Kā es braucu Dioru lūkoties. Par to, kā mēs iedomājāmies, kā ir ...un nez, kā bija. 5.daļa.

Iepriekšējo stāsta daļu skatīt šeit>>

Ir plkst.3 naktī. Naktī no sestdienas uz svētdienu. Naktī, kad visa Londona svina Helovīnus.  Un mēs esam Londonā, pie Viktorijas autoostas ar čemodāniem un vēlmi gulēt. Esam izgājušas goda apli pa šo kvartālu, kur teju virs katrām durvīm ir uzraksts "Hotel" un teju vai katrās durvīs ir ielīmēts ieraksts "full".  

Ielas pilnas ar līganiem svinētājiem un mēs līgani atgriežamies Viktorijas autoostā pēc neveiksmīga mēģinājuma atrast jebkādas naktsmājas.  Paveicas vien JetHotel, kur laipns indietis uzklausa mūsu bēdu un paskaidro pilno viesnīcu iemeslu. Helovīns. Nekas cits neatliek, kā sagaidīt, kad vērsies metro un mēs varēsim doties izpētīt Londonu. Iepriekš Gita bija konsultējusies ar meitu, kur mūs varētu aizvest...un bija sastādīts mazs plāniņš. Tā, kā plāniņā nebija paredzēts (un biļetēs arīdzan nē), ka mēs Londonā ieradīsimies plkst.3 naktī, tad mums plāniņu nācās pārplānot. Autobusu stacija kā stacija. Maziņa un pilna ar dažādiem cilvēkiem. Ceļotājiem, meklētājiem, svinētājiem. Viens tāds piešūpojās pie mums ar sirdi plosošu stāstu, kas beidzās ar lūgumu aizdot nedaudz naudas. Ievilku gaisu un izpūtu ar vārdiem: "I do not got a clue what you saying about". Mans izpūtiens aizpūta viņu prom. 

Ērti un garšīgi.

Izpētījām, cikos veras metro stacijas, nolēmām sākt rītu ar angļu klasiku- auzu pārslu biezputru...un devāmies metro virzienā. Tuvākā metro stacija bija tieši Viktorijas dzelzceļa stacijā ). Skaista ēka. Nez, kamdēļ tā. Autoostas ir tādas žēlas, kā Parīzes Dievmātes katedrāle, bet dzelzceļa stacijas ir cēlas, gluži kā Svētās Sirds baznīca. Iespējams, laikmets cits. Iespējams pasažieri. Sapratu, ka labāk tomēr ir būt dzelzceļa pasažierei :). 

Ja esi apbiris ar Diora zelta putekļiem, tie seko Tev it visur. Arī Londonā.

Gita mums nopirka vienas dienas biļetes, un  mēs devāmies ceļā. Pirmais mērķa punkts bija  nodot bagāžu Čeringkrosas dzelzceļa stacijā (Charing Cross railway station), no kurienes mums bija plānots brauciens uz Notingemu. Manā atmiņā šī stacija paliks ar to, ka tajā ir perons ar nosaukum "9 un 3/4", kā arī stingri drošības noteikumi (par tiem vēlāk). 

Vieta, kur dienā ir pamatīga rinda fotografēties gribētāju. Rīts. Gribētāji vēl guļ.

Nodevām bagāžu, izturot kārtējo, gan mutisko, gan rentgenstaru drošības testu.  Londonā nodot bagāžu ir krietni vien dārgāk, kā Parīze. Ja paveicās, tad lētāk varētu būt aizbraukt uz Parīzi pakaļ atstatai bagāžai, kā atstāt to Londonā :). Nākamais mūsu plāna punkts bija Griničas observatorija. Nulles meridiāns. Izpētījām kartes. Sapratām. Tikām līdz parkam. Agrs svētdienas rīts. Te viss bija savādāk. Te pilsēta modās. Parkā gan sportiski cilvēki, gan ne tik sportiski, skrēja, žagatas žadzināja un vāveres izdeva trokšņus, kuriem manā valodā nav apzīmējuma. Vāveru skaņas.

Vai esat dzirdējuši, teicienu, ka vāvere ir nekas cits, kā žurka ar veiksmīgu mārketingu?

Izbaudījām rītu. Lai arī pati observatorija bija vēl slēgta, un uz izslavētās un aprakstītas koka līnijas uzkāpt nevarējām, sameklējam pašas savu :). Uzkāpām uz tās (vismaz domājām, ka tā ir nulles meridiāns...un jūs jau zināt, ka tas reizums nozīmē gandrīz to pašu) un sapratām, ka mums vajag kaut ko siltu. 

Lēnām gājām cauri pilsētai uz atpakaļejošā vilciena stacijas pusi un lūkojām pēc kāda krodziņa. Krodziņš, kurš bija stāvgrūdām pilns, šķita mums vispiemērotākais. Jā. Šī laikam bija pati labākā izvēlē pēc garās Helovīniskās nakts. Milzīgi brokastu šķīvji un milzīgas kafijas tases. Angļu izpratnā Vidusjūras brokastis ir tās pašas angļu brokastis, kam pievienotas milzu olīvas.Es to neņēmu ļaunā, bet priecājos, ka varu baudīt siltumu it visās izpausmēs. Nākamais mūsu plāna punkts bija tirdziņš Temzas krastā (Borough market). Pēc ilgiem meklējumiem to atradām, tikai tas mums par godu bija slēgts. Neko darīt. Tirdziņa vietā apgājām apkārt Šekspīra Globe teātrim un izgājām cauri Tate Modern muzejam. Ļena ieminējās, ka vēlētos apskatīt, kas Londonā modē un Gita apņēmās mūs aizvest uz Bonda un Oksfordas ielām.  Jau uzkāpjot uz Oksfordas ielas, sapratu, ka šī nu gan nav mana pasaule, un mēs nolēmām šķirties. Devos atpakaļ uz mūsu staciju, bet meitenes devās iekarot modes meku. Tikmēr es izpētīju gan dzelzceļa tablo, gan visus piedāvājumus, kas bija pieejami. Neviens no tablo nerādīja vilcienu un Notingemu un neviens no piedāvājumiem mani īsti neuzrunāja. Gribējās vien siltumu un iespēju izstiepties horizontāli.  Konstatēju, ka meitenēm ir nosēdušies telefoni un nolēmu tās sagaidīt pie bagāžas nodošanas punkta. Izvēlējos tādu vietu, kur labi pārredzu apkārtni un varu apsēsties. Tās bija platas trepes. Sēdēju, lasīju grāmatu un ik pa laikam palūkojos, vai nenāk meitenes. Izrādījās, ka tādējādi es biju pārkāpusi šīs vietas drošības noteikumus. Uz šīm trepēm sēdēt nedrīkst. OK. Pārsteiguma gandrīz izmetu Kindli no rokām. Jā, Londona tiešām nav Parīze. Te uz trepēm nedrīkst sēdēt pat tad, ja tu nevienam netraucē. Zināju, ka mūsu vilciens ir pēc trijiem, tamdēļ pamatīgi nonervozējos, jo meitenes atbrauca 15.15. Izrādījās, ka mums vilciena atiešanas laiks ir 16.05. Klusībā norāju sevi, ka nebiju precizējusi cikos tieši pēc trijiem ir tas mūsu vilciens. Ok. Kas noticis, noticis. Tagad mums bija uzdevums atklāt- kur ir mūsu vilciens. Kundzīte info stendā, ieskatoties mūsu dīvainajās biļetēs (viena no tām bija lapiņa ar parakstu :) ) paziņoja, ka mums ir jāmeklē Līdsas virziens un tur būs jākāpj ārā, lai pārsēstos uz Notingemas vilcienu. Skaidrs. Skaidrs, ka to varēja uzzināt, tikai aprunājoties ar šo kundzi. Jo uz biļetēm nekas tāds nebija rakstīts. Arī šajā gadījumā mums nebūs iespēja pagulēt, jo jākāpj ārā būs 2. stacijā. Viegli šūpojoties vērojām tablo. Tur, iepretī laikam 16.05. un uzrakstam Leeds, vēl nebija ierakstīts perona numurs. Bija jau 16.00, kad pēkšņi tas parādījās. Un tad es sapratu, kamdēļ iepriekš biju redzējusi nemaņā skrejošus cilvēkus ar čemodāniem. Laikam tieši tādi paši kā mēs. Un saprotu, kamdēļ, lai tiktu uz peronu 9 un 3/4 ir jāskrien no visa spēka ;) (Tie, kas pazīstami ar Harija Potera stāstu, zin, par ko runāju). Bez nojausmas, cik tālu līdz konkrētajam peronam ir jāiet, nesāmies ar čemodāniem pa trepēm un estakādēm, lai nokļūtu savā vagonā, savās vietās un saprastu, ka mums savu vietu nav, jo uz šo vilcienu ir pārdotas vismaz 3x vairāk biļešu, kā tas ir spējīgs uzņemt. Pametot vilcienu pārsēšanās vietā, mēs sapratām, ka neesam vienīgās tādas Notingemas braucējas, jo Notingemas vilcienu šturmēja tieši tāds pats pūlis, kā tas bija Londonas Čeringkrosas stacijā. Vilciena vadītājs pat nāca un no vagonu ārpuses mudināja cilvēkus doties uz vagona vidus daļu, lai visi gribētāji varētu sakāpt. Labi, ka pēdējais brauciens bija vien 40 minūtes. Un šajā laikā, šķiet, 40 reizes atskanēja atvainošanās par sagādātajām neērtībām, ar telefona numuru beigās, kur izteikt savu viedokli par šo gadījumu. Jā.  Nu, dikti pieklājīgi tie angļi. Dikti. Izklunkurējām Notingemas stacijā, nopriecājāmies, ka arī šeit ir sabiruši zelta putekļi (kaut kas zem mūsu kājām mirdzēja) un devāmies uz veikalu, lai iegādātu ko vakariņām. Abas ar Ļenu, kā hipnotizētas apstājāmies pie Sainsburys zupu stendiņa. Gita tik noplātīja rokas. Viņas plāns pasūtīt atvadu vakariņas izplēnēja Sainsburys zupu piedāvājumā. Sagaidījām divstāvu autobusu...un, jā, mīļās mājas (mūsu izpratnē tā bija iespēja izstiepties horizontāli zem segas) bija klāt. Zinājām, ka mūsu lidmašīna ir 6.30 no rīta. Tamdēļ gulēšanai laiks nebūs visai daudz. Tomēr arī tās 6 stundas, ko uzrādīja mūsu telefonmodinātāji, šķita kā paradīze.

