Otrdiena. Pēc skrējiena baudīju lēnu rītu viesnīcā, virtuāli šķirstot svaigi kā iegādāto grāmatu
"Бог в Твоей жизни. Аналитическая психология. Селф-маркетинг". Tieši, nupat, iepriekšējā seminārā bijām runājuši par numinozā, jeb dievišķi maģiskā klātbūtni dzīvē. Un itin nemaz nebrīnījos, ka šķirstot interneta veikala piedāvājumus, "nejauši" uzklikoju grāmatas reklāmai. Sinhronitātes.
Grāmata tiešām ir interesanta. Varētu pat nekur neiet, bet, izbaudot to, ka esmu atvaļinājumā, to izlasīt. Tomēr, nē. Arī šodien bija jāiet. Jāiet jau pavisam konkrēti uz Ermitāžu. Savu pirmo profesionālo izglītību ieguvu mākslas koledžā, pēc tam pat veselu gadu mācīju vidusskolniekiem kultūras vēsturi. Tamdēļ Ermitāža man bija kārdinoša. Kārdinoša atgriezties pavisam senās atmiņās. Āvu kājas un devos ceļā. Šķērsojot Trīsvienības tiltu, atkal nogriezos pa kreisi. Ienāca prātā, ka varētu apskatīt Vasaras dārzu- biju dzirdējusi par to labas atsauksmes. Tomēr, nē! Šoreiz nekas nesanāca. Vasaras dārzs otrdienās apmeklētājiem slēgts.
 |
| Pētera Pirmā sapnis par dārzeņu dārzu un vietu vasaras piknikiem |
Vien ievērtēju tā izsmalcināto žogu un cauri tam redzamās skulptūru un aleju formas. Neko darīt, turpināju ceļu gar Fontankas upi un funktierēju, kur gan vēl varētu rīta pusē doties. Skatam pavērās remonta stalažās ietīti baznīcas kupoli.
 |
| Baznīca, kas uzcelta par godu tam, ka cars izdzīvoja pēc atentāta. |
O. Šķiet, šo baznīcu nekad neesmu apmeklējusi! Tā, atkal ļaujoties dienas un vietas plūdumam nonācu
Спас- на- крови baznīcā (Kristus Augšāmcelšanās baznīca). Jāsaka uzreiz- baznīcas torņi pilnībā nav apskatāmi, jo notiek to remonts. Tomēr, tas, kas ir apskatāms, ir elpu aizraujošs. Baznīca ir būvēta klasiski romāniskā stilā, pat iekšpuse ir absolūti romāniska, visgreznākajās šī stila izpausmēs. Atceros, ka man par šī stila ģērbšanās īpatnībām stāstīja "dārglietu skapis" (protams, ne jau par parastās tautas apģērbiem tas tika teikts). Tad, nu tā arī bija. Šķita, ka esmu nokļuvusi dārglietu skapī.
 |
| Mozaīkas. Tās visas ir mozaīkas! |
Visas baznīcas sienas rotāja mozaīkas- milzīgas gleznas, kas veidotas no mazmazītiņiem akmens flīžu gabaliņiem. Pat bail domāt, cik darba tur ieguldīts, lai ko tādu dabūtu gatavu. Glezna no gabaliņiem. Uz baznīcas sienām un griestiem bija atainota vai visa Jēzus dzīve. Bet uz grīdas greznojās vai viss Urālos (un ne tikai Urālos) gūstamo akmeņu skaistums.Skaisti. Un grezni. Un vēl- šai baznīcā pirmo reizi redzēju, kādā veidā akliem cilvēkiem var parādīt gleznas- izveidot aptaustāmu (bareljefa) versiju. Mani aizkustināja šī pieeja. Nez, vai Latvijā arī kas tāds pieejams?
 |
| Glezna kā bareljefs. Telpiska glezna neredzīgajiem |
Sapratu, ka garīguma man šodienai pietiek un devos ienirt savas jaunības sajūsmas objektos- skatīt
Ermitāžas dārgumus.
Nokļūstot Ermitāžas iekšējā pagalmā, sapratu, ka uz nākotni paņems ne visus (konceptuālistu izstādes reklāma- kā vēlāk man stāstīja mana studiju biedrene, ļoti savdabīga un interesanta izstāde), ar šo domu tad nu iestājos rindā. Kas notiks ar tiem, kurus nākotnē nepaņems? Cik svarīgi ir nokļūt nākotnē? Ko darīt, lai tur nokļūtu? Un vai ir vērts savu dzīvi tagadnē veltīt tam, lai nokļūtu nākotnē? Rinda pamazām virzījās uz priekšu .Taisnību sakot, rindas bija divas. Tikai tajā otrajā, kas bija tiešas saules staros, nez kāpēc (:)) bija mazāk stāvētāju. Beidzot. Beidzot nokļuvu pie kasēm. Plāns, ka varētu iešmaukt Ermitāžā pa pilsoņa cenu izgāzās, redzot, cik skurpulozi kasiere pētīja ikviena cilvēka iesniegto personu (vai nodarbošanos) apliecinošu dokumentu. Neko darīt. Ne jau katru dienu dodos pasaules šedevrus skatīt. Viena rinda pie kases, otra rinda pie drošības kontroles. Man par pārsteigumu, ir aizliegts ienest ūdeni. Jebkādā formātā. Pie drošības vārtiem krājas pudeļu parāde. Uz jautājumu, vai varēšu to saņemt atpakaļ, izejot no muzeja, saņemu atbildi, ka nē, ka šīs visas izmetīšos. Ja gribu ko dabūt atpakaļ, tad ir jāsameklē bagāžas novietne, tur varot novietot. Vēl vienu rindu izstāvēt neesmu gatava, tamdēļ manai upuru rindai pievienojas arī gāzētā minerālūdens pusstops. Voila! Esmu iekšā. Man ir karte un plāns izstaigāt to ceļu, ko reiz gājām ar deviņdesmito gadu sākumā kopā ar pasniedzēju Eglīti. Tas tik bija brauciens! Šim pasniedzējam bija enciklopēdiskas zināšanas mākslas vēsturē. Gadu skaitļus, darbus un ar to tapšanu saistītos stāstus mierīgi, ar aizvērtām acīm jebkurā diennakts laikā varēja stāstīt. Un toreiz mēs baudījām šo pieredzi pie mākslas darbu oriģināliem. Ticu, ka arī viņam tā bija tieši tāda pati bauda. Būt klāt un redzēt katru niansi tam, par ko tik daudz ir lasīts un pētīts. Daudz nekavējoties, pa parādes kāpnēm devos uz otro stāvu, kur rindā viena aiz otras atradās caru un carieņu apdzīvotās un parādes telpas.
Greznums neaprakstāms. Un to baudošo cilvēku daudzums tieši tāpat. Ja telpas, kur baudāmais bija tieši pati telpa, tas bija vēl pieņemami, tad pie mākslas darbiem, tas sāka kļūt par apgrūtinājumu. Glāba vien tas, ka esmu padevusies augumā garāka par ķīniešiem un mierīgi varēju skatīt visu smukumu, ko neaizsedza to mazie stāviņi.
 |
| Novērotā sakarība: maziem un tumšmatainiem cilvēkiem ļoti patīk Rembrants :) |
Mazie stāviņi pilnībā bija nozaguši Rembranta "Zudušo dēlu" un gandrīz nozaga man soliņu no dibenapakšas, dikti aktīvi okupējot visu atlikušo soliņa daļu un nekaunīgi mani stumjot aizvien tālāk un tālāk, līdz vairs jau nebija, kur. Tā mēdz gadīties, kad somu asinis (dibeni) satiekas ar ķīniešu. Katram izpratne par personīgo telpu ir atšķirīga.
Agrīnā viduslaiku glezniecība, renesanse, baroks, klasicisms- visi šie stili it bagātīgi ir pārstāvēti Ermitāžas otrajā stāvā. Nosauc jebkuru no māksliniekiem un vismaz viens darbs tur būs atrodams.
 |
| Mikelandželo darbs |
Reizums tikai viens (kā Mikelandželo gadījumā), bet reizums vai vesela zāle (Rembranta un Rūbensa gadījumā).
 |
| Rubensa zāle |
Manā skatījumā pašas dārgākās muzeja gleznas - Leonardo da Vinči oriģinālus gāju skatīt vairākas reizes, jo ķīniešu daudzums tām apkārt bija pārāk blīvs un pašas gleznas pārāk mazas, lai varētu tās izbaudīt.
 |
| Divas sievietes. Vienu no tām radījis Leonardo da Vinči |
Viss beidzās ar to, ka mani no šīm zālēm izvadīja ar dimdoši skanošu dziedājumu: "Музей закрываеться! Покидайте залы! Двигайтесь на выход!" (Muzejs tiek slēgts! Lūdzu pametiet zāles! Dodieties uz izeju!). Biju kļuvusi par vienu pieredzi bagātāka. Pilna ar iespaidiem.
Tālāk jau devos uz sarunāto randiņa vietu. Biju vienojusies ar studiju biedreni tikties ārpus studijām un izbaudīt viņas ieteikto ekskursiju ar kuteri. Biedrene bija sagādājusi biļetes un uzaicinājusi mums pievienoties vēl vienu studiju kolēģi. Tikāmies norunātajā vietā un devāmies uz kutera pietura vietu. Apsēdāmies (Aleluja! Manas kājas par to tikai gavilēja) un bijām gatavas ceļojumam pa Ziemeļu Venēciju. Tas bija lieliski! Kuteris virtuozi izbrauca visus kanālu līkločus un eleganti piebremzēja, lai dotu vietu kādam citam kuterim.
 |
| Īzaka katedrāles kupols redzams gandrīz no ikvienas vietas pilsētas centrā |
Ekskursijas vadītāja man savā ziņā atgādināja pasniedzēju Eglīti, jo viņa, stāvot ar muguru pret brauciena virzienu, stāstīja par mājām un tiltiem, kuru virzienā devāmies. Šajā ekskursija par Pēterburgu uzzināju ļoti daudz! Rekomendēju Pēterburgas apskati sākt tieši ar šādu ekskursiju, smuki saliek pilsētas vēsturi pa plauktiņiem un vietām.
 |
| Knapi redzamais putniņš ir ķivulis jeb čižiks. |
Piemēram, manos plauktiņos beidzot sagūlās dziesmas "Чижик- пыжик, где Ты был?" vārdi gan tiešā, gan pārnestā nozīme. Izrādās, ka upes Fontankas krastā, iepretīm Vasaras dārzam atradies juristu licejs. To audzēkņiem esot bijušas dzeltenzaļas formas un pižiki. Formu krāsas dēļ tos saukuši par čižikiem, jo tieši tādā krāsā ir šie putniņi- ķivuļi (Чиж). Tātad pirmā teikuma daļa top skaidra. Kas ir ar to ūdeni? Izrādās ka pāris māju tālāk, tai pašā Fontankas upes krastā ir ēka, kurā tolaik glabāts vai visas Pēterburgas vīnu arsenāls- tāda kā alkoholisko dzērienu vairumbāze (Alko-outlets : ) ). Tad nu arī top skaidrs, ka var jau būt ka runa nemaz nav par ūdeni, bet par vodku, kas krievu valodā skan vienādi. Redz, cik viss tomēr ir vienkārši!
 |
| Trīs māsas Pēterburgas gaumē |
Šajā braucienā tāpat gana daudz varēja uzzināt par Pēteri Pirmo un viņa pavēlēm. Viena no tām bija- māju parādes fasādes būvēt pret ūdens malu, nevis ielu. Otra- nebūvēt tiltus, bet pārvietoties pa Pēterburgu tikai ar laivām. Tiesa, pēdējā pavēle ar laiku zaudēja spēku. Ekskursijas vadītāja stāstīja arī par pārējiem Krievijas cariem un viņu dzīves gājumiem, par citiem Krievijas bagātniekiem un par Puškinu. Teju vai katrā ievērības cienīgā vietā tika skandētas
Puškina dzejas rindas, un tās atpazinu pat es, kas ar Puškinu pazīstama vien deviņu klašu formātā (toreiz 9.klase bija jau vidusskolas klase). Īsāk sakot, ļoti izsmeļoša un intelektuāli bagātinoša ekskursija.
Pēc ekskursijas, nolēmām turpināt tikšanos kādā krodziņā. Īsi apspriežoties, nolēmām doties izbaudīt korejiešu virtuvi (tā tagad Pēterburgā esot topā) un drīz jau sēdējām pie galdiņa un uzklausījām absolūti ārprātīgi smaidoša oficianta ieteikumus. Sasūtījām visvisādus ēdamos, salikām tos galdam pa vidu un sākām tos degustēt. Taisnību sakot, korejiešu virtuve ir samērā līdzīga ķīniešu un vjetnamiešu virtuvei- paēst var un ēdieni ir gana sātīgi. Sarunās laiks pagāja nemanot un gandrīz jau bijām gatavas doties prom, kad viena no pēterburdzietēm sacīja: "Pagaidi, šeit ir ēdamais! To tak nevar atstāt!" Un es atcerējos par Pēterburgā valdošo kompleksu attiecībā uz ēdamo. Ļeņingradas blokādes laiks ir atstājis neizdzēšamu iespaidu šīs pilsētas iedzīvotājos. Mēs sadalījām visu atlikušo. Ēdot atcerējos kā otra mūsu randiņa dalībniece reiz man stāstīja par savu tēvu, kurš vēl joprojām krāj maizes garoziņas. Kopīgais vakars beidzās ar to, ka arī no šīs vietas mūs izraidīja ar "slēgšanas" vārdiem. Tik šoreiz tie tika izteikti dziļi paklanoties un ar absolūti ārprātīgu smaidu: "Извинтие, ресторан закрываеться" (Piedodiet, restorāns veras ciet!)
Kopīgi devāmies pa Pēterburgas centra ielām līdz vietai, kur mūsu ceļi šķirās un gandarītas nolēmām, ka vakars ir bijis izcils! Turpinot ceļu mājup, domāju par bērnu, kurš, reiz piedzīvojis bada laikus, līdz pat sirmam vecumam krāj maizes garoziņas...un tikai pie Ņevas tilta sapratu, ka esmu noķērusi dienvidu nakts sajūtu. Tumsa. Silti. Smaržīgi. Viegls vējš. Un viss priekšā. Vēl veselas trīs Pēterburgas atvaļinājuma dienas priekšā. Baudu!
 |
| Reklāmas- tas ir atsevišķs stāsts. Baudāmas ;) |
Turpinājums sekos.
Pirmo stāsta daļu skatīt
šeit>>
Cenas:
- Ieeja Kristus Augšāmcelšanās baznīcā 250 rubļi
- Ieeja Ermitāžā 700 rubļi
- Maltīte ēdnīcā "12.aprīlis" 200 rubļi
- Brauciens ar kuteri 300 rubļi
- Vakariņas korejiešu restorānā 800 rubļi
Rekomendēju:
- Nekad nepirkt kafiju, ja tā maksā vien 89 rubļus (Vēēēē!)
- Ermitāžas apmeklējuma biļeti iegādāt jau paša rīta (piektdien un trešdien darba laiks ir līdz 21.00, pārējās līdz 18.00 un pirmdien muzejs slēgts) un visu dienu veltīt tikai tam, lai izbaudītu, to, ko šī biļete sniedz (Ermitāžas apmeklējums, Galvenā štāba apmeklējums, Meņšikova pils apmeklējums, Porcelāna muzeja apmeklējums, Restaurācijas centra apmeklējums- ja vien to vispār vienā dienā var paveikt :) )
- Ja esi muzeju darbinieks, tad paņem līdzi apliecību- tiem par Ermitāžas biļeti nav jāmaksā pilna cena...vai pat vispār nav jāmaksā (var precizēt)
- Padzerties pirms Ermitāžas apmeklējuma
- Pirmajā ekskursijas dienā doties ekskursijā ar kuteri pa Ņevu un kanāliem
