sestdiena, 2018. gada 4. augusts

Studiju pieredze ACTP programmā. Опыт обучения в программе ACTP .


Jebkurš koučs pēc kāda praktizēšanas laika saprot, ka ir radusies nepieciešamība doties jaunā līmenī. Un tad rodas jautājums, kā to darīt? Es izvēlējos studēt, lai paaugstinātu savas kouča kompetences, Starptautiskajā universitātē Global Coaching un šajā video dalos savā pieredzē. Kā tas bija?
Video krievu valodā.

Kā šī pieredze ir mainījusi manu koučinga stilu? Esiet laipni aicināt to izmantot! Vairāk šeit>>

Каждый коуч через некоторое время практики понимает, что появилась необходимость выйти на новый уровень. И тогда встоёт вопрос о выборе, каким образом это делать. Я выбрала обучение для повышения компетенций коуча- программу Международного Университета Global Coaching и делюсь своим опытом. Как это было?


Как этот опыт отозвался на коучинг проводимый мною? Будьте добры попробовать!

pirmdiena, 2018. gada 9. jūlijs

Mani Dziesmu svētki

...un mūžīgs ceļš zem kājām...
Rīts Kurzemē, atgriežoties no Dziesmu svētkiem.
Sākšu ar to, ka dziedāt man patīk. Pat ļoti. Tikai ar to pareizību tā ir, kā ir. Ja korī man apkārt stāvēja manas balss pārstāves, tad viss bija daudz maz ciešami. Bet, ja trāpīju blakus altiem vai pirmajiem soprāniem, tad sāku "peldēt", laiku pa laikam dziedot savu, un laiku pa laikam dziedot kaimiņu partiju. Vistrakākās bija un ir "pārejas" starp abām "partijām".Balss sašūpojas, lūst un gluži kā pa mīksti grantētu ceļu sānslīdē knapi, knapi savaldās. Mūzikas skolā mani nepaņēma. Jā, Kuldīgā mūzikas skolas koris bija izcilību izlase. Tur nav ko piebilst. Tomēr arī šķībdziedātāji kaut kur tiek. Vidusskolas korī, skolotāja Dagnija Šteinberga kaut kā mani iedresēja un mums bija cerība tikt uz Dziesmu svētkiem. Tiem. Tiem pašiem, kur pirmo reizi dziedāja "Krustcelēs mazs bērniņš...","Piena ceļš" un "Saule. Pērkons, Daugava". Tā bija patīkama pārmaiņa pēc vēl iepriekšējā gadā dziedātā "День победы". Pārmaiņu laiks. Arī man pašai šis laiks bija pilns pārmaiņu. Biju ieņēmusi galvā, ka pa visu varu jātiek mākslas skolā, tad nu virzīju visus spēkus šim uzdevumam. Pirmajā gadā netiku. Otrajā visu gadu braukāju uz kursiem...un, ak, vai, iestājeksāmeni sakrita ar Dziesmu svētkiem. Atceros, ka koristi paši meklēja tautas tērpus. Domāju, žēl, ka pašai tāda nav. Nez, vai varētu ko tādu uztaisīt? Tikām lūdzu klasesbiedreni sameklēt tērpu arī man, bet kaut kas nesaklapēja. Es paliku bez tērpa. Un pēcāk izrādījās, arī, ka ar laikiem man neklapē. Neatceros precīzi svētku norises datumus, tik atceros to vilšanos sajūtu, ka ir jāizvēlas. Loģika uzvarēja. Dziesmu svētku sajūta izpalika. Tā arī būtu visu dzīvi nodzīvojusi ar vilšanās sajūtu, ja ne kāds gadījums.

Pat nezinu, kas tam pie vainas. Varētu jau teikt, ka tamdēļ, ka Sarmīte Strautmane (tolaik Krišmane) salauza kāju un viņas vietā novadīt latviskās dzīvesziņas nodarbību organizētāja Māra Tīmane uzaicināja Inu Celitāni- folkoras kopas pārstāvi. Tāda braša sieva. Domājām, ka dziedāsim, bet nekā. Ina bija atnākusi palielīties. Nupat kā tikusi pie milzīgas burbuļsaktas.

Inas Celitānes burbuļsakta

Komplektā ar saktu nāca stāstījums par Kuldīgas tautas tērpu. Četriem metriem brunču auduma. Mēļo krāsu. Mēleni. Sadzirdēju, ka man vajag šo tēmu papētīt. Aizgāju uz Kuldīgas tautas tērpu darināšanas klasi "Pūralāde", uzliku mēleni uz pleciem un sajutu Dziesmu svētkus. 
Tā pati. Kuru uzliekot, sapratu, GRIBU.
Es sapratu, ka viens no maniem "kautkadtoizdarīšu" ir vienkārši man uzkritis virsū darāms. Tautas tērps. Pašai savs. 

Sāku ar kreklu. Apkali. Aproces. Greznos plecus (oi...acu gaisma vairs nav tā, lai balto izšuvumu šūtu). Tad sapratu, ka pati gribu arī brunci un mēleni aust. Apmainījām Pācē mūsu aitu vilnu pret mēļu dziju. Un es biju gatava piedzīvojumam- tikties ar stellēm. Uzmeklēju Aizputes audēju Laimas kundzi, izstāstīju savu sapni un sākām abas gaidīt, kad būs brīva kāda stelle. AkManuDieniņ! Nebiju domājusi, ka tas pasākums man viss tā ievilksies. Kopā ar lēmumu darināt tautas tērpu, kāda jauna dvēsele bija pieņēmusi lēmumu nākt šai pasaulē. Tad, nu aktīvā darbošanās manāmi samazināja ātrumu, radās cita prioritāte. Saprotu senču dzīves ziņā ierakstīto- jaunai meitai ir jāgatavo pūrs. Nu nebūs laika, nebūs laika sievas kārtā esot krāmēties ar smalkiem izšūnāmiem, aužamiem vai citiem darbiem. To var atļauties tikai vai nu jaunai meitai esot, vai jau gados, kad bērni paaugušies. Man šai ziņā sanāca drusku citādi. Krekla izšūšana tika atlikta, un stellēs neiesēdos vai veselu gadu. Kad Laima zvanīja atkārtoti, tad jau mazulis bija paaudzies un varēju vismaz stundu nedēļā atvēlēt aušanai. Tā tiku pie dvieļa dreļļu rakstā un galu galā, sāku aust arī mēļo brunci.


Reiz, ziemā, zvana man Laima. Esot jāiet fotografēties. Kamdēļ, prasu?  Nu, tak uz Dziesmu svētkiem gribēšu braukt. Samulsu. Kā, uz Dziesmu svētkiem? Izrādās, ka par Dziesmu svētku dalībniekiem kļūst arī Tautas daiļamatu studiju dalībnieki. Tas man bija negaidīts pārsteigums. 
Daudz nedomājot piekritu...un, tā, 2018.gada 8.jūlijā stāvēju Dziesmu svētku estrādē skatītāju pusē un dziedāju. To pašu "Saule. Pērkons. Daugava", ko mācījos pirms nepilniem gadiem 30 un to pašu "Piena ceļu", ko vidusskolas kori. Aplis bija noslēdzies. Kopā ar lielāko daļu estrādē esošajiem jutu kaklā kamolu, klausoties vēl nedzimušā bērna vēstulē. Teju visi slepus slaucījām asaras. Mēģināju saņemties, lai daudz maz godam nodziedātu "Piena ceļu" . Bet, kad pa skatītāju zonas eju sāka nākt jauniešu pāri tautas tērpos un man aiz muguras viens bass sāka absolūti šķībi dūkt "...un mūžīgs ceļš zem kājām...", es kapitulēju. Tas nebija loks, kas bija noslēdzies. Tā bija spirāle, kas satikusi nākamo paaudzi. Paaudzi, kas turpinās mūsu iesākto. Mana paaudze ar Mārtiņa Brauna palīdzību iedēstīja tautas laukā Raiņa vārdus. Tā paaudze, kas stāvēja Dziesmu svētkos man aiz muguras, būs tie, kas audzēs šos graudus...un  gan jau arī raža būs. Būs. Nākamajām paaudzēm.


Dziesmu svētki. 
Ikvienam.
Mums.

otrdiena, 2018. gada 26. jūnijs

Pēterburgas stāsti.Trešdiena.

Biju iedomājusies, ka tādi, kā iepriekšējie, būs visi mani Pēterburgas rīti. Lēni, nesteidzīgi, ar skrējienu pa Aleksandra parku un milzīgu latti. Nekā. Nekam nebūs būt patstāvīgam. "Es mainos" ir mana bloga un manas pēdējās desmitgades devīze, tad, nu, iepūt tik vaigos, mīlīt, un turpini.Turpini mainīties!


Apmēram tādu es Pēterhofu iedomājos. Un tāda tā arī bija!

Trešdienas rītā pamodos, ieslēdzu datoru un nolēmu izpētīt ceļu, kā nokļūt līdz Pēterhofai. Jā, šajā dienā biju nolēmusi pamest Pēterburgu un doties apskatīt Krievijas caru vasaras rezidences (cik patiesi šie vārdi, tikai vēlāk apjautu). Tad, nu, atvēru Pēterhofas mājas lapu un pētot dažādos ierakstus, uzdūros tekstam, ka lielā strūklaku kaskāde tiek katru dienu ieslēgta ar grandiozu mūzikālu pavadījumu. Kaut kas manī iekšā noklišķēja, es fantastiskā ātrumā sarēķināju, ka, ja tuvākās pusstundas laikā tieku līdz autobusam, tad paspēju uz šo grandiozo ieslēgšanu. Palēkdamās saģērbos un skriešus gar to pašu Aleksandra parku devos uz metro. Šoreiz nācās atkāpties no sava principa- doties ar kājām, jo līdz Pēterhofai bija tāds krietnāks gabals ejams. Tad, nu braucot metro, sirdījos, ka neizdodas pieslēgties SanktPēterburgas metro wi-fi, lai precizētu autobusu atiešanas laikus un numurus, bet paļāvos uz to, ka es neesmu vienīgā, kas konkrētajā metro stacijā meklēs autobusus uz Pēterhofu. Tā arī bija. Izkāpu no pazemes un pat nepaspēju tā pa īstam noorientēties, kad kāds aziātiska izskata vīriņš mani uzrunāja ar vārdiem: "В Петергоф автобусы по той стороне улицы!"  (Autobusi uz Pēterhofu ir ielas pretējā pusē) Atbildē pasmaidīju un klusībā sevi norāju par domu: "Nerunāšu ar aziātiem!". Devos pāri ielai un tur nokļuvu plūsmā, kur tapu iestumta mikroautobusā. Stūmējs bija varen priecīgs, ka varēja man krieviski paskaidrot, cik maksās brauciens un cik ilgi tas notiks. "Как приятно, когда иностранцы на русском разговаривают!" (Cik patīkami, kad ārzemnieki runā krieviski!) Un atkal pasmaidīju, jo biju vienīgā ķīniešu pulciņā, kurš bija mikroautobusā iestumts līdz ar mani.

Brauciens gāja raiti, pētīju apkārtni, līdz vienā mirklī  pamanīju, ar milzīgu žogu apjoztu dzeltenu ēku. Kameras, policisti. Un atcerējos lasīto, ka šeit kaut kur atrodoties Putina vasaras rezidence. Mana Krievijas caru vasaras rezidenču apskate bija jau sākusies ;). Iebraucot Pēterhofā, sāku uzmanīgāk vērot apkārtni, lai nepalaistu garām svarīgo pieturvietu, jo šis bija maršruta autobuss, kam slavenā pils nebūt nebija brauciena gala punkts. Jāatzīst, maršruta taksometra vadītājs bija uzdevumu augstumos. Jau laikus mani brīdināja un palūdza informēt arī ķīniešus par to, ka nākamajā būs фонтаны (strūklakas). Skaitīju minūtes un teciņus devos uz kasēm. Intuitīvi tās atradu un Voila!, nokļuvu pie strūklakām tieši laikā.


Viegls lietus un tūristu pūļi. Rīts.
Braucot uz Pēterhofu, pat nedomāju, ko īsti vēl tur gribēšu darīt, ko skatīt. Koncentrējos tikai uz strūklaku kaskādes palaišanu. 

Attēla redzamais kungs ir galvenais strūklaku kaskādes diriģents :)
Kad nu biju nogaršojusi galveno odziņu, tad ņēmos pētīt, kādu "torti" vēl šeit iespējams baudīt. Nonācu pie kartes un pamazām pār mani nāca apskaidrība, ka šeit ir kur staigāt un skatīt veselu dienu. Un tā arī bija. Pēterhofas parkā pavadīju gandrīz 8 stundas. Jāatzīst, ka parks ir izcils. Protams, gana daudz vēl ir kas uzlabojams un restaurējams, bet tas, kas ir izdarīts, ir ievērības cienīgs! 

Perfekcija. Ūdens piramīda.

Divas sievietes.
Šī parka apmeklētāju skaitā redzēju ļoti daudz bērnu, gan pavisam mazu-ratiņos, gan jau palielākus, gan veselas klases. Vidēja vecuma bērniem rekomendēju paņemt līdzi maiņas apģērbu, jo pēc izjokotāj-strūklakas apmeklējuma var nākties visu pārējo dienas daļu pavadīt slapjam ;)
Kārdinoši. Bet mamma neļauj.
Noteiktos laikos ir pieejamas strūklakas-izjokotājas.
Strūklakas, skulptūras, apstādījumi, dažādās ekskursiju vietas un veidi (jā, varēja doties ekskursijā arī ar tādu kā vilcieniņu vai nelielu automobili) un apskates objekti. Taisnību sakot, šis apskates objekts bija viens no dārgākajiem manā braucienā, šeit bija iespējams atstāt gana daudz naudas :). 
Marlīzes pils un dīķis, kurā par maksu varēja makšķerēt.
Atsevišķi iegādājamas bija gan parka apskates biļetes, gan katra mazā namiņa (muzeju ekspozīcijas), gan arī pašas pils apskates biļetes. Arī ēdināšana bija  diezgan sālīta. Smējos, ka šeit es baudīju pašu dārgāko kafiju. Un nebūt pašu labāko ;). 


Kafija ar strūklaku
Tomēr, tomēr, tomēr. Fons atsvēra kafijas dārdzību. Un skati apkārt lika gavilēt manām dabas un estētisko skatu mīļotājas acīm. Pilnībā par šīs vietas fani mani padarīja stendi ar otrā pasaules kara laika attēliem. Ļeņingradas blokādes laikā Pēterhofa tika tik spēcīgi izpostīta, ka no tās palika pāri tikai izdegušas pils sienas un zeme. Viss pārējais bija postaža. Pilnīgi saprotamas bija pēckara laika ļaužu pārdomas, vai maz vērts sākt atjaunot? Vieglāk būtu tam visam ar buldozeru pāri un uzbūvēt ko jaunu, modernu. 


Noliecu galvu šīs vietas atjaunotāju priekšā! Pēterhofa pēc kara.
Tomēr ilgtspējīga domāšana toreiz uzvarēja. Un tagad te tiešām ir ko redzēt. Šķiet, šī vieta kā fēnikss ir atdzimusi no pelniem. Izcili.


Viens otram pretī. Viens otram blakus. Dzīve.
Dienas otrajā pusē, lēnām staigājot pa parka klusāko daļu, sastapu grupiņu vienādi ģērbtu skolēnu. Viņiem bija lentes ar uzrakstu "Выпускник 2018" (Absolvents 2018). Šķiet, šī klase bija izvēlējusies savu pēdējo zvanu pavadīt tieši šādi- apmeklējot Pēterhofas parku. Vēlāk, kad stāstīju par to savai studiju biedrenei, uzzināju, ka šis ir gana populārs veids kā pavadīt mācību noslēgumu. Vēl gana bieži tiekot noīrēts kuteris un visa klase dodas ekskursijā pa Ņevu un kanāliem. Tusiņi pirtīs ir vakardiena. Jā, šķiet, ka Pēterburga godam tur savu kultūras pilsētas karogu. Arī no jaunākās paaudzes puses.


Vakars. Tūristi pazuduši. Strūklakas miegā.
Devos mājup jau ar autobusu. Tiesa, šī nebija mana veiksmīgākā transporta līdzekļa izvēle, lai gan konduktore bija varen laipna un atsaucīga.  Atgriezos Pēterburgas centrā un vēroju, kā pamazām tam tuvojamies. Tikai tad tā pa īstam apjautu, cik pilsēta ir liela. Milzīgi jauno dzīvojamo māju masīvi ar milzīgiem tirdzniecības centriem to vidū, nomainīja viens otru. Miljonu pilsēta. 


Turpinājums sekos!
Iepriekšējās stāstu daļas šeit:

Cenas:

  • Ieejas biļete ārzemniekiem skaistākajā un lielākajā parka daļā Нижний Сад - 900 rubļi
  • Brauciens ar metro - 40 rubļi
  • Brauciena biļete ar mikro autobusu- 70 rubļi
  • Brauciena biļete ar autobusu - 80 rubļi
  • Apšaubāmas kvalitātes dubultā latte - 300 rubļi
  • Maza bļodiņa rissoto - 200 rubļi
  • Ne pārāk garšīgs laša burgers - 450 rubļi

Rekomendēju:
  • Ierasties plkst.11.00 uz strūklaku kaskādes ieslēgšanu
  • Pabūt parkā līdz  pat plkst.18.00, kad citas, bet līdzīgas mūzikas pavadībā, kaskāde tiek izslēgta.
  • Mierīgi ņemt līdzi savu ēdamo. Vietas, kur to baudīt netraucēti, varēsiet atrast.
  • Nesatraukties, ja kas nav paņemts līdzi. Gan ēdamo, gan dzeramo, gan kartes, gan suvenīrus un pat  lietusmēteļus var nopirkt uz vietas. Protams, par attiecīgu cenu.
  • Pēterhofas apmeklējumu ieplānot, kā pēdējo savā ceļojumā, jo iespaidu pilnība var slāpēt visu pārējo apmeklējumu vērtību.
  • Apdomāt, kam vēlaties veltīt vairāk laika- vai pils vai parka apmeklējuma, jo patiesi izbaudīt šos abus brīnumus vienā dienā īsti nav iespējams. 
  • Droši ņemiet bērnus līdzi, jo parks ir bērniem draudzīga vide. Ja ziniet, ka bērns nevarēs nesacensties ar strūklaku-izjokotāju, tad sausa drēbju kārta noderēs.
  • Ņemt vērā, ka iegādātā biļete ir vienreizēji lietojama- t.i. ideja par parka paskatīšanu, ieiešanu pilī un parka apskates turpinājumu īsti nedarbosies.
  • Braucienam no/uz Pēterhofu izvēlēties mikroautobusu- tā ar garantiju tiksiet pie sēdvietas. 
  • Savukārt, ja ir vēlme braucienu izbaudīt ekskluzīvā variantā, var doties uz turieni no Pēterburgas centra ar Meteoru- ātrgaitas kuteri.

Ātrgaitas kuteri "Meteor" ir klasisks veids, kā nokļūt Pēterhofā.

piektdiena, 2018. gada 15. jūnijs

Pēterburgas stāsti. Otrdiena.

Otrdiena. Pēc skrējiena baudīju lēnu rītu viesnīcā, virtuāli šķirstot svaigi kā iegādāto grāmatu "Бог в Твоей жизни. Аналитическая психология. Селф-маркетинг". Tieši, nupat, iepriekšējā seminārā bijām runājuši par numinozā, jeb dievišķi maģiskā klātbūtni dzīvē. Un itin nemaz nebrīnījos, ka šķirstot interneta veikala piedāvājumus, "nejauši" uzklikoju grāmatas reklāmai. Sinhronitātes.
Grāmata tiešām ir interesanta. Varētu pat nekur neiet, bet, izbaudot to, ka esmu atvaļinājumā, to izlasīt. Tomēr, nē. Arī šodien bija jāiet. Jāiet jau pavisam konkrēti uz Ermitāžu. Savu pirmo profesionālo izglītību ieguvu mākslas koledžā, pēc tam pat veselu gadu mācīju vidusskolniekiem kultūras vēsturi. Tamdēļ Ermitāža man bija kārdinoša. Kārdinoša atgriezties pavisam senās atmiņās. Āvu kājas un devos ceļā. Šķērsojot Trīsvienības tiltu, atkal nogriezos pa kreisi. Ienāca prātā, ka varētu apskatīt Vasaras dārzu- biju dzirdējusi par to labas atsauksmes. Tomēr, nē! Šoreiz nekas nesanāca. Vasaras dārzs otrdienās apmeklētājiem slēgts.

Pētera Pirmā sapnis par dārzeņu dārzu un vietu vasaras piknikiem

Vien ievērtēju tā izsmalcināto žogu un cauri tam redzamās skulptūru un aleju formas. Neko darīt, turpināju ceļu gar Fontankas upi un funktierēju, kur gan vēl varētu rīta pusē doties. Skatam pavērās remonta stalažās ietīti baznīcas kupoli. 

Baznīca, kas uzcelta par godu tam, ka cars izdzīvoja pēc atentāta.

O. Šķiet, šo baznīcu nekad neesmu apmeklējusi! Tā, atkal ļaujoties dienas un vietas plūdumam nonācu Спас- на- крови baznīcā (Kristus Augšāmcelšanās baznīca). Jāsaka uzreiz- baznīcas torņi pilnībā nav apskatāmi, jo notiek to remonts. Tomēr, tas, kas ir apskatāms, ir elpu aizraujošs. Baznīca ir būvēta klasiski romāniskā stilā, pat iekšpuse ir absolūti romāniska, visgreznākajās šī stila izpausmēs. Atceros, ka man par šī stila ģērbšanās īpatnībām stāstīja "dārglietu skapis" (protams, ne jau par parastās tautas apģērbiem tas tika teikts). Tad, nu tā arī bija. Šķita, ka esmu nokļuvusi dārglietu skapī. 

Mozaīkas. Tās visas ir mozaīkas!

Visas baznīcas sienas rotāja mozaīkas- milzīgas gleznas, kas veidotas no mazmazītiņiem akmens flīžu gabaliņiem. Pat bail domāt, cik darba tur ieguldīts, lai ko tādu dabūtu gatavu. Glezna no gabaliņiem. Uz baznīcas sienām un griestiem bija atainota vai visa Jēzus dzīve. Bet uz grīdas greznojās vai viss Urālos (un ne tikai Urālos) gūstamo akmeņu skaistums.Skaisti. Un grezni. Un vēl- šai baznīcā pirmo reizi redzēju, kādā veidā akliem cilvēkiem var parādīt gleznas- izveidot aptaustāmu (bareljefa) versiju. Mani aizkustināja šī pieeja. Nez, vai Latvijā arī kas tāds pieejams? 

Glezna kā bareljefs. Telpiska glezna neredzīgajiem

Sapratu, ka garīguma man šodienai pietiek un devos ienirt savas jaunības sajūsmas objektos- skatīt Ermitāžas dārgumus.
Un koks. Un koks. Tas gan uz nākotni paņēmis kādu A.Savrasova gleznu "Kovārņi atlidojuši" :)

Nokļūstot Ermitāžas iekšējā pagalmā, sapratu, ka uz nākotni paņems ne visus (konceptuālistu izstādes reklāma- kā vēlāk man stāstīja mana studiju biedrene, ļoti savdabīga un interesanta izstāde), ar šo domu tad nu iestājos rindā. Kas notiks ar tiem, kurus nākotnē nepaņems? Cik svarīgi ir nokļūt nākotnē? Ko darīt, lai tur nokļūtu? Un vai ir vērts savu dzīvi tagadnē veltīt tam, lai nokļūtu nākotnē? Rinda pamazām virzījās uz priekšu .Taisnību sakot, rindas bija divas. Tikai tajā otrajā, kas bija tiešas saules staros, nez kāpēc (:)) bija mazāk stāvētāju. Beidzot. Beidzot nokļuvu pie kasēm. Plāns, ka varētu iešmaukt Ermitāžā pa pilsoņa cenu izgāzās, redzot, cik skurpulozi kasiere pētīja ikviena cilvēka iesniegto personu (vai nodarbošanos) apliecinošu dokumentu. Neko darīt. Ne jau katru dienu dodos pasaules šedevrus skatīt. Viena rinda pie kases, otra rinda pie drošības kontroles. Man par pārsteigumu, ir aizliegts ienest ūdeni. Jebkādā formātā. Pie drošības vārtiem krājas pudeļu parāde. Uz jautājumu, vai varēšu to saņemt atpakaļ, izejot no muzeja, saņemu atbildi, ka nē, ka šīs visas izmetīšos. Ja gribu ko dabūt atpakaļ, tad ir jāsameklē bagāžas novietne, tur varot novietot. Vēl vienu rindu izstāvēt neesmu gatava, tamdēļ manai upuru rindai pievienojas arī gāzētā minerālūdens pusstops. Voila! Esmu iekšā. Man ir karte un plāns izstaigāt to ceļu, ko reiz gājām ar deviņdesmito gadu sākumā kopā ar pasniedzēju Eglīti. Tas tik bija brauciens! Šim pasniedzējam bija enciklopēdiskas zināšanas mākslas vēsturē. Gadu skaitļus, darbus un ar to tapšanu saistītos stāstus mierīgi, ar aizvērtām acīm jebkurā diennakts laikā varēja stāstīt. Un toreiz mēs baudījām šo pieredzi pie mākslas darbu oriģināliem. Ticu, ka arī viņam tā bija tieši tāda pati bauda. Būt klāt un redzēt katru niansi tam, par ko tik daudz ir lasīts un pētīts. Daudz nekavējoties, pa parādes kāpnēm devos uz otro stāvu, kur rindā viena aiz otras atradās caru un carieņu apdzīvotās un parādes telpas.

Carienes buduārs

Greznums neaprakstāms. Un to baudošo cilvēku daudzums tieši tāpat. Ja telpas, kur baudāmais bija tieši pati telpa, tas bija vēl pieņemami, tad pie mākslas darbiem, tas sāka kļūt par apgrūtinājumu. Glāba vien tas, ka esmu padevusies augumā garāka par ķīniešiem un mierīgi varēju skatīt visu smukumu, ko neaizsedza to mazie stāviņi. 
Novērotā sakarība: maziem un tumšmatainiem cilvēkiem ļoti patīk Rembrants :)

Mazie stāviņi pilnībā bija nozaguši Rembranta "Zudušo dēlu" un gandrīz nozaga man soliņu no dibenapakšas, dikti aktīvi okupējot visu atlikušo soliņa daļu un nekaunīgi mani stumjot aizvien tālāk un tālāk, līdz vairs jau nebija, kur. Tā mēdz gadīties, kad somu asinis (dibeni) satiekas ar ķīniešu. Katram izpratne par personīgo telpu ir atšķirīga.
Agrīnā viduslaiku glezniecība, renesanse, baroks, klasicisms- visi šie stili it bagātīgi ir pārstāvēti Ermitāžas otrajā stāvā. Nosauc jebkuru no māksliniekiem un vismaz viens darbs tur būs atrodams. 

Mikelandželo darbs

Reizums tikai viens (kā Mikelandželo gadījumā), bet reizums vai vesela zāle (Rembranta un Rūbensa gadījumā). 
Rubensa zāle

Manā skatījumā pašas dārgākās muzeja gleznas - Leonardo da Vinči oriģinālus gāju skatīt vairākas reizes, jo ķīniešu daudzums tām apkārt bija pārāk blīvs un pašas gleznas pārāk mazas, lai varētu tās izbaudīt. 
Divas sievietes. Vienu no tām radījis Leonardo da Vinči

Viss beidzās ar to, ka mani no šīm zālēm izvadīja ar dimdoši skanošu dziedājumu: "Музей закрываеться! Покидайте залы! Двигайтесь на выход!" (Muzejs tiek slēgts! Lūdzu pametiet zāles! Dodieties uz izeju!). Biju kļuvusi par vienu pieredzi bagātāka. Pilna ar iespaidiem.

Tālāk jau devos uz sarunāto randiņa vietu. Biju vienojusies ar studiju biedreni tikties ārpus studijām un izbaudīt viņas ieteikto ekskursiju ar kuteri. Biedrene bija sagādājusi biļetes un uzaicinājusi mums pievienoties vēl vienu studiju kolēģi. Tikāmies norunātajā vietā un devāmies uz kutera pietura vietu. Apsēdāmies (Aleluja! Manas kājas par to tikai gavilēja) un bijām gatavas ceļojumam pa Ziemeļu Venēciju. Tas bija lieliski! Kuteris virtuozi izbrauca visus kanālu līkločus un eleganti piebremzēja, lai dotu vietu kādam citam kuterim. 
Īzaka katedrāles kupols redzams gandrīz no ikvienas vietas pilsētas centrā

Ekskursijas vadītāja man savā ziņā atgādināja pasniedzēju Eglīti, jo viņa, stāvot ar muguru pret brauciena virzienu, stāstīja par mājām un tiltiem, kuru virzienā devāmies. Šajā ekskursija par Pēterburgu uzzināju ļoti daudz! Rekomendēju Pēterburgas apskati sākt tieši ar šādu ekskursiju, smuki saliek pilsētas vēsturi pa plauktiņiem un vietām.

Knapi redzamais putniņš ir ķivulis jeb čižiks.

Piemēram, manos plauktiņos beidzot sagūlās dziesmas "Чижик- пыжик, где Ты был?" vārdi gan tiešā, gan pārnestā nozīme. Izrādās, ka upes Fontankas krastā, iepretīm Vasaras dārzam atradies juristu licejs. To audzēkņiem esot bijušas dzeltenzaļas formas un pižiki. Formu krāsas dēļ tos saukuši par čižikiem, jo tieši tādā krāsā ir šie putniņi- ķivuļi (Чиж). Tātad pirmā teikuma daļa top skaidra. Kas ir ar to ūdeni? Izrādās ka pāris māju tālāk, tai pašā Fontankas upes krastā ir ēka, kurā tolaik glabāts vai visas Pēterburgas vīnu arsenāls- tāda kā alkoholisko dzērienu vairumbāze (Alko-outlets : ) ). Tad nu arī top skaidrs, ka var jau būt ka runa nemaz nav par ūdeni, bet par vodku, kas krievu valodā skan vienādi. Redz, cik viss tomēr ir vienkārši!
Trīs māsas Pēterburgas gaumē

Šajā braucienā tāpat gana daudz varēja uzzināt par Pēteri Pirmo un viņa pavēlēm. Viena no tām bija- māju parādes fasādes būvēt pret ūdens malu, nevis ielu. Otra- nebūvēt tiltus, bet pārvietoties pa Pēterburgu tikai ar laivām. Tiesa, pēdējā pavēle ar laiku zaudēja spēku. Ekskursijas vadītāja stāstīja arī par pārējiem Krievijas cariem un viņu dzīves gājumiem, par citiem Krievijas bagātniekiem un par Puškinu. Teju vai katrā ievērības cienīgā vietā tika skandētas Puškina dzejas rindas, un tās atpazinu pat es, kas ar Puškinu pazīstama vien deviņu klašu formātā (toreiz 9.klase bija jau vidusskolas klase). Īsāk sakot, ļoti izsmeļoša un intelektuāli bagātinoša ekskursija.

Pēc ekskursijas, nolēmām turpināt tikšanos kādā krodziņā. Īsi apspriežoties, nolēmām doties izbaudīt korejiešu virtuvi (tā tagad Pēterburgā esot topā) un drīz jau sēdējām pie galdiņa un uzklausījām absolūti ārprātīgi smaidoša oficianta ieteikumus. Sasūtījām visvisādus ēdamos, salikām tos galdam pa vidu un sākām tos degustēt. Taisnību sakot, korejiešu virtuve ir samērā līdzīga ķīniešu un vjetnamiešu virtuvei- paēst var un ēdieni ir gana sātīgi. Sarunās laiks pagāja nemanot un gandrīz jau bijām gatavas doties prom, kad viena no pēterburdzietēm sacīja: "Pagaidi, šeit ir ēdamais! To tak nevar atstāt!" Un es atcerējos par Pēterburgā valdošo kompleksu attiecībā uz ēdamo. Ļeņingradas blokādes laiks ir atstājis neizdzēšamu iespaidu šīs pilsētas iedzīvotājos. Mēs sadalījām visu atlikušo. Ēdot atcerējos kā otra mūsu randiņa dalībniece  reiz man stāstīja par savu tēvu, kurš vēl joprojām krāj maizes garoziņas. Kopīgais vakars beidzās ar to, ka arī no šīs vietas mūs izraidīja ar  "slēgšanas" vārdiem. Tik šoreiz tie tika izteikti dziļi paklanoties un ar absolūti ārprātīgu smaidu: "Извинтие, ресторан закрываеться" (Piedodiet, restorāns veras ciet!) 


Kopīgi devāmies pa Pēterburgas centra ielām līdz vietai, kur mūsu ceļi šķirās un gandarītas nolēmām, ka vakars ir bijis izcils! Turpinot ceļu mājup, domāju par bērnu, kurš, reiz piedzīvojis bada laikus, līdz pat sirmam vecumam krāj maizes garoziņas...un tikai pie Ņevas tilta sapratu, ka esmu noķērusi dienvidu nakts sajūtu. Tumsa. Silti. Smaržīgi. Viegls vējš. Un viss priekšā. Vēl veselas trīs Pēterburgas atvaļinājuma dienas priekšā. Baudu!

Reklāmas- tas ir atsevišķs stāsts. Baudāmas ;)


Turpinājums sekos.
Pirmo stāsta daļu skatīt šeit>>

Cenas:
  • Ieeja Kristus Augšāmcelšanās baznīcā 250 rubļi
  • Ieeja Ermitāžā 700 rubļi
  • Maltīte ēdnīcā "12.aprīlis" 200 rubļi
  • Brauciens ar kuteri 300 rubļi
  • Vakariņas korejiešu restorānā 800 rubļi


Rekomendēju:
  • Nekad nepirkt kafiju, ja tā maksā vien 89 rubļus (Vēēēē!)
  • Ermitāžas apmeklējuma biļeti iegādāt jau paša rīta (piektdien un trešdien darba laiks ir līdz 21.00, pārējās līdz 18.00 un pirmdien muzejs slēgts) un visu dienu veltīt tikai tam, lai izbaudītu, to, ko šī biļete sniedz  (Ermitāžas apmeklējums, Galvenā štāba apmeklējums, Meņšikova pils apmeklējums, Porcelāna muzeja apmeklējums, Restaurācijas centra apmeklējums- ja vien to vispār vienā dienā var paveikt :) ) 
  • Ja esi muzeju darbinieks, tad paņem līdzi apliecību- tiem par Ermitāžas biļeti nav jāmaksā pilna cena...vai pat vispār nav jāmaksā (var precizēt)
  • Padzerties pirms Ermitāžas apmeklējuma
  • Pirmajā ekskursijas dienā doties ekskursijā ar kuteri pa Ņevu un kanāliem


trešdiena, 2018. gada 6. jūnijs

Pēterburgas stāsti. Pirmdiena.


Kad man nācās izlemt, studēt Sanktpēterburgā klātienē vai attālināti, es mirkli padomāju un sapratu, ka vēlos šo procesu baudīt. Tātad- klātienē! Un nevis vienkārši klātienē,   bet Sanktpēterburgā, pilsētā ar bagātīgu kultūras vēsturi. Vīrs, uzzinot manu nodomu, sameklēja dzejoli par atraitnes dēlu :). Noskaidroju, kas ir nepieciešams (fotogrāfija, pase un nauda) un devos uz ceļojumu aģentūru, lai noformētu vīzu. Tā, kā mans studiju plāns paredzēja viesošanos Sanktpēterburgā reizi mēnesī, tad pēc īsas konsultācijas, aģente ieteica visupirms noformēt vienreizējo vīzu un,  tūdaliņ`, pēc atgriešanās no pirmā brauciena, formēt gada vīzu. Kad ar vīzu jautājums bija skaidrs, ņēmos pētīt nokļūšanas iespējas un izlēmu par labu autobusam, braucienam atvēlot nakts stundas. Autobusi kursē samērā bieži un laiku var pielāgot burtiski pa stundām. Tiesa, jāņem vērā, ka braucot UZ Sanktpēterburgu, autobuss visticamāk ieradīsies 1-2,5 stundas ātrāk, kā norādīts biļetēs. Braucot mājup, šī laika starpība tiek "nostāvēta" Narvā un Rīgā autobuss ierodas samērā precīzi. Kāpēc neizvēlējos vilcienu? Pavisam vienkārši- tā kustības saraksts nebija savienojams ar studiju sākumu un beigu laikiem. Tamdēļ šo opciju atstāju kā iespēju- var būt kaut kad. Kāpēc nelidoju ar AirBaltic? Būsim reāli- lidojums teju 10x pārsniedz autobusa brauciena cenu (tiesa, ja izdodas biļeti iegādāt ar īpašām atlaidēm). Starp citu, ekstru tikt pārbaudītam ar metāla detektoru un somu rentgena caurskati Krievijā var baudīt arī autobusu braucēji. :) Tā nu testēju dažādus autobusu maršrutus un dažādas kompānijas. Laika gaitā par pašu labāko atzinu Lux express un, jo īpaši, Lux lounge reisus (tiesa, tikai maršruta daļā Rīga-Tallina pieejamus). Bezvadu internets, iespēja uzlādēt to, kas izlādējies, labierīcības, karstie dzērieni, kā arī iespēja iepazīt vai neiepazīt (urā, var snaust pa diviem krēsliem!) ceļa biedru nakšņošanas paradumus autobusā. 

Laiks gāja un nu jau blakus manai gada vīzai ir vesela rinda robežas šķērsošanas zīmodziņu. Lai gan Sanktpēterburgā biju katru mēnesi, tomēr no pašas pilsētas biju redzējusi salīdzinoši maz. No rīta agri ierados, divas studiju pilnas dienas un tūdaļ pēc tam došanās mājup. Tamdēļ, fakts, ka futbola čempionāts pamudināja studiju organizētājus pārcelt jūnija semināru uz maiju, t.i. atvēlēt mācībām divas nedēļas nogales pēc kārtas, mani pat iepriecināja. Tā bija lieliska iespēja atvēlēt sev laiku Sanktpēterburgas iepazīšanai. Un šis laiks tam izrādījās īpaši piemērots- maija beigas! Izcili!

Īsi pirms brauciena veicu paziņu aptauju un tiku pie veselas ideju kaudzes (īpašs paldies Jeļenai Kazakovai). Kā man gāja? Ko redzēju un ko rekomendēju citiem? Par to būs šo ierakstu sērija- Pēterburgas stāsti. Sāksim ar sākumu: pirmā diena. 

Pirmdiena.

Dienu sāku ar rīta skrējienu. Jau iepriekš biju ievērojusi, ka Sanktpēterburgā dzīvo aktīvi cilvēki: pat ziemas mēnešos ik rītu satiku pa krastmalām skrienošus vai pat slēpojošus aktīvistus. Tad nu, krāmējot čemodānu, nolēmu sevi izaicināt un  izmēģināt skrējienu arī Sanktpēterburgā. Tā, kā dzīvoju netālu, tad izvēlējos tuvumā esošo Aleksandra parku un iepazinu gan suņu, gan skriešanas mīļus. Skrienot, ievērtēju, ka šajā parkā ir ārkārtīgi daudz izklaižu iespēju. Ir gan zooloģiskais dārzs ar terāriju, gan planetārijs (iedomājieties, izrāde par Mazo princi planetārijā), gan teātra ēka, gan mūziklu nams. Skaistas ir arī parkā esošās skulptūras- jo īpaši mani uzrunāja bronzas pilsētiņa. 


Skriešanu biju izmēģinājusi. Atgriezos viesnīcā (starp citu, ļoti rekomendēju- "Sovremeņņik"), ievilku elpu un biju gatava doties Sanktpēterburgas iepazīšanā. Izejot cauri parkam, šķērsoju ielu ar domu, iešu pa labi, bet...nezinu, kamdēļ nogriezos pa kreisi un nonācu Petropavlovskas cietoksnī. Lai arī sākotnēji man šī vieta asociējās tikai ar cietumu un kazemātiem, tomēr dienas beigās (ak, jā, tur pavadīju veselu dienu!) es guvu apstiprinājumu, ka tur ir varen daudz citu interesantu un pat jauku lietu, ko iepazīt. 


Pirmkārt jau pati vieta. Sanktpēterburgas centrā, gluži tāpat kā Rīgā, ir Zaķu sala. Tikai Rīgā tur ir TV komplekss, bet Sanktpēterburgā- cietoksnis.



Sanktpēterburgai šis tas ir kopīgs ne tikai ar Rīgu, bet arī ar Barselonu. Jā, jo skaisti smilšaina pludmale (gluži kā Barseloneta) ir pieejama arī Sanktpēterburgas pašā centrā- pie Petropavlovskas cietokšņa mūriem. Brienot pa smiltīm, pamanīju aiz žoga esošas smilšu skulptūras. Izrādās- maija pēdējās dienās apmeklētājiem tiks atvērta smilšu skulptūru izstāde. Aiz augstās sienas spēju noķert tikai dažus smilšu degunus un torņus. 





Savukārt pašā cietoksnī ir iespējams apskatīt gana daudz izstādes un ekspozīcijas (pilsētas vēsture, kosmonautikas, viduslaiku moku rīki, slavenais Sibīrijas kreilis- vīrs, kurš apkala blusu utml). Vienā no tām- vaska figūru izstādē es samērījos augumiem ar Krievijas cariem un citiem ievērības cienīgiem cilvēkiem. Sajūta šeit bija visnotaļ dīvaina- it kā kāds visu laiku vērotu. Acis šīm figūrām ir gluži dzīvas. Tās veidojot gluži tādas pašas, kā tad, ja ir jāveido acu protēzes. Brrrr! 



Nejauši nokļuvu arī uz cietokšņa jumta un noklausījos apjomīgu stāstījumu par no turienes redzamo. Skats patiešām ir iespaidīgs- redzama lielākā daļa parādes krastmalas, Ziemas pili ieskaitot! Tiesa, stāstījums notiek krievu valodā. Arī uz lielajiem un informatīvajiem plakātiem visbiežāk būs uzraksti tikai krieviski. Nevarētu teikt, ka šeit ļoti piedomātu pie ārzemju tūristu piesaistes. Jā, pieklājība un viesmīlība ir viņu spēcīgā puse, tomēr uzraksti un sarunas valoda- šie faktori nebūt nav orientēti uz ārzemju tūristu piesaisti. Taisnību sakot, Krievijā pilnīgi pietiktu ar viņu pašu tūristiem- ir gana daudz gan skolēnu ekskursiju, gan ģimeņu, gan vienkārši interesentu no citām Krievijas pilsētām.



Petropavlovskas cietoksnī vērts ir izstaigāt arī zaļos skvēriņus. Tur var atrast gan Pētera figūru, gan slavenos 12 krēslus, gan saules pulksteni, gan arī Zaķu salā visur esošos zaķus. Un vēl. Var trāpīt arī uz karavīru mācībām. Šo tēmu Sanktpēterburgas ielās ir grūti nepamanīt- visur esošos karavīrus, gan aktīvā, gan mācību statusā esošus. 


Tāpat uzmanību pievērš Sanktpēterburgas augstākā torņa- Petropavlovskas katedrāles smaile. Jau vēlāk uzzināju, ka torņa smailē esošais eņģelis ir 3 metru garš sver 700 kilogramus un vēja laikā spice, pie kuras eņģelis ir piestiprināts, var kustēties līdz pat 90 centimetru amplitūdā. Iespaidīgi! Tikpat iespaidīgas ir arī šīs katedrāles zvanu skaņas. Tas nav vienkāršs ding-dang, tā ir vesela dziesma. Apstājies un ieklausies!




Cietoksnim ir vairāki vārti, šķiet, izgāju visiem tiem cauri. Tāpat cietoksnim var apiet apkārt- paveras gan iespaidīgs skaits uz pilsētu, gan tīri sadzīvisks skats uz pilsētniekiem, kuri nākuši baudīt sauli. Interesanti, ka šeit ir iespēja izvēlēties gan smilšainu, gan akmeņainu, gan zāles klātu laukumu savām saules peldēm. Sauļojies un vēro Ziemas pili. Vai nav skaisti?



Cenas Petropavlovskas cietoksnī:


  • Ieeja muzejos/ekspozīcijās apm.300 rubļi.
  • Labierīcību apmeklējums 30-40 rubļi.
  • Vārīta kukurūza- 150 rubļi
  • Ūdens pudele -100 rubļi
  • Bezmaksas wi-fi ir pieejams, bet ne visur. Reizums prasa reģistrāciju.

Rekomendēju:


  • Reizums atļaut sev nogriezt pa kreisi. 
  • Pēterburgas karti nepirkt pirmajā vietā (viesnīcā to var dabūt bez maksas :) )
  • Ūdeni un vieglas uzkodas var paņemt šajā gājienā līdzi.
  • Noderīgi ir ērti, bezpapēžu apavi (bruģis, trepes un smiltis!)
  • Maija saule Pēterburgā ir tikpat aktīva sauļotāja, kā Rīgā. Ja lietojat aizsargkrēmu, to nevajag atstāt mājas!
  • Runāt krieviski, arī tad, ja īpaši labi nesanāk. Sanktpēterburgā par to ļoti priecājas un atviegloti nopūšas. Vēl jo vairāk, ja krievu valodā uzrunāsiet kādu muzeja darbinieku- tiksiet pie bezmaksas ekskursijas. Protams, ja vien zāle nav pilna cilvēku. Tad gan labāk netraucēt.
  • Prasīt palīdzību.
  • Pieņemt palīdzības piedāvājumus- cilvēki bieži vien paši piedāvā atrasties, atrast...un nofotografēties
Turpinājums sekos!