Ailona Dārzniece par dzīves filozofiju, kas vērsta uz labklājību

Kādu laiku atpakaļ dzirdēju pilsētā runājam, ka mūspusē no Kandavas ir atnākusi kāda sieviete veidot Pašvaldības policiju. Un kā jauns cilvēks pašvaldībā, vienu otru reizi, norāda uz lietām, kuras varētu uzlabot, tādējādi rosinot mainīties novadniekus. Pārmaiņas, nodomāju, šai kundzei noteikti nav svešas. Uz sarunu ar Ailonu Dārznieci, Aizputes novada Pašvaldības policijas vadītāju, pirms gada noteikti būtu gājusi ar trīcošu sirdi. Nez, kā tas būs- runāties ar policisti? Bet, nu, kad ar Ailonu jau esmu tikusies un runājusi vairākas reizes, esmu pamanījusi ne tikai to, ka viņa ir spēcīga un pārliecināta sieviete, bet arī to, ka viņai ir ļoti mīlošas acis. Tamdēļ tagad, uz sarunu dodos pavisam mierīga un pat nepārdzīvoju, ka esmu sajaukusi tikšanās laikus, zinot, ka sapratīsim viena otru arī tad, ja būs kas misējies.

Sameklēt fotogrāfiju, kur Ailona viena pati, ir grūti. Tiešām Ailona ir sabiedrības cilvēks, kam svarīgs kolektīvs ar līdzīgi domājošiem. Šajā bildē dāmas, kas teica: "Mēs esam par taisnību!"
Ailona- otrā no kreisās puses skatot.

Šajā interviju sērijā es runāju ar cilvēkiem, kuri ir veikuši kādas nozīmīgas pārmaiņas savā dzīvē, kaut ko tādu, kas parasti citiem liek aizrauties elpai. Ja es skatos uz Jums, tad Jūs manā redzeslokā nonācāt, kad uzzināju, ka esat nākusi no vienas vietas, kur esat kaut ko izdarījusi, sasniegusi un nu varētu baudīt augļus (Kandavas pašvaldības policijas izveide), tomēr esat izvēlējusies atkal radīt kaut ko no jauna pilnīgi  citur (Aizputes pašvaldības policija). Kāpēc tā?

-Jā, tā ir sevis pielietošana. Ja mana pieredze ir vajadzīga, manas zināšanas ir vajadzīgas, tad kāpēc nepalīdzēt?  Principā arī mana būtība ir tāda, uz cilvēkiem vērsta, to sadarbību. Darbs policijā- tā ir palīdzēšana cilvēkiem, līdzcilvēkiem, kuri cieš no noziedzniekiem, likumpārkāpējiem. Un ja es varu radīt kādu vienību-kolektīvu ar līdzīgi domājošiem, kas var palīdzēt šiem līdzcilvēkiem, tad kāpēc nē, - ļoti labprāt!

-Bet, lai izveidotu kādu iestādi, tas tiešām, prasa zināšanas, pieredzi un lielu atbildību. Kad Kandavā man piedāvāja izveidot pašvaldības policiju, tas man bija liels izaicinājums. Sākums bija ļoti, ļoti grūts. Bet priekšrocība bija tai apstāklī, ka bija labas zināšanas, pieredze par valsts iekārtu, tiesību sistēmu, pieredze administrēšanā un liela uzņēmība, atbildība. Beigās mērķis bija sasniegts. Ko tālāk? Negaidīti nāk iespēja atkal piedalīties konkursā, bet šoreiz uz Aizputes novada pašvaldības policijas priekšnieka amatu, kur uzdevums izveidot pašvaldības policiju. Nodomāju: „Nu, labi piedalīšos tai konkursā. Ja konkursā vinnēju, tad ar savu iepriekšējo pieredzi es to paveikšu”. Tā es nokļuvu Aizputē, par ko esmu pateicīga gan Domes vadībai, gan savam kolektīvam un iedzīvotājiem, kas pašvaldības policijai tic un to atbalsta.

-Kandavā jau es arī nonācu tikai dēļ apstākļu sagadīšanos. Policijas Akadēmija beidza pastāvēt, kur biju pasniedzēja, tas bija 2009.gads. Tad bija jādomā ko tālāk, kur tālāk strādāt. Tad vienkārši skatos vakances, kādas pieejamas un redzu, ka Kandavas pašvaldība meklē Bāriņtiesā un Pašvaldības policijā darbiniekus. Tā, kā pati esmu no tās puses, tad domāju: „Kāpēc nē?”. Tā pēc ilgām darba gaitām valsts iestādēs un mācību iestādēs es nonācu pašvaldībā.

Tomēr kurzemniece? :)

-Esmu dzimusi uz Kurzemes- Zemgales robežas Zemītes pagastā.

-Tāpēc, likumsakarīgi labprāt skatījos uz Kurzemes pusi, kur joprojām dzīvo mani tuvie radi. Lai gan dzīvē esmu pabijusi dažādās vietās. Pabeidzu Zantes pamatskolu, iestājos Višķu sovhoztehnikumā, bet beidzu Jēkabpils tehnikumu ekonomikas specialitātē. Kā ekonomists es neesmu strādājusi, bet kā revidents gan esmu strādājusi 9 gadus Rīgas dzelzceļa nodaļā. Tad nāca piedāvājums dienēt  milicijā. Aldziņas, strādājot uz dzelzceļa,  bija ļoti mazas. Tā mani pierunāja un es aizgāju dienēt milicijā.

Vai tā bija sajūta: „Es eju palīdzēt cilvēkiem”!

-Jā, tas bija tieši tā - palīdzēt cilvēkiem. Arī darbs uz dzelzceļa kā revidentei, bija darbs ar cilvēkiem. Tas man ļoti patīk un ir interesants, jo mēs esam dažādi! Cik svarīgi, kā tu pret katru attiecies, kā tu ar viņu runā. Dzīves skola ir izieta liela, bet joprojām, pirmā darba vieta man ir palikusi ļoti siltā atmiņā, jo draudzīgi mēs bijām. Jau sākotnēji darba gaitas uzsāku kā darba vadītāja mazākā vai lielākā kolektīvā, gan  vīriešu,gan tikai sieviešu, gan jauktā.

Esot par  vadītāju vai priekšnieku, esmu sapratusi, ka ļoti svarīgi būt patiesam pret padotajiem, nemelot, jo tas var nākt pašam atpakaļ. Tas bija vērtējums no manas  pirmās darba vietas- divsimt cilvēku lielā kolektīva, kurš atzina manī patiesumu, taisnīgumu.

-Uzskatu, ka svarīgi cilvēku vispirms uzklausīt, noskaidrot apstākļus, jo jāņem vērā, ka katram ir savs skata punkts un vērtējums. Līdz ar to ir jānoskaidro: kas ir noticis, kāpēc viņš tā ir izdarījis vai rīkojies un, ja viņš atzīst savu vainu, tad, jā - tas ir vainu mīkstinošs apstāklis, kad var piedot vai mīkstināt  sodu. Tā jau ir cilvēka psiholoģija, ja viņš sapratis situāciju, tad var runāt pēc būtības un nav apvainojuma. Tāpat sava taktika prast uzklausīt cilvēkus, kas ir agresīvi, uzbudināti, kliedz, tad jāļauj viņam pateikt savu sakāmo un galvenais-  nekliegt pretī.

-Situācijas ir dažādas. Liekas, ka tas tāds sīkums, bet visa dzīve jau sastāv no sīkumiem un mirkļiem.

-Kas tad ir dzīve? Tie ir gadi, tie ir mēneši, tās ir dienas, stundas, sekundes, kas ir tādi mirkļi dzīvē.... Rezultātā to piepildām ar savu labklājību,  mīlestību u.c., kā katrs to protam.

Jūs teicāt, ka esat strādājusi dažādos kolektīvos, dažādās darba vietās. Noteikti tas ir bijis saistīts ar pārmaiņām. Kas ir pārmaiņas priekš jums?

-Tā ir situācijas maiņa. Ja mēs runājam par mācībām un izglītību, tā ir izaugsme. Es tiešām esmu visu laiku dzīvē mācījusies. Ik pēc brītiņa. Sāku ar Jēkabpils ekonomisko tehnikumu iegūstot ekonomista –plānotāja kvalifikāciju, bet tālākā izglītība ievirzījās tiesību zinātnēs: bakalaurs 1992.gadā, beidzot Iekšlietu ministrijas akadēmiju, bet 2002.gadā juridisko tiesību zinātnes maģistra grādu krimināltiesībās. Kvalifikācijas celšanai darbā, dienestā tika apmeklēti visdažādākie semināri, arī starptautiskie. Jurisprudencē, tāpat kā medicīnā, nekas uz vietas nestāv. Viss mainās. Sabiedrība, laiki, kas prasa būt aktīvam, zinošam.

-Ja runa ir par darbu, tad pašvaldība manā mūžā ir ceturtā darba vieta. Pirmā ir dzelzceļa pārvalde -9 gadi, tad milicija-policija kopā- 25 gadi, tad Policijas Akadēmija-7 gadi un pašvaldībā-8.gads. Tai pašā laikā es šais struktūrās visu laiku esmu mainījusi struktūrvienības, bet palikusi vadītāja. Arī izglītība ir virzījusi mani pa pakāpieniem darba izaugsmē. Es varu tikai 5-6 gadus uz vietas un tad gribās kaut ko mainīt. Manā izpratnē stāvēt uz vietas, tā jau ir atpakaļgaita. Es esmu tas aktīvais cilvēks, kam visu laiku ir jābūt sabiedrībā, latiņa jāceļ uz augšu un kaut kas jāmaina. Ne jau mainīšanas pēc, bet tāpēc, ka es jūtu, ka es esmu izsmēlusi, visu izzinājusi, visu saprotu un man tā rutīna nepatīk.

-Tā, piemēram, policijā es strādāju pasu dienestā, to likvidēja un pārveidoja par Pilsonības un migrācijas dienestu. Es sapratu, ka civilajā dienestā man nebūs interesanti. Tad policijā man piedāvāja divas interesantas vienības veidot un vadīt, kas pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1994.gadā tika no jauna ieviestas: ieroču atļaujas sistēma un tikumības policija. Sapratu, uzreiz, ka ieročus es tiešām negribu, bet piekritu vadīt un veidot Tikumības policiju, kur nevienam nebija nekādas pieredzes. Bet tiesiskā regulējuma projekti bija jātaisa, vienība jāveido. Man šis jaunrades process bija interesants un padevās. Es jutos, kā zivs ūdenī. Kā eksperte biju aktīva gan valsts, gan starptautiskajā mērogā. Ja man patīk tas, ko es daru un tam ir arī atbalsts gan vadības, gan iedzīvotāju, tad es esmu aktīva un darbojos. Ja es ko nezinu, tad meklēju, rokos un daros, tādējādi var tikai iegūt zināšanas un pieredzi.

-Darbs pašvaldībā man bija izaicinājums. kad atnācu, sapratu, ka neko nesaprotu. Likumi ir, it kā visiem vieni, bet tai pašā laikā pašvaldību sistēma ir īpaša, kuru darbību regulē Pašvaldību likums. Tas ir kā Valsts valstī.

-Mani fascinē Aizputes novads, tā enerģētika ir ļoti patīkama, kas mani arī uzrunāja. Pārsvarā cilvēki ir mierīgi, labestīgi un atsaucīgi. Tie 15-20% negatīvisms, ar ko policijai ir jāsaskaras, bet arī tas ir pie lietas, jo jāmaina viņu domāšana.

-Ļoti patīkami ir atrasties starp aizputniekiem. Kad nācu uz Aizputi strādāt, es vispār neko nezināju par šo vidi. Tik dziļi Kurzemē man nebija gadījies būt, tālākais Saldū, kur savulaik arī esmu dzīvojusi un kur tagad smiltainē atdusas mana mamma.

-Pēc dabas esmu daudzpusīgs cilvēks, mani interesē: medicīna, vēsture, arhitektūra, astroloģija, psiholoģija, daudz lasu. Un ja dzīvē kādu mērķi nospraužu, tad parasti to sasniedzu.

-Runājot par izmaiņām sabiedrībā.  Tad es saku tā: „Ja jūs gribat kaut ko kardināli mainīt, tad tas ir nopietni jāapsver, jo sevišķi ilgtermiņā un vai mēs būsim gatavi kardinālām izmaiņām?”  Es domāju, ka kardināli neko nevajag mainīt, ir jāpiemērojas esošajām iespējām, jāattīsta radošums un griba,  jo vienmēr, jebkurā dzīves sfērā ir jau iestrādes. Un tad var pagriezt tā, kā būtu labāk visiem. Bet dažkārt bez zaudējumiem neiztikt, bet tad ir svarīgs mērķis. Ja vēl rod dažādus kompromisus un protam sadarboties, tad tā ir lielākā vērtība, lai nonāktu pie rezultāta.

Man ir silta sajūta, ka šeit to sadarbību varētu dabūt gatavu!

-Es ceru. Katram ir savs līmenis, pēc kā viņš visu spriež. Sava izglītība, sava pieredze pēc kā arī viņš spriež. Katram savs redzes punkts. Ir lietas, kuras skatām no vienas puses, paskatāmies un redzam, ka arī citādi to var redzēt. Mēs varam ar aplinkus ceļiem iet pie mērķa, bet varam arī taisnākos ceļus iet. Te svarīgi, lai lielākā daļa sabiedrības būtu apmierināta. Visa sabiedrība jau nekad nebūs apmierināta, bet mūsu uzdevums ir censties, lai būtu progress it visā. Ja mēs nesadarbosimies, tad tas nav labi. Mēs esam visi no vienas vides. Visiem tak intereses ir vērstas uz labklājību. Mums ir cēli mērķi, mēs negribam neko graut. Mēs gribam celt un pilnveidot. Kopumā cilvēki ir saprotoši, atsaucīgi.

-Dzīves filozofija ir tāda, ja rūpēsies par sevi, mīlēsi sevi, tad arī par tevi rūpēsies, tevi mīlēs un viss būs kārtībā. Un uz to arī jātiecās dzīvē. Ja ar prieku  un labestību dzīvosim, tad to mēs  saņemsi atpakaļ simtkārtīgi. Bet, ja sēsi ļaunumu, tad to arī saņemsi atpakaļ, kam sekos depresija un slimības, no kā cietīs pats un visa ģimene

No kā jūs smeļaties enerģiju? Kas ir jūsu avots?

-No saulītes. Man, kad ir saulīte, tad es dzīvoju! Un no cilvēkiem, protams, no tādiem enerģiskiem cilvēkiem, kas grib kaut ko izdarīt, panākt. Man kolektīvs arī ir ļoti jauks. Tiešām. Tas dod enerģiju, kad redzi rezultātus. Ja dari, tad ir jābūt rezultātam. Ja smaidi, tad Tev smaidīs pretī. Ja būsi labestīgs, tad labestība nāks pretī, mīlestība dažādās izpausmēs. Tā arī ir tā labklājība.

-Mani ļoti fascinē bērni. Tie ir mūsu nākotne. Ko tur ieliksim, to arī saņemsim. Es eju uz skolām runāt ar bērniem. Mums jau tur iet visādi. Visādas blēņas. Es saku: „Nedari citam to, kas Tev nepatīk.” Un tad, kad eju nākamo reizi, viņi man to atgādina. Ja ļaunumu nesēsi, tad arī to nesaņemsi. Bērni ir mūsu spogulis. Jo sevišķi, ja mēs runājam par mikrovidi- ģimeni. No bērna var nolasīt, kas notiek ģimenē.

Cilvēks ir sabiedriska būtne.

-Tieši tā. Un tas ir tieši saistīts ar manu darbu. Es redzu, ka pašvaldības policijas kolektīva darbs bieži attaisnojas. Cilvēki mūs respektē, jo liekam ievērot citu līdzcilvēku tiesības. Bez kolektīva, bez sabiedrības, mēs neesam nekas. Mēs esam sabiedriskas būtnes, kurām vajadzīgi cilvēki, arī tādi, kas liek ievērot likumus. Lielākā sabiedrības daļa jau ir paklausīga, gan teritoriju kopj, gan atkritumus savāc bez visādiem likumiem, jo audzināti pienākuma garā.  Tā sakoptība un smukums Aizputē ir, jo cilvēki mīl savu zemīti.

Prieks dzirdēt, ka mēs lielā mērā esam apzinīgs novads!

-Jā, cilvēki tiešām te ir jauki. Kurzeme mani vienmēr ir fascinējusi, jau no bērnības. Tagad esmu šeit un man par to  prieks, ka esmu šeit un varu palīdzēt, kaut ko pārkārto un sakārtot. Tā ir tā rīcība, tā ir tā pārkārtošanās, virzīšanās uz priekšu, nevis uz atpakaļu. Mani garlaiko lietas, kas pārvēršas par rutīnu, tādēļ darbā bieži pārvietojos, tiekos ar novada cilvēkiem.

Jā, es pamanīju, ka nebūt neesat visu laiku sastopama savā kabinetā uz vietas.

-Jā, viss notiek! Esmu kustībā.  Un tomēr sastapšanās notika. Ja mēs gribam, tad mēs varam.

Tur es nevaru nepiekrist. Liels paldies par sarunu!

Kristīne Vītola par laimi, dullumu un pārmaiņām.

Nu jau vairākus gadus Starptautiskās koučinga nedēļas ietvaros es piedāvāju dažāda veida meistarklases, lai iepazīstinātu cilvēkus ar šo personiskās attīstības veidu- koučingu. Bija jau ierasts, ka ko tādu piedāvāju Rīgā, Liepājā, pat tiešsaistes formātā, vadot vebinārus. Līdz, pagājušajā gadā nolēmu kļūt lokāla. Sazvanīju Birutu Konrādi, Aizputes novada atbildīgo par mūžizglītības jautājumiem un izteicu piedāvājumu. Biruta, mani uzklausījusi, teica: "Labi. Taisam Aizputē pasākumu, bet vajag arī Kazdangā. Tur tagad ir dikti aktīva vecāku biedrība. Viņiem patiks. Kopš no Īrijas uz dzīvi Kazdangā ir ieradusies viena ģimene, cilvēki ir kļuvuši aktīvāki." Nobrīnījos, jo zināju, ka Kazdanga ir krietni vien mazāka par Aizputi. Tomēr piekritu. Un nebiju vīlusies- tiešām sanāca pilna zāle interesentu un tai skaitā pirmo reizi ieraudzīju Kristīni, viņas vīru un vienu no dēliem. Sapratu, ka šie ir. Šie ir tie, kuri atgriezušies no materiāli komfortablās dzīves Īrijā uz Kazdangu. Vēlāk jau uzzinu, ka viņi nodarbojas ar lauksaimniecību un ir daudzbērnu ģimene. Tad nodomāju: "Būtu interesanti kādreiz parunāt ar šiem cilvēkiem. Tur noteikti kaut kam ir jābūt (kā tai Prāta Vētras dziesmā)". Protams, šī reize pienāca. Un uzaicināju uz sarunu tieši Kristīni, jo nu jau mēs esam daudz vairāk pazīstamas. Kopīgi darbojamies Aizputes novada pašvaldības vēlēšanu aktivitātēs.

-Pirmais, ko es Tev jautāšu...Un tāds šis jautājums ir visiem: „ Kas priekš Tevis ir pārmaiņas”?

-Kā vārds?

-Jēdziens!

-Aha!  (Smejas) Pirmām kārtām pārmaiņas sevī. Tikai tad varēs kaut ko dabūt uz ārpusi. Izmainīties pašam. Pirmām kārtām. Ja sieviete mainās, līdz ar viņu mainās viņas ģimene...un tad aiziet: „Tind, dind, dind, dinnnd!” Kā brīnumsvecīte, uz visām pusēm dzirkstelītes. (Smejas) Aplipina visus pārējos.

-Forši.

-Jo tas vārds „PĀRMAIŅAS” viņš jau ir tāds, nu tāds- milzīgs. Sāc tikai kustināt vienā pusītē un viņš aiziet. Kā viļņi jūrā! Iemet akmentiņu un aiziet uz visām pusēm. Jebkurā ziņā pārmaiņas nozīmē tikai labu. Lai arī tās ir ar pozitīvo vai negatīvo zīmi, tās ir pārmaiņas, kuras izmainīs uz to pusi, uz kuru man vajag izmainīties.

-Kas priekš Tevis ir bijušas lielākās pārmaiņas?

-Pati lielākā pārmaiņa bija tā, ka mēs aizbraucām uz Īriju visa ģimene. Un tur, esot citā vidē, esot pie citiem cilvēkiem, es paliku tāda, kāda es esmu tagad. Pirms tam es biju klusa pele, pelēka, zemāka par galdu. Pirms tam Tu mani nepazītu! Pozitīva- jā! Bet klusa ļoti. Tur- cita vide, citi dzīves uzskati. Tur nav runa par finansiālo. Tur ir runa par to, ka cilvēki ir palikuši cilvēki. Mēs šeit esam pamazām palikuši līdzīgāki vilkiem. Skarbi!  Tas bija pirmais, ko man bērni pateica, kad mēs bijām no Īrijas atbraukuši uz Latviju. „Šeit nav cilvēki. Šeit ir vilki.” Skarba lieta. Bet es domāju tā tāda viena paaudze, kura vēl...

-Jaunie jau ir pārlūzuši pāri tai pusē, mēs vēl taka pa vidu esam. Kāds var pieslēgties, kāds nevar pieslēgties tam jaunam.

-Kas Tev bija visgrūtākais tajā pārmaiņu procesā?

Visgrūtākais bija piecelties un pateikt: „Es to varu. Es varu to. Es varu to.” Iekšēji es zināju, ka es to varu. Visgrūtākais man bija to pateikt skaļi. Jā, es varu uzņemties dalību biedrībā. Tur bija latviešu biedrība. Jā, es varu uzņemties vadīt latviešu skoliņu bērniem. Bez pedagoģiskās izglītības. Jā, es uzņēmos. Jā, mēs vadījām.

-Kas Tevī notika tanī mirklī, kad no „es zinu, ka varu, bet nezinu kā to pateikt” Tu pēkšņi ņēmi un pateici: „Es varu!”?

-Tas laikam bija vismuļķīgākais, kas vien varēja notikt. Es sajutos skaista! Tur sievietes nekompleksē, korpulentas dāmas var uzvilkt topiņu zem krūtīm un miņukus. Un viņa jutīsies skaista. Un tad es sajutos kā karaliene. Tīri sievišķīgi.

-Kas notika tālāk?

-Es atradu līdzīgi domājošus cilvēkus. Tikpat dullus un tikpat trakus. Dažāda vecuma. Sākot no pensionāriem un beidzot ar skolēniem. Un tad tas vienkārši aizgāja. Tad vairs nebija bailes sadarboties ar valsts iestādēm. Mēs startējām vairākos projektos arī Latvijā. Tas vienkārši aizgāja. Tāda sniega pika. Veļās un veļās un notiek un notiek.  Un tad man pietika drosmes vēl diviem bērniem. Un pilnīgi vienalga, ka citi saka: „Ak, Tu dullā. Tev tak divi jau ir!”

-Cik ilgi jūs bijāt prom?

-Astoņus gadus. Tā doma, ka mēs atgriezīsimies vīram visu laiku bija. Es uz to skeptiskāk visu laiku skatījos. Tomēr pie tās materiālās labklājības pierod. Es varēju katru gadu atlidot uz Latviju ar visiem bērniem un man tas bija.... pieņemami. Es to varēju izdarīt, strādājot un saņemot minimāli algu. 

-Tāds sirreāls stāsts. 2013.gada vasarā, Ventspilī saku mammai: „Mēs laikam uz Latviju tik tiešām vairāk nē. Negaidiet mūs...”. Trīs dienas pirms izlidošanas. Sēžam ar draugiem pie jūras un vīra bijušais darba biedrs saka: „Zini? Tur, Kazdangā ir viena ferma, kurā varētu pasaimniekot.” Seši vakarā, atceros kā joprojām. Mēs ar vīru saskatāmies. Bez vārdiem. Un vakarā sākam: „Braucam? Braucam apskatīties?” Mēs aizbraucām apskatīties. Nākošajā dienā. Aptuveni sapratām, cik apkārt ir tukšas mājas. Aptuveni, kur varētu dzīvot. Vīrs bija no šejienes. Tam ir aptuveni skaidrība par Kazdangu. Plkst.11.00 nākošajā dienā mums vajadzēja izbraukt no Ventspils uz lidostu Rīgā.  Astoņos no rīta mēs runājam ar saimniekiem, par to, ka mēs atgriežamies Latvijā, ka viņš ņem mūs darbā un ka mēs tiekam pie mājas.  Aizlidojot uz Īriju, tās bija augusta beigas, mēs sakārtojām ar Latvijas skolu, kas jāsakārto. Mēs sakārtojām ar īru skolu, ka mūsu bērni aprīlī pabeigs īru skolu. Aprīļa sākumā mūsu bērni pabeidza skolu Īrijā. Atbraucām uz šejieni un arī šeit viņi pabeidza mācību gadu, vienu mēnesi nomācoties.

Vītolu ģimene 2014.gadā

-Traka sieviete, ko lai saka!

-Nē, nē mēs abi divi tādi. Ne velti vīrs mēdz jokot.  Viņam bija jāiziet šoferu kursi un mūsu ģimenes ārste, neteikšu, ka piekasīga, bet pareiza ģimenes ārste, liek iziet visus ārstus. Un  kad aiziet pie psihiatra, viņš prasa: „Vai tad jums ģimenes ārsts neuzraksta?”  Mans vīrs atbild parasti tā: „Ziniet, ja no Īrijas mēs atbraucām uz Latviju atpakaļ ar četriem bērniem, tad IR jāsūta pie psihiatra! ”

-Protams lielākais šoks mums, protams, bija tas, ka Tu vari strādāt un Tev var nesamaksāt. Šeit trūkst - "es dodu vārdu un es viņu pildu!".  Nav šī godprātība. Tai skaitā biznesa ētikā. Sadzīvē.  Vienalga kur.

-Droši vien jau nevar tā teikt par visiem, bet priekš Tevis tas droši vien tas bija skarbs trieciens. Kad kaut kādā mirklī esi ar kaut kādām cerībām. Vairāk vai mazāk. Bet atgriezusies.

-Jā. Mēs atgriezāmies ar skarbu sajūtu. Mēs zinājām, kas sagaida. Mēs zinājām, ka būs smagi jāstrādā. Es reāli apzinājos, ka ja es nedzīvošu laukos, mēs nebūsim iztikuši. Man vienmēr ir bijis svarīgāks, lai  visi ir paēduši.  Un tāpēc mēs esam laukos.  Lielākā vai mazākā mērā mēs visu izaudzinām paši sev.

-Tieši tā. Simtajā dienā zirņi jāstāda.

-Bija. Bija.

-Es laikam mūžīgi atcerēšos. Mēs, veidojot Aizputes novada sieviešu sarakstu runājām par programmu vai par ko citu ļoti nopietnu. Un pēkšņi Tu pajautāji: „Kura ir 100. diena? Zirņi taču jāstāda!”  Un abas ar Intu Ošu sākāt par to diskutēt.

-Jā, bet man tajā brīdī tas bija ļoti aktuāli.

-Partijas sapulce. Riktīgi labi.  Par dzīvi.

-Zini, kā sieviete. Hi, hi, ha, ha, bet galvā domā, ko viņa rīt vilks mugurā, ko liks galdā ģimenē.

-Tev bija tāds piedzīvojums, tāds un tāds. Kas Tev bija tas gandarījums pārmaiņu procesā?

-Īrijā ļoti grūti bija tas, ka bija 5 mācību dienas un sestajā bija latviešu skoliņa. Bija ļoti grūti bērnus motivēt: „Kāpēc visi atpūšas, bet mums jāmācās?” Tas nebija daudz, tās bija 3 līdz 4 stundas dienā, bet tā bija katra sestdiena.  Plus vēl ceļā laiks.  Mans lielākais gandarījums bija tas, ka atbraucot atpakaļ Latvijā, mani bērni aizgāja skolā atbilstoši savam vecumam.  Viņi nekavēja nevienu gadu.  Mums pat pedagogi prasīja: „Kā jūs vēlaties? Tā vai tā?”  Maija mēnesi viņi nomācījās skolā Kazdangā. Divās nedēļās, kad ir tas pagarinātais gads, piemācījās mācību priekšmetus, kuri viņiem nebija. Un viņi man aizgāja atbilstošā klasē. Un viņiem vienmēr vidējā ir bijusi virs septiņi. Tas ir mans lielākais gandarījums, man laikam neko vairs nevajag. Ja viņi jutīsies slikti, viņi nevarēs pamācīties.  Tā ir atgriezeniskā saite. Viņiem ir labi. Viņi ir labi. Puiši ir iemācījušies visus lauku darbus, ko viņi grib. Jau no 12 gadu vecuma viņi zin, ko viņi grib mācīties.  Bez manas ietekmes.  Viņi paši saka, ko viņi grib. Un tad, jau protams, kā pieaugušais Tu pakoriģē. Mēģinām to, mēģinām to. Aizbraucam uz ēnu dienām, kas ir ideāli Latvijā.

-Man laikam dzīvē nekas svarīgāks par bērniem nav.  Man liekas, ka varētu pat atombumba nokrist, ka tik maniem nekrīt virsū.  Es varu būt samērā mierīga sieviete, tikai manus bērnus neaiztieciet.  Pārgrauzīšu rīkli!

-Kā Aigai (Zeltagraudai). Jums saskan šai ziņā.

Jā, bet viņa arī ir bijusi ārvalstīs. Viņai arī ir tas piesitiens cits. Viņa ir redzējusi kaut ko citu. Vajag aizbraukt nevis ekskursijā, bet mazliet padzīvot. Pabūt. Apgrozīties.

-Bet ņemot vērā visu šo pozitīvo un negatīvo pieredzi, es šeit esmu laimīga. Šeit. Kazdangā.

Tu toreiz jautāji: „Kas tai Kazdangā ir?”  Nezinu, te magnēts kaut kāds ir. Mums draugi no Īrijas atbrauc. Viņiem mājas Latgalē. Un kad, viņi ir Latvijā, viņi atbrauc pie mums. Un viņi ir gandarījumu saka: „Mums šeit patīk!”  Ja šeit patīk, tad mēs taču varam šeit izdarīt ko labāk!

-Sieviešu revolūcija.

-Sieviešu revolūcija, jā! Mums arī biedrībā ir tikai sievietes. Nu, nepieslēdzas mums tie vīrieši! Ko izdarīt? Mums ir sākumā jāmainās. Un tad mēs pavilksim līdzi savus dzīvesbiedrus, bērnus arī.  Man pašai trīs dēli un meita aug. Es gribu uzaudzināt tā, lai viņu ģimenēs būtu līdzvērtība. Ka viņi cienītu to savu otro pusīti.

-Mana meita, Meldra reiz jautāja tādu lietu: „Mammu, Tu gribētu dzīvot paradīzē?’ Es teicu: „Nē. Man tur būtu garlaicīgi!” Vai ne? Iedomājies, ja mēs būtu visi ideāli, būtu baigi garlaicīgi. Reizums vajag tādu bardaku.

-Bet kāpēc Tu man piezvanīji saistībā ar vēlēšanām. Cik tad mēs esam tikušās? Tikai divas reizes!

-Man nevajag daudz, lai sajustu spēcīgu cilvēku! Es to darīju mērķtiecīgi. Es zvanīju tiem cilvēkiem, par kuriem zināju, ka no viņiem varētu būt vērtīgs pienesums.

-Paldies. Es vēl tajā rītā runāju ar vīru (Raitis, Kristīnes vīrs kandidē citā sarakstā) un teicu: „Vai Tu saproti, ko tas nozīmē, ka Tu ieej tajā partijā? Tu saproti, ko nozīmē tāds darbs?” Un viņš man atbildēja: „Es to tā mierīgi uztveru” Es teicu: „Forši, ka Tu to tā mierīgi uztver!” un turpinām dzert kafiju. Tad zvani Tu un izsaki šo piedāvājumu. Es pasaku: „Jā!” Un mans vīrs skatās uz mani un prasa: „Ko Tu izdarīji tikko?” Jo es pati pirms tam, burtiski pirms tam biju jautājusi, vai viņš saprot, ko ir izdarījis. 

-Man kādreiz likās, ka sarakstos var būt tikai skarbie cilvēki. Un tagad, kad es skatos, un redzu, ka var būt arī neskarbie cilvēki. Un tas strādā! Man ļoti gribas darīt šeit kaut ko. Nu tāpēc vien, ka man te patīk!  Es gribu, lai es varu satikt savus bērnus un mazbērnus vairāk, kā vienreiz gadā. Es daru visu, lai būtu bērniem līdzās. Vajag manu klātbūtni, vai nevajag: es šeit esmu. Arī, sliktajās lietās, kad kaut kas notiek slikts, es gribu būt tepat blakām. Es tikai gaidu to dvēseles stāvokli, kad man būs pilnīgi vienalga un es varēšu uzvilkt mugurā to, kas man patīk, nevis to, kam būtu jābūt.  Jā, Kristīnei (Grīnbergai) jau ir iestājies tas. Viņa mani ar savu frizūru nebaida. Tad jau tas nozīmē, ka es esmu pusceļā uz savu brīvību.

Arī nopietna trauma nav šķērslis svētkiem

-Jā, tā mēs te viena otru iedvesmojam!

-Saproti, kāds spars, satiekoties ar visām šīm sievietēm! Mans pirmais spars bija biedrību šeit nodibināt. Atbraucot uz Kazdangu,  man likās: „Viss! Esmu bedrē! Es esmu atbraukusi uz riktīgu bedri." Lai mēs varētu dzīvot pārtikuši, mums abiem ir jāstrādā. Ja mēs abi strādājam, laukos, tad maniem bērniem tiek liegta interešu izglītība laukos. Bet kāpēc? Šobrīd risinājums ir tāds, ka es pakārtojos bērniem. Mazliet arī pastrādāju. Lai ir kaut kāda pilnvērtības sajūta. Bet tur tā lieta, ja mēs sakārtotu šos jautājumus, ko šeit kārtojam. ...Jā,  es nevaru atvest sporta un mūzikas skolu uz Kazdangu. Vienīgais, ko es varu,  tas ir -aizvest bērnus uz turieni. Lai viņiem būtu. Lai viņi nebaidītos teikt: „Zini, es mammu gribu uz mūzikas skolu.” Un es to varu izdarīt. Es negribu dzīvot lielās pilsētās.  Es ar gandarījumu lasu, ka skolās ir līdz 140 bērniem, līdz 200. Tāpat bērnu dārzā. Lai cik tas pedagogs būtu izcils un darīt gribošs. Ja viņai ir 24 mazi bērni, viņa fiziski nevar nodarboties ar katru atsevišķi!  Man ir svarīgi, ka desmitos vakarā man var piezvanīt klases audzinātāja un pateikt: „Klausies, nu nav nekas traks, bet es Tevi bišķiņ painformēju.....”

-Mēs šeit pārāk stingri sekojam sabiedrības noteiktām normām. Īrijā es vienu reizi esmu pidžambiksēs aizbraukusi uz veikalu, atbraucu mājās un teicu vīram: „Ārprāts, es aizbraucu pidžambiksēs uz veikalu!” Un viņš man teica: „Vai tad no tā, ka Tu aizbrauci nesaposusies uz veikalu, maizei cena vai garša mainījās? ” Es teicu: „Nē.”  Labi, nevajag jau aiziet galējībās (smejas).

-Un, ja mani bērni izmācīsies un, ja arī neizmācīsies, bet dzīvē darīs to, ko viņi grib un tas viņiem nesīs gandarījumu, ja viņiem būs prieks par to, ko viņi dara, es būšu laimīgākais cilvēks pasaulē. Kad es šo pasaku kādiem saviem draugiem, ar kuriem esmu ilgi pazīstama, viņi man rāda ar pirkstiņu pie deniņiem: „Vai tiešām?”. Cilvēks var būt arī laimīgs bez dārgām mašīnām un apģērba, darot to, kas viņam patīk.

-Nu, kā atvest šādu sabiedrības uzskatu uz šejieni?

Kopā ar Aizputes novada aktīvajām sievietēm

-Inficiēt.

-Jā, palaist vīrusu.

-Vienaldzības vīrusu likvidēt un palaist ieinteresētības vīrusu.

-Vienaldzība- pareizi pateici. Vienaldzība un izmantošana. Tur ir jāmaina. Šobrīd pat nezinu, kā. Pabalsti reizēm ir ļoti labi. Reizēm ir dzīves situācijas, kad esi ļoti pateicīgs, par to, kas Tev ir un to, ko Tev iedod. Bet no otras puses, cilvēki vairs necenšas neko darīt. Nu, kāpēc, ja man iedod? Mēs paliekam slinki. No vienas puses tas slinkums mums iedod jaunas tehnoloģijas, bet no otras puses viņš iegrūž mūs vēl lielākā bedrē.

-Juris Upe teica, ka mūsu organisms ir radīts, lai dzīvotu 300 gadu. Es nemaz tik ilgi negribu. Lai nāk jaunie vietā. Man gribas savā noliktajā laikā ar labpatiku izdarīt to, kas man ir jāizdara. Un viss. Vairāk jau neko nevajag. Es gribu, lai mani bērni ar mani lepojas. Lai es viņiem būtu piemērs.  Varbūt ne karjeras, vai izaugsmes ziņā, bet ar tādu domu: „Man patika, kā mamma ar tēti dzīvoja. Man patika, kā viņa mani apsedza vakarā. ”

-Paldies par sarunu!

-Es nezinu, kas Tevī ir iekšā, bet ar Tevi parunājot, es jūtu, ka varu kalnus gāzt! 

Saruna ierakstīta 12.maijā, 2017, Kazdangā.

Foto autors Inga Eidiņa un no Kristīnes personīgā arhīva.

Sieviešu saraksts Aizputes novadā

Ja man kāds kaut divus mēnešus atpakaļ teiktu, ka es startēšu vēlēšanās, droši vien izteiksmīgi nobolītu acis un smejot teiktu: "Es? Nemūžam!" 

Izrādījās, ka viss tomēr var notikt savādāk. Un es esmu mainījusies arī šajā ziņā. Es startēju. Un vēl citas 17 dāmas ar mani kopā. Mēs esam 18 aktīvas novada sievietes. Un būtu vēl vairāk, ja šādiem sarakstiem nebūtu ierobežots skaits saskaņā ar vēlēšanu likumu :).

No kreisās: Signe Tomsone, Sanita Beļajeva, Una Mārtiņsone, Daiga Tīmane, Ilze Alsiņa, Aiga Zeltagrauda, Dace Gulbe, Kristīne Grīnberga, Inta Oša, Zaiga Rumjanceva, Inga Eidiņa, Ailona Dārzniece, Linda Ašmane, Iveta Pūpola, Kristīne Vītola, Inguna Vālodze, Anita Roga, Inta Santa

Ir pārsteidzoši viegli būt kopā šajā kompānijā. Ikkatrs no izaicinājumiem, ar kuru esam sastapušās vai radījušas pašas, tiek risināts kopīgiem spēkiem. Mēs sadarbojamies, liekot lietā katra savas spēcīgās puses. Mēs atklājam viena otru un topam pārsteigtas par iepazīto. Mēs esam dažādas. Un tas ir mūsu spēks. Mēs esam noticējušas viena otrai. Un laikam pats lielākais prieks man ir par to, ka esam noticējušas katra pati sev. Tam, ka mēs varam vairāk, labāk un spēcīgāk darboties, lai uzlabotu to vidi, kurā mītam mēs, mūsu bērni un mūsu tuvie.

Mēs vēl nezinām, ka viss beigsies. Cik no mums tiks ievēlētas deputātu vietās un vai vispār tas notiks? Tomēr jau tagad sevi saucam par ieguvējām. Esam iepazinušas viena otru. Esam paplašinājušas savu komforta zonu. Esam apjautušas sadarbības spēku. Un sajutušas, ka mūs atbalsta. Mūsu tuvie, draugi un paziņas. Tā ir lieliska sajūta- būt daļai no kopienas, kas tic labām pārmaiņām un ir gatavi tās īstenot. 

Kādam izaicinājumam esat gatavi jūs?

Lai top labas pārmaiņas!

Aiga Zeltagrauda par to, cik svarīgi ir sākt ar sevi

Ar Aigu esmu tikusies kopīgi vingrojot. Klusa un smaidīga meitene, nodomāju pie sevis. Nemaz nenojaušot, kāds spēks slēpjas aiz šī klusuma un maigā smaida. Pēc kāda laika, sarakstoties epastā, pamanu viņas vārdu- Aiga Zeltagrauda. Apmulstu, vai tiešām viņai tik skaists uzvārds? Jautāju savai draudzenei. Un viņa paskaidro: "Jā, tā tas ir. Aigas vīra uzvārds no dāņu valodas ir tulkojams tieši šādi. Precoties, viņi abi mainījuši uzvārdu. Lai tas būtu latviešu valodā." Tagad ar šādu uzvārdu mūsu pagastā kādā lauku saimniecībā jau mīt 7 iedzīvotāji: Aiga, viņas vīrs un viņu 5 bērni. Jaunākiem- dvīņu puikām rit pirmais mēnesis. Tiesa, Aigu uz sarunām par pārmaiņām aicināju vēl pirms. Mirkli pirms puikas nāca pasaulē.

  

Ko Tev nozīmē pārmaiņas?

-Pārmaiņas? Pārmaiņas-tas ir sākt ar sevi. Tikai ar sevi. Ja mēs katrs sāksim ar sevi pārmaiņas, mēs būsim laimīgi. Ļoti laimīgi cilvēki. Ļoti laimīga valsts. Mums ir jāsāk ar savām pārmaiņām. Ar sevi, ar iekšējo, ar ārējo. Vienalga, vai ar fizisko, vai emocionālo, vienalga ko Tu atrodi, vai hobiju. Kurā brīdī Tu atradīsi to priekš sevis. Vismaz ar mani tā ir. Ja es kaut ko meklēju, es meklēju sevī. Uzreiz es griežos pie sevis. Vai caur grāmatām, vai caur kādiem rakstiem. Ja nevar vēl sevī atrast, tad caur cilvēkiem. Mēģinu ieklausīties citos cilvēkos, vienalga, lai arī esi kritisks, mēģini ieklausīties tajā pretējā pusē. Varbūt viss nesakrīt, bet mēģināt saprast viņa un savējo rīcību. Un bieži es saņemu atbildi. Tas nevar būt tā virspusīgi. Ir šodiena, ir rītdiena. Būs labi. Ir labi! Tomēr manā skatījumā ir tā: ja mēs katrs (ir jau daudzi, kas tā dara) skatīsimies uz sevi, tad būs labi.

-Un tad es dzirdu, ka kāds jau glezno!  

-Šajā pārmaiņu periodā daudzi cilvēki brūk kopā un nevar atrast, pie kā pieķerties. Cits sāk gleznot, cits sāk šūt. Tas jau nenozīmē, ka visiem tieši tas ir jādara. Zinot to, kas notiek medijos, kā tiek safabricēta informācija. Kā lasīt šķērsām to visu un neņemt to sevī. Es vienkārši apbrīnoju tos cilvēkus, kuri katru dienu skatās televīziju! Kā viņi var to visu uztvert? Viss jau tiek aizmirsts. Šodien pasaka, ka kāds ir slikts un rītdien jau aizmirsts.Tas viss notiek ļoti ātri. Daudzi cilvēki brūk nost. Viņi nespēj tikt tam visam līdzi. Nevajag tam visam skriet līdzi. Viss iet ātrāk. Laiks iet ātrāk. Sistēma iet ātrāk. Bet nevajag visam tam skriet līdzi. Ja vien cilvēki atrastu kādu nodarbošanos vai hobijus. 

-Vakar ar vīru runājām, ka viens pazīstams ļoti pozitīvs cilvēks, sadarbības partneris, izdarījis pašnāvību. Viņš teica: „Es nekad nebūtu iedomājies, ka tas cilvēks ko tādu varētu izdarīt...viņam taču ģimene un liels uzņēmums.” Mēs runājām par to, ka cilvēks netiek līdzi laikam un kādā brīdī vienkārši saplīst. Nu, nevar skriet līdzi tikai tam darbam un laikam, ir jāatrod laiks sev! Vienalga, kaut Tu ej vingrot, ej uz medībām, glezno, lasi grāmatas. Neiztur arī tie cilvēki, kuri tikai smaida. Jādabū ir tas līdzsvars. Pārmaiņu laikā notiek tā, ka izdzīvos tas, kurš ir stiprākais. Ne jau tas, kam muskuļi ir, bet galva. Tas, kas māk novadīt enerģiju un domas. Tas notiek kā dabiskā atlase. Nezinu, kā tas attieksies uz mums visiem kopumā. Bet mums ir tik ļoti daudz foršu cilvēki. Tik citreiz es domāju, kamdēļ tik bieži tas notiek ārvalstīs? Tas, ka no viņiem finanses nāk iekšā, tas ir super! 

-Es reizēm skatos uz saviem bērniem un domāju: tas viss ir iespējams, to visu var izdarīt! Un tad man atkal gribas šķirot, ka mēs varam būt vēl labāki. Ka mēs esam spēcīgi cilvēki. To gan es varu pateikt. Es esmu bijusi ļoti daudz ārvalstīs. Mēs esam spēcīgi.  Mums ir jābūt ģimenēm. Nevar skriet prom pie pirmajām problēmām. Es esmu redzējusi stipras ģimenes arī ārvalstīs. Kādas ir mājas tradīcijas, kā dzimta turas kopā. Es pētu un redzu, ka mēs arī esam tādi paši. Mums ir baigais kodols iekšā. 

-Kad mēs satikām tās sievietes* , man bija apjukums un pārsteigums. Es biju laimīgi tai brīdī. Pārsteigums, ka es neesmu viena. Es biju pat apjukusi no šo sieviešu enerģijas daudzuma. Es biju pozitīvi apstulbusi. Es neesmu viena tāda vientiesīte, kas staigā un kaut ko grib atrast, un kaut ko grib kādam pateikt, vai ieteikt, un aicināt uz diskusiju, un mani iepļaukā, un es atkal ceļos, un eju. Man bija sajūta, ka es lidoju, kā tajā meditācijā par okeānu. Man bija tāda sajūta- baigais pamats. Es pat nedomāju uz priekšu, man bija stabilitātes sajūta. Ir piepildījies tas mans apstiprinājums- es neesmu viena, ar tādām pašām domām, tādiem pašiem mērķiem un vīzijām ir vēl. Un es sapratu: mēs esam gatavi pārmaiņām. Es stāvēju, skatījos un domāju: „Šīm sievietēm ir jādod iespēja!” Es klausījos un domāju: „Es desmit gadus esmu dzīvojusi kā alā. Un pēkšņi tādas gaismiņas.” Likās, ka es viena pati pa alu un tagad esmu izgājusi ārā. Un radās sajūta, ka es ne velti esmu darījusi, par spīti tam, ka atsēdināta kaktiņā, par spīti tam ka tā bijis n-tās reizes. Ka esmu turpinājusi to darīt. Tāpat kā Zaiga (Rumjanceva). Nu nevar to tā apsēdināt! Katru reizi ar mierīgumu, ar smaidu. Ir jāatrod tā nots, lai varētu runāt ar cilvēku. Ja pretējā puse sāk rādīt muskuļus, tad paej malā un paskaties, kā tā pretējā puse izrādās. Man dzīvē ir bijusi pieredze ar īpašuma darījumiem, kad nācies paiet malā un paskatīties, kā tā otra puse rāda muskuļus. Vai, kā tas spēlē! Es varu pat nospēlēt baigo naivo un vinnēt beigās. Citreiz varbūt pa muti arī jāsit. Varbūt, ka vajag. Tomēr pierādījums atnākt vēlāk- ka esi rīkojies pareizi.

Klājot svinību galdu ar Zaigu Rumjancevu

Kas priekš Tevis ir tā Tava pārliecība? Kas ir Tavas rīcībās pamatā?

-Pēc būtības es esmu maksimāliste. Es nevaru virspusēji. Jau kopš bērnības tā ir bijis. Ja es atpūšos, tad atpūšos.  Ja es dancošu, tad es dancošu. Un, ja es strādāšu, tad es strādāšu. Un neatkarīgi no tā, cik tas stundas būs. Neciešu haltūras, ielikteņus, caurumu aizbāšanu. Tur es nepiedalīšos. Es zinu, ka es tur neiešu. Es esmu tendēta uz kaut kādu rezultātu. Apliecinājums sev. Lai arī kāds būs rezultāts. Es rīkojos, es to darīju. Es no tā kļūstu bagātāka pieredzes ziņā. Es būšu sevi apliecinājusi. Un nebūs man tā, ka bērns pēc kāda laika man pajautās: „Mammīt, kāpēc Tu nedarīji to un to?” Es varēšu teikt: „Es darīju!” Vienmēr  būs rezultāts, varbūt ne uz reiz, bet atsauksmes būs uz vēlāku laiku. Es esmu pamanījusi, ka viss ir uz labu. Arī sliktais ir bijis uz labu. Kāpēc tai brīdī bija tā? Kāpēc tā notika? Tad atslābsti un saskati to rezultātu, un redzi, ka viss  mainās. Ir labi, ka gāji un darīji. Labi, ka nesēdēji malā.

-Es vienmēr esmu tendēta uz sadarbību, uz sarunām. Vienalga, varu arī izlamāties. To daru gan reti. Es pat nezinu, kad pēdējo reizi tā bija. Man varbūt ir otra galējība, ja mani sāk spiest nost, es sāku smieties. Citi sāk lamāties, es sāku smieties.  Man sākas smieklu lēkme un sākas ironija, melnais humors. Reizēm pat cilvēks nesaprot to. Reizēm pat nesaku neko. Pasēžu, paklusēju. Ir brīži, kad varbūt nevajag teikt neko. Protams, ir svarīgi neturēt sevī iekšā. Laika gaitā esmu iemācījusies neturēt iekšā sevī. Pastaigāt ārā pa dārzu. Man patīk laukos! Kā man patīk laukos! Es vienkārši dievinu, kad izeju dārzā, tie putni, tas klusums, bērni kaut kur tālāk čalo pa dārzu. Es mīlu laukus un domāju- cilvēkiem tiem, ka ir mājas, ir viss kārtībā. Bet tie, kuri dzīvo dzīvokļos...tiem tak grūti. Visi saka, ka vajag naudu. Es saku: „Muļķības!" Visiem tak ir vecāku, vecvecāku, galu galā radu māja laukos. Paņem atjauno, lēnām. Nopļauj zālīti, iztīri viņu visu. Nu, kaut vai brīvdienu māju. Mums jau Latvijā ir tik daudz tādas vietas. Es citreiz iedomājos par rīdziniekiem. Un daudzi jau arī tā dara- nopērk mājas laukos un atjauno. Es vienmēr par to baigi priecājos. Ka to kāds dara! Mums ir jādzīvo šajā valstī. Maziņi mēs esam. Ne jau tāpēc mums pie kaut kā ir jāpievienojas. Man vēl aizskar tāds teikums: „Ak, ko nu es!” Par to jautājumu man arī ir dusmas. Es saku: „Kāpēc Tu vari tos zābakus nopirkt? Sakrāj naudu un nopērc zāles pļāvēju. Iztīri kādu lauku sētu! Nevajag jau baigos hektārus. Paņem hektāriņu.” Tik daudz zemes gabalu un vecas mājas stāv. Vienreiz es domāju: tās īpašuma lietas man mīļas- vairāk tāda sirdslieta. Es biju domājusi izveidot tādu datu bāzi ar īpašumiem, ar lauku mājām. Lai zemnieki strādā to zemi. Tie, kas ir zemnieki, tie, kam tas asinīs, lai viņi audzē tos graudus. Viņi strādā dienu un nakti, to es zinu pēc pieredzes, kā viņi raujas. Un kā tā zeme smaržo riņķī! Bet tās mājas, kas brūk kopā. Man bija doma veidot tādu datu bāzi un likt kopā kaut kādā lielā mājas lapā, kur piedāvāt tepat, vietējiem cilvēkiem, Jūrmalā. Rīgā. Dabūt ārā cilvēkus uz laukiem un vairāk. Tad arī tās finanses ieplūstu laukos. Un rastos visādi centri laukos vēl vairāk. Un varbūt kāds tieši to grib brīvdienās darīt. Un tie cilvēki, kas palikuši laukos. Es ļoti daudz foršus cilvēkus zinu. Tādi, kā Una (Mārtiņsone), tādi, kā Tu, Intiņ. To, ko mēs katrs darām. Es kā tīri finansiāli domāju, kā varētu piesaistīt naudiņas, lai nenomirst tie lauki. Varbūt kāds no tiem paliks? 

-Vakar man sanāca runāt ar vienu meiteni no Ēdoles. Viņai kaimiņos viens vīrietis parādījies. Sieva strādā Valsts ieņēmumu dienestā, Rīgā. Un viņi nopirkuši lauku īpašumu Ēdolē. Mazu mājiņu. Es prasu: „Nu, kā viņam tur iet?”. Viņa man atsaka: „Viņš neko nesaprot no lauku darbiem, bet dara. Viņš vienu bišu mājiņu paņēma. Viņam uzdāvināja bišu mājiņu. Un viņš nāk pie manīm un jautā, kā tur dabūt bitītes iekšā.”  Es smaidīju. Un tā, kā šai meitenei pašai ir bitītes, jauna meitene, 21 gads. Viņa teica: „Un es viņam palīdzēju ar tām bitītēm.” Es jautāju: „Un kā tad viņa ģimene?” Viņa atteica: „Sieva braucot brīvdienās, atpūsties no Valsts ieņēmuma dienesta. Tur daudz darba. Meita strādā Briselē, augstā amatā. Bet vīrs gribējis no Rīgas ārā un iznācis ārā.” Tāpēc es saku: „Tas viss ir izdarāms!” Tāpēc es priecājos, ka jebkurš iziet ārā, attīsta, iegulda. Es no sirds smaidu, mani tas tā baro, tiešām, enerģētiski. Ka kāds kaut ko tādu atļaujas, lai arī saka, ka neko nezina, bet dara. Tāpat kā tā kundzīte (Kristīne Vītola) no Kazdangas: „Es no zemkopības neko nesaprotu, bet es to daru.”  Es skatos, un redzu, pilnīgi uguntiņas acīs! Vienkārši ideāli. Ej un dari, un priecājies!

-Protams, ir skumji brīži, pasēdi kaut kur zem koka. Dzīve ir dzīve. Nevar būt visu laiku vienā līmenī un tagad ir pilnmēness. Es vakar vakarā redzēju. Tāpēc jau ir šādi piedzīvojumi.

-Nevajag baidīties no pārmaiņām! No dzīves vietas maiņām, no profesijas maiņām. Mums jau ir iedzītas bailes, rāmis. Cilvēki baidās par savām vietām. Un tie, kas strādā tajās valsts iestādēs. Cilvēks, ierēdnītis, viņš baidās un ražo dokumentus tikai copy/paste, copy/paste, izmaina personas kodu un copy/paste, copy/paste. Tās vēstules jau vienādas nāk. Sākums visiem vienāds. Es nekad nelasu tos sākumus, es zinu, tur ir visi likumi un tādi likumi, ka Tev paliek bail tos lasot. Es domāju: „Nu ko var tērēt to naudu! Ai, nu labi. Lai tērē. Tomēr tā visa taču mūsu nauda! Nodokļu maksātāju.” Es neesmu vienaldzīga arī uz šo lietu. Tas ir kuriozs. Mums ir jāmaina sistēma. Visa valsts sistēma.  Tā, kā igauņi jau domā.  Viņi jau iesākuši. Viņiem nebūšot ministrijas. Viņiem būšot pārvaldes, pašpārvaldes.

Varas decentralizācija?

-Jā. Būs vairāk atbildības uz vietas, piemēram, skolotājiem: taisi savas grupas, savas programmas. Nebūs vairāk tāds gabaldarbiņš. Iedeva tev programmu uz rociņas... Nu kas tas tāds, ir? Man pēc programmas jāvadās Nu, ko nozīmē- bērnam pēc programmas....

Jā, es lasīju Zaļās partijas programmā teikumu: „Valsts ir iedzīvotāju partneris”.

-Super teikums. Tur ir viss pateikts. Ja to sāktu pielietot visur.

-Tāpēc es saku: „Ir grūti.” Es aizbraucu uz ministriju, pie ierēdņiem par lauksaimniecības lietām runāt un pajautāju: „Cik reizes Tu esi bijis laukos?...un kas man no tā tagad visa ir reāli jādara?” Nu, tā nevar. Tā nevar!

-Vajadzētu iesaistīties jaunajiem cilvēkiem un meklēt inovatīvo, to JAUNINĀJUMU. Ko mēs varam novadā parādīt vienreiz, otreiz? Ko mēs varam? Tas nekas, ka visi nesapratīs pirmajā reizē! Aiziet un otrreiz parādīt. Tā ir! Es esmu tikai par pārmaiņām. Faktiski tās jau notiek. Elastība ir vajadzīga. Būt elastīgākiem. Vienkārši. Man domas skrien pa galvu, es redzu vīzijas un redzu, ka tas ir iespējams. 

-Šobrīd, ja es skatos, es nemainītu dzīves vietu ne pret vienu citu valsti. Esmu bijusi tik daudzās valstās. Un ir tik skaisti būt citās valstīs! Esmu gan mācījusies, gan dzīvojusi citur. Tomēr šodien ir labi šeit. Es jūtos labi. Kad es dzirdu, ka kāds brauc prom. Un labi  cilvēki brauc prom. Tad man sāp sirds.  Vai tad tiešām ir jābrauc? Kāpēc? Ar bērniem prom. Vai tāpēc, ka tur maksā vairāk? Nu negribas ticēt. Negribas.

Kas priekš Tevis ir bijušas lielākās pārmaiņās? Ko Tu par sevi varētu sacīt?

-Man jau no 20 gadiem ir pārmaiņas. Jau 20 gadus es ar sevi esmu strādājusi. Tie visi apliecinājumi. Tas, par ko es esmu izaugusi un izveidojusies. No nezinītes 20 gadu vecumā un tagad- 40 gados. Ka tā pārskatu, es redzu, ka viss ir gājis tā, kā vajag.  Tas nekas, ka ir bijuši kalni un lejas, atkritieni atpakaļ un apliecinājumi sev, ka eju pareizā virzienā, un vilšanās, un nodevība. Tas nekas! Nevajag apstāties. Ir bijis visādi. Ir bijis arī tā: ka kāds mēģina iestāstīt, ka Tu nekas neesi. Nu traki, ka jaunietim mēģina iestāstīt, ka tu nekas neesi. Šādi vārdi ir ļoti smagi, ja neesi pietiekami spēcīgs. Ja nodarbojies ar sportu, vai hobiju, tas palīdz. Tādas atklāsmes par dzīvi es manīju pēc padomju laika sagāšanās. Es sapratu, ka kaut kas ir savādāk. Vai tiešām viss ir kārtībā? Es ar sevi esmu strādājusi visu laiku. Daudz lasīts, meklēts, skolā iets, semināros. Ja es jūtu, ka ir par daudz, es apstājos. Ja es jūtu, ka man trūkst informācijas, es eju uz grāmatu veikalu. Es nevaru atrast tais virsrakstos. Es dzīvoju dzīvē uz sajūtām. Man tā grāmata atnāk rokās. Es pieeju, skatos, un zinu, ka to man vajag. Man pie gultas stāv kādas piecas grāmatas. Ja es negribu neko lasīt, tad es zinu, ka nu ir sporta zāle vajadzīga- ķermenim.  Visu laiku esmu darbojusies vai nu fiziski, vai nu emocionāli, vai garīgi. Tiekos ar cilvēkiem, runājos. 

-Es negribu dzīvo tukšu dzīvi. Es gribu dzīvot piepildītu. Lai es jūtu, jā ir labi, ir forši, ka kaut kas notiekas. Es nevaru dzīvot eksistējošu dzīvi. Man nav bijis nevienu brīdi tā. Visu laiku es esmu darījusi. Pieņēmusi lēmumus. Pati personīgi. 

-Ir bijuši cilvēki, kas stāvējuši man pretī un teikuši: „Tev to nevajag, kur Tu?” Tas pats, kad 90.gadu sākumā es braucu prom uz ārvalstīm. Tad bija tādas apmaiņas programmas. Iedomājies: dzīvot padomju laikos, un tad pēkšņi uz diviem gadiem prom, ārpus valsts. Svešā valstī. Kas tur tik nenotiek! Te tak televizoros visu laiku bija rādīts viss kaut kas! Es klusēju, man jau bija pieņemts lēmums. 

-Ja vairāk cilvēku pieņemt lēmumu, pajautājot sev. Klusumā pasēdētu un pajautātu sev. Tad atnāk tā pārliecība, atnāk tā iekšējā atbilde. Vismaz man tā ir. Es esmu pieķērusi sevi daudzas reizes. Vai tas man ir vajadzīgs? Ko tas dos man? Un tad atnāk atbilde: „Ej un dari!” Un arī zīmju lasīšana. Lasu vai klausos. Kāpēc Tu šodien lasi šito? Kāpēc Tu šodien satiki šo cilvēku? Ko viņš teica par to? Un, ja mēs katrs to darītu? To tā nevar vienā dienā! Ir jāsāk ar sevi! Nu nevar teikt, lai vīrs mainās vai kāds cits! Tas ir grāvis! Tad jau Tu esi parakstījis sev spriedumu. Nav vainīgo. Nav slikto un labo. Tur katram ir jāiet cauri. Es to daru. Gan piedošana, gan dziļāk skatījies karmiskā jautājumā. Domājusi, kā atšķetināt vienu vai otru jautājumu, piedalīties kursos, kaut paklausīties. Cik es sevi atceros, es visu laiku esmu bijusi.... Tagad jau citi smejas: "Tu jau vispār neesi mierā!”  

-Es ilgi gāju uz to, lai man būtu ģimene. Es negribu būt virspusīga. Man ir tāda lieta dzīvē: ja man ir darbs, tad es ļoti daudz strādāju. Mācījos universitātē un strādāju, vienpadsmitos vakarā mājās, septiņos no rīta augšā. Un tā bija 7 gadi. Kad es biju pieņēmusi lēmumu: man tagad ir vajadzīga izglītība. Protams, bija brīvdienas, bija tusiņi. Braucām ar meitenēm atpūsties. Es vienmēr teicu: „Man būs ģimene. Man būs ļoti stipra ģimene.” Un apkārtējie teica: „Tev jau ir trīsdesmit! Tev jau 33, Tev jau 34!” Citi skaitīja manā vietā. Bet man neuzdzina tas stresu. Es biju pārliecināta, ka man būs ģimene, ka savādāk nemaz nevar būt. Man teica: „Kur Tu vēl pie bērniem tiks? Labi, ja vienu dabūsi!” Tāda ir mana dzīve. Un šodien es to atceros, ka man to teica. Tad es atbildēju: „Nu, labi, vismaz viens līdz 40!” Un tagad var smieties, tā ir dzīves ironija, ko ar mani izspēlēja. 

-Es desmit gadus dzīvoju Rīgas centrā, mazā dzīvoklītī- 28 kvadrātmetri.  Man piegriezās. Bija labi, kamēr mācījos. Atnāc mājās, ir foršs kaktiņš un miers! Man tas bija foršā vietiņā. Pagalma logs, klusums, vispār neko nedzirdēja. Kā jau vecākās mājās, būvētās 19.gadsimta beigās. No rīta pamosties, ej uz darbu. Dari darbu ar sirdi un pēc tam ej uz mācībām. Un visa tā dzīve tā kūsā. Es atceros, ka man bieži visi apkārt saka: „Ir jāprecas!” Un viņi precas, dibina ģimenes. Es vienmēr no malas mierīgi skatījos uz to visu. Man jautāja: „Nu, kāpēc Tu tik mierīgi no malas uz to visu tā skaties?” Es atbildēju: „Man nevajag to pirmo, vai otro variantu. Es pieņemu visu ar izjūtām. Ja man nekas tur neveidojas, sirsniņā nekas nenotiek. Taurentiņu nav. Man grūti. Es tā nevaru.” Man atteica: „Nu, ja Tu jau mums tāda dīvainīte!” Es smējos un uztvēru to tā- ļoti pozitīvi. Nebija tā, ka man būtu stress. Zinu, ka daudziem cilvēkiem tas  uzdzen stresu, jo apkārtējie to nemitīgi atgādina. Tā pienāca laiks, man apnika šajā mazajā dzīvoklītī dzīvot, man kaut ko lielāku vajag! Tad es sapratu, ka negribu Rīgā, bet Rīgas apkārtnē. Braukāju apkārt un skatos, un Mārupē ieraugu- jaunie projekti! Es saprotu, ka šeit es gribētu. Lauki riņķī un nav tālu no Rīgas. 

-Tajā gadā, kad iemaksāju to pirmo naudu, tos 10%, pēc  2 mēnešiem dzīve sagriezās kājām gaisā. Es saņēmu ielūgumu: braukt uz lauku ballīti- ārā pie Piena kombināta, Aizputes pusē. Vēl viena pazīstama bija saņēmusi šādu ielūgumu un viņa man jautāja: „Tu brauksi uz to ballīti ar sadarbības partneriem?”  Es teicu: „ Braucam.Tā tāda pirmsjāņu ballīte, 22.datumā. 23.jau man jābūt otrajā Latvijas galā. Braucam un apskatāmies, kā Kurzemē svin.” Viss notika. Es palaidos plūsmā, nemaz nedomājot, kas no tā visa būs. Pierādījums sev, ka Tu esi bijusi. Es jūtos vienkārši ļoti labi, es piedalos. Es nezinu, kurā posmā es būšu un kas būs pēc mēneša. Es vienkārši piedalos. Atbraucu uz ballīti un vienā dienā var sagriezties ar kājām gaisām visa dzīve. Pat ballītes laikā es neiedomājos, ka dzīve var sagriezties. Satiku otro pusīti, bez saspringuma, bez ilgas domāšanas. Un pēc nedēļas cilvēks bija izdomājis, ka vēlas dzīvot kopā ar mani. Un mani nolika fakta priekšā. Atbrauca pie manis uz Rīgu un teica: „Es esmu izlēmis!” Es jau neko neatbildēju, es skatījos un teicu: „Braucam ar tramvaju!” Tā mēs nolikām mašīnu un braucām ar 6.tramvaju pa Rīgu. Tā mēs braucām visu vakaru, izrādīju Vecrīgu. Vispār ne par ko nesaspringstot, netēlojot, visu to darīt. Pēc mēneša ierados Aizputē uz dzīvi. Nodzīvot Dānijā vairāk kā divus gadus un nekas nenotiek, atbraukt, vairāk kā 7 gadus nodzīvot Latvijā un nekas nenotiek.... bet pietiek atbraukt abiem uz Aizputes ballīti.. un viss notiek. 

-Tās ir tās pārmaiņas, tas ir tas elastīgums. Ļauties tam, kas notiek! Kā Tu vari to pieņemt. Atlaidies. Un viss aiziet tā viegli. Tāpat jau arī ar bērniem. Tur vispār nebija nekāda saspringuma. Tīri fizioloģiski man ārsti prognozēja, ka man var bērnu nebūt. Kā jau 25 gados mēdz sacīt. Pēc iespējas ātrāk, Tev jau pēc gada vajag. Kuru man uz ielas vajadzēja ķert? Nu var jau noķert. Bet cik kvalitatīvi tas būs? Es sen zināju, ka es gribu ģimeni. Ne jau tāpēc, ka ir tētis, mamma un bērni. Es gribēju ģimeni. Kad tiešām ir pamats, kad ir kopīgi mērķi, kad iet uz to kopīgi. Kad ir kopīgas domas un darbi. Es nemaz nevaru savādāk iedomāties, man vajag ģimeni. Mums taču nav pieredzes. Mēs vienkārši izaugām. Tajā laikā jau valsts bija pirmajā vietā, tad nebija ģimene. Lozungi. Es jau vīram teicu, ka es negarantēju, ka man var būt bērni. Viņš teica: „Tas nekas, mēs tāpat varam dzīvot kopā!” Viņš bija spēcīgāks šajā jautājumā. Es teicu: „Labi, dzīvojam. Darām to kopā!”  Es nedomāju, kas no tā visa iznāks. Es pat nedomāju par to, ka esmu atnākusi uz laukiem, vai man te būs, ko darīt. Es par to nedomāju. Es vienkārši ļāvos.  Es zināju, ka es nekur nepazudīšu. Viss būs. Šodien atskatoties uz visu to atpakaļ. Dažs labs cilvēks, kas man to teica, zinot, kāda situācija ir tagad..... 

-Es lepojos un pateicos Dieviņam katru dienu. Par ģimeni, par bērniem, kad no mājas izlaižu ārā. Es iekšēju novēlu ar domu: "Lai Tev ir laba diena!" Es nevaru bez tā izlaist no mājām ne savu vīru, ne bērnus. Es katru dienu pasakos par to, kur es esmu un ko es daru. Es to ļoti stipri iekšēji pasaku. Citu dienu skaļi, citu dienu klusumā. Es esmu devusi to svētību.

-Dažs labs, kas man tos nākotnes paredzējumus deva, noteikti klusē un vispār neko nerunā. It sevišķi par šo te gadījumu, kas man tūlīt būs.  Ja man teiktu 35 gados, ka man būs 5 bērni, es neticētu tajā brīdī. Es būtu laimīga, ja man būtu viens. Tā, kā man 40 gados bija 3 bērni, es teicu: „Vau! Kā tā var būt?” Tāpēc, ka nesaspringu.

Trīs dvīņu mammas vienā bildē!

-Līdz tiem 30 gadiem bija tāda sišanās ar sevi, šaustīšanās, sevis meklēšana, man vajadzēja maksimumu visur. Man vajadzēja apliecinājumu izglītībā, darbā. Nevis krustiņa pēc. Man vajadzēja baudu. Man iekšēji bija sajūta par katru apliecinājumu. Es gribu dzīvot maksimāli, nevis virspusēji.

-Cits varbūt sēž televizorā. Mani sen jau tas neinteresē. Ziņas vispār. Tikai medijos virsrakstu izlasu. Tā, kā es nezinu, ko es vēl Tev varētu pateikt.  Bet galvenais ir nevajag pazaudēt sevi pēc citu cilvēku spriedumiem vai rāmjiem. Varbūt paklusēt un neteikt. Lai jau grib uzlikt to rāmi. 

-Tajā reizē, kad braucu prom. Kā mani atrunāja! Es jau zināju, ka tā būs. Es mēnesi iepriekš to  zināju. Bet pateicu tikai nedēļu iepriekš. Es zināju, ka man mēnesi būs jāklausās. Tad man pietika tikai ar nedēļu. Tad es klusēju visu laiku. Es nebaidījos no tā, ko es  darīju. Es zināju, ka gribu to darīt. Nezināju, kāpēc. Es zināju, ka atbilde būs pēc tam. Kā jau padomju laika bērns. Viss uz ārieni. Dikti gribēju redzēt. Nekur mēs nebijām bijuši. Tajā laikā tādas iespējas bija. Studentu apmaiņa. Ja es to nebūt izdarījusi, varbūt būtu bijuši citi ceļi. Es nezinu. Šobrīd es varu pateikt to, ka es nenobijos. Kaut gan bailes mūsos bija iedzītas nenormāli iedzītas. 

-Ko tad dara bailes? Tās iznīcina cilvēku. Lielākā daļa baidās. Es bērniem mācu: „Nebaidies. Nesaki tādu vārdu „bailes”. Es to nedzirdu. „Nevaru, negribu, bailes”- tādu vārdu mammai ar tēti nav. Es to nedzirdu!”  Gribās viņus izaudzināt. Par bērniem man ir cepiens. Man gribas šos rāmjus mainīt. Es gribu, lai viņiem ir labāka dzīve. Vēl labāka, kā mammai un tētim. Man nebija tas atbalsts. Viss bija sabrucis. Nebija iespējas, kur aiziet. Tajā laikā izglītībā finanses spēlēja lomu. Es izturēju konkursu. Es teicu, ka jūs varat teikt, ko gribat. Es nebaidos. Tas bija smieklīgi. Tāda ir dzīve. 

-Tagad visi saka: „Ja jau Aiga ir to izdomājusi...tad ...” Arī vīrs mani saprotu un neiegrožo. Es zinu, kas ir viņa sirdslieta. Es redzu, kā dzirksteļo acis un viņam tas patīk . Es nemēģinu nevienam teikt: tas ir slikti, tas ir labi, tas ir melns, tas ir balts. Es mēģinu tieši otrādi- ieklausīties. Es ieklausos cilvēkos. Es pasaku savu viedokli.  Bet ne tādu, kritisku. Kritika arī ir vajadzīga.  Mums daudzi cilvēki nespēj pārdzīvo kritiku. Bieži to vajadzētu pateikt. To vajadzētu uztvert pozitīvi. Tu taču mainies. Tas nekas, ka kāds pasaka: „ Tas nekam neder” Tu taču mainies līdz ar to! Nevis tas variants, kad klapītes uz acīm: „Es neko neredzu, es neko nedzirdu!” Piemēram, redz, kā bērni kaujas. Nu, kā tā var! Nu, jūs tak to redzat, kāpēc jūs to neapstādiniet? Kaut vai ierunājieties? Kāpēc paiet garām? Zaudētājs jau jūs esat pats! Nesūdzaties, ka 60 gados jums nekā nav. Kāds ir vainīgs. 

-Nevajag jau nemaz 60 gadus. Reizēm tā ir 40 gados. Meklē vainīgos. Ko ta tā tur līdīs iekšā? Es smējos, runājot ar Intu Ošu. Gan jau mēs atklausīsimies. Kur tad mēs lienam un ko mēs darīsim. Man ir tā, ka es tam nedomāju līdzi. Man ir daudzas lietas, kas mani neapmierina. Tāpēc es nesēdēšu mājās un nepukstēšu, visu graujot. Ir jāiet, jāpiedalās un jāpaskatās no tā skatu punkta. Neviens jau nenosodīs un ja arī nosodīs. Gan jau atmaksāsies. Ja ne tajā lietā, tad citā. Dzīvē jau atmaksāsies.  Tā nebūs. Tu būsi darījis. No savas iekšienes. Tu to būsi darījusi. Es jau Anitiņai (Anita Roga) teicu: „Citā  jomā atdos Tev atpakaļ. Darbā, ģimenē vai citā jomā”. Zinu, zem mums raks. Bet trakajiem pieder pasaulē! Viss kārtojas tik ātri. Tas ir tāds kā... 

-Bija tāds periods, ka esmu viena pasaulītē un kaut ko mēģinu. Bet tagad saredzēju, ka vēl ir tādi. Vēl ir kādi tādi paši. Pieredzes mums nav, bet mēs ejam! Pieredze mums katrai ir sava. Mēs esam tik dažādas. Man patika, ka tādā mazā novadiņā ir tik daudz foršu cilvēku un beidzot tos satieku. Es desmit gadus biju nodzīvojusi un beidzot satieku cilvēkus! Ikdienā skrienu garām, neredzu. Visi jau strādā. Liekas, kur gan ir tie cilvēki? Es domāju tieši par bērniem: kā man gribās, lai jums ir labāk, kā mums. Viņi izaugs un kādu dienu pajautās: „Kāpēc mammīt, jūs nepiedalījāties, nedarījāt?” Man pat liekas, ka bērni tieši tā var pajautāt.  

Aizputes novada spēcīgās sievietes- vēlēšanu kandidātu saraksta galvgalī!

-Sievietes jau ir stipras. Šeit Latvijā sievietes ir enerģētiski stipras. To es jūtu. Ir arī vīrieši. Tāpēc jau mums ir jāaudzina tie dēli. Mums ir vajadzīgas ģimenes.  Man patīk, ka Aizputes pusē sports daudz notiek. Nevajag jau tos ordeņus. Man paziņa viena saka: „Jums te viss ir tik zaļš!" Es atbildu: „Tas jau jauki. Bet arī cilvēkus vajag. Citādi mēs ar to zaļumu vien paliksim.” Ir forši uztaisīt šo vietu ar sportu, meditācijām, kur cilvēkiem braukt grupās ārā, piesaistīt cilvēkus ar aktivitātēm un takām. Smiltenē piemēram ir ļoti populāra amatieru riteņbraukšana, viņiem ir orientēšanās sports. Viņi to dara ļoti stipri. Es no tās puses nāku un zinu, kā tur ir. Tur ir viens cilvēks, kurš to darīja tad, kad es vēl biju maziņa un vēl joprojām to dara. Viņš dara un cīnās un dabū gatavu. 

-Nauda nāk un atnāk pie Tevis. Es pētu un skatos, ka te ir kalni. Atrodi to unikālo, dod to ceļu un iespēju. Tāpēc es zvanīju un teicu: „Rakstiet mani augšā! Es būšu”. Vīrs man saka: „Ej iekšā pulkā un dari! Lai ir rezultāti” Gribas, lai kūsā tā dzīve, lai nemirst dzīve nost. Lai notiek sadarbība ar cilvēku, ar iedzīvotāju. Es to neesmu jutusi šajā novadā. Ņem un ej ar to savu papīru. Bet ir tik daudz foršu cilvēku, kuri grib darīt! Es to nevaru izturēt, kad nobremzē. Cik tad ilgi to var izturēt? Cits varbūt sarausies un paliks čokuriņā vai aizbrauks prom! Tādi cilvēki ir vajadzīgi. Spēcīgi cilvēki. Aizrautīgi cilvēki. Ar savu nostāju. Interesanti. Man patīk!

Ko Tu gribētu novēlēt cilvēkiem, kuri gatavojas pārmaiņām, bet nevar tās uzsākt?

-Lai nenobaidās. Lai nebīstas. Lai iet. Un atradīs sabiedrotos. Ej un dari, un priecājies! Vienalga kas no tā iznāks. Pasmaidi par to, kas sanāk, kas nesanāks. Paraudi arī. Nekas jau nenotiks, ja paraudāsi. Parādīt emocijas. Nebūt mietpilsonim. Nebūt pelēkam. Aizmirst teikumu: „Ko tad es?”  Mums jau varbūt bišķi, daudziem cilvēkiem ir iekšējā nenovīdība. Tas jau arī jādabū ārā. Tas gan. Es nezinu, kā ar to cīnīties. Es pati ar to esmu cīnījusies. Es pati to esmu jutusi. Mēs zaudējam visi kopā. Tas traucē attīstīties lieliem plāniem. Domājam, ko pasakām, kādas domas palaižam vaļā. Biežāk sākam ar sevi. Sākam lēnām ieiet sevī. Pamodināt sevi. Nedomāt ne par kaimiņu, ne par bērnu, bet ieiet sevī un darboties ar sevi. Nelaist to negatīvo domu tālāk. Tā krājas virs mums mākoņos un lietus līst, un nolīst atpakaļ uz mums. Skaudība ir briesmīga lieta. Tad cilvēki domā, ka viņi ir nabagi. Ne jau valsts Tevi uztaisīja par nabagu. Tu pats sevi par tādu padari. Arī tad, ja iedotu to lielo naudu, nezinātu, ko darīt.  Būtu nabadzība. Ne jau naudā ir tas jautājums. Nauda nāk. Ja sāc darīt, tad nauda nāk. Cik tajā brīdī būs nepieciešams, Visuma banka iedos to naudu. Tā ir jānopelna. Ja zināsi savu mērķi, ja zināsi, ko gribi, zināsi, kam Tev vajag. Ja lēnām sāksi. Tāpat, kā Uniņa izdarīja lielas pārmaiņas. Ko viņa ieguva? Viņa iepazina sevi. Rezultāti- vienkārši ideāli. Viņa arī noteikti krita atpakaļ vairākas reizes, to jau mēs visi esam piedzīvojuši. Mēs visi esam krituši atpakaļ un cēlušies”. Un domājuši: „Ārprāts, nu kāpēc es tā rīkojos? Nu nevajag tā rīkoties! Ja vienreiz uzkāpi uz tā grābekļa, nevajag to otrreiz to darīt!” Un tad rīkojamies un turpinām un ieraugam to gaismiņu. Nepadoties un tāpat mūs tās pārmaiņas visas paņems mūs līdzi. Ja nedarīs pats, tad tas vilnītis mums pāries pats. Nemaz nevar nemainīties. Visa pasaule mainās. Piedomāt to, ka ar mums tas nenotiks. Nebūs tā, Intiņ. Nebūs. Pasaule jau visu globāli ņem līdzi. Viss kustās neatkarīgi ne no Tevis, ne no cita. Ne jau Prezidents ietekmē visu. Jā, tur ir orgāni un pilda funkcijas, pieņem lēmumus. Bet piedalīties šajos lēmumos ir mūsu uzdevums. Ik reiz es esmu gājusi uz vēlēšanām. Lai arī reizēm nav bijis, par ko vēlēt. Tik un tā esmu gājusi. Esmu piedomājusi, kāpēc nekas nenotiek. Tad es esmu domājusi, nevar tā turpināt. Ir jārīkojas. Pirms 2 gadiem mani uzrunāja bites. Nopirku 30 mājiņas. Kāpēc mani tās uzrunāja? Es vēl joprojām nezinu, kāpēc tā darīju? Bet gan jau atbilde atnāks. Sakrāju naudiņu un izdarīju. Bieži, pieliekot prātu, daudzas lietas var izjukt. Kā mēs pieliekam prātu, tā daudzas lietas var izjukt. Jā, prāts ir vajadzīgs, jā. Bet vairāk vajag uz izjūtām. Prāts jau tāpat visur pa vidu maisās. Es daudziem saku: „Prātu nepielaidiet pie attiecībām!” Sākumposmā. Ja sāksiet prātot, kāpēc, kāpēc, kāpēc. Tad visu palaidīsiet garām. Ja sāksiet analizēt, tad nekā nebūs. Ja ļausiet, lai dzīvē viss notiek, tad būs. Arī par darbu. Ja sāksiet analizēt priekšnieku, darbu, tad tur nekas labs nebūs. Tas, ko vajag ir analizēt sevi. Un domāt par sevi un sabiedrību, kā tas viss attieksies uz sabiedrību. Man bieži ir tā, ka domāju par globālām lietām. Reizumis arī par sevi, bet vairāk pieeju globāli, kā to var izmainīt globāli. Kaut kā dzīve jau pēc tam parāda.

-Ai, es nezinu, ko es Tev pateicu, ko nepateicu!

Daudz, daudz Tu man pateici. Tieši tā, kā ir.

-Iedomājies, šitie abi vispār ir mierīgi. Iedomājies? Vispār nekādas kustības nav bijušas ;)

Paldies!

Saruna ierakstīta Aizputes novadā 2017.gada 11.aprīlī.

* Aiga runā par Aizputes novada sieviešu tikšanos vēlēšanu saraksta veidošanai.