Iepriekšējo stāsta daļu skatīt šeit>>
Ir plkst.3 naktī. Naktī no sestdienas uz svētdienu. Naktī, kad visa Londona svina Helovīnus. Un mēs esam Londonā, pie Viktorijas autoostas ar čemodāniem un vēlmi gulēt. Esam izgājušas goda apli pa šo kvartālu, kur teju virs katrām durvīm ir uzraksts "Hotel" un teju vai katrās durvīs ir ielīmēts ieraksts "full".
Ir plkst.3 naktī. Naktī no sestdienas uz svētdienu. Naktī, kad visa Londona svina Helovīnus. Un mēs esam Londonā, pie Viktorijas autoostas ar čemodāniem un vēlmi gulēt. Esam izgājušas goda apli pa šo kvartālu, kur teju virs katrām durvīm ir uzraksts "Hotel" un teju vai katrās durvīs ir ielīmēts ieraksts "full".
Ielas pilnas ar līganiem svinētājiem un mēs līgani atgriežamies Viktorijas autoostā pēc neveiksmīga mēģinājuma atrast jebkādas naktsmājas. Paveicas vien JetHotel, kur laipns indietis uzklausa mūsu bēdu un paskaidro pilno viesnīcu iemeslu. Helovīns. Nekas cits neatliek, kā sagaidīt, kad vērsies metro un mēs varēsim doties izpētīt Londonu. Iepriekš Gita bija konsultējusies ar meitu, kur mūs varētu aizvest...un bija sastādīts mazs plāniņš. Tā, kā plāniņā nebija paredzēts (un biļetēs arīdzan nē), ka mēs Londonā ieradīsimies plkst.3 naktī, tad mums plāniņu nācās pārplānot. Autobusu stacija kā stacija. Maziņa un pilna ar dažādiem cilvēkiem. Ceļotājiem, meklētājiem, svinētājiem. Viens tāds piešūpojās pie mums ar sirdi plosošu stāstu, kas beidzās ar lūgumu aizdot nedaudz naudas. Ievilku gaisu un izpūtu ar vārdiem: "I do not got a clue what you saying about". Mans izpūtiens aizpūta viņu prom.
Izpētījām, cikos veras metro stacijas, nolēmām sākt rītu ar angļu klasiku- auzu pārslu biezputru...un devāmies metro virzienā. Tuvākā metro stacija bija tieši Viktorijas dzelzceļa stacijā ). Skaista ēka. Nez, kamdēļ tā. Autoostas ir tādas žēlas, kā Parīzes Dievmātes katedrāle, bet dzelzceļa stacijas ir cēlas, gluži kā Svētās Sirds baznīca. Iespējams, laikmets cits. Iespējams pasažieri. Sapratu, ka labāk tomēr ir būt dzelzceļa pasažierei :).
Gita mums nopirka vienas dienas biļetes, un mēs devāmies ceļā. Pirmais mērķa punkts bija nodot bagāžu Čeringkrosas dzelzceļa stacijā (Charing Cross railway station), no kurienes mums bija plānots brauciens uz Notingemu. Manā atmiņā šī stacija paliks ar to, ka tajā ir perons ar nosaukum "9 un 3/4", kā arī stingri drošības noteikumi (par tiem vēlāk).
Nodevām bagāžu, izturot kārtējo, gan mutisko, gan rentgenstaru drošības testu. Londonā nodot bagāžu ir krietni vien dārgāk, kā Parīze. Ja paveicās, tad lētāk varētu būt aizbraukt uz Parīzi pakaļ atstatai bagāžai, kā atstāt to Londonā :). Nākamais mūsu plāna punkts bija Griničas observatorija. Nulles meridiāns. Izpētījām kartes. Sapratām. Tikām līdz parkam. Agrs svētdienas rīts. Te viss bija savādāk. Te pilsēta modās. Parkā gan sportiski cilvēki, gan ne tik sportiski, skrēja, žagatas žadzināja un vāveres izdeva trokšņus, kuriem manā valodā nav apzīmējuma. Vāveru skaņas.
Izbaudījām rītu. Lai arī pati observatorija bija vēl slēgta, un uz izslavētās un aprakstītas koka līnijas uzkāpt nevarējām, sameklējam pašas savu :). Uzkāpām uz tās (vismaz domājām, ka tā ir nulles meridiāns...un jūs jau zināt, ka tas reizums nozīmē gandrīz to pašu) un sapratām, ka mums vajag kaut ko siltu.
Lēnām gājām cauri pilsētai uz atpakaļejošā vilciena stacijas pusi un lūkojām pēc kāda krodziņa. Krodziņš, kurš bija stāvgrūdām pilns, šķita mums vispiemērotākais. Jā. Šī laikam bija pati labākā izvēlē pēc garās Helovīniskās nakts. Milzīgi brokastu šķīvji un milzīgas kafijas tases. Angļu izpratnā Vidusjūras brokastis ir tās pašas angļu brokastis, kam pievienotas milzu olīvas.Es to neņēmu ļaunā, bet priecājos, ka varu baudīt siltumu it visās izpausmēs. Nākamais mūsu plāna punkts bija tirdziņš Temzas krastā (Borough market). Pēc ilgiem meklējumiem to atradām, tikai tas mums par godu bija slēgts. Neko darīt. Tirdziņa vietā apgājām apkārt Šekspīra Globe teātrim un izgājām cauri Tate Modern muzejam. Ļena ieminējās, ka vēlētos apskatīt, kas Londonā modē un Gita apņēmās mūs aizvest uz Bonda un Oksfordas ielām. Jau uzkāpjot uz Oksfordas ielas, sapratu, ka šī nu gan nav mana pasaule, un mēs nolēmām šķirties. Devos atpakaļ uz mūsu staciju, bet meitenes devās iekarot modes meku. Tikmēr es izpētīju gan dzelzceļa tablo, gan visus piedāvājumus, kas bija pieejami. Neviens no tablo nerādīja vilcienu un Notingemu un neviens no piedāvājumiem mani īsti neuzrunāja. Gribējās vien siltumu un iespēju izstiepties horizontāli. Konstatēju, ka meitenēm ir nosēdušies telefoni un nolēmu tās sagaidīt pie bagāžas nodošanas punkta. Izvēlējos tādu vietu, kur labi pārredzu apkārtni un varu apsēsties. Tās bija platas trepes. Sēdēju, lasīju grāmatu un ik pa laikam palūkojos, vai nenāk meitenes. Izrādījās, ka tādējādi es biju pārkāpusi šīs vietas drošības noteikumus. Uz šīm trepēm sēdēt nedrīkst. OK. Pārsteiguma gandrīz izmetu Kindli no rokām. Jā, Londona tiešām nav Parīze. Te uz trepēm nedrīkst sēdēt pat tad, ja tu nevienam netraucē. Zināju, ka mūsu vilciens ir pēc trijiem, tamdēļ pamatīgi nonervozējos, jo meitenes atbrauca 15.15. Izrādījās, ka mums vilciena atiešanas laiks ir 16.05. Klusībā norāju sevi, ka nebiju precizējusi cikos tieši pēc trijiem ir tas mūsu vilciens. Ok. Kas noticis, noticis. Tagad mums bija uzdevums atklāt- kur ir mūsu vilciens. Kundzīte info stendā, ieskatoties mūsu dīvainajās biļetēs (viena no tām bija lapiņa ar parakstu :) ) paziņoja, ka mums ir jāmeklē Līdsas virziens un tur būs jākāpj ārā, lai pārsēstos uz Notingemas vilcienu. Skaidrs. Skaidrs, ka to varēja uzzināt, tikai aprunājoties ar šo kundzi. Jo uz biļetēm nekas tāds nebija rakstīts. Arī šajā gadījumā mums nebūs iespēja pagulēt, jo jākāpj ārā būs 2. stacijā. Viegli šūpojoties vērojām tablo. Tur, iepretī laikam 16.05. un uzrakstam Leeds, vēl nebija ierakstīts perona numurs. Bija jau 16.00, kad pēkšņi tas parādījās. Un tad es sapratu, kamdēļ iepriekš biju redzējusi nemaņā skrejošus cilvēkus ar čemodāniem. Laikam tieši tādi paši kā mēs. Un saprotu, kamdēļ, lai tiktu uz peronu 9 un 3/4 ir jāskrien no visa spēka ;) (Tie, kas pazīstami ar Harija Potera stāstu, zin, par ko runāju). Bez nojausmas, cik tālu līdz konkrētajam peronam ir jāiet, nesāmies ar čemodāniem pa trepēm un estakādēm, lai nokļūtu savā vagonā, savās vietās un saprastu, ka mums savu vietu nav, jo uz šo vilcienu ir pārdotas vismaz 3x vairāk biļešu, kā tas ir spējīgs uzņemt. Pametot vilcienu pārsēšanās vietā, mēs sapratām, ka neesam vienīgās tādas Notingemas braucējas, jo Notingemas vilcienu šturmēja tieši tāds pats pūlis, kā tas bija Londonas Čeringkrosas stacijā. Vilciena vadītājs pat nāca un no vagonu ārpuses mudināja cilvēkus doties uz vagona vidus daļu, lai visi gribētāji varētu sakāpt. Labi, ka pēdējais brauciens bija vien 40 minūtes. Un šajā laikā, šķiet, 40 reizes atskanēja atvainošanās par sagādātajām neērtībām, ar telefona numuru beigās, kur izteikt savu viedokli par šo gadījumu. Jā. Nu, dikti pieklājīgi tie angļi. Dikti. Izklunkurējām Notingemas stacijā, nopriecājāmies, ka arī šeit ir sabiruši zelta putekļi (kaut kas zem mūsu kājām mirdzēja) un devāmies uz veikalu, lai iegādātu ko vakariņām. Abas ar Ļenu, kā hipnotizētas apstājāmies pie Sainsburys zupu stendiņa. Gita tik noplātīja rokas. Viņas plāns pasūtīt atvadu vakariņas izplēnēja Sainsburys zupu piedāvājumā. Sagaidījām divstāvu autobusu...un, jā, mīļās mājas (mūsu izpratnē tā bija iespēja izstiepties horizontāli zem segas) bija klāt. Zinājām, ka mūsu lidmašīna ir 6.30 no rīta. Tamdēļ gulēšanai laiks nebūs visai daudz. Tomēr arī tās 6 stundas, ko uzrādīja mūsu telefonmodinātāji, šķita kā paradīze.
 |
| Ērti un garšīgi. |
 |
| Ja esi apbiris ar Diora zelta putekļiem, tie seko Tev it visur. Arī Londonā. |
Gita mums nopirka vienas dienas biļetes, un mēs devāmies ceļā. Pirmais mērķa punkts bija nodot bagāžu Čeringkrosas dzelzceļa stacijā (Charing Cross railway station), no kurienes mums bija plānots brauciens uz Notingemu. Manā atmiņā šī stacija paliks ar to, ka tajā ir perons ar nosaukum "9 un 3/4", kā arī stingri drošības noteikumi (par tiem vēlāk).
 |
| Vieta, kur dienā ir pamatīga rinda fotografēties gribētāju. Rīts. Gribētāji vēl guļ. |
Nodevām bagāžu, izturot kārtējo, gan mutisko, gan rentgenstaru drošības testu. Londonā nodot bagāžu ir krietni vien dārgāk, kā Parīze. Ja paveicās, tad lētāk varētu būt aizbraukt uz Parīzi pakaļ atstatai bagāžai, kā atstāt to Londonā :). Nākamais mūsu plāna punkts bija Griničas observatorija. Nulles meridiāns. Izpētījām kartes. Sapratām. Tikām līdz parkam. Agrs svētdienas rīts. Te viss bija savādāk. Te pilsēta modās. Parkā gan sportiski cilvēki, gan ne tik sportiski, skrēja, žagatas žadzināja un vāveres izdeva trokšņus, kuriem manā valodā nav apzīmējuma. Vāveru skaņas.
 |
| Vai esat dzirdējuši, teicienu, ka vāvere ir nekas cits, kā žurka ar veiksmīgu mārketingu? |
Izbaudījām rītu. Lai arī pati observatorija bija vēl slēgta, un uz izslavētās un aprakstītas koka līnijas uzkāpt nevarējām, sameklējam pašas savu :). Uzkāpām uz tās (vismaz domājām, ka tā ir nulles meridiāns...un jūs jau zināt, ka tas reizums nozīmē gandrīz to pašu) un sapratām, ka mums vajag kaut ko siltu.
Lēnām gājām cauri pilsētai uz atpakaļejošā vilciena stacijas pusi un lūkojām pēc kāda krodziņa. Krodziņš, kurš bija stāvgrūdām pilns, šķita mums vispiemērotākais. Jā. Šī laikam bija pati labākā izvēlē pēc garās Helovīniskās nakts. Milzīgi brokastu šķīvji un milzīgas kafijas tases. Angļu izpratnā Vidusjūras brokastis ir tās pašas angļu brokastis, kam pievienotas milzu olīvas.Es to neņēmu ļaunā, bet priecājos, ka varu baudīt siltumu it visās izpausmēs. Nākamais mūsu plāna punkts bija tirdziņš Temzas krastā (Borough market). Pēc ilgiem meklējumiem to atradām, tikai tas mums par godu bija slēgts. Neko darīt. Tirdziņa vietā apgājām apkārt Šekspīra Globe teātrim un izgājām cauri Tate Modern muzejam. Ļena ieminējās, ka vēlētos apskatīt, kas Londonā modē un Gita apņēmās mūs aizvest uz Bonda un Oksfordas ielām. Jau uzkāpjot uz Oksfordas ielas, sapratu, ka šī nu gan nav mana pasaule, un mēs nolēmām šķirties. Devos atpakaļ uz mūsu staciju, bet meitenes devās iekarot modes meku. Tikmēr es izpētīju gan dzelzceļa tablo, gan visus piedāvājumus, kas bija pieejami. Neviens no tablo nerādīja vilcienu un Notingemu un neviens no piedāvājumiem mani īsti neuzrunāja. Gribējās vien siltumu un iespēju izstiepties horizontāli. Konstatēju, ka meitenēm ir nosēdušies telefoni un nolēmu tās sagaidīt pie bagāžas nodošanas punkta. Izvēlējos tādu vietu, kur labi pārredzu apkārtni un varu apsēsties. Tās bija platas trepes. Sēdēju, lasīju grāmatu un ik pa laikam palūkojos, vai nenāk meitenes. Izrādījās, ka tādējādi es biju pārkāpusi šīs vietas drošības noteikumus. Uz šīm trepēm sēdēt nedrīkst. OK. Pārsteiguma gandrīz izmetu Kindli no rokām. Jā, Londona tiešām nav Parīze. Te uz trepēm nedrīkst sēdēt pat tad, ja tu nevienam netraucē. Zināju, ka mūsu vilciens ir pēc trijiem, tamdēļ pamatīgi nonervozējos, jo meitenes atbrauca 15.15. Izrādījās, ka mums vilciena atiešanas laiks ir 16.05. Klusībā norāju sevi, ka nebiju precizējusi cikos tieši pēc trijiem ir tas mūsu vilciens. Ok. Kas noticis, noticis. Tagad mums bija uzdevums atklāt- kur ir mūsu vilciens. Kundzīte info stendā, ieskatoties mūsu dīvainajās biļetēs (viena no tām bija lapiņa ar parakstu :) ) paziņoja, ka mums ir jāmeklē Līdsas virziens un tur būs jākāpj ārā, lai pārsēstos uz Notingemas vilcienu. Skaidrs. Skaidrs, ka to varēja uzzināt, tikai aprunājoties ar šo kundzi. Jo uz biļetēm nekas tāds nebija rakstīts. Arī šajā gadījumā mums nebūs iespēja pagulēt, jo jākāpj ārā būs 2. stacijā. Viegli šūpojoties vērojām tablo. Tur, iepretī laikam 16.05. un uzrakstam Leeds, vēl nebija ierakstīts perona numurs. Bija jau 16.00, kad pēkšņi tas parādījās. Un tad es sapratu, kamdēļ iepriekš biju redzējusi nemaņā skrejošus cilvēkus ar čemodāniem. Laikam tieši tādi paši kā mēs. Un saprotu, kamdēļ, lai tiktu uz peronu 9 un 3/4 ir jāskrien no visa spēka ;) (Tie, kas pazīstami ar Harija Potera stāstu, zin, par ko runāju). Bez nojausmas, cik tālu līdz konkrētajam peronam ir jāiet, nesāmies ar čemodāniem pa trepēm un estakādēm, lai nokļūtu savā vagonā, savās vietās un saprastu, ka mums savu vietu nav, jo uz šo vilcienu ir pārdotas vismaz 3x vairāk biļešu, kā tas ir spējīgs uzņemt. Pametot vilcienu pārsēšanās vietā, mēs sapratām, ka neesam vienīgās tādas Notingemas braucējas, jo Notingemas vilcienu šturmēja tieši tāds pats pūlis, kā tas bija Londonas Čeringkrosas stacijā. Vilciena vadītājs pat nāca un no vagonu ārpuses mudināja cilvēkus doties uz vagona vidus daļu, lai visi gribētāji varētu sakāpt. Labi, ka pēdējais brauciens bija vien 40 minūtes. Un šajā laikā, šķiet, 40 reizes atskanēja atvainošanās par sagādātajām neērtībām, ar telefona numuru beigās, kur izteikt savu viedokli par šo gadījumu. Jā. Nu, dikti pieklājīgi tie angļi. Dikti. Izklunkurējām Notingemas stacijā, nopriecājāmies, ka arī šeit ir sabiruši zelta putekļi (kaut kas zem mūsu kājām mirdzēja) un devāmies uz veikalu, lai iegādātu ko vakariņām. Abas ar Ļenu, kā hipnotizētas apstājāmies pie Sainsburys zupu stendiņa. Gita tik noplātīja rokas. Viņas plāns pasūtīt atvadu vakariņas izplēnēja Sainsburys zupu piedāvājumā. Sagaidījām divstāvu autobusu...un, jā, mīļās mājas (mūsu izpratnē tā bija iespēja izstiepties horizontāli zem segas) bija klāt. Zinājām, ka mūsu lidmašīna ir 6.30 no rīta. Tamdēļ gulēšanai laiks nebūs visai daudz. Tomēr arī tās 6 stundas, ko uzrādīja mūsu telefonmodinātāji, šķita kā paradīze.
 |
Nez, kā līdzīgi ceļojumi notika 70 gadus atpakaļ? Tūkstoš deviņi simti četrdesmit septītajā.*
Turpinājums? Jā. Kāpēc gan lai nesekotu turpinājums! :)
Ar pateicību JetHotel laipnajam administratoram un manām mīļajām avantūristēm Gitai un Ļenai!
Ar pateicību JetHotel laipnajam administratoram un manām mīļajām avantūristēm Gitai un Ļenai!
*Diora New Look dzimšanas gads.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru