem kļūt pārliecinātākiem savās
spējās un kā identificēt soļus, kuri tiem veicami. Tādējādi darbs tika bāzēts
drīzāk uz resursiem un spēcīgajām pusēm, nevis uz nepilnību labošanu. Tāpat tika
atklāts, ka tas, kas strādā vienam, nestrādā labi citam, no kā tika secināts,
cik svarīgi ir pievērst uzmanību tam, kā klienti reaģē uz visu, kas notiek sadarbības
laikā (Visser,
2013).
Terapijas
mērķi
Šīs pieejas galvenais mērķis ir palīdzēt klientam uzsākt risinājuma procesu (Goldenberg & Goldenberg, 2013).
Galvenie
jēdzieni, intervences, tehnikas un to skaidrojums
Tā, kā klientam ir
būtiska loma šai terapijā, tad ir izdalīti 3 klientu tipi- apmeklētāji,
sūdzībnieki un klienti (visitors, complainers, and customers)- jēdzieni, kurus ieviesa de
Šazers, lai raksturotu klientu tipus, norādot, ka reāls darbs uzreiz iespējams
tikai ar klientiem (de
Shazer,1988).
Apmeklētāji ir ieradušies saskaņā ar rekomendāciju un nav gatavi sadarbībai.
Sūdzībnieki vēlas izsūdzēt visas savas bēdas, nevēloties neko darīt, lai ko
mainītu, viņi pat neredz saistību starp savu situāciju un savu uzvedību. Tomēr, gan apmeklētāji, gan sūdzībnieki var
ar laiku kļūt par klientiem. (Goldenberg & Goldenberg,
2013).
Galvenais
konstrukts šajā terapijā ir saistīts ar skatu uz risinājumu- risinājuma
saruna (solution talk), tas ir tad,
kad terapeits un klients diskutē par
iespējamiem risinājumiem, tādējādi veidojot uzskatu, ka tas (risinājums) ir
iespējams (Berg & de Shazer, 1993, 9.lpp.). Tam atbalstoša ir
ideja par pašpiepildošo paredzējumu jeb paredzēšanas uzdevums (the
prediction task),kas ietver domu, ka tas, ko mēs vēlamies notiekam, mēdz notikt,
tiklīdz tā īstenošanas process tiek iekustināts (de Shazer,1988).
Tomēr galvenie uz risinājumu vērstās īsās terpijas
jēdzieni ir saistīti ar intervencēm un tehnikām. Šajā pieejā galvenais uzsvars tiek likts uz
vēlamās nākotnes noskaidrošanu un uz ceļa meklēšanu, kā to sasniegt. Vēlamais
rezultāts tiek sasniegts, noformulējot mērķi un apvienojot to ar klienta
radītiem risinājumiem (Bannink, 2006, 13. lpp.).
Ierasti šo
pieeju saista ar 3 galveniem jautājumu veidiem. Pirmais un populārākais ir brīnuma jautājums (the miracle question) (de
Shazer, 1988, de Shazer, 1991, 113.lpp., de Shazer, 1994), kas palīdz formulēt vēlamā
rezultāta tēlu, jo labi
noformulēti mērķi (well-formed goals) ir lielisks pārmaiņu sākums (de
Shazer, 1991).
Otrais ir jautājums par izņēmumiem, jeb izņēmumu koncepts (concept of exceptions) (Molnar
& de Shazer, 1987), kas ietver izpēti, par tām reizēm, kad ir bijis
citādāk- kad kaut kas ir izdevies, kad ir izdevies kaut ko sasniegt, kad
problēma nav traucējusi. Tiek uzskatīts, ka šie momenti ir tie,
kas palīdz atrast risinājumu klienta problēmai. Tad, kad terapeits, vai klients atrod kaut ko, kas izskatās
strādājam, tad tas tiek izrunāts un izmēģināts atkārtoti
(Visser, 2013).
Trešais ir progresa skalas jautājums
(the scaling question) (de Shazer & Kral, 1986, Berg & de Shazer, 1993,
10.lpp.), kas ļauj novērtēt klientam pašam
esošo stāvokli attiecībā pret vēlamo un apzināties nākamo mazo soļu vērtību
pārmaiņu radīšanā.
Tāpat
būtiska vieta ir klienta starpsesiju uzdevumiem. Pirmais ir lūgums ievērot to, kas kas no tā, kas jau notiek viņa dzīvē
tagad, būtu tāds, ko klients vēlētos redzēt turpināmies arī uz priekšu, jeb jautājums par turpināšanos (the continuation
question) (de
Shazer & Molnar, 1984, 298.lpp.). Otrais ir lūgums mainīt uzvedību, aizstājot
esošo uzvedību ar kādu citu (do something different) (de Shazer
& Molnar, 1984, 298.lpp.), iedrošinot klientu
rīkoties konstruktīvāk un efektīvāk, risinot savu jautājumu. Svarīgi
šajā sarunas brīdī lietot vārdu „kad”, vārda „ja” vietā. Trešais ir lūgums
izvērtēt gadījumus, kad ir izdevies pārvarēt kādu līdz šim esošu destruktīvu
uzvedību jeb pārvarēšanas uzdevums (overcoming-the-urge task)
(de
Shazer & Molnar, 1984, 298.lpp.), tādējādi palīdzot
klientam atklāt efektīvus veidus, kas strādā un izvairīties no destruktīvajiem
uzvedības paradumiem.
Populāri
jēdzieni ir saistīti arī ar intervencēm, kas vērstas uz klientu pašapziņas
celšanu. Tā, piemēram, lūgums
klientam jau pirmajā sesijā atrast tās izmaiņas, kas ar viņu notikušas jau
pirms pirmās tikšanās reizies (pre-session change), bāzējoties
empīriskos pētījumos, ka šādas izmaiņas klientu dzīvēs mēdz notikt starplaikā
starp pieteikšanos vizītei un vizīti (Weiner-Davis et al.,1987). Saskaroties ar klienta izmisumu par sasniegumu trūkumu, tiek
piedāvāts izvērtēt to, kas jau ir sasniegts, jeb stabilitātes pārdēvēšana par
pārmaiņām (redefinition of stability as change) (de
Shazer & Molnar, 1984, 303.lpp.), tādējādi norādot uz
klienta spējām noturēties un nekrist vēl dziļāk problēmā. Līdzīgu efektu sniedz
arī pārvarēšanas/ tikšanas galā jautājums (the coping
question) (Lipchik, 1988) palīdz klientam
apzināties savas spējas reizēs, kad šķietami to nav, lūdzot tiem apzināties,
kas palīdz viņiem būt tur, kur viņi ir un ne sliktāk. Plašu popularitāti ir
ieguvis- kas ir uzlabojies-
jautājums (what’s better question) (de Shazer, 1986),
kurš regulāri tiek uzdots, sākoties otrajai un katrai nākamai sesiju, lai
palīdzētu klientam apzināties savu progresu un to, kas strādā viņa gadījumā. Tāpat
klietnu pašapziņas celšanā noderīgi ir terapeita izteiktie netiešie komplimenti (indirect compliments) (Berg, 1994), fokusējoties
uz klienta spēcīgajām pusēm vai pagātnes pieredzi, un refreimings (reframing) (de
Shazer, 1988), kas ļauj klientam saskatīt destruktīvās uzvedības pozitīvos
nodomus, parādot to vērtību noteiktā laikā un vietā.
Terapeita
loma procesā
Tā, kā klients pats zin labāko risinājumu savai
situācijai, tad terapeita uzdevums ir izveidot jaunu
jau esošo zināšanu pielietojumu, palīdzot klientam saredzēt lietas citādāk un
mainot tā kognitīvo attieksmi (Goldenberg & Goldenberg,
2013). De Šazers
redzēja savu lomu, kā „roka uz pleca” klientam (Visser, 2013) norādot, ka uz terapiju ir
jāskatās kā uz sadarbības procesu starp terapeitu un klientu. Līdzīgu skatu
pauž arī citi SFBT praktizētāji, dēvējot terapiju par vadīšanu, esot vienu soli aiz muguras (leading from one step behind) (Cantwell
& Holmes, 1994).
Tādējādi terapeita uzdevums ir ieklausīties klientā (listening
with a constructive ear) (Lipchik, 1988) un
uzdot uz risinājumu vērstus jautājumus, savukārt klienta uzdevums ir veidot
savu vēlamo nākotni. Terapeitam ir jāprot veidot tāds dialoga pamats, kas rada
pārmaiņu gaidas (creating an expectation of change) (de Shazer, 1985),
palīdzot klientam apjaust, pārmaiņu
ir neizbēgamību (change is inevitable)
(Goldenberg &
Goldenberg, 2013). Tam palīdz nezināšanas attieksme (attitude of not-knowing) (Anderson & Goolishian, 1992), ļaujot terapeitam būt atvērtam
tam, kas notiek ar klientu, nevis pārbaudot savus pieņēmums par to, kas notiek
ar klientu. Tāpat tas ļauj klientam atrast savu risinājumu, nevis „uzspiest”
terapeita redzējumu.
Uz risinājumu vērsta īstermiņa terapija ir viena no
sociālā konstrukcionisma ietvaros veidotiem terapiju veidiem un tajā uzsvars
tiek likts uz risinājumu, nevis klienta ciešanu izskaidrojumu meklēšanu (Goldenberg
& Goldenberg, 2013). Šajā pieeja bieži tiek
pielietotas tādas tehnikas, kā brīnuma jautājumi, izņēmuma gadījumu jautājumi, progresa
skalas jautājumi. Tā ir savstarpēji saistītu un risinājumu orientētu procedūru
kopums, kas palīdz klientiem, izmantojot tiem raksturīgās prasmes, izpētīt
iespējas un izstrādāt risinājumus, neuzspiežot terapeita redzējumu problēmas
risinājumam.
Atsauces uz avotiem
Anderson, H. , & Goolishian, H.
(1992). The client
is the expert: A not-knowing approach to therapy. In S. McNamee & K.
Gergen (Eds.), Social construction and
the therapeutic process (pp. 25-39). Newbury Park, CA: Sage.
Berg, I. K., (1994). Family Based Services: A solution-focused approach. New York: W..
W. Norton.
Berg, I. K., & de Shazer, S. (1993).Making numbers
talk: Language in therapy. In S. Friedman (Ed.), The new language of change:
Constructive collaboration in psychotherapy. New York: Guilford Press.
Bannink, F. (2006). 1001 solution-focused
questions. Handbook for solution-focused interviewing. New York: W.W.Norton
& Company.
Cantwell, P., & Holmes, S.
(1994). Social construction: A paradigm shift for systemic therapy and
training. Australian and New Zealand Journal of Family Therapy, 15(1),
17–26. https://doi.org/10.1002/j.1467-8438.1994.tb00978.x
de Shazer, S. (1986). An indirect
approach to brief therapy. In S. de Shazer and R. Kral (Eds.), Indirect
approaches in therapy (pp. 48-54). Rockville, MA: Aspen
de Shazer, S., & Molnar, A.
(1984). Four useful interventions in brief family therapy. Journal of
Marital and Family Therapy, 10(3), 297–304. https://doi.org/10.1111/j.1752-0606.1984.tb00020.x
de Shazer, S. (1985). Keys to
solution in brief therapy. New York, NY: Norton
de Shazer, S. (1988). Clues:
Investigating solutions in brief therapy. New York, NY: Norton.
de Shazer, S. (1991). Putting
difference to work. New York, NY: Norton.
de Shazer, S. (1994). Words were originally magic.
New York: Norton.
Goldenberg,
I., & Goldenberg, H. (2013). Family
therapy: an overview. 8th ed. USA ; Belmont, CA: Brooks/Cole, Cengage
learning.
Lipchik, E. (1988). Purposeful
sequences for beginning the solution-focused interview. In E. Lipchik
(Ed.), Interviewing (pp. 105–117). Rockville, MD: Aspen
Miller, Scott & Berg, I. K. Berg, (1995).
Miracle Method: A radically new approach to problem drinking. New York: W. W.
Norton
Visser, C. F.
(2013). The Origin of Solution-Focused Approach. International Journal of Solution-Focused Practice, 1, 10-17.
http://dx.doi.org/10.14335/ijsfp.v1i1.10
Weiner-Davis, M., de
Shazer, S., & Gingerich, W. J. (1987). Building on pretreatment change to
construct the therapeutic solution: An exploratory study. Journal of
Marital and Family Therapy, 13(4), 359–363. https://doi.org/10.1111/j.1752-0606.1987.tb00717.x
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru