Veselības koučings kā efektīvs risinājums. Vai esat gatavi?

Reizums sanāk tā, ka nesanāk. Šis konkrētais darbs nesanāca. Studiju procesa ietvaros šī darba prezentācijā netiku tālāk par nosaukumu. Ar to bija problēma. Un problēma bija vārdā "koučings". Nav pirmā reize, kad ar to saskaros, tamdēļ neskumstu, bet mēģinu no visa šī iegūt kādu labumu. Labums ir tāds, ka man atkal ir viens raksts, kuru varu publicēt savā blogā. Un otra labā ziņā ir tā, ka varu ar šo rakstu aktualizēt kādu lietu, kas man pašai šķiet svarīga- kā uzlabot veselību, tērējot pēc iespējas mazāk. Tikai šajā reizē koncentrēšos nevis uz viena cilvēka veselību, bet gan uz veselības aprūpes sistēmu kopumā. Un, jā, atbilde uz iepriekšminēto jautājumu nav tālu jāmeklē, ja zināt, kāda ir mana pamatprofesija. Ar koučingu. Šoreiz par veselības koučingu.

Kāpēc par to rakstu? 

...jo veselības aprūpe ir dārga!

Ar veselības aprūpi saistīto izmaksu pieaugums ir visaptveroša parādība. Šo jautājumu risināšana tiek risināta gan globalā, gan valstu, gan arī katra indivīda līmenī. Pieaugot veselības aprūpes izmaksām un redzot to pierādījumu daudzumu, kas apliecina preventīvo līdzekļu ieteikmi uz veselīga dzīvesveida uzvedību, vairākiem veselības aprūpes profesionāļiem ir radies izaicinājums meklēt inovatīvus līdzekļus kā veicināt veselības uzvedību, tādējādi samazinot izmaksas, kuras saistītas ar slimībam, kuru pamatā ir uzvedības maiņa. Kas ir veselība uzvedība? Veselības uzvedība, reizums sauktu par uzvedību, kas saistīta ar veselību, ir indivīdu veiktas darbības, kas ietekmē veselību vai mirstību. Šīs darbības var būt tīšas vai netīšas, un tās var veicināt vai pasliktināt indivīda vai citu cilvēku veselību (Short& Mollborn, 2015).

n.b.Veselības koučings varētu būt viena no vērtīgām pieejām izmaksu samazināšanai. Šādi atzīst vairāki pētījumu autori (Simmons & Wolever,2013 un Olsen, 2013).

....jo cilvēki ir dažādi,

....gan tie, kuriem ir nepieciešama veselības aprūpe, gan tie, kuri sniedz šos pakalpojumus. Un ne vienmēr šo abu pušu mijiedarbības rezultāts ir veselības uzlabošanās. Veselības aprūpes specialista- pacienta mijiedarbībā ierasti tiek sagaidīta diagnoze un eksperta padoms. Savā ziņā tas ir tas, kam, izglītojoties, veselības aprūpes speciālisti tiek gatavoti- saprast, kas notiek un atrast veidu, kā izlabot, to, kas nestrādā kā nākas. Pacients zin, ka viņam vajag palīdzību, bet veselības aprūpes speciālists zin, kā šo palīdzību sniegt. Atbildība savā ziņā ir nodalīta, un šobrīd, šķiet, ka atbildība par veselību vairāk gulst uz veselības aprūpes speciālistu pleciem, kā uz pašiem pacientiem. Tomēr pēdējos gados ir parādījusies tendencei palielināt pacienta līdzdalību veselības aprūpē. Pārmaiņas- tas vienmēr ir izaicinājums. Veselības aprūpes sistēma gan globāli pasaulē, gan arī tepat Latvijā, tiek pakļauta nemitīgām pārmaiņām, tai skaitā arī zinātnes filosofijas paradigmu maiņai. Šobrīd aizvien aktuālāka kļūst ne tikai klīniskos pētījumos balstīta prakse , bet prakse, kurā par nozīmīgu spēlētāju kļūst individuālas vērtības, tai skaitā partnerība t.i. uz vērtībām balstīta prakse (Mārtinsone, 2016). Ar partnerību, šajā gadījumā būtu jāuztver ne tikai vairāku speciālistu, bet arī paša pacienta iestaistīšanos un atbildības uzņemšanos par veselības uzvedības uzlabošanu. Ierasti, konsultācijas pie veselības aprūpes speciālistiem ir ļoti kompaktas, ietverot vien komunikāciju diagnozes precizēšanai, padomu sniegšanai un iespējamo rezultātu iezīmēšanai. Lai arī pacienti pie tādām ir pieraduši, tomēr izmainot šo ierasto praksi, būtu iespējams veikt daudz apzinātāku pacienta iesaisti, tai skaitā nodrošinot pacientam piemērotāku psihoizglītošanu (Singh et al, 2020). Šajā situācijā ir aktuāli nepieciešamība mainīt abu šajās attiecības iesaistīto pušu skatu punktus. 

n.b.Tiek norādīts, ka veselības koučinga treniņš nodrošina veselības aprūpes speciālistiem iespēju mainīt skatu punktu, apgūt atbilstošās komunikācijas spējas un uzvedības maiņu, kas transformē ierastās veselības aprūpes personāla un pacienta attiecības, kas paver iespēju pacientiem daudz aktīvāk līdzdarboties savas veselības aprūpē (Newman et al., 2016).

Kas tad ir veselības koučings?

Veicot sistemātisku pārskatu pētījumu, izkristalizējās divas veselības koučinga definīcijas. Abās šajā definīcijās ir uzsvērts mērķu svarīgums, tomēr vienā gadījumā tiek lietots termins klients, otrā gadījumā-pacients. Otrā gadījumā, atšķirībā no pirmā, arī atbildība par mērķu īstenošanu tiek dalīta, kas savukārt nav uzsvērts pirmajā gadījumā. Pirmais veselības koučinga definīcijas variants sasaucas vairāk ar pieeju, kas nosaka, ka koučam nav jābūt nozares ekspertam. Kas savukārt īpaši ir uzsvērts otrajā definīcijā. 

Veselības koučings ir uz mērķi virzīta, uz klienta orientēta partnerība, kas ir uz veselību fokusēta un notiek ar klienta apzināšanos (enlightenment) un iedrošināšanu (empowermen) palīdzību (Olsen,2013). 

Veselības koučings ir pakalpojums, kuru nodrošina veselības aprūpes speciālists ar mērķi vadīt pacienta veselību. Tas ietver sadarbīgu mijiedarbību starp pacientu un kouču ar mērķi mainīt uzvedību. Tas ietvert pacienta izvirzītus, uz sevi centrētus mērķus un regulāru sekošanu tiem kopā ar veselības kouču. Attiecībā uz hroniskām slimībam, šajās attiecībās abi, gan koučs, gan pacients ir atbildīgi par pacienta veselības rezultātiem. Kouča loma ir nodrošināt vadību, eksperta informāciju un fasilitēt pacienta motivāciju, lai tas sasniegtu savu mērķi (Kivelä et al, 2014). 

Pilnība pieņemt kouča lomu veselības aprūpes profesionāļiem ir sarežģīti, atrodoties pozīcijas un apstākļos, kuros viņu ārstnieciskā eksperta statuss ir visaugstāk novērtēts (Davies, 2020). Koučinga pieeja, kā redzams prasa mainīt skatu punktu, un to var uzskatīt kā vienu no lielākajām problēmām, kāpēc šī, pasaulē salīdzinoši pazīstamā pieeja salīdzinoši lēni ienāk veselības aprūpes sistēmā. 

Kas jau tiek darīts?

Lai arī veselības koučings ir salīdzinoša jauna intervence, tomēr, kā liecina lielais pētījumu daudzums, ir vairākas veselības aprūpes jomas, kurās jau tas tiek pielietots pacientu veselības veicināšanai. Jo īpaši tādas jomas, kur noderīgas varētu būt ierastās uzvedības maiņas un jaunu uzvedības stratēģiju apguve: hroniskas slimības (tai skaitā diabēts), vēža izraisītas sāpes, kardiovaskulārās saslimšanas, hroniski obstruktīva plaušu slimība, svara zaudēšana, stresa mazināšana, veselīga dzīves veida izveide, rehabilitācija (Olsen, 2013 un Wade, 2015). 

Izmantojot tiešsaistē pieejamās datu bāzes (Scopus, ScienceDirect, SageJournals, EbscoHost u.c.) laika periodā no 01.11.2020.līdz 20.11.2020. tik veikta pieejamo informācijas avotu atlase pēc atslēgas vārdiem health coaching training. Iegūtie avoti tika sagrupēti trīs grupās: veselības koučings kā jēdziens un veselības koučs kā profesionālis, veselības koučinga mācību process, veselības koučinga prasmju pielietošana un tās efektivitāte. Jāatzīst, ka dažāda veida zinātnisku publikāciju par veselības koučinga prasmju pielietojuma pieredzi un efektivitāti veselības aprūpē ir pieejams ārkārtīgi plašs, tāpēc sākotnēji tika atlasīti tikai daži pētījumi (24), ar mērķi aptvert pēc iespējas plašāku pielietojuma jomu klāstu. Savukārt zinātnisku pētījumu par veselības koučinga speciālistu sagatavošanu, bija salīdzinoši mazāk. Līdzīgs avotu daudzums pirmatnējā atlasē tika atlasīts, lai dziļāk izpētītu veselības koučinga konceptu. Avotu klāstā pieejami gan sistematiskie pārskati, gan gadījumu analīzes, gan kvalitatīvi pētījumi, gan kvanitatīvi pētījumi, izmantojot nejaušinātus eksperimentus, garengriezuma u.c. dizainus.

Kā notiek veselības kouču sagatavošana?

Pētījumos minēti ārkārtīgi dažāda formāta mācību formāti veselības koučinga prasmju apguvei. Sākot no pāris stundu treniņa, līdz pat divgadīgai programmai (A Tradition of Health Coaching Leadership, 2020). Tai pat laikā ASV ir izveidota organizācija, kuras uzdevums ir ne tikai akredītēt veselības un labsajūtas koučus, bet arī to treniņa programmas (The National Board for Health and Wellness Coaching, 2020). Tomēr nav vienotas izprantes par to, kādam būtu jābūt veselības koučinga treniņa saturam.

Šobrīd autora rīcībā ir tikai viens sistemātisks pārskats (Singh et al, 2020) par veselības koučinga treniņiem veselības aprūpes speciālistiem. Šī pētījuma autori iedziļinās veselības kouča kompetencēs, tomēr nesniedz pilnīgu skaidrību par apmācību procesa detaļām. Šī pētījuma autori norāda, ka būtiski ir ņemt vērā to, ka veselības kouča kompetences atšķiras no koučinga organizāciju definētām kouču kompetencēm. Tās vairāk ir interdisciplināras, ar to saprotot, ka veselības aprūpes speciālistiem, strādājot ar pacientiem, tomēr lomas pārklājas. To būtu svarīgi ņemt vērā, veidojot mācību programmu šajā nozarē esošajiem specialistiem. Lai arī par veselības koučinga efektivitāti ir gana daudz pētījumu dažādās jomās, tomēr par pašu apmācību procesa efektivitāti tādu pētījumu līdz šim vēl nav izdevies uziet. Tai pat laikā ir pieejams pētījums par veselības aprūpes speciālistu komunikācijas prasmju treniņu efektivitāti (Salmane-Kuļikovska & Lejnieks, 2016), kuru datu analīze, iespējams, varētu sniegt idejas, kam pievērst īpašu uzmanību. Savukārt, sekojot nepieciešamībai efektivizēt veselības aprūpes izmaksas, vispamatotāka ir koncentrēšanās uz primāro veselības aprūpi, jo tieši tur notiek primārais kontakts ar pacientu. Primārā veselības aprūpe ir pirmais saskarsmes posms starp indivīdu (ģimeni) un veselības aprūpes sistēmu, racionālas veselības aprūpes sistēmas pamats, kuras uzdevums ir atrisināt galvenās iedzīvotāju veselības problēmas, lietojot vienkāršākās un izmaksu efektīvas medicīnas tehnoloģijas (MK noteikumi Nr. 1529, 17.12. 2013). Ja sekojam izmaksu jautājuma aktualitātei, tad arī šī iemesla dēļ ir pamatota primārajā aprūpes iestādē jau esošo speciālistu apmācība, nevis tajā strādājošo speciālistu skaita palielināšana. No otras puses, ja veselības koučingu nodrošina veselības aprūpes speciālists, tad tiek nodrošināta uz pacienta orientēta un sadarbībā pamatota pieeja tam, kā pacients vada savas hroniskās slimības apstākļus. (Singh et al, 2020)

N.B. Koučinga prasmju apguve ierasti tiek balstīta praktiskos treniņos, lomu spēlēs, uzklausot un sniedzot atgriezenisko saiti, tikai nelielu treniņa daļu veltot teorijas izpētei. Tādējādi ir iespējams apgūt ne tikai kouča lomu, bet vairākkārtīgi izbaudīt koučinga klienta lomu. Šī iemesla dēļ un arī tāpēc, ka ir apgūti dažāda veida praktiskas pieejas aktuālu jautājamu risināšani koučinga treniņa dalībnieki mēdz atzīmēt arī uzlabojumus savā personiskajā un profesionālajā dzīvē. (Engelhard, 2018).

....un kopsavilkums,

.... balstoties PVO un Latvijas sabiedrības veselības pamatnostādnēs. Vadoties pēc Pasaules veselības organizācijas pamatnostādnēm, katra valsts veido savus indikatīvos virzienus. Latvijā tādi ir aprakstīti sabiedrības veselības pamatnostādnēs 2021.-2027.gadam (MK noteikumi Nr. 95, 04.03. 2020.), kur trijos no sešiem indikatīvajiem virzieniem, saskaņā ar augstāk aprakstīto veselības koučinga pielietošanu varētu veikt uzlabojumus (veselīga un aktīva dzīvesveida paradumu nostiprināšana sabiedrībā, tai skaitā iesaistot sociāli atstumtās sabiedrības grupas; uz personu vērstas un integrētas veselības aprūpes attīstīšana; veselības aprūpes pakalpojumu kvalitātes un efektivitātes uzlabošana). Veselības koučinga pieejas izmantošana veselības aprūpē netieši skar arī pārējos trīs virzienus (ārstniecības personu optimāla skaita nodrošināšana, zināšanu un prasmju pilnveide; veselības aprūpes pārvaldības uzlabošana; nevienlīdzības mazināšana veselības aprūpē, valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības uzlabošana). 

Kā redzams, veselības koučings kā intervence lieliski iekļaujas veselības aprūpē un piedalās vairāku aktuālo jautajumu risinājumā.To apliecina, gan sākotnējā pētījumu analīze, gan arī tā pieejas saskaņotība ar sabiedrības veselības pamatnostādņu indikatīvajiem virzieniem. Tamdēļ likumsakarīga ir vajadzība pēc speciālistiem, kuri būtu apmācīti šīs intervences pielietošanā. No kā izriet nepieciešamība pēc veselības koučinga prasmju apguves treniņa izveides. Ņemot vērā pieredzi darbā ar auditoriju, kurai ir nostiprinājies eksperta statuss- t.i. skolotājiem, esmu gatava veidot šādu koučinga prasmju apguves treniņu arī veselības aprūpes speciālistiem. Nepieciešama vien mācīties gatava auditorija. Vai esat gatavi? 

Izmantotie avoti

Mārtinsone, K., Pipere, A. un Kamerāde, D.(zin.red.). (2016). Pētniecība teorija un prakse. RaKa. 

Salmane-Kuļikovska, I., Lejnieks, A (2016). Ārstu komunikācijas prasmju apguvei izmantoto metožu efektivitāte : pētījumu apskatu analīze. Zinātniskie raksti : 2016.g. medicīnas nozares pētnieciskā darba publikācijas / Rīgas Stradiņa universitāte. 40-48 https://www.rsu.lv/zinatniskie-raksti/arstu-komunikacijas-prasmju-apguvei-izmantoto-metozu-efektivitate-petijumu

Davies, F., Wood, F., Bullock, A., Wallace, C., & Edwards, A. (2020). Training in health coaching skills for health professionals who work with people with progressive neurological conditions: A realist evaluation. Health Expectations. doi:10.1111/hex.13071

Engelhard, C., Lonneman, W., Warner, D., & Brown, B. (2018). The implementation and evaluation of health professions students as health coaches within a diabetes self-management education program. Currents in Pharmacy Teaching and Learning. doi:10.1016/j.cptl.2018.08.018 

Kivelä, K. , Elo, S., Kyngäs, H, Kääriäinen, M. (2014). The effects of health coaching on adult patients with chronic diseases: a systematic review. Patient Educ Couns. 97(2), 147-57. doi: 10.1016/j.pec.2014.07.026.

Newman P, McDowell A. Health changing conversations: clinicians' experience of health coaching in the East of England. Future Hosp J. 2016;3(2):147-151. doi:10.7861/futurehosp.3-2-147 

Short, S. E., & Mollborn, S. (2015). Social Determinants and Health Behaviors: Conceptual Frames and Empirical Advances. Current opinion in psychology, 5, 78–84. https://doi.org/10.1016/j.copsyc.2015.05.002 

Simmons, L. A., & Wolever, R. Q. (2013). Integrative Health Coaching and Motivational Interviewing: Synergistic Approaches to Behavior Change in Healthcare. Global Advances in Health and Medicine, 2(4), 28–35. doi:10.7453/gahmj.2013.037 

Singh, H. K., Kennedy, G. A., & Stupans, I. (2020). Competencies and training of health professionals engaged in health coaching: A systematic review. Chronic Illness, 174239531989946. doi:10.1177/1742395319899466 

Singh, H. K., Kennedy, G. A., & Stupans, I. (2020). Pharmacist health coaching in Australian community pharmacies: What do pharmacy professionals think? Health & Social Care in the Community. doi:10.1111/hsc.12952 

Wade, D. (2015). Rehabilitation – a new approach. Part two: the underlying theories. Clinical Rehabilitation, 29(12), 1145–1154. doi:10.1177/0269215515601175 

Par nozaru politiku pamatnostādnēm 2021.–2027. gada plānošanas periodam. Ministru kabineta rīkojums Nr. 95, 04.03.2020, Latvijas Vēstnesis, 48, 09.03.2020. https://likumi.lv/ta/id/313037-par-nozaru-politiku-pamatnostadnem-2021-2027-gada-planosanas-periodam

A Tradition of Health Coaching Leadership. University of Minnesota. https://www.csh.umn.edu/education/master-arts-degree-integrative-health-and-wellbeing-coaching

The National Board for Health & Wellness Coaching (NBHWC) https://nbhwc.org/

Health promotion. World Healt Organisation, https://www.who.int/health-topics/health-promotion#tab=tab_1

Ceļā uz veselumu. Apiterapija

“Un es sāku sevi vākt kopā. Tas bija grūtāk, nekā eksplodēt.”

― Imants Ziedonis

"Tā borēlija tak ir viena atombumba!", teica, kāda mana paziņa, sekojot manām nedienām. Es piekritu; "Ja, man laiku pa laikam ir sajūta, ka es sadalos atomos. Sāp viss ķermenis. It kā ikviena šūna visiem spēkiem censtos atrauties no otras". 

Kopš  esmu vairāk iepazinusi jungiānismu, mani nemaz nepārsteidz manas paziņas secinājums- viss it visā atspoguļojas, vai mēs to gribam, vai nē. Un to, kā tas atspoguļojas, visticamāk, pavisam drīz pierādīs pavisam zinātniskām metodēm un uz jungiāņiem pārstās skatīties kā uz tumsonīgiem šarlatāniem. Bet, man nav laika gaidīt. Sāpēja jau tagad un risinājumu gribējās atrast pēc iespējas ātrāk. Jau iepriekš esmu rakstījusi par dažādiem saviem mēģinājumiem noskaidrot savas dīvainās neveselības cēloņus un mēģinājumiem tapt veselai. Jāsaka, ka savā ziņā esmu veiksminiece, jo pēc, manuprāt, veiksmīgas izārstēšanas, esmu ieguvusi iespēju nostiprināt iegūto pieredzi, to atkārtojot. Protams, nosaukt sevi par veiksmnieci varu tikai tagad, kad jūtos daudz labāk. Saslimšanas smagajos periodos gribējās teikt ko pilnīgi citu :). 

Viena trešā daļa no ikdienas kapsulu devas....

Ok. Šoreiz padalīšos ar sava ceļojuma jaunajiem atklājumiem un pieredzi. Gandrīz gadu rūpīgi sekojot dakteres ieteiktajai herbālajai terapijai, nevarēju teikt, ka mans stāvoklis būtu būtiski uzlabojies. Laiku pa laikam bija vieglāk, laiku pa laikam bija smagāk. Biju jau sastapusies ar dažādu herbālo preparātu dažādo ietekmi un, konsultējoties ar dakteri, vienu mirkli pat lietoju teju vai 10 dažādus preparātus. Ļoti ticēju, ka reiz tas viss beigsies un vairs nevajadzēs mēnesī tērēt ap 200 eur. Tomēr gaidītais atvieglojums, kā neiestajās, tā neiestājās. Biju jau apguvusi dažādas detoksikācijas metodes, regulāri apmeklēju masāžās un laiku pa laikam- arī kārtīgu pirti. Pēc viena tāda kārtīga pirts vakara no rīta savā kājā sastapu ērci. Bāc! Nu, kā tā var būt! Es taču jau veselu mēnesi cītīgi dzēru klinšrozītes (cistus incantus) tēju, kurai pēc definiīcijas vajadzēja garantēt, ka ērces turās no manis pa gabalu. Apraudājos un nolēmu, ka ir laiks ķerties pie bites. Tā es pati pirmo reizi noķēru un pati sev iedūru biti. Sāpēja. Tas bija pagājuša gada 27.aprīlī. Tā manam ceļam uz veselumu pievienojās apiterapija. 

Liktenīgā ērce

Nav tā, ka nezināju par bišu indes terapiju, bet atturēja fakts, ka bites ir jāķer, jādur un līdz ar to arī jānogalina. Kā redzams, Visumu tas neatturēja pamudināt mani vēlreiz šo lietu apsvērt. Iepazīstot apiterapijas efektus, atklāju, ka tā darbojas vairākos veidos. Bišu indē esošais sastāvs cīnās gan ar borēlijām, babēzijām un bartonellam, gan arī remontē to nodarīto postu. Visvairāk mani iedvesmoja fakts, ka bišu indē esošās obaltumvielas remontē borēliju postītos neironu apvalkus. Tikai tagad, studējot RSU, uzzināju, ka neironu apvalku atjaunošanās ir viens varen lēns process un, ka, ja to bojājums ir noticis lielā vecumā, tad to labojumu varētu arī nesagaidīt. Nepajautāju gan pasniedzējai, vai tas attiecas arī uz bišu indes radīto efektu, bet ceru, ka tas nav zinātniski līdz galam izpētīts, tāpēc ar apņēmību turpinu izvēlēto ārstēšanās terapiju. Un...rezultāti neliek gaidīt. Tikai 6 mēneši pavadīti pildot pilnu šīs terapijas protokolu un  līdzšinējiem sasniegumiem manā ceļā uz veselumu,  ir pievienojušies vairāki citi, veidojot sekojošu kopējo "urā!" sarakstu:

1. Mugura nesāp.
2. Kakls vairs nav stīvs.
3. Varu satvert un noturēt mazus priekšmetus.
4. Vairs mežonīgi nesvīstu naktīs.
5. Nav vairs regulārās mazās temperatūriņas.
6. Nav vairs noguruma!!!
7. Varu paskriet...un ir pat grūtāk neskriet, kā skriet :)
8. Dažādās locītavās sāpes atgriežas, pāriet un pazūd uz neatgriešanos (slimības "filmas attīšanas" fenomens)
9. Atmiņa pamazām uzlabojas (Ļoti interesanti vērot sevi, kā mirkļos, kad jūtu atmiņas zudumu...dodu sev pauzi un it kā aizķerot aiz pavediena velku apziņā atmiņas "filmu" atpakaļ.)
10. Spēja uzturēt pozitīvu noskaņojumu arī pamazām uzlabojas.
11. Endometrija hiperplāzijas sāpes vairs  netraucē, un, šķiet, arī pati kaite sāk mazināties.

Šis bija eksperiments laikā, kad vēl ļoti sāpēja plaukstu locītavas. Pēc Ellie Lobel protokola ar tādiem eksperimentiem nav vēlams nodarboties, jo visu var sakārtot ar bišu dzēlieniem mugurā (izņēmums esot celis, galva, tibiālais nervs un žoklis, bet tas viss ir atrodams sīki un smalki  aprakstīts un pat nofilmēts attiecīgajā Facebook mājas lapā)

Man ir pašai sava poliklīnika. Ziemas variants.

Ko esmu darījusi kopš tā aprīļa rīta, kad sastapos ar kārtējo ērci?

1. Apguvu  bišu ķeršanas un duršanas mākslu. 
2. Rūpīgi izstudēju Bee Venom Therapy for Lyme Disease lapas materiālus
3. Sekoju savu spēju robežās Ellie Lobel izstrādātajam ārstēšanās protokolam:   
1. pamazām sasniedzu 10 bišu dūrienus vienā reizē; 
2. turpināju ar 10 bišu dūrieniem mugurā katru otro dienu, nedēļā ievērojot vienu 3 dienu pārtraukumu; 
3. atteicos no visiem herbālajiem preparātiem; 
4. dzēru C vitamīnu 3x dienā (lai palīdzētu organismam tikt galā ar paaugstinātā kortizola līmeņa regulēšanu);
5. sekojot pašsajūtai dzēru daudz šķidrumu, tai skaitā arī ābola etiķa ūdeni; 
6. sekojot pašsajūtai dzēru ašvagdanu- stresa mazināšanai; 
7. sekojot pašsajūtai gāju Epsomas sāls vannā (tiesa, sen nav bijusi vajadzība); 
8. tumšajā periodā lietoju D vitamīnu;
9. lietoju pretiekaisuma  uzturu (bezcukura, bezglutēna, bezlaktozes, bezcūkgaļas, bezalko- bet tas nav nekas jauns, jo tā jau ēdu trešo gadu). 
4. Apmeklēju neiroloģi- apiterapeiti un izprasīju visu, kam man ir jāpievērš uzmanību, ja pašrocīgi nodarbojos ar apiterapīju. 
5. Iegādāju pretalerģijas zāles.
6. Apmeklēju savu ģimenes ārsti un informēju par savu ārstēšanas plānu un palūdzu veikt noteiktas analīzes.
7. Regulāri sekoju Ellie Lobel Facebook mājas lapas ierakstiem- tas ir gan lielisks sociālā atbalsta avots, gan arī visvisādas noderīgas informācijas avots.
8. Reizums lietoju kolagēna pulveri.

Mazā meita ir kļuvusi par profesionālu bišu dzeloņu izņēmēju. 

Tie pēc koduma jāatstāj apm.15 minūtes, lai inde pilnā apmērā nonāktu asinsritē.

Ja es skatos no šo darbību efektivitātes, tad nākas atzīt, ka šī terapija manā līdzšinējā ceļojumā uz veselumu ir sniegusi daudz augstāku rezultativitāti, nekā visas līdzšinējās- gan tradicionālās, gan vairāk vai mazāk alternatīvās metodes. Lai arī apzinos, ko pilns apiterapijas kurss ir 3 gadi pēc 10 bišu dūrienu sasniegšanas, un bieži vien notiek vieglākas vai smagākas slimības remisijas fāzes, tomēr jau 6 mēnešos sasniegtie rezultāti ir iepriecinoši. 

Šim stāstam ir sākums. Un pavisam noteikti būs arī turpinājums. Kā gan citādi, jo es mainos!

Esmu pateicīga tiem, kur mani ir atbalstījuši un iedvesmojuši uzsākt šo nebūt vieglo ceļu uz veselumu!

Uzmanību! Lūgums neuztvert manis rakstīto par vienīgo patiesību un ceļu, kā atgūt veselumu. Tās ir tikai un vienīgi manas pārdomas un mana pieredze.

p.s. Jā, man sāp. Jā, man ir bišu žēl. Jā, es viņas ķeru arī ziemā. Nē, es neesmu profesionāla biškope. 

Ciemojoties pie Lietuvas biškopja uzzināju, ka arī biškopji mēdz saslimt ar šo ērču kaiti- arī viņš esot to saķēris un izārstējies ar antibiotikām. Interesanti, cik liela nozīme viņa tagadējam veseluma ir antibiotikām, bet cik liela- tam, ka regulāri tiek pie bišu kodumiem.