Mani Dziesmu svētki

...un mūžīgs ceļš zem kājām...
Rīts Kurzemē, atgriežoties no Dziesmu svētkiem.

Sākšu ar to, ka dziedāt man patīk. Pat ļoti. Tikai ar to pareizību tā ir, kā ir. Ja korī man apkārt stāvēja manas balss pārstāves, tad viss bija daudz maz ciešami. Bet, ja trāpīju blakus altiem vai pirmajiem soprāniem, tad sāku "peldēt", laiku pa laikam dziedot savu, un laiku pa laikam dziedot kaimiņu partiju. Vistrakākās bija un ir "pārejas" starp abām "partijām".Balss sašūpojas, lūst un gluži kā pa mīksti grantētu ceļu sānslīdē knapi, knapi savaldās. Mūzikas skolā mani nepaņēma. Jā, Kuldīgā mūzikas skolas koris bija izcilību izlase. Tur nav ko piebilst. Tomēr arī šķībdziedātāji kaut kur tiek. Vidusskolas korī, skolotāja Dagnija Šteinberga kaut kā mani iedresēja un mums bija cerība tikt uz Dziesmu svētkiem. Tiem. Tiem pašiem, kur pirmo reizi dziedāja "Krustcelēs mazs bērniņš...","Piena ceļš" un "Saule. Pērkons, Daugava". Tā bija patīkama pārmaiņa pēc vēl iepriekšējā gadā dziedātā "День победы". Pārmaiņu laiks. Arī man pašai šis laiks bija pilns pārmaiņu. Biju ieņēmusi galvā, ka pa visu varu jātiek mākslas skolā, tad nu virzīju visus spēkus šim uzdevumam. Pirmajā gadā netiku. Otrajā visu gadu braukāju uz kursiem...un, ak, vai, iestājeksāmeni sakrita ar Dziesmu svētkiem. Atceros, ka koristi paši meklēja tautas tērpus. Domāju, žēl, ka pašai tāda nav. Nez, vai varētu ko tādu uztaisīt? Tikām lūdzu klasesbiedreni sameklēt tērpu arī man, bet kaut kas nesaklapēja. Es paliku bez tērpa. Un pēcāk izrādījās, arī, ka ar laikiem man neklapē. Neatceros precīzi svētku norises datumus, tik atceros to vilšanos sajūtu, ka ir jāizvēlas. Loģika uzvarēja. Dziesmu svētku sajūta izpalika. Tā arī būtu visu dzīvi nodzīvojusi ar vilšanās sajūtu, ja ne kāds gadījums.

Pat nezinu, kas tam pie vainas. Varētu jau teikt, ka tamdēļ, ka Sarmīte Strautmane (tolaik Krišmane) salauza kāju un viņas vietā novadīt latviskās dzīvesziņas nodarbību organizētāja Māra Tīmane uzaicināja Inu Celitāni- folkoras kopas pārstāvi. Tāda braša sieva. Domājām, ka dziedāsim, bet nekā. Ina bija atnākusi palielīties. Nupat kā tikusi pie milzīgas burbuļsaktas.

Inas Celitānes burbuļsakta

Komplektā ar saktu nāca stāstījums par Kuldīgas tautas tērpu. Četriem metriem brunču auduma. Mēļo krāsu. Mēleni. Sadzirdēju, ka man vajag šo tēmu papētīt. Aizgāju uz Kuldīgas tautas tērpu darināšanas klasi "Pūralāde", uzliku mēleni uz pleciem un sajutu Dziesmu svētkus. 

Tā pati. Kuru uzliekot, sapratu, GRIBU.

Es sapratu, ka viens no maniem "kautkadtoizdarīšu" ir vienkārši man uzkritis virsū darāms. Tautas tērps. Pašai savs. 

Sāku ar kreklu. Apkali. Aproces. Greznos plecus (oi...acu gaisma vairs nav tā, lai balto izšuvumu šūtu). Tad sapratu, ka pati gribu arī brunci un mēleni aust. Apmainījām Pācē mūsu aitu vilnu pret mēļu dziju. Un es biju gatava piedzīvojumam- tikties ar stellēm. Uzmeklēju Aizputes audēju Laimas kundzi, izstāstīju savu sapni un sākām abas gaidīt, kad būs brīva kāda stelle. AkManuDieniņ! Nebiju domājusi, ka tas pasākums man viss tā ievilksies. Kopā ar lēmumu darināt tautas tērpu, kāda jauna dvēsele bija pieņēmusi lēmumu nākt šai pasaulē. Tad, nu aktīvā darbošanās manāmi samazināja ātrumu, radās cita prioritāte. Saprotu senču dzīves ziņā ierakstīto- jaunai meitai ir jāgatavo pūrs. Nu nebūs laika, nebūs laika sievas kārtā esot krāmēties ar smalkiem izšūnāmiem, aužamiem vai citiem darbiem. To var atļauties tikai vai nu jaunai meitai esot, vai jau gados, kad bērni paaugušies. Man šai ziņā sanāca drusku citādi. Krekla izšūšana tika atlikta, un stellēs neiesēdos vai veselu gadu. Kad Laima zvanīja atkārtoti, tad jau mazulis bija paaudzies un varēju vismaz stundu nedēļā atvēlēt aušanai. Tā tiku pie dvieļa dreļļu rakstā un galu galā, sāku aust arī mēļo brunci.

Reiz, ziemā, zvana man Laima. Esot jāiet fotografēties. Kamdēļ, prasu?  Nu, tak uz Dziesmu svētkiem gribēšu braukt. Samulsu. Kā, uz Dziesmu svētkiem? Izrādās, ka par Dziesmu svētku dalībniekiem kļūst arī Tautas daiļamatu studiju dalībnieki. Tas man bija negaidīts pārsteigums. 
Daudz nedomājot piekritu...un, tā, 2018.gada 8.jūlijā stāvēju Dziesmu svētku estrādē skatītāju pusē un dziedāju. To pašu "Saule. Pērkons. Daugava", ko mācījos pirms nepilniem gadiem 30 un to pašu "Piena ceļu", ko vidusskolas kori. Aplis bija noslēdzies. Kopā ar lielāko daļu estrādē esošajiem jutu kaklā kamolu, klausoties vēl nedzimušā bērna vēstulē. Teju visi slepus slaucījām asaras. Mēģināju saņemties, lai daudz maz godam nodziedātu "Piena ceļu" . Bet, kad pa skatītāju zonas eju sāka nākt jauniešu pāri tautas tērpos un man aiz muguras viens bass sāka absolūti šķībi dūkt "...un mūžīgs ceļš zem kājām...", es kapitulēju. Tas nebija loks, kas bija noslēdzies. Tā bija spirāle, kas satikusi nākamo paaudzi. Paaudzi, kas turpinās mūsu iesākto. Mana paaudze ar Mārtiņa Brauna palīdzību iedēstīja tautas laukā Raiņa vārdus. Tā paaudze, kas stāvēja Dziesmu svētkos man aiz muguras, būs tie, kas audzēs šos graudus...un  gan jau arī raža būs. Būs. Nākamajām paaudzēm.

Dziesmu svētki. 
Ikvienam.
Mums.