Es mainos: Inga Girdo par ceļu. Ceļu, lai satiktu savas dvēseles aicinājumu.

Ideja, par to, ka varētu intervēt Ingu man radās mirklī, kad sēdēju viņas dzimtas mājas virtuvē pie maza apaļa galdiņa un dzēru tēju. Tad es biju pie viņas ieradusies, lai apskatītu vietu, kur varētu vadīt Saulgriežu ugunsrituālu. Ugunsrituālu toreiz tā arī nenovadīju, bet ideju par sarunu ar Ingu nēsāju līdz pat nākamajiem Saulgriežiem. Ziemas Saulgriežiem. Un atkal sēžam mājīgajā virtuvē, dzeram tēju, un man šķiet, ka kaut kad, sen, sen ko tādu esmu jau baudījusi. Iespējams, iepriekšējā dzīvē :). Mājīgi, tieši un viedi.

Inga, kas atradusi savu dvēseles ceļu. 22.11.2016.

Kas priekš Tevis ir pārmaiņas?

-Izaugsme. Virzība. Ceļš. Varētu teikt, vienā vārdā priekš manīm pārmaiņas ir ceļš. Visa dzīve ir ceļš un arī pārmaiņas. Ja tu apstājies, uz ilgāku laiku, tad Tu pamani, ka esi iesīkstējis, apsūnojis un, ka viss pārējais Tev apkārt un Tu pati, un visa tava dzīve saiet diezgan lielā grīstē. Tev iekšā sāk gruzdēt neapmierinātība ar sevi, tuviniekiem, apkārtējo pasauli. Protams, runa iet par ilgu laiku, jo apstāties, pārdomāt, izvērtēt, tas arī ir nepieciešams, un ir ceļa sastāvdaļa, posms.

-Ļoti liels un svarīgs etaps pārmaiņas ir ieklausīšanās sevī. Jo, lai veiktu šīs pārmaiņas, ir jāiepazīst sevi. Jo bieži vien mēs esam mācīti: „Jārīkojas tā, jādara tā. Jādara šis!” Un neviens man, piemērām, nebija pateicis agrāk, ka viss ir jāizlaiž caur sevi, jāieklausās sevī,savā ķermenī, dvēselē, vai tiešām Tev tas ir vajadzīgs, nepieciešams. Vai tiešām tas ir Tavs ceļš?

-Mums saka: „Ir jādara pareizi!” Bet kas ir „pareizi”? „Pareizi” priekš katra cilvēka ir kaut kas cits, kaut kas savs. Un Tev vienkārši ir jāapstājas un jāpadoma, kas priekš Tevis ir „pareizi”. Noteikt to var ļoti viegli. Kad Tava dvēsele, Tavs iekšējais ES ir mierā un līdzsvarā, tad tas ir Tavs ceļš, tas ir pareizi priekš Tevīm, lai ko arī teiktu citi cilvēki. Es vienkārši esmu pietiekoši pieaugusi, lai saprastu, ka vienmēr atradīsies kāds, kas būs nemierā ar Tevi un Tavu izvēli. Tas tā var būt.

-Es parasti arī ieklausos tajā. Vienmēr ir jāpieļauj tā doma, ka varbūt viņam ir kaut daļēja taisnība. Bet tad, kad es izsveru visus par un pretīm, es parasti turpinu iesākto virzienu, bet varbūt, ka var iet to ceļu mazliet savādāk. Varbūt es neesmu kaut ko ieraudzījusi, varbūt ka es esmu kādu sāpinājusi, varbūt, ka var darīt labāk. Tādā veidā.

Jā, bet dziļākā būtība ir par sevi?

-Dziļākā būtība vienmēr ir par sevi. Vai tad ir kas mūs aizskar, kas mums apkārt, kas nav par mums? Taču nē! Viss ir par mums! Tad, kad mēs kaut ko darām priekš citiem it kā- īstenībā mēs to darām priekš sevīm. Šī intervija arī: Tu it kā dari to priekš citiem cilvēkiem, lai viņus iedvesmotu, bet Tu viņu raksti arī priekš sevis, ļoti lielā mērā. Ja Tevi tas neinteresētu, ja Tevi tas neaizskartu, Tev tas nenoderētu, Tu taču to nedarītu. Priekš kam Tev to? Un ja arī darītu, tad tas būtu pavisam cits stāsts, pavisam cits iznākums. Tas tad būtu „dļa galočki”.

Kas priekš Tevis ir bijušas Tavas lielākās pārmaiņas?

-Manas lielākās pārmaiņas un izaicinājums bija īstenībā atrast savas dvēseles ceļu. Tas laikam tā ļoti skaļi skan. Bet es viņu esmu meklējusi ļoti sen. Var teikt, ka gadu desmitiem. Ceļš bija smags un grūts. Es apstājos, atkritu atpakaļ, atkal meklēju. Sākumā, es pati izglītojos, meklēju, lasīju to, kas apmierina manu dvēseli. Tad, kad es lasīju to literatūru, man gribējās to vēl un