East Midlands lidostā ieradāmies punktuāli. Iečekojot bagāžu konstatējām, ka svaigi kā iegādātais powerbank ir pieskaitāms pie bagāžā nevēlamām ierīcēm, sabučojāmies un devāmies lidmašīnas geita meklējumos. Mazā Gita palika. Mēs, garās, devāmies, mājup. Vērojot garo latviešu rindu pie lidmašīnas geita, domāju, nu, kā gan tik daudz cilvēku satilps tik mazā lidmašīnā. Satilpa. Viņu čemodāni gan nē. Un romu tautības kundzīte dikti centīgi ņēmās regulēt čemodānu īpašnieku tiesības. Klausoties viņas bubināšanā un vērojot roku vicināšanu, es lēnām iegrimu miega. Miers. Šajā braucienā mūs neviens no vietām neizsēdinās un tālāk neaizvedīs. Drīzāk otrādi- pamodinās, ja redzēs, ka esam par ilgi aizsēdējušies. Ryanair ir dikti efektīva kompānija. Šķiet, viņi pat gružus nespēj savākt pēc vieniem pasažieriem, kad jau kāpj nākamie iekšā. Rīga mūs sagaidīja vēsi. Ļena, izmantojot Taxify aplikāciju, izsauca taksi un tad jau arī pienāca laiks šķirties. Es devos uz savu autobusu, Ļena uz mājām. Skrundā izkāpu, mani sagaidīja mājinieki un mans ceļojums bija beidzies. Ceļojums pie Diora.

Nez, kā līdzīgi ceļojumi notika 70 gadus atpakaļ? Tūkstoš deviņi simti četrdesmit septītajā.*

Turpinājums? Jā. Kāpēc gan lai nesekotu turpinājums! :)
Ar pateicību JetHotel laipnajam administratoram un manām mīļajām avantūristēm Gitai un Ļenai!

*Diora New Look dzimšanas gads.

Kā es braucu Dioru lūkoties. Par brīvību un D`Artanjanu. 4.daļa.

Iepriekšējo stāsta daļu skatīt šeit>>

Nākošais rīts iesākās tikpat laiski kā iepriekšējais. Brokastojām, runājām. Kravājām mantas. Un plānojām, ko gan šodien labu varētu iesākt. Aizrunājāmies līdz tam, ka Gita pavisam drīz brauc uz Ņujorku un tad es atcerējos, ka Parīzē taču ir Brīvības statujas mini versija. Reiz, braucot ar uzņēmuma busiņu uz darba vietu, pat biju to redzējusi. Teicu: "Gita, Tev vajag bildi ar Parīzes Brīvības statuju un Ņujorkas Brīvības statuju. Tā taču ir unikāla iespēja!" Gita, pasmaidīja un teica: "OK". Dienas plāns bija gatavs. Tad vēl vajadzēja noskaidrot, ko darām ar čemodāniem, jo no apartamentiem mums vajadzēja izčekoties jau no rīta, bet autobuss bija tikai naktī. Zinājām, ka nākošā nakts mums pavadāma autobusā uz Londonu. Biju jau izpētījusi, ka autoostā nav iespējams atstāt bagāžu. Ar mūsu Parīzes paziņas Gintas pamudinājumu, atradām staciju, kur var to izdarīt. Pēc gardumu iepirkšanas, sapakojām čemodānus, pateicāmies mājvietai un, jau ejot āra, atklājām pie durvī vēl divas iepakojamas jakas. Atradām vietu arī tām, pasmējāmies pašas par sevi un laimīgi turpinājām savu ceļu. Aizripinājāmies līdz  stacijai, izgājām kārtējo drošības pārbaudi un savu personīgo trauksmes stresu, liekot somas pašapkalpošanas glabātavā. Man šīs kastes vienmēr uzdzen stresu. Laikam par daudz spiegu filmu esmu saskatījusies ;). 

Baudot saulaino dienu, mērķtiecīgi izvēloties iet pa citu avēniju, lēnā gaitā devāmies Brīvības statujas meklējumos. Nedaudz novirzamies no galvenā mērķa, lai apskatītu Pompidū centru. Tiesa, tas vairs nesagādā tādu pārsteigumu, kā tos padsmit gadus atpakaļ. Šķiet, ka nu jau tādā vīzē tiek būvēts vai katrs otrais nams. Komunikāciju caurules un konstrukcijas izmantojot kā dekoratīvos akcentus, nevis slēpjot. Jā, franči to izdomāja jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Vien 30 gadiem bija jānotiek, lai tas kļūtu par "mainstreem". Pa ceļam satikām Gintu- latvieti, kas Parīzē mīt jau 20 gadus. Pateicoties tieši viņai, manas sensenās darba vietas kolēģes zināja ierādīt, kas un kur Parīzē atrodas. Tā mēs ietekmējam pasauli un pasaule atgriežas pie mums. Mēs bijām atgriezušās pie Gintas :) Pasēdējām kafejnīcā, papļāpājām, paklausījāmies, kā Ginta runā franciski. Un es teicu: "Ginta, Tu dzīvo šeit jau 20 gadus, bet akcenta Tev nav!" Ginta smaidot atteica: "Zini, ir viens otrs, kam pietiek ar pāris mēnešiem ārpus mājas, lai tāds parādītos. Es regulāri tiekos ar savējiem, sazvanāmies, man ir ar ko un par ko runāt." Ginta mums parādīja īsāko ceļu līdz mūsu ceļa mērķim, piekodināja, lai nenokavējam savu autobusu un mēs turpinājām ceļu. Kādu laiku gājām...līdz sapratām, ka šī nebūt nav parasta iela. Izrādās, ka šī ir. Šī ir tā pati Avenue Montaigne- tā pati, uz kuras atradās Diora modes nams. Un visi pārējie. Varētu teikt, ka visa pasaules modes spice bija šajā ielā. Un mēs arī :). Mēs atradām gan salu, uz kuras atrodas Brīvības statuja (kuru arī, kā izrādās, projektējis ir Eifelis) , gan pašu statuju. Gita tika pie bildes. Parīzes taksisti tika pie vēl diviem braucieniem. Nekad nebūtu domājusi, ka Brīvības statujas meklējumi Parīzē varētu aizņemt veselu dienu. Nesteidzīgu dienu. Mēs knapi paspējām noliktajā laikā nokļūt tur, kur mums bija jānokļūst. Autoosta. Jā, autobusi ir. Nē, uz kurieni tie brauc, nekur nav rakstīts. Nospriežu, ka šis pagrabstāvs noteikti ir tikai pienākošajiem autobusiem. Tiem, kas brauc prom, tiem noteikti ir cita platforma. Dodamies meklējumos. 

Atrodam vietu ar milzīgu rindu un skrejoša teksta tablo virs kases lodziņa "Paris- Londres check-in". Paskatos biļetēs un saprotu, ka mums uz šo check-in laikam ir jāstāv. Ok. Lai tā būtu. Divas nesteidzīgas dāmas pieņem braukt gribētāju biļetes. Uzsvars uz vārdu "nesteidzīgas". Tie, kas tikuši galā ar šo chek-in kaut kur dodas un pazūd. Rindas kustēšanās ātrums liecina par to, ka mēs nepaspēsim līdz noteiktajam laikam tikt autobusā. Abas ar Gitu dodamies pētīt, kas un kāpēc tā bremzējas un kur, galu galā paliek cilvēki, kuri ir iečekojušies. Izrādās, ka cilvēki atgriežas tai pašā vietā, kur bijām jau bijušas un nodomājušas, ka tā ir autobusu pienākšanas vieta, uzrāda šoferim tādus kā numuriņus (poliklīnikās kādreiz tādi bija), savas pases un kāpj iekšā autobusā. Autobusiem nekādu uzrakstu nav. Pie perona, tikai cipari bez jebkādiem uzrakstiem. Kā viņi zin, kur viņi brauc??? Neizpratnē jautājam šoferim. "Jā," viņš saka, "Šis autobuss iet uz Londonu. Jā, jūs neraizējaties. Es sagaidīšu visus". Ok. Mēs ar Gitu nomierināmies un dodamies mierināt Ļenu, kas mierīgi turpinājusi stāvēt rindā. Kādu pusstundu pēc noteiktā atiešanas laika tiekam arī mēs līdz lodziņam iečekoties. Atdodam savas biļetes, tiekam pie plastikātā ielaminētiem cipariem un ejam meklēt, kur tad ir tas mūs gaidošais autobuss. Autobuss ir prom. Skatos savā ciparā un atsaucot redzes atmiņā redzēto, saprotu, ka iepriekš autobusā kāpušajiem bija cipars "7", mums ir "9". Perons ar ciparu "7" ir tukšs, šobrīd cilvēki kāpj iekšā autobusos, kas stāv pie perona "8" un "9". Aleluja! Beidzot man top skaidra sistēma, kā tiek pie iekāpšanas autobusā. Šķiet, ja mājās ir printeris un laminējamais aparāts, var ietaupīt savus 40 eiro uz autobusa biļešu iegādi. Tiesa, cipars mums negarantē konkrētu sēdvietu. Lielākā daļa pasažieru lepni sēž pa vienam. Ietuntulējamies autobusā un sākam meklēt solīto elektro un wi-fi tīklus. Nav ne viena, ne otra. Elektro tīkla štepsele it kā ir, bet elektrības tajā nav. OK. Galvenais, ka varēsim gulēt. Kā tad. Līdz Kalē viss daudz maz mierīgi. Tur sākas jautrība. Nezinu, kas mums bija licis domāt, ka autobusi tiek vesti ar vilcienu pa tuneli. Nezinu. Tiešām nezinu. Patiesībā, braukt ar autobusu, nozīmē izbaudīt braucienu arī ar prāmi no Kalē uz Duvru. Nu....gluži kā D`Artanjanam, kurš piedzīvojam vairākus pārbaudījumus savā ceļojumā no Parīzes uz Londonu. Ta gāja arī mums. Tiesa, Ļena, to visu nosauca kādā cita vārda. Viena pases kontrole milzīgā rindā... otra pases kontrole tikpat milzīgā rindā...īstā autobusa meklējumi tumsā, konstatēšana, ka viens no mūsu kaimiņiem pazudis, šofera vieglā plecu paraustīšana, atbildot uz mūsu info par pazudušo pasažieri... uzbraukšana uz prāmja...autobusa šofera draudzīgā rekomendācija pierakstīt autobusa numuru, lai zinātu, kurā jāiekāpj, dodoties turpmākajā ceļā. Prāmī šūpo. Mums salst. Paņemam siltu tēju un, šķeļot viļņus, mēģinām atrast vietu, kur piesēst. Gudrākie lādē telefonus uz prāmja. Gita sevi bar, ka atstājusi mājās Anglijas štepseli. Es nopērku powerbank, cerībā, ka tur būs kāds bišķis elektrības. Nekā. Security reasons. Mēs ievelkam elpu un mierinām sevi ar domu, ka no Duvras līdz Londonai gulēsim. Nekā. Pēc Duvras ir kāda izcila apdzīvota vieta, kurā iebraucot autobusa salonā obligāti ir jāieslēdz gaismas un skaļi par to jāpaziņo. Un tad. Un tad jau ir klāt Londona. Paskatos pulkstenī. Ir trīs naktī. Nevis pāri pieciem, kā bija rakstīts biļetēs.

Turpinājums sekos.

Paldies Innai, paldies Annai- Marijai, paldies Gintai, paldies Anitai un paldies manām mīļajām, trakajām Gitai un Ļenai!

Kā es braucu Dioru lūkoties. Par sapņiem, kas piepildās. 3.daļa

Iepriekšējo stāsta daļu skatīt šeit>>

Google zin visu. Un atgādina par to.

Nākošā dienā mums bija ieplānots Diors. No rītā pamodāmies, nesteidzīgi pļāpājot pabrokastojām, sapucējāmies. izpētījām karti un nolēmām iet kājām. Iet un baudīt. Izvēlējāmies, mūsuprāt, vistaisnāko kājāmejamo ceļu un aida! Lai cik tas dīvaini nebūtu, iela, pa kuru izvēlējāmies iet bija tumšādaino centrālā avēnija. Spriežot gan pēc šo cilvēku skaita uz šis ielas, gan arī ievērtējot skatlogu piedāvājumu. Viss vienīgi tumšādainiem. Frizētavas, kosmētikas saloni, kafejnīcas, bāri un apģērbu veikali. Mazā Āfrika. Lai arī bija interesanti, tomēr omulīgi nejūtamies un nospriedām, ka atpakaļ jau nu gan nāksim pa citu ceļu. Gājām, runājam, baudījām, maldījāmies un atkal atradāmies. Aizmaldījāmies teju līdz Luvra (vienā no tas turpinājum-spārniem atrodas Dekoratīvās mākslas muzejs Musee des Arts Decoratifs, kurā šobrīd iemitinājies Diors) un nolēmām piesēst kafejnīcā. Piesēšana ievilkās papusdienošanā. Un apziņā, ka pasūtītā kūka būs jāņem līdzi, jo mūsu biļešu laiks ir nupat, nupat klāt. Lietat tāda, ka pērkot biļetes iepriekšpārdošanā tās tiek pārdotas ar konkrētu ieejas laiku. Tā, nu jau ar kūku somā, raitā solī turpinājām ceļu. Atklājām, ka neko neesam nokavējušas, jo iekšā neietiekam tik un tā. Ir kaut kāds iemesls, kāpēc iepriekšējie laiki ir atpalikuši no iekšā tikšanas (franciski/angliska vārdu birumā nojautām, ka atkal security reasons) un mums bija jāstāv vienā no 3 rindām. Taisnību sakot, stāvēšana neizvērtās gara, bet ar pārsteigumu gan. It sevišķi man, kas bija ietērpusies garā, brīvi plandošā kleitā līdz zemei. Nonākot vienā konkrētā rindas vieta, es sapratu, ka esmu pārvērtusies balonā. Ka mana kleita, lēnām ceļas augšup, pretēji gravitācijas likumiem. Nezinu, gan ko no ta visa redzēja uz ielas apkārtesošie, tomēr manu spiedzienu, kleitas ķeršanu un sāņus lekšanu gan laikam pamanīja krietni vairāk ļautiņu. Šādas aktivitātes iemesls bija visnotaļ klasisks: metro ventilācijas šahta, kurai biju lēnām, rindas virzības ātrumā uztipinājusi virsū. Diors pajokoja. Gribēju būt sievišķīga...še, tev. Būs! 

Beidzot, beidzot tā laimes stunda bija situsi. Novicinājām sargam gar degunu biļetes, atvērām somas un parādījām savu kūku, un beidzot tikām iekšā. Iekša pie ilgi gaidītā kāruma. Un te es domāju, izstādi :) Gājām, kur pūlis mūs nes. Tiesa, mirkli sajutos kā padomju laiku universālveikalā, kad izmesti austriešu zābaki. 

Pati pirmā.

Pirmo pamanījām sarkano kleitu. Skaisti sarkanu kleitu ar ar rūpīgi piegrieztu jūras zaļuma krāsas jostu. Izgaršojām. Tad izpētījām Diora New look pirmssākumus. Vai zinājāt, ka bija protesti pret šo tērpu kolekciju? Sievietes ar plakātiem un centieniem saplēst un modelēm esošos New Look tērpus???. Mulsu. Un atcerējos, ka par Eifeļa torni arī reiz diskutēja, cik ļoti tas neiederoties Parīzes ainavā- ka tas burtiski kropļojot Parīzes tēlu. Ok. Cilvēkiem jaunas lietas nepatīk. Un, vai zinājāt, ka ja vien naudas grūtības, Diors nebūtu pametis savu pirmo nodarbošanos- mākslas galeriju? Hmmm. Izrādās, ka naudas grūtības ir viena varena lieta. Vesela telpa no visiem izstādes 3000 kvadrātmetriem bija veltīta šai Diora pieredzei- uzturēt modernās mākslas galeriju. Vēroju Pikaso stila mākslas darbus un domāju: "Kam gan ir jānotiek cilvēka galvā, lai no kā tāda kā kubisms tiktu līdz New Look?" 

Tālāk bija fantastiska zāle ar tērpiem- ikonām. Fantastiskas kleitas ar ikoniskiem foto. Dioram vienā ziņā paveicās- viņa modes nama attīstība sakrita ar laika periodu, kad saka attīstīties modes fotogrāfija. Un Diors to izmantoja. Garšīgi izmantoja. Viens no pirmajiem ;). 

50 shades of grey? Nē, noteikti vairāk!

Pēc ikonām sekoja COLOURAMA- viss Diora nama radītais, izkārtots bezgalīgi garās viļņveida vitrīnās pēc krāsām. Viena krāsa sekoja otrai. Vitrīnās bija gan tērpi, gan to mini-modelīši (ak, šos visus sašūt!!), gan apavi, gan cepures, galvas rotas, auskari, somiņas un smaržu pudelītes. Dāmu paradīze. Izcili. Tālāk bija vēl dažas zāles un trepes lejup. Lejup uz reklāmu pasauli. Izmantoju izdevību piesēst un noskatīt visas Lady Dior somiņu reklāmas. Vienu no tā ir režisējis pats Deivids Linčs! Tālāk bija Diora dārzi- tērpu zāle, kas veltīta ziedu un augu tematikai. 

Pirmās no Dior. Arī man.

Viens mazs kambarītis atvēlēts smaržu pudelīšu tēmai un viena zāle vēsturisko laikmetu tēmai. Protams, visorganiskāk Diors iederējās karalienes Viktorijas laikmetā. Puse izstādes bija izpētīta. Tieši otra puse vēl mūs gaidīja. Ievilkām pirms pirmās daļas izpūsto gaisu un devāmies tālāk. 

Tālāk jau mūsu ceļš veda uz Diora modes namu gan tieši, gan pārnesti. Tieši- jo, ieeja otrajā izstādes daļā ir veidota, kā ieeja Diora modes namā 30 Avenue Montaigne. Un New Look tur visā krāšņumā. 

Diora modes nams.

Arī tie, kas turpināja Diora iesākto un kļuva par viņa modes nama galvenajiem māksliniekiem, nepazaudēja New Look- sievišķīgo tēmu. Teju vai katra kolekcija varēja lepoties ar kādu viduklī iežmiegtu un lejasdaļā kuplinātu tērpu. 

Baltā nekad nevar būt par daudz.

Beidzot nonācu arī tajā zālē- kas bija iesākusi visu šo ceļojumu. Tā bija pilna ar baltiem tērpiem baltos dzīvoklīšos un stiepās, šķiet, nebeidzami augstu. Tīrs roku darbs. Esence. 

Žaketes lielākais noslēpums ir mazie spilventiņi uz gurniem :)

Vienā no zāles sienām bija plašāks "dzīvoklītis-darbnīca", kurā mita reāla šuvēja un skaidroja, kā tiek šūta klasiskā Diora žakete. Kā piegriezta, kā dublēta un polsterēta. 

Klasiska

Pēc baltās zāles bija absolūti melnā zāle un atkal klasiskais New Look stils. 

Stāvēt blakus princesei Diānai. Luvrā.
Tumši zilā kleita foto centrā reiz bijusi mugurā tieši viņai.

Pēc melnā nāca kārta ballei. Diora ballei. Tā notika milzīgā spoguļotā zālē ar mežonīgi skaistām video projekcijām uz sienām un griestiem. Šajā zālē ikviens tika pie savas zelta putekļu devas, ja vien bija pacietīgs sagaidīt, kad tie sāks birt. Man tika 2 reizes, bet Gita apbira aš veselas 3 reizes. Arī šī zāle apstiprināja, ka New Look ir dzīvāks par dzīvu. Vienu otru šī gada kolekcijas eksemplāru mierīgi varētu likt blakus tiem, kas bija paši pirmie- tie, kas pirms simts gadiem uzsāka šo jaunu skatu uz sievieti. Sievieti pēc diviem pasaules kariem. 

Klusējot, izgājām cauri pēdējām istabām, pašķirstījām grāmatas un žurnālus...un sapratām, ka pietiek. Esam tā piesātinātas, ka nevajag vairs neko. Nu...ja nu vienīgi piesēst un apēst somā rūpīgi nēsāto kūku. Ko arī izdarījām. Apsēdāmies netālu no Tirolī dārziem (Jardin des Tuileries), izvilkām kūku, manu mūžam seno kadiķīša karotīti un apēdām pasaulē gardāko citronu krēma un bezē kūku. Piedod Orseja muzej (Musee d`Orsay), piedodiet Monē lillijas (no Musee de l`Orangerie), šoreiz mēs izlaidīsim tikšanos ar jums*! Tikko redzēto vajadzēja pārdzīvot. Apēdām kūku, es atlaidos zālītē un pajautāju: "Meitenes, kad vērsim savu modes namu vaļā?" :)

Tā diena vēl nebūt nebeidzās. Mums vēl bija priekšā vesela diennakts Parīzē...un mums vajadzēja Ļenai parādīt Eifeļa torni. Turpinājām klejot, aizklejojām līdz Ile de la Cite, un es beidzot piepildīju savu nerealizēto sapni- tikt iekšā Parīzes Dievmātes Katedrālē (Notre Dame de Pari). Līdz šīm mans brīvais laiks Parīzē bija sācies tieši tad, kad šai katedrālei darba laiks beidzās. Plūstot līdzi tūristu pūļiem, izejot kārtējo somas atvēršanas pārbaudi, nonācām arī šeit. Šaura, skumju sāpju nomākta sajūta. Nezinu, vai tas saistīts ar sen sen redzēto operu vai to, ka šī katedrāle ir pilsētas vidū, uz salas, bet šajā vietā es vairs nevēlos atgriezties, ko nevarētu teikt par iepriekšējā vakarā apmeklēto Svētās Sirds baznīcu. Arī šajā vietā mēs kļuvām par dievkalpojuma lieciniecēm, tikai šoreiz dziedāja vīrieši. Mani viņi neuzrunāja. Manu skatu piesaistīja kāda smuidra nēģeriete ar mazu princesi, iešņorētu lakatā uz viņas vēdera. Smuidrā nēģeriete mazajai princese austiņā kaut ko čukstēja un mazulis ņipri pētīja apkārtni. Tajā visā bija daudz vairāk mīlestības, kā visā Parīzes Dievmātes Katedrālē ar mirdzošajām vitrāžām un vīriešu dziedājumiem kopā ņemot.  Tālāk jau devāmies caur Starbucks uz Eifeli. Eifelis tajā vakarā spēlēja ar mums paslēpes. 

Sargoties no vēja, izvēlējāmies iet pa pilsētu, nevis Sēnas krastu. Pilsētas augstie nami slāpēja visas iespējamās Google map izpausmes un mēs tik gājām un gājām. Augsto māju dēļ mēs vairs neredzējām arī pašu Eifeli. Pat viņa rādīto staru vairs ne. Kad bijām zaudējušas jau jebkādas cerības, atklājām, ka Ļenai arī ir Google maps un viņas telefons nez kāpēc var parādīt, kur mēs esam un kur mums jānokļūst. Tālāk jau bija tikai un vienīgi iešanas vaina. Aizgājām. Varones. Pārvarējām tumsas uzbrukumu. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, drosmīgi atvairījām tos, kuri centās mums iepārdot ko dzirkstoši dzeramu, spoži lidināmu vai spici suvenīrojamu. Aizgājām jau līdz pašam, pašam....un sapratām, ka viss ir krietni vien mainījies. Tagad zem Eifeļa torņa paiet apakšā nav iespējams- ja vien neesi izgājis drošības pārbaudi. Izgaismotais tornis bija iežogots vairākās kārtās, vienu no kārtām veidoja vagoniņu rinda, kur notika drošības pārbaudes. Jā. Ļena paskatījās un teica: "Nē. Man to nevajag! Es nejūtu vajadzību pēc šāda piedzīvojuma!" Mēs klusībā piekritām. Ne jau tādu es gribētu atcerēties Eifeļa torņa apmeklējumu. 

Devāmies pāri Sēnai uz mūsu mājvietas pusi. Eifelis mums pamāja ar savu staru, pusmēness uzsmaidīja. Gan. Gan jau kādreiz viss būs savādāk. Gita noķēra taksi un mēs aizvizinājāmies līdz pat īres apartamentiem. Iegājām gulēt katra ar savu domu. Es domāju par sapņiem, kuri mēdz realizēties, ja vien pieliec kādu mazu solīti klāt, lai kas notiktu. 

Turpinājums sekos.
Ceturtā šī stāsta daļa lasāma šeit>>

Paldies Innai, paldies Annai- Marijai, paldies Gintai, paldies Anitai un paldies manām mīļajām, trakajām Gitai un Ļenai!

*Starp citu, nopērkot Eurostar biļetes, var tikt vēl pie vienas biļetes. Uzrādot Eurostar biļeti, iespējams apmeklēt Orsaja un Oranžērijas muzejus Parīzē bez maksas. Tas ir Parīzē. Londonā un citos galamērķos ir citi muzeji. Vērts papētīt šo piedāvējumu.

Kā es braucu Dioru lūkoties. Par Dievu, kam patīk, tas ko darām. 2.daļa.

Iepriekšējo stāsta daļu skatīt šeit>>

No rīta mani pamodina telefona zvans. Draudzene, kuru neesmu informējusi par saviem ceļojuma plāniem lūdz palīdzību. Savās spēju robežās palīdzu (nospriežam, ka sinhronitātes ir laikam tas veids, kādā dzīvoju, jo tieši draudzenes interesējošo jautājumu iepriekšējā dienā bija apskatījusi, veidojot vebināra ierakstu). Pa to laiku Gita ir pastrādājusi savā darbnīcā, sagatavojot kāda nepacietīgāka klienta pieprasījumu. Cik labi, ka darbs pie mājām. Nu, vismaz reizēm. :) Ļena savukārt ir izmazgājusi matus, bet Gita ir sapratusi, ka arī viņai čemodāns jākravā. Beigās visas to darām kopīgi, lai no 3 čemodāniem satilptu divos Rūpīgi izvērtējam ērtuma/smukuma un Diora aspektus :). Esam gatavas doties tālāk!

Nākamais ceļojuma posms mūs gaida tieši pāri ielai. Tur Gita ir paredzējusi, ka  mēs izbaudīsim mini-ekskursiju ar divstāvu autobusu. Forši. It īpaši, ja sēdi virs šofera- t.i. otrā stāva pirmajā rindā pie panorāmas loga. Kaut kur pa ceļam manu Notingemas pili un atceros par Šervudu, Robinu Hudu ...nu visu to, ko mācījos angļu valodas stundās...un par ko fanoju, skatoties britu seriālu astoņdesmitajos. Tas lai paliek citai reizei. Gan jau. Tagad mums Diors prātā ;)

Notingemas stacija pārsteidz ar parketa grīdu. Gita reģistrē biļetes un mēģina tikt skaidrībā, kāpēc automāts trīs biļešu vietā izdod tikai divas. Nevienam stacijas darbiniekam nav skaidrs, kāpēc tā un tamdēļ viena no uzrunātajām kundzēm uzraksta Gitai papīrīti, kurā viņa apliecina, ka tās divas biļetes īstenībā ir trim vietām. Uz papīrīša uzliek savu parakstu un datumu. Lai ir kārtība. Ok. Savdabīgi, bet mēs ticam, ka pasaule ir labvēlīga vide un mierīgā solī dodamies uz vilcienu. Norāžu ir samērā maz. Varētu teikt,  ka vilcienu atrodam intuīcijas vadītas. Gita, drošības pēc pārjautā pasažieriem. Viens laipns kungs saka, ka viņš domā, ka ir gan, ir gan šis vilciens uz Londonu. Uz Gitas papildjautājumu, vai viņš ir par to pārliecināts, viņš atsaka, neko darīt, tad braukšu uz turieni, kur ved šīs vilciens. Britu humors. Lai, vai kā, tas mūs ir pārliecinājis un mēs sēžamies un braucam. Brauciens ir viegls un patīkams, kontroliere un pārējie pasažieri arī. Bet es atkal apzinos, ka british english man liek mežģīt smadzenes un spicēt ausis, jo tas ir pavisam kas cits, nekā finnish english, german english vai sweedish english. Esam Londonā. Svētā Pankrasa (St Pancras) stacijā. 

Vispatiesākie skūpsti esot lidostās. Iespējams, arī dzelzceļa stacijās ;)

Gita saka, ka mums jāiet pa augšu- tur būšot smuki. Un ir ar. Lieliski un skaisti. Ēka. Tīrība. Elegance. Kaut kā pārliecinoši. Tikai miskastes nekur neredzu. Security reasons. Nes vien savu gruzi rokā :) Līdz Parīzes vilcienam mums pāris stundu brīva laika- tieši tik, lai papusdienotu un pakafijotu. Pēc deguniem atrodam indiešu virtuvi un saprotam, ka tas ir tas, ko šobrīd vajag- bufetes pusdienas. Krītam karija un visu iespējamo desertu kārdinājumos. Ļena saka, ka izmaksās mums šīs pusdienas, bet Gita uzstāj, ka to darīs viņa. Es mierīgi vēroju šo milžu cīņu un saprotu, ka badā nu gan mēs nenomirsim. Gita samaksā, bet Ļena izvelk blociņu un pieraksta. Pēc tā es savukārt saprotu, ka par savstarpējiem norēķiniem arī varu neraizēties. Ir kāds, kam tas padodas viegli un raiti. Galu galā man ar cipariem vienmēr ir bijušas sarežģītas attiecības. Kopīgi strādājot, tieši Ļena bija tā, kas mani iemācīja, kā iegūt no parastās cenas, cenu ar pievienoto PVN. Manai mākslinieciskajai galvai tas bija par sarežģītu. Es varēju pievarēt Excel tabulas ar jūru funkcijām, bet izdomāt, ka pamatcena ir jāreizina ar 1,21, to es pati nekad neizdomātu. Vienkārši nav man šo neironu saišu. Ļenai ir. Un es viņai uzticos :).

Esam gandarītas par savu izvēli. Un arī par izvēli paņemt lietussargu. Jo, ak, pārsteigums! Londonā līst. Tas gan nekas, ka lietussargs mums vajadzīgs vien pārssimts metru. Aizlietussargojamies līdz tuvākajam Starbucks, izspellojam savus vārdus un tiekam katra pie sava garduma. 

Starbucks visur ir Starbucks. Kafija ceļā. 

Es atklāju, ka zaļā tēja ar pienu ir kas varen gards un nomierinošs vienlaicīgi. Ir laiks. Ir laiks doties uz Parīzi. Lai tiktu šikajā Eurostar vilcienā* ir jāiziet tāda pati kontrole, kā lidostā. Somas, vārti, pases. Pases divas reizes. Teorētiski jau esam šķēršojušas Francijas robežu. Francija pagaidām ir tāda nesaprotama- stāvam visi tādā kā pagrabā bez skaidrības, kur tad būs jādodas. Gita mierina, ka viss būs OK, ka visi šie cilvēki gaida tieši šo pašu vilcienu, kuru gaidām mēs. Labi, mēģinu noticēt. Lai, gan esmu radusi pie vāciski latviskas kārtības- ka viss ir skaidri un gaiši uzrakstīts un saprotams. Ja vien proti lasīt. Lasīt es protu, tomēr te nav nekā, ko lasīt. Nav nekādu tablo. Vilciens tomēr pienāk, neskatoties uz to, ka tablo nav :). Cilvēku plūsma teciņus dodas no pagraba laukā. Meklējam savu coach (t.i. vagonu. Britiem šai vārdā dēvē gan vagonus, gan tālsatiksmes autobusus), meklējam savas vietas. 

Iekārtojamies un meklējam savus telefonus, lai pieslēgtos solītajam wi-fi un elektro tīkliem. Ar elektro viss ir OK, bet wi-fi tīkls ir tikai teorētisks. Jāatzīst, Latvijā esam izlutināti ar tā kvalitāti. Nekur, nekur nebija šis pakalpojums kvalitatīvs. Vienādiņ vilkās, stīvējās, pretojās, slēdzās, atslēdzās, rājās un pazaudējās. Īsāk sakot, nekādas garantijas. It sevišķi, ja tāds garāks ceļojums ieplānots. Par papīra karti un sarunas prasmēm laikam nekas labāks tomēr nav izdomāts. Mans plāns parādīt abām draudzenēm pēdējā laika mīļāko mūzikas gabalu no Tautu meitu repertuārā, tā arī netiek piepildīts. Neko darīt, ja nav interneta, tad būs jāvēro televizoriņi un jāsarunājas. Televizoriņi aicina pieslēgties wi-fi (ķēmi!) un ziņo, ar kādu ātrumu mēs braucam un kādā dziļumā zem jūras atrodamies. To pēdējo būtu labāk bijis nezināt. Nemaz nejūtos omulīgi zinot, ka virs manis ir tiiiiiiiik daudz ūdens. Labi, ka tas viss notiek ātri un galā esam vien dažu stundu laikā. 

Bonsoir Paris! Esam klāt- Parīzes Ziemeļu stacijā (Gare du Nord).Tagad tik jāsazinās ar Airbnb** īrētā dzīvokļa saimnieku un jādodas dzīvokļa meklējumos. Šai ziņā esmu bijusi rūpīga- esmu izdrukājusi karti. Tikai viena nelaime- nevaru saprast, no kuras vietas ir jāsāk ceļš. Nedaudz pariņķojam. Parunājam ar kādu laipnu cilvēku un nopozicionējamies. Dodamies ceļā. Dzīvokļa saimnieks atbild ar sms "OK", kas, kā vēlāk izrādās ir viņa vienīgās angļu valodas zināšanas. Pirmie soļi Parīzē pārsteidz manas līdzbraucējas. Netīrība, pūlis, tumšādaini loderi, izstiepušies uz metro ventilācijas šahtu restēm. Man tas nav pārsteigums. Tāda man Parīze ir palikusi atmiņā kopš gadsimtu mijas, kad nācās tur pabūt darba komandējumos. Ļena nevar nomierināties un visu ceļojuma laiku diskutē par šo tēmu: "Kā tā var? Tik skaista pilsēta! Tādas vērtības! Un tāda necieņa no šiem loderiem!" Ir vietas, kur burtiski nav iespējams izspraukties cauri viņu pūlīšiem. Vienā no tādiem pat saņemu spļāvienu uz kājas. Iesvētīja, tā sacīt. Lai arī es pēc būtības esmu miermīlīgs cilvēks, bet tomēr neuzskatu, ka šī ir normāla lietu kārtība. Labi, ka gājiens ir vien 15 (ar visu maldīšanos 20) minūtes un esam klāt. Mūs sagaida saimnieks. Hmmm, sarakstījos ar Lindu!!! :). Saimnieks raitā franču valodā visu izstāsta un izrāda. Es intuitīvi mēģinu saprast, ko saimnieks saka. Galu galā es tak esmu sēdējusi ar franču valodu apgūstošu kolēģi vienā kabinetā un pāris reizes pat bijusi Francijā! Šķiet, ka uz vārdu plūsmas beigām jau sāku saprast franču valodu. Vien nosaku maģisko: "Wi-Fi" un viņš atsauc: "Ah!" un parāda man kastīti ar antenu un parolēm. Viss. Pamata vajadzības ir apmierinātas! Vēl vairāk: ir pat dvieļi un fēns. Varēsim arī šeit mazgāties :). Saimnieks atvadoties pasaka, ka atslēgu, ejot prom, varam vienkārši atstāt uz šķīvīša. OK. Nav ko lietas sarežģīt. Atceros Baltkrievijas viesnīcu, kur pirms izčekošanās istabene pārskaitīja dvieļus, tējkarotes, pārbaudīja istabiņu, parakstīja papīru un tikai tad mēs ar šo papīru varējām doties pie durvju sarga, kurš pacēla "šlagbaumu", lai izlaistu mūs ārā. Bet, mēs neesam  Baltkrievijā. Mēs esam Parīzē, mums ir brīvs vakars. Un ir iespēja baudīt šo pilsētu. Ko darām? Apskatu savas izdrukas un saprotu, ka Eifelis šim vakaram būs drusku par tālu, piedāvāju dāmām apmeklēt manu mīļāko Parīzes vietu- Svētās Sirds baznīcu Monmartrā (La Basilique du Sacré Cœur de Montmartre). Ik reiz, kad esmu to apmeklējusi ir bijusi sajūta, ka tur ir kas pārpasaulīgs. Ārpus pasaules. 

Iespējams, ka Parīzes augstākā vieta. Augstām un siltām sajūtām.

Tā tas bija arī šoreiz. Paņēmām karti un raitā solī, pa ceļam aplūkojot veikalu skatlogos esošos kāzu tērpus, devāmies augšup. Jā, ceļš uz Monmartru ved augšup. Kāpums ir visnotaļ ievērojams un Google Map par to  īpaši brīdina. Pēdējais etaps ir varen stāvs. Stāvas kāpnes, kura vietā var izvēlēties braukt ar funikulieri, bet tik vecas mēs vēl nesajutāmies. Uzkāpām. Pēc apsardzes vīriņa veiklās pārbaudes, nokļūstam lielajā, gaiši pelēkajā baznīcā. Un nokļūstam mierā. Dziļā mierā. Lēnām, katra savā ātrumā, izstaigājām baznīcu un piesēžam netālu no izejas. Klusu sākām sarunāties. Stāstu par savu pieredzi Junga studijās. Par sinhronitātēm. Par ahā momentiem. Savu stāstu nobeidzu ar teikumu: "Iespējams, ka Dievs ir sieviete...". Un...pēkšņi, sāk skanēt mūķenes balss. Dzied sieviete. Mēs ar Gitu saskatāmies. Gita pasmaida un pamāj ar galvu: "Jā!". Jāpiebilst, ka es sēžu pagriezusies ar muguru pret altāra pusi un tamdēļ neredzēju, kas tur notiek. Pēcāk jau pagriezos un redzēju, kā dažas mūķenes dzied. Laikam mese, nodomāju un atceros, kā pirmo reizi ko tādu biju dzirdējusi gadus 17 atpakaļ. Toreiz man sāka birt asaras. Kaut ko tik skaisti pārpasaulīgu nebiju sajutusi. Šoreiz asaru nebija. Bija tikai tāda viegli eiforiska sajūta. Sajūta, ka Dievam, lai kāda dzimuma arī tas nebūtu, patīk tas, ko mēs darām. Mūķenes beidza savu dziedājumu. Mēs lēnām piecēlāmies un izgājām ārā. Atpakaļ pilsētā. 

"May, what come!"

No šīs baznīcas paveras skaists skats pāri pilsētai. Tālu un koši. Tumsā it sevišķi. Lēnām devāmies atpakaļ, saprotot, ka šai vakarā vairāk neko nevajag. Mēs bijām piesātinātas.

Turpinājums sekos.
Stāsta 3.daļu skatīt šeit>>

Paldies Innai, paldies Anna- Marijai, paldies Gintai, paldies Anitai un manām mīļajām- trakajām Gitai un Ļenai.

*Biļetes uz Eurostar vilcienu labāk pirkt laikus. Un vēl labāk pirkt snap tickets, ja savos ceļojuma plānos esi pietiekami elastīgs. Snap biļete- tas nozīmē, ka tiek nopirkta neatgriežama biļete kādas dienas rītā vai vakarā. Konkrētu braukšanas laiku iespējams uzzināt 48h stundas pirms brauciena. Snap biļetes iespējams iegādāt šeit>> 

Ņemot vēra mūsu turpmākos piedzīvojumus, lai tiktu no Londonas uz Parīzi un atpakaļ, rekomendēju pavisam noteikti izvēlēties braukt ar šo vilcienu. :)

**Rezervēt apartamentus nolēmām pēc diskusijām par to, vai būsim gatavas franču viesnīcu brokastīm, jeb tomēr labāk rūpēsimies par tām pašas. Pētot apartamentu piedāvājumus, izlēmu par labu Airbnb. Likās lapas dizains simpātiskāks un bildes smukākas :). Galu galā tā iemīlēju klejošanu pa šo lapu, ka arī Junga studijām naktsmājas Pēterburga meklēju tieši šajā lapā. Vairāk www.airbnb.com

Kā es braucu Dioru lūkoties. Neloģiskais sākums. 1.daļa

Katram ceļojumam ir sākums, impulss, ideja vai spēriens. Kamdēļ. Kamdēļ izkāpt no ierastā, lai dotos turp, kur nav būts, kas nav zināms. Šajā reizē mans impulss bija kādas man nozīmīgas paziņas ievietotais video Facebook laika joslā. Dievīgi skaistas kleitas uz manekeniem, skaisti izgaismotos baltos "dzīvoklīšos". Aizrāvās elpa, to skatot. Ierakstīju komentārā: "Balti apskaužu Tevi". Viņa man atbildēja: "Tev laiks doties uz Parīzi!" Izlasīju un apmulsu. Es. Uz Parīzi? Paskatīties smukās kleitas. Nopietni? Un tūdaliņ ieslēdzās sevis žēlotājs: "Nu, nē, nu, kur tad es? Tur tak ar  lidmašīnu. Un dārgi. Un bēgļu krīze. Un vienai braukt... un vispār... tas ir neprātīgi!!" Pagāja pāris dienas un manī kaut kas noklikšķēja. Sameklēju paziņas kontaktus un nosūtīju ziņu: "Paldies par iedvesmu! Esmu izlēmusi. Braukšu ciemos pie monsieur Dior!" Jā, ciemos pie Mesjē Diora, jo tieši tur- Diora modes nama septiņdesmitgadei veltītajā izstādē- mana paziņa bija nofilmējusi šīs dievīgi skaistās kleitas.

Uzrakstīju ziņu, nobijos un lai nepārdomātu, sāku meklēt lidmašīnas biļetes. Bet, pirms spiest pogu "Book now", uzrakstīju īsu ziņu draudzenei, kas jau labu laiku mīt Anglijas vidienē. Varbūt arī viņa būtu gatava šai avantūrai. Lai, gan, ja ņem vēra, cik dažādām avantūrām viņa tik nav bijusi gatava...par šo man itin nemaz nevajadzētu brīnīties. Reiz, viņa, lai tiktos ar mani, brauca veselu nakti ar auto pāri gandrīz visai Anglijai. Dažas stundas kopīgi pavadījām Skotijas ekokopienā, pavakariņojām un tad atkal šķīrāmies. Neloģiski. Bet, kas ir teicis, ka visam ir jābūt loģiski? Kamēr rakstīju, "Book now" poga uzkārās...un labi vien ir ka tā. Jo, izrādījās, ka šādai avantūrai ir gatava ne tikai mana Anglijas draudzene, bet arī Rīgas draudzene. Cik labi...ka ir tādas draudzenes. Trakas un uzticamas ;)

Apspriedāmies un nolēmām sākt ar lidojuma līdz  Īstmidlenai (East Midlands) biļešu iegādi*. Tieši tur, netālu no šīs lidostam, mita mūsu "angliete". Tālāk, jau soli pa solim saplānojām ceļojumu, pa vidam sazinoties ar Parīzē mītošajiem paziņām un pieņemot drosmīgus lēmumus īsos termiņos, bijām gatavas lielajam randiņam.

Diena, kad jālido. No rīta saplānoju laiku un atviegloti nopūšos, kad saprotu, ka paspēšu. Paspēšu ierakstīt un nosūtīt vebināru. Tā, kā biju solījusi. To arī daru. Viss notiek, kā plānots, ar ierakstu un nosūtīšanu un varu ķerties klāt braucienam.  Mazā meita guļ diendusu. Pakoju somu. Ārā pūš un līst. Mēģinu saprast, ko tad vilkt uz tik izcilu randiņu. Iestīvējos džinos, bet somā iemetu kleitu. Mesjē Diors, ka, nekā. Kādi tur džinsi?  Mazā meita pamožas, redz, ko es daru un prasa: "Tu kaut kur brauksi?" Es paskaidroju. Viņa uzklausa un atbild: "Es gan palikšu mājās.", un liekas gultā uz otras auss. Prātīga meitene :) Soma sapakota, Rucavas rupjmaize aizņem tieši 1/3.  Dodos pirmajā izaicinājumā. Sazinos ar iepriekšējā vakarā sarunāto šoferi un dodos tam pakaļ. No Aizputes uz Rīgu ar autobusu var aizbraukt tikai īpaši ekstrēmos gadījumos - t.i. ceļoties 4os no rīta. Mans nebija ekstrēms gadījums, tamdēļ meklēju autobusu no Skrundas, kur tie piestāj teju ik pēc 30 minūtēm, lai vizinātu visus gribētājus uz Rīgu. Pirmais izaicinājums ir veikts, sēžot autobusā, sev nosaku, saprotot, ka šādu izaicinājumu mums būs gana daudz, ņemot vērā mūsu ceļojuma grafiku. Rīgā tiekos ar draudzeni, kura 30 minūšu laikā pieņem lēmumu nemazgāt matus, bet tomēr kravāt čemodānu. Uz viņas, šķietami, retorisko jautājumu: "Vai Gitai (mūsu Anglijas draudzene) šampūns mājās būs?", atbildu vienā mierā: "Man šķiet, ka reizums viņa tomēr mazgājas"....un dodamies drosmīgi tālāk. Ceļš uz lidostu mums viennozīmīgi liek nodomāt, ka laika apstākļi Latvijā dara visu, lai mums nebūtu žēl doties prom. Snieg slapjš sniegs, pūš vējš un itin nemaz neticas, ka kaut kur vien pāris stundu attālumā ir +14. Ok. Lai jau nu tā būtu.

Slapjdraņķis. Gana ietilpīgs vārds, vai ne?

Lidmašīnā iemiegu. Kā vēlāk saka mana draudzene, laikam Ryanair ir citas lidmašīnas, vai cita lidošanas tehnika. jo viņa sajutusies ok, kas citkārt nemaz tik viegli ar viņu lidmašīnās nenotiekot. Esam jau galā. Sagaidot bagāžu, vērojam vasarniekus, kas tikko no  dienvidiem ielidojuši. Es ar saviem zābakiem kājās un cimdiem jakas kabatās sajūtos nedaudz par daudz satuntulējusies. Bērni čuč ratos lencīšu kleitiņās, basām kājām. Jā. Daļa pasaules ir silta. Jebkurā no kalendāra datumiem.  Es pamanu čemodānu un saku: "Eu, tas mūsējais!" Ļena (mūsu Rīgas draudzene) tomēr netic un pārbauda ciparu kombināciju. Jā, mēs esam dažādas. Un labi, ka tā!

Ejam ārā un meklējam, kur tad mūsu Gita. Meklējām, meklējam un gandrīz uzskrienam viņai virsū. Bijām aizmirsušas, cik viņa maziņa. Mēs meklējām viņu virs viņas galvas līmeņa. Loģiski, ka nevarējām ieraudzīt! Samīļojamies. Un dodamies tālāk. Gita mīt Notingemā (Nottingham) un viņai tur ir šūšanas darbnīca. No stāstītā saprotam, ka šāds darbs Anglijā tiek novērtēts un Gitas meistarībai klientu netrūkst. Jau reiz biju sēdējusi Gitas auto un zināju par sajūtām, kas pārņem, kad sēdi šofera vietā bez stūres, tamdēļ ļāvu to piedzīvot Ļenai. Bija jautri. Mums visām :) Uz Ļenas jautājumu: "Gita, kā Tu iemācījies braukt pa otru pusi?" Gita mierīgi atsaka: "Nekas citas neatlika. Nopirku mašīnu un bija kaut kā mājās jātiek!" Vienkārši. Visas dīvainās lietas ar mums notiek vienkārši. Vienkārši darot.

Nekāda lielā pļāpāšana mums vakarā nesanāk, jo nākamajā rītā jau mūs gaida vilciens no Notingemas uz Londonu un tad tālāk jau uz Parīzi. Aizraujoši! Liekamies uz auss. Es ar Ļenu Gitas gultā, bet Gita pati, savu bērnu sarūpētā, piepūšamā matrača apskāvienos. Cik labi, ka ir labi bērni! Un Gitai tie ir lieliski!

Turpinājums sekos!
Stāsta 2.daļu skatīt šeit>>

*Avio biļetes pēc izcilas ceļotājas Anita Sānes (https://thesanetravel.com/) ieteikumiem iegādāju www.azair.eu
Paldies Innai, paldies Anna- Marijai, paldies Gintai, paldies Anitai un manām mīļajām- trakajām Gitai un Ļenai.

Palīdzu cilvēkiem īstenot viņu dzīvē pārmaiņas. Intervija.

Intervija laikrakstam "Kurzemnieks". 

Saruna pierakstīta 28.09.2017.

„Palīdzu cilvēkiem īstenot viņu dzīvē pārmaiņas,” saka izaugsmes veicinātāja, kādreizējā kuldīdzniece INTA SANTA, kura tagad dzīvo Aizputē. 

Izaugsmes veicinātājs ir pēdējos gados profesiju klasifikatorā iekļauta nodarbošanās. Intas izmantotās metodes esot koučings, eneagramma, meditācija un Transformācijas spēle.

Kā līdz šādai profesijai nonācāt?

Darbojos nozarē, kas pasaulē attīstījusies jau gana ilgi. Drīz būs desmit gadi, kopš tā ienākusi Latvijā. 2009. gadā sāku studēt Rīgas koučinga skolā. Tas vēl bija laiks, kad vārds koučings (coaching) tika rakstīts angļu valodā, jo daudzi nezināja, kā to pareizi izrunāt. Biju viena no šīs skolas pirmajiem absolventiem. Mūs mācīja pasniedzēji no Starptautiskās Ēriksona universitātes, no Maskavas, Kanādas. Tagad Latvijā izaugsmes veicinātājus sagatavo vairākas skolas. Katrs absolvents atrod kādu nišu jeb specializējas, jo ir individuālais, komandu, līderības, finanšu, biznesa un vēl citi koučinga veidi. Es vairāk strādāju ar dzīves koučingu.

Interese radās, kad nomainīju darbavietu, – uzņēmumā Lauma Lingerie sāku strādāt par personāla vadītāju. Jaunā vietā paiet laiks, kamēr saproti, kas jādara. Kāda kolēģe iedeva kaudzīti ar žurnāliem par cilvēka izaugsmi, un man bija laiks tos izlasīt. Uzzināju, ka ir tāds koučings jeb metode, ko lieto biznesa un personisko mērķu sasniegšanai. Sāku lasīt žurnālu Biznesa Psiholoģija, aizgāju uz prezentācijām, kursiem, lai uzzinātu vairāk, un tad sāku studēt.

Kā notiek darbs ar klientu?

Izmantoju četras metodes. Viena no tām ir koučings – divu gudru cilvēku saruna. Viens iemācījies uzdot jautājumus, otrs ļoti labi pārzina savu dzīvi un meklē atbildes uz jautājumiem. Šī metode palīdz katram pašam saprast, ko viņš vēlos un kas jādara, lai iecerēto sasniegtu, kā jārīkojas, kad viņš sāks to darīt. Pēc sarunas cilvēkam parasti jau ir saraksts ar to, ko izdarīt tuvākajā laikā. Kā smejos, apmeklēt kouču ir bīstami, jo pilnīgi skaidrs, ka kaut kas būs noteikti jāizdara. Turklāt cilvēks vēl maksā par to, lai pēc tam pats darītu.

„Es smejos: apmeklēt kouču ir bīstami, jo pilnīgi skaidrs, ka kaut kas noteikti būs jādara. Un cilvēks vēl maksā par to, lai pēc tam pats darītu.”

Eneagramma ir otra metode, kas, manuprāt, ir vienīgais, ko cilvēkam vajadzētu zināt, lai dzīvotu pilnvērtīgi. Tā ir mācība par deviņām motivācijām, kaislībām, grēkiem, kas vada mūsu dzīvi. 

Individuālā sesijā cilvēks var uzzināt, pie kāda psiholoģiskā tipa pieder, kas viņa izaugsmei rada šķēršļus. Ar eneagrammu var ļoti labi sevi iepazīt un saprast, kādēļ konkrētās situācijās katrs rīkojas tieši tā. Sevi pētīt no eneagrammas skatpunkta – tas ir tāds kā studiju darbs.

Šajā tipoloģijā viss balstās uz to, ka katrs pasaulē nācis ar savu misiju. Katram ir kāda spēja, spēcīga prasme. Saskaņā ar klasiskās psiholoģijas pamatiem bērnībā mēs pazaudējamies, apaugam ar paņēmieniem, kā pielāgoties. Satiekoties ar vidi, paslēpjamies, uzaudzējam biezāku ādiņu, kas vēlāk kļūst kā bruņas, pazaudējam patieso būtību un savu misiju vairs neapzināmies. Sākam uzvesties, vadoties pēc tā, ko diktē mūsu izpratne par to, kā vajadzētu rīkoties. Mūs sāk vadīt kaislība, ko kristīgajā pieejā dēvē par grēku. Eneagrammas teorija runā par to, kā no grēka stāvokļa nonākt atpakaļ sākuma stadijā.

Piemēram, cilvēks nācis pasaulē, lai to pilnveidotu. Man dota spēja saskatīt pasaules pilnību, to papildināt. Ir talants saskatīt detaļas, to nozīmi. Saskaroties ar pasauli un saprotot, ka reizēm tas nav droši, pieklājīgi vai citiem pieņemami, kādā mirklī vēlmi pēc pilnības sāku sevī apspiest. Loģiski: kad kaut kas tiek apspiests, rodas negatīvas emocijas un izpausmes. Es sāku pasauli kritizēt. Jo vairāk kritizēju, jo vairāk redzu, cik tā nepilnīga, un dusmojos. Tā vietā, lai pasauli pilnveidotu, ar savām dusmām un kritiku to grauju.

Pēc eneagrammas apguves cilvēki saka: viņiem ir vieglāk pieņemt pašiem sevi, saprast, kāpēc viņi tā rīkojas. Ir vieglāk saprast arī citus, jo skaidrs, ka viņi neko nedara tikai tāpēc, lai man ieriebtu, un ka viņiem ir savas ēnas puses tāpat kā man. Katrs var sevi mirklī pieķert, kad sāk kritizēt, un sevi mainīt. Tad dzīve kļūst vienkāršāka.

Vadu arī meditācijas, kas ir vissievišķīgākais pārmaiņu veids. Tas ir ilgāks ceļš līdz nodomu realizācijai, taču palīdz paplašināt apziņu, ieraudzīt neredzamo.

Transformācijas spēle ir Skotijas ekokopienā (Findhornas ekokopienā) radīta galda spēle, ar kuru var atklāt katra spēcīgās puses, izprast šķēršļus ceļā uz mērķi un iedrošināt pieņemt lēmumus, lai dzīvē ieviestu pārmaiņas. Cilvēkam rodas skaidrība, kas traucē nodomus īstenot un kā šos aspektus pārveidot tā, lai tie palīdz sasniegt iecerēto.

Spēli var spēlēt gan viens, gan ar partneri, gan draugiem. Smejoties saku, ka tas ir riču-raču ar Taro kārtīm: tur ir metamais kauliņš, lauciņi un kārtis. Katrā lauciņā jāizdara noteiktas darbības. Cilvēks ar šo spēli meklē atbildes sevī. Vienam spēlētājam tā ilgst vismaz trīs stundas, četriem – 12 stundas. Es spēli vadu. Man patīk, kad to spēlē pāri, jo pēc tam ir ļoti labas izjūtas. Saprotu, ka esmu izdarījusi ko labu. Cilvēki nonāk pie ļoti interesantām atklāsmēm un secinājumiem. Var pieredzēt dziļi aizkustinošus notikumus.

Cik ilgstoši un bieži cilvēki konsultējas ar izaugsmes veicinātāju?

Nav tādu stingru noteikumu, cik daudz un cik bieži mūsu konsultācijas vajadzīgas. Vieniem pietiek ar vienu sesiju, kurā iegūt motivāciju, un sākas darbība, lai iecerēto sasniegtu – cilvēkam, iespējams, kādā mirklī pazudis fokuss, bet nu atkal skaidrs, kurp virzīties. Reizēm vajag divas vai trīs sesijas. Reizums pati pasaku, ka vairāk tikties nevajag, jo vienkārši jāpaveic tas, kas jau pārrunāts. Iespējams, biznesa koučingā ir stingrāki rāmji, par cik tikšanas reizēm uzņēmums ir  gatavs maksāt, bet dzīves koučingā tas ir brīvāk, individuālāk.

„Man nav nolūka cilvēkus padarīt atkarīgus no maniem padomiem. Es gribu dzīvot tādā sabiedrībā, kurā cilvēki paši spēj pieņemt lēmumus,” saka izaugsmes veicinātāja Inta Santa.

Kādās situācijās cilvēki lūdz palīdzību?

Gana daudz klientu ir kādas izvēles priekšā pirms pārmaiņām. Bieži tā ir neapmierinātība ar situāciju darbā. Liela daļa sākuši biznesu, un radušies jautājumi. Jānoformulē fokuss, lai virzītos uz vēlamo. 

„Ja esi gatavs spert soli, bet nezini, kurā virzienā, izaugsmes veicinātājs var palīdzēt. Tas negarantēs, ka vēlamo sasniegsi, bet rosinās darboties, lai tas izdotos.”

Ir daudz personisku jautājumu. Ne akurāt tā – kur dabūt otru pusi, bet gadās arī tādi. Piemēram, meitene grib atrast puisi, ar kuru draudzēties, vēlāk veidot ģimeni. Runājam par viņas nodomu, vērtībām, vēlmēm. Saruna beidzas ar ideju, ka turpmāk meitene biežāk smaidīs, ikdienā pievērsīs uzmanību sejas izteiksmei. Jo sarunas laikā nākusi atklāsme, ka tas ir viens no iemesliem, kādēļ nav izdevies puisi satikt. Noskaņojums saistīts ar ārējām izpausmēm – ja cilvēks sāks biežāk smaidīt, tas mainīs arī noskaņojumu, vibrācijas, radīsies izmaiņas ķermenī. Tādēļ jāizdara konkrēta darbība un jāskatās, ko tā maina.

„Daži vadītāji ir jautājuši, kā iemācīties negribēt. Viņi sasniedz to, ko izdomā, bet no mūžīgās darbošanās jūtas paguruši.”

Koučings nedod 100% garantiju, ka sasniegsiet vēlamo, taču veidosies prasme pašam ar savu dzīvi rīkoties. Mēs katrs kaut ko neprotam: dusmoties, draudzēties utt. Citam šī prasme šūpulī ielikta, citam jāiemācās. Pie manis bijuši vadītāji, kuri jautā, kā iemācīties negribēt. Viņi sasniedz to, ko izdomā, bet no mūžīgās darbošanās jūtas paguruši. Katrai pozitīvajai īpašībai mūsos ir arī negatīvā puse. Izaugsmes veicinātājs palīdzēs iemācīties lietot spējas vislabākajā veidā un attīstīt to, kas vajadzīgs.

Cik pieprasīta ir šī profesija?

Biznesa vidē pieprasījums ir pastāvīgs. Lielos uzņēmumos, kuriem ir konkrēti uzdevumi, tas ir attīstības instruments, kā darbiniekiem izkopt prasmes pildīt savu pienākumu. Arī valsts iestādes nodrošina koučingu vadītājiem individuāli un viņu komandām. Dzīves koučings nav tik pieprasīts, jo tā ir personiska izvēle, to nediktē vadītājs vai darba nepieciešamība. Pašam par to ir jāmaksā un pašam ir jāmainās :)

Iztaujāja Jolanta Hercenberga publikācijai laikrakstā "Kurzemnieks"

Ir četras situācijas, kad meklē kouču:

1. Cilvēks ir gatavs uzņemties atbildību par savu dzīvi, zina, ko negrib, bet nezin, ko grib.
2. Cilvēks zina, ko grib, bet nezin, kā to īstenot. Izvērtējot resursus, iespējas, top plāns, kas jāmaina, jāmācās.
3. Cilvēks zina, ko grib, kā sasniegt, bet nezina, kā to izdarīt ātrāk. Koučings liek mobilizēties.
4. Cilvēks zina, ko grib, kā ātri to sasniegt, bet vēl vēlas, lai tas arī sagādātu prieku.