Kristīne Grīnberga- sieviete, kas mudina izkāpt no komforta zonas

Kristīni pazīstu jau gana sen. Mana kaimiņiene. Dzīvojām, tā sacīt, pretējās durvīs. Saskrējāmies kāpņu telpā, sasmaidījāmies, sasveicinājāmies. Kā jau ierasts kaimiņiem. Tad Kristīnes ģimene pārcēlās. Pagāja laiks un mans dēls teica: "Tu zini, Aizputē ir krosfits (spēka treniņš)? Mūsu kaimiņiene Kristīne arī tur darbojas." Nobrīnījos. Savā prātā biju uzzīmējusi pilnīgi citu Kristīnes bildi. Friziere. Izdarīga. Aktīva. Tomēr izteikti sievišķīga. Krosfits manā pasaules kartē bija ar atzīmi- "tas ir kārtīgiem večiem". Likteņa ironija!  Tagad pati apmeklēju šīs nodarbības :) . Nu jau esmu sapratusi, ka  nebūt tā nav. Krosfits ir spēka treniņš. Savu spēju izaicinājums. Un man tas patīk. Izaicināt sevi. Savā ziņā Kristīne dara tieši to pašu, ko es. Tikai fiziskajā plānā. Mudina un atbalsta izkāpt no komforta zonas. Rada pārmaiņas. Tamdēļ aicināju viņu uz sarunu par pārmaiņām.

Kas priekš Tevis ir pārmaiņas?

-Priekš manis pārmaiņas noteikti ir kaut kas pilnīgi savādāks, nekā līdz šim ir bijis. Pārmaiņas man ir tas, ka iedod kaut kas no malas. Tas nav cilvēks, bet kaut kāds cits spēks, kas iedod Tev triecienu, apsēdina Tevi uz pakaļas un:” Tagad sāc no tā punkta kaut ko darīt!”. Iziet ārā no tā, ko darīji un tagad ir jādara pilnīgi kaut kas cits, kas nav Tev pazīstams. Un tad, laika posmā, sāc adaptēties, sāc pierast pie tā, ka vari arī tā. Un tad saproti, ka citiem no tā ir labi, ko dari. It visā. Nav runa par vienu lietu. Runa par daudzām lietām. Kaut vai tas pats sports, vadu "CF Aizpute". Tas ir daudzfunkcionāls sporta veids, spēks un izturība. Ieej, Tu sasniedz augtus sasniegumus. Tad muļķīgas kļūdas dēļ Tu vairs nevari simtprocentīgi sportot...un tad Tu domā: 

-"Vai Tev to vajag?"

-"..Nē, laikam nevajag, veselība liedz būt aktīvam."

Bet nē, Tu nevari iet prom un Tu atkal esi iekšā. Un saproti, ka ir labi. Ir labi, tas, ko dari. Esi kopā ar saviem audzēkņiem, palīdzi viņiem sasniegt tās virsotnes, kas man bija. Es esmu lepna par viņiem, ka varu viņus trenēt un izvirzīt viņiem mērķus.Tāpat ar darba lietām. Tu nevari vairs darīt, ko esi uzsācis daudzu gadu laikā, ...Tev iedod (rāda sitienu) un vairs nevari to darīt, kas bij plānā.. .Gribēdams, neko nevari izdarīt. Un tagad ir jāsāk meklēt kas cits.  Un kas ir visgrūtākais? Kad vairs nav  tā, kas ir bijis. Bet kā jau vienmēr es saku: „Lielās lietas pašas nokārtojās!”. Es vairs nesatraucos, es ļauju laikam iet un viņš pats saliek visu, kā vajag. Viņš Tev iedod īstos cilvēkus, viņš Tev iedod vietu, laiku, viņš iedod optimismu,kādu  negativitāti. Un tad Tu visu saliec. Un viss notiek!

Kas priekš Tevis ir bijušas lielākās Tavas dzīves pārmaiņas?

-Profesijas maiņas. Jauni hobiji Strādā vienu darbu un pēkšņi dari pilnīgi kaut ko citu. Sāc pēkšņi gleznot. Tas ir vislielākais piedzīvojums. Ar to arī viss sākās. Būtībā, jā! Kas cilvēku maina? Izskats  maina. Darbs. Vide. Cilvēki apkārt. Tavs iekšējais stāvoklis. Bet.... Viss ir kārtībā!

Saki, profesiju maiņa...

-Es visu laiku daru ko jaunu un interesantu priekš sevis. Laikam nemāku nosēdēt vienā vietā un ieiet rutīnā. Jā, PROFESIJAS MAIŅU SPECIĀLISTS (smejas), brīžiem liekas ka  varu darīt jebko,kā no filmas "EMULATORS".

Ir kaut kāds laika periods un ....

-Jā, es mainu. Ja cilvēks kādreiz dzīvē nostrādā vienu profesiju visu mūžu, tad es laikam neesmu tas cilvēks. Es padsmit gadus nostrādāju par frizieri. Labu frizieri, es uzskatu. Vēl tagad nāk cilvēki klāt un saka: „Nu, atgriezies atpakaļ!" Saka, ka esmu vajadzīga. Paldies viņiem par to! Es noguru no šī darba. Tērēju ļoti daudz enerģijas, jo klienti ir paši galvenie. Laikam ejot, sapratu- viss! Pietiek! Bērni bij mazi, strādāju daudz stundas. Liepājā. Vakaros tik mājās. Likās, ka vairs nav savas pasaules. Tikai darbs. Tāpēc paņēmu pauzi. BET nekad nesaki nekad! Varbūt pienāks tāds brīdis, kad atsākšu savu friziera amatu.

-Tad atkal paiet gadi un sāc nodarboties ar pilnīgi kaut ko citu. Ar mežniecību. Es nezinu, vai Aizputē vēl ir kāda sieviete, kas ir ko tādu darījusi. Es pieļauju domu, ka diez vai. Kad man nāca klāt un prasīja: „Ko Tu dari?” Un es izstāstīju, ko tieši, tad man atbildēja: „Tu tak neesi normāla!” Bet kas ir normāli? Sēdēt birojā un grauzt pildspalvu? Vai paprovēt to, ko nekad neesi darījis?

Tas bija tik radikāli- no ļoti, ļoti sievišķīgas profesijas uz ...

-Gan jau kāda vēl ir! Bet c`mon- super! Es pārbaudīju savu spēku, cik tālu es varu aiziet? Un es varu aiziet tik tālu!....Ka es nevaru atrast to robežu. Un es sapratu, ka dzīvē mani darbs nekad nebaidīs. Nekad. Ir cilvēki, kas baidās no tā...”Vai es to varēšu?” Nu, tad jāsāk ar ko nesaprotamu un grūtu un jāizmēģina! Bailes ir mūsu vislielākā STOP zīme. Vai es varu, vai man sanāks? Tāpat cilvēki runā par CF (crosfit angļu val.-krosfits)  Aizputes nodarbībām: "Ak, jē! Tur jau var tikai stiprākie iet...Kristīne jau visus dzen un moka..." Mīļie cilvēki, katram ir tā uztvere savādāka, vienam 400 m skriet ir elle, bet otram tīrais sīkums! Vienmēr atradīsies cilvēki, kuram kaut kas nepatīk, bet tas mani neattur darboties, pieņemt jaunus sportot gribētājus. Šobrīd liekas, ka viss ir kārtībā un nav nekāda elle, jo piepušķot patīk visiem. Kas atnāk uz treniņu saka: "Bet man teica..." Ko teica, nav svarīgi! Svarīgi pašām izjust to vidi! Paldies visiem, kas ierodas un gūst baudu no tā.

-Paiet laiks, esi iestrādājies. Ir savs bizness. Jā, jau savs bizness! Un laikam augšstāvošais saprot: "Kristīnīt, priekš Tevis tur vēl kaut kas ir!". Un Tev iedod tādu blīkšķi, ka nedrīksti strādāt tādu darbu veselības dēļ. Veselu gadu sēžu un domāju: „Ak, Dievs, ko es tagad darīšu, ko es tagad darīšu? Pasaules gals.” Nē, nav pasaules gals. Nāk paralēli citas lietas. Un tagad  ir ģimenes uzņēmums.  Tirgoju foršas lietas. Aizputē veikaliņš ,,Viducis". Šī bode jau 20 gadus pastāv. Nu, aiziet! Cilvēki noveco, vēlas mieru, vairs nestrādāt. Pārņēmu to visu sev. Pamazām tiek viss iekārtots, bet vēl darba daudz, gribas modernizēt un izveidot patīkamu vietu, bet tas jau uz priekšdienām. Viss notiek. Un cilvēkiem prieks. Ko vairāk vajag? Tas tik ir tāds mierīgs darbs. Bet man patīk!  Tāpēc paralēli ir krosfits, kas dzen enerģijas plūsmu.

Priekš Tevis šajās maiņās, kas ir visgrūtākais?

-Tas gads bij`grūts, lai saprastu, ko darīt. Ir iedots vesels gads, lai pārdomātu dzīvi. Tad to gadu tā bakstos, pa labi, pa kreisi. Nē, tomēr nav. Tad eju, domāju ko citu. Varbūt mācīties par kaut kādām citām lietām.  Aizeju, taka jau notiek kaut kas. Tomēr atkal mani izsita ārā. Un es sapratu, ka noteikti, kaut kas cits man stāv priekšā. Tad es ļāvos, tad es vairs nelauzu galvu. Vai man iet vēl ko mācīties? Pagriezās viss pilnīgi uz citu pusi un Tu jau esi tas, kas esi. Viss.

Kurš ir tas mirklis, kad Tu saproti: "Jā, IR. Tas ir īstais. Manējais. Der."?

-Man patīk, kad ir grūti. Es esmu pieķērusi sevi pie  tādas domas, ka man patīk, ka ir grūti.

Tāpēc Tev bija grūti atbildēt uz jautājumu, kas ir grūti!
-Jā! Man patīk, kad ir grūti! Es esmu vienmēr dzīvē gājusi to grūtāko ceļu. Kāpēc, es to nevaru paskaidrot. Nezinu. Ja piemēram, ir jāiet , vienalga, kas izdarīt, es atdošu tur tādu enerģiju. Ja, kāds cits to pašu gabalu noravēs, nokaplēs, vai vienalga, nokrāsos tādā lēnā riksītī ar 16 pīppauzēm, tad man vajag tūlīt un uzreiz. Nevilcinoties ilgi. Es varu un daru. Nu, man jau ir tas spēcīgais, vienmēr ir bijis tas, dzenulis. Tagad es esmu mierīgāka. Šis darbs mani nedaudz liek būt mierīgākai. Ar cilvēkiem kontaktēties vairāk. Redzēt, kādi cilvēki. Bet tā kopumā varu paciest daudz.

Tas nozīmē, ka tas kaifs pārmaiņās ir tās grūtības?

-Jā, es nesaprotu, kāpēc tā ir. Citi saka, ka tādā sevis žēlošana. Es nekad neesmu sevi žēlojusi. Es sevi novedu līdz bezspēkam un man ir labi. Man daudzi radi teica: „Meitiņ, vai tiešām Tev ir jāiet mežā?” Man patīk mežs. Es dievinu mežu! Man patīk tā smarža. Es iznāku ārā, es atceros katru smaržu. Es vēl tagad, jau nestrādāju, nu jau būs otrais gads, pa mežu līniju...es braucu uz tām vietām, kur esmu strādājusi, lai izbaudītu to skatu, to smaržu, salasītu savas tējas. Tās ir labās atmiņas, protams ir arī smagas atmiņas, bet tas jau sīkums, es jau zinu, ka nekad to vairs nedarīšu. Es varētu prieka pēc aiziet kaut ko padarīt. Bet tas tik tā... ilūzija...

Ko tu ieteiktu cilvēkiem, kuri nevar saņemties pārmaiņām?

-Pakonsultēties ar citiem. Nesēdēt savā būrī un necepties, bet, piemēram, paskatīties, kas kaut ko ir pamainījis un izrunāties ar viņu zem 4 acīm: „Nu, davai, pastāsti, kā ir?” Un tie varbūt Tevi iedvesmos, ja pats nevari. Vai nu ir jābūt baigam sitienam, kad gribot, negribot ir jānotiek pārmaiņām. Bet pārmaiņas ir tik uz labu. Tas pēc pieredzes man.

Piespiedīs ārēji.

-Jā. Es zinu, ka ir daudzi cilvēki, man pazīstami, kas dabū riktīgi iekšā. Un tikai tad viņi ir spējīgi mainīties. Ikdienā viņiem liekas, ka viss ir normāli. Es esmu super un viss ir normāli! Bet īstenībā nekas nav normāli. Es domāju, ka ir svarīgi, kādi draugi ir apkārt. Kas Tevi atbalsta. Nevajag jau daudzus draugus. Pietiek jau ar dažiem sev tīkamiem cilvēkiem. Un galvenais- ģimene. Ģimene jau arī ir tā, kas Tevi atbalsta Tavās pārmaiņās. Ja ģimene Tevi atbalstīs, tad jau pats pacelies, cik stāvus augstāk. Ja no ģimenes nav atbalsta, tad ir, tā kā ir.

Ko darīt tad, ja ģimenē nav atbalsta?

-Pierādīt ģimenei, ka viņi kļūdās. Ka viņi tikai kļūdās. Ka vari. Tas vēl vairāk iedod spēka. Kad ģimene saka: „Nu, ko Tu?” Kad mammas savas meitas, savus bērnus grib pasargāt. Bet pasargājot viņiem aizliedz kaut kādu ceļu, kas viņiem jāiet. Ej un dari! Nesanāk? Es zinu, ka nesanāks, sākumā būs grūti. Bet pēc tam jau viss. Tas augšējais spēks jau izlīdzina visus tos grubuļus. Es saku to pēc pieredzes! Pienāk tāds mirklis, kad viss: es vairs nesaprotu, ko es gribu. Bet vienmēr atradīsies cilvēki, kam Tu būsi vajadzīgs Un tad jau viss virzās. Cik reizes neesmu jau metusi pie malas to savu sportošanu, to vadīšanu. Nu,  es nezinu, vismaz desmit reizes. Nu, tad saproti, ka desmit reizes domā: „Nu, viss, pietiek, nu ko es tur eju?” Pilnvērtīgi trenēties es nevaru, jo veselība neļauj. Bet nē, Kristīne iet. Apgriežos divreiz uz riņķi un nodomāju: „Nē, man tomēr jāiet. Mani tur taču tomēr gaida kāds.” Ja es nevaru vairs sev dot, tad došu to citiem.

-Jā, es esmu skarba. Jā, es esmu stingra. Mani nevar locīt kā gumiju. Nevar. Tas daudziem traucē. Bet man ir vienalga. Kas mani pazīst, tas labi zin kāda es esmu. Zinu, ka ir bijis pirmais iespaids bargs, bet pēc tam tā nemaz nav.... Tāda stingra āriene...Paziņas to saka. Varu būt arī mīļa un jauka.

Kas ir tas , ko Tu vēl gribētu pateikt, ko es neesmu pajautājusi?

-Ko es gribētu pateikt? Ļauties sapņiem. Atslēgt dažreiz prātu. Skatīties uz cilvēkiem savādāk, nevis uz to, kas viņam mugurā, vai ko viņš dara. Nekad nevērtējiet cilvēku pēc pirmā iespaida. Tas man tagad ir tāds piedzīvojums. Tajās visās lietās, kur es esmu iekšā. Pirmais skatījums uz cilvēku: „Nu, nezinu, nezinu, kas viņš ir par cilvēku???”  Bet beigās, pietiek ar pāris reizēm, kad saprotu: „Kristīne, Tu esi kļūdījusies!” Vai arī otrādi. Kad liekas: „O. Nu šitā ir viena zelta lieta!Pēc divām- trim satikšanām. Nē, nekas tur nav!”

-Tā ir. Nevērtē cilvēku no pirmā skata. Par ko es visvairāk kļūdījos.  Nu jau es vairāk to tā nedaru. Mana stratēģija tagad ir pastāvēt mierā un pēc tam sākt kustēties. Tas man ir visur. Es pat  varētu teikt, ka tas ir mans dzīves ceļš. Jebkurā vietā, kur es ieeju, es nekad nelecu augšā uz 7.stāvu, es vispirms pastāvu pirmajā stāvā, novēroju situāciju, paskatos- kas par cilvēkiem. Ko viņi domā? Un tie, kas pazīst mani saka: „Kas ar Tevi?” Es nevaru. Ļaujiet man apskatīties tur, kur es tagad es atrodos. Un, tad, kad būs īstais brīdis, tikai tad Kristīne atvērs savu muti. Citreiz pateiks kaut ko skarbu. Citreiz kaut ko mīļu un jauku, citreiz neko. Tāds raksturs. Poļu.

Poļu?

Man oma ir poliete. Man liekas, ka man tāda riktīgā omas daba. Kaut vai  meditācijā, kur ieraudzīju vecākus, man nāk  mīlestība un raudiens, bet kad ieraugu omu, saprotu, kāds raudiens? Oma. Stipra sieviete. Bet dažreiz stipriem gribas būt ne tik stipriem.

Jā, es teicu, ka ar Tevi būs runāšana īsa.

Jā, ko tur ilgi runāt?

Paldies!

Paldies, Tev INTA..

Saruna ierakstīta Aizputes "Beķerejā" 27.aprīlī, 2017.