Es mainos: Par bailēm, bungām un atbalstu

Kādu laiku atpakaļ dalījos pieredzē (skatīt šeit>>) par lietām, kuras notiek un dabonas. Tad minēju, ka mana draudzene tika pie bungām. Savām Šambungām. Sagribēja, paprasīja un saņēma. Es tik neminēju, ka draudzene aicināja arī mani. Tikt pie bungām. Es atteicu. Sak, nav man naudas, nav laika, man bail...un, vispār, es neesmu tam gatava. Kad ne, tad ne. Draudzene tika pie bungām, bet es pie dalības Helsus festivālā. Toreiz vēl draudzene pateica: „Tu tik aizej pie viņiem, pie Šambungu meistariem parunāt! Viņi arī tur būs!” Ierakstīju to savā „to do” sarakstā un turpināju dzīvot. Tas bija februāris. Kaut kad pavasarī sastiepu muguru un aizgāju pie pirtnieces Vairas (skatīt šeit>>) sevi mīlēt. Pēc mīlestības pilna pirts rituāla sēdējām, dzērām tēju un runājām. Vaira teica: „Zini, es Tev gribu ko parādīt!”....un nes man bungas. Un stāsta stāstu, kā pie tām tikusi. „Interesanti,” nodomāju „Atkal sastopu Šambungas.” Nākamā tikšanās jau bija pašā festivālā „Helsus”, kur līdz ar citiem pazīstamiem cilvēkiem sastopu arī mūsu puses Māru. Un viņa man nāk pretī ar lielu smaidu sejā: „Es tiku pie savām bungām!” Es saprotu, ka nav jau citas izejas. Jābaidās un jādara :). Jāiet un jāsatiek tās savas bungas.

Festivāla dienas aiziet intensīvi strādājot, un tikai otrās dienas vakarā, īsi pirms beigām, viens cilvēks atsaka savu pierakstu, saprotot, ka visa kā ir bijis par daudz. Urā! Man ir brīvs laiks. Ievelku gaisu un eju (vai es teicu, ka man ir bail?) Nonāku pie Šambungu telts un saku: „Sveiki!” Sapazīstamies un izrunājamies. Top skaidrāka bilde arī par manu baiļu iemeslu. Viss ir skaidrs. Ir arī bungas, kuras mani uzrunā. Tomēr, turpinot sarunu, saprotu, ka mans bungu ceļš būs drusku garāks. Gatavošu tās pati. Vēl tik nodomāju: „Ja jau kokli (skatīt šeit>>) varēju uztapināt, tad arī ar bungām varēšu tikt gala!”

Jau mājās aizrakstu dažiem sev zināmiem medniekiem, ka vēlētos tikt pie kādas no tām ādām, kuras parasti tie norok. Palaižu savu vēlmi un pati atslābstu, lai Visums darbojas manā vietā.

Un tā, baudot kādas jūnija svētdienas rītu, saņemu sms: „Ir buka āda. Brauc pakaļ.” Hmmm. Saprotu, ka kleitiņa uz lencītēm būs jānomaina pret darba ģērbu. Būs noteikti jāstrādā. Tikai kas īsti jādara, nav ne mazākās nojausmas. Zvanu Laurim- Šambungu meistaram. Un saņemu sīkas instrukcijas kas un kā, un kur. Pie sevis nosmeju: „Maniem suņiem būs interesanti!”

Tā arī ir. Suņi sargā mani un uz dēļiem izklāto buka ādu. Mans šīsdienas uzdevums ir notīrīt ar asu nazīti gaļas paliekas no šīs ādas. To arī pēc labākās sirdsapziņas daru. Notīrītos gabaliņus rūpīgi lieku kaudzītē blakus. Suņi mani vēro. Vienu mirkli, tīrot tādu ka cietu grubulīti, saprotu, ka tas nav viss grubulītis, bet gan buka ādu caururbis kukainis. Un, ak, vai! Tieši ādas vidū.

Zvanu Laurim, vai maz vērts turpināt, ja ādas vidū caurums. Lauris atsmej: „Nav nevienas ādas bijis, no kuras nevar bungu uztaisīt. Tas ir Visums, kas Tevi pārbauda, vai atkāpsies pirmo grūtību priekšā!” Kad tā, tad tā. Divas stundas esmu pavadījusi ceļos nometusies. Nu esmu gatava doties nākamajos darbos. Āda jāpūdē.

Sameklēju ūdens trauku, piepildu to ar ūdeni, ādu iekšā un vāku virsū. Drošības pēc vēl uzlieku slogu. Tā suņu interese par manu darbošanos tomēr tāda aizdomīga. Protams. Kad atgriežos, no iepriekš rūpīgi sakrautās gaļas čupiņas nav ne vēsts. Nez, kur gan tā palikusi?

Ok. Nav tik traki. Kaut ko tādu daru pirmo reizi...un saprotu, ka varu to izdarīt. Nezinu, kas tam sekos, bet...pagaidām viss ir paveicams.

Ik vakaru pārbaudu, kā āda pūst. Laukā ir gana silts un jau ceturtdienas vakarā spalva no ādas dalās nost samērā viegli. Saprotu, ka nav te ko marinēt. Ir pienācis laiks nākamajam etapam. Pirms tam gan "zvans draugam", lai noskaidrotu bungu nākamā etapa detaļas. Ar Lauri vienojamies par randiņu pēc pāris dienām. Es ādu izskaloju, pārlieku citā traukā, uzleju virsū aukstu ūdeni un visu šo bagātību nonesu pagrabā. Lieki piebilst, ka tas viss nedaudz „smaržo”, tomēr ne tik traki, lai kristu no kājām nost. Dienu pirms braukšanas nolieku mazuli gulēt, palūdzu vīram saorganizēt man laukā darba galdu un metos spalvas plūkšanā (nez,vai to sauc par ģērēšanu?). Protams, man atkal ir asistenti, kuri visu šo procesu uzmanīgi vēro. Nezinu, ko viņi domā, tomēr no manis neatkāpjas ne soli. Es arī, drošības pēc, no ādas nekur tālu neeju. Ja nu maniem suņiem šķiet, ka tas kas ēdams? Ok. Aptuveni divas stundas darba ar pirkstiem, špakteli, ūdens šļūteni un āda ir tapusi brīva no spalvām. Tiesa, dažās vietās tā nenāk nost. Lauris jau par to brīdināja. Neesot vērts izdarīt to, ko nevar izdarīt. Lai paliek.

Nu jau krietni vien lielākā (jā, āda, kurai ir noplūktas spalvas, top daudz lielāka) āda atgriežas ūdens spainī pagrabā. Bet es domās jau ceļoju uz Aglonu. Tā ir puse, kur mīt Lauris, Arnita un Šambungas. Labi, ka vīrs man piedāvājies būt par šoferi. Tomēr 5 stundu brauciens turp un pēc tam 5 stundu brauciens atpakaļ nav akurāt pats vieglākais, kas varētu ieskaut bungu gatavošanas procesu. Atbalsts gan. Tas gan ir tas, kas lieliski piestāv bungu gatavošanas procesam.

Brauciens līdz Šķeltovai izvēršas gana interesants. Pa vidam paspējam apmeklēt arī Daugavpils pievārtē esošo lietoto kamīnu tirgotavu, tur izcilāt pašrocīgi gatavotu bruņukreklu un apbrīnot kādu mežģīnēs izcakotu čuguna kamīnu. Skaistas lietas. Tomēr galvenais tak bungas. Pēdējie kilometri ir pilni skaistu skatu.

Vienu brīdi pat ķeram sevi pie domas: „Vai maz esam Latvijā? Izskatās pēc Austrijas vai Gruzijas.” Esam Šķeltovā. Zvanu Laurim un saņemu instrukcijas, kā nokļūt pie viņiem. Pēdas pļavā. Esot divas drošas pēdas pļavā. Un atkal es pasakos vīram, ka tā neesmu es, kurai ir jāpieveic šis ceļa posms. Divas pēdas kalnaini lejainā pļavā nav mana mīļākā vieta, kur pārvietoties ar auto. Tikai divi kilometri pēdu un nonākam galapunktā. Laura, Arnitas un Šambungu mājvieta atrodas piltuvveida ezera krastā, pakalna galā. "Skaista vieta," nodomājam un meklējam pēc mājas. Māja, izrādās ir paslēpusies zem velēnu jumta. Kā tāds hobitu namiņš. No ārpuses mānīgi maziņš, bet iekšpusē mīlīgi liels. Sasveicināmies ar saimniekiem, apskatām apkārtni, iedzeram tēju un ķeramies pie uzdevuma: radīt Šambungas. Visupirms tiek apspriests dizains. Ir vairāki varianti un Lauris pastāsta par katru no tiem, nodemonstrējot kas tur galu galā varētu iznākt.

Es palieku domājot. Tikmēr notiek darba vietas ierīkošana. Goda vietā nonāk novusa galds, kurš izrādās lieliski pilda darba galda funkcijas. Āda nonāk uz novusa galda, tiek izpētīta, izmērīta ar pieejamajiem riņķiem un es pieņemu lēmumu. Zinu, ko vēlos. Būs man riņķis ar mazu kociņu rindu pa perimetru. Sievišķīgi, man šķiet :).

Nākamais etaps ir ādas gludināšana, tad piegrieztnes zīmēšana. Lauris "komandē parādi", bet Arnita maigi piedalās fotografējot, papildinot, piebilstot un atbalstot. Visur, kur iespējams, tiek pielietoti dabas materiāli.

Piegrieztni mēram ar kociņu, zīmējam ar, no ugunskura paņemtu, oglīti.

Piegriežam. Ir aplis.

Tad ķeramies pie caurumu sišanas. Izrādās, tā man pazīstama nodarbe- reiz mākslas skolā veidoju kompozīciju no kartona, kur visus vecātēva dorņus liku lietā.

Caurumi gatavi. Veseli 32.

Tālāk stiepjam ādu uz riņķa virsū. Lauris visu rūpīgi uzmana. Visupirms parāda, kas un kā, pastāstot, kas jāņem vērā. Un tad ļauj darīt man pašai. Darbi iet uz priekšu. Uzstiepjam ādu uz riņķa. Kamēr to daru, Lauris ķeras pie ādas strēmeļu griešanas.

Izrādās, ka to vajag gana daudz. Faktiski tiek izmantot visa āda: daļa ir pašai bungu pamatnei, pārējais strēmelēs. Lauris to dara meistarīgi, veidojot garumgaras strēmeles. Kad āda ir uz riņķa un strēmeles tai blakus, tad ķeramies pie bungu ādas nostiprināšanas.

Visupirms nostiprināts tiek bungu perimetrs. Lauris pajautā: „Tu gribi pa saulei vai pret saulei veidot vijumu?” Saku, ka pa saulei. Lauris nosmej. Parāda, ka, ja bungas skata no vienas puses, sanāk pa saulei, ja apgriež otrādi, tad pret. Saprotu, ka viss ir viens. Atkal. Pavisam nesen jau ar to saskāros. Pa to laiku izrādās, ka iepriekš sasietie striķi ir tikai pagaidu stiprinājumi, tie tikai palīdz veidot bungu sākumu. Nu tie savu darbu paveikuši un varu tos ņemt nost.

Tālāk ķeramies pie nākamā apļa- tas būs stiprinājuma pamats, kur siesim klāt bungu spriegojumu un veidosim rokturi. Lauris veikli ierāda man darāmo, šur tur piepalīdz un darbi iet uz priekšu.

Pie roktura veidošanas apstājamies pie dizaina. „Kādu Tu gribi?” prasa Lauris. Var tā, var tā un var šitā. Saprotu, ka gribu to pirmo „TĀ”- ar aplīti centrā un stariem uz visam pusēm. Šis ir tik atbildīgs posms, ka tajā piedalos tikai ar turēšanu- pinumu veido Lauris pats. Beigās izrādās, ka tā mana turēšana nemaz nav bijusi vajadzīga. :). Es esmu drīzāk pieturējusies, kā kaut ko turējusi.

Nu, tā! Darbiņš padarīts. Un saulainās debesīs ir parādījušies tumši zili mākoņi. Kāds augša norībina. „Tu esi pamanīta ar savām bungām,” nosaka Lauris. Pasmaidu. Tik jauki zināt, ka Debesis atbalsta mūsu darbus uz Zemes.

Lauris iekur uguni un ieriktē bungas uz apžāvēšanu, bet Arnita uzklāj galdu. Mēs ēdam krāsainu dārzeņu-grūbu biezputru. Sātīgi.

Vēl pirms braukšanas ielaižamies ezerā. Sākas lietus. Mēs ezerā starp ūdensrozēm un lietus lāšu rakstiem. Nomazgāti. Saņemam vēl pēdējās instrukcijas un dodamies atceļā. Vēl tikai 5 stundas un būsim mājās. Jau ar pavisam citu pieredzi. Un bungām.

Secinājumi:

-Lieliski, ja ir pazīstami mednieki.

-Lieliski, ja āda nav jāpūdē dzīvokļa vannas istabā (lai gan arī to viens otrs ir darījis!)

-No buka ādas var uztaisīt bungas. Pat divas, ja tai nav caurumu.

-Pavisam lieliski, ja ir kāds, kas aizved uz otru Latvijas galu ar auto (lai gan viens otrs ir braucis arī ar autobusu!).

-Lieliski, ka ir viedi cilvēki, kas dalās ar savām zināšanām un prasmēm.

-Lieliski, ja Debesīs atbalsta mūsu darbus uz Zemes.
-Mēs varam vairāk, kā mums liekas.

-Pie bungām var tikt ikviens, kas tam ir gatavs.

-Viss ir viens.

Un kam esat gatavi jūs?

Paldies Elitai par impulsu, Ritvaram un Anitai par buka ādu, Kasparam par atbalstu, Laurim par meistarību un zināšanām, Arnitai par viesmīlību un fotogrāfijām.

P.S. Bailes? Aizmirsu par tām darot. Caurums? Izrādījās pavisam nenozīmīgs.

P.P.S. Bungām bija tikai 4 dienas, kad pirmo reizi tās piedalījās dziedošajā meditācijā pie ugunskura. Es paņēmu tās līdzi ar domu, ka, ja tās būs gatavas, tad izmantošu, ja, nē, tad zināšu, ka vēl nav pienācis tam laiks (jā, bungām ir jābūt gatavām skanēt, lai kaut kas notiktu!)...un pēc 30 minūtēm, pie pašas pēdējās dziesmas tās ievibrējās. Šī meditācija nebeidzās ar pēdējo dziesmu. Tā pārvērtās par ceļojumu. Šamanisko, Saulgriežu laika ceļojumu, kur mēs esam tikai kanāls, lai notiktu labas lietas. Paldies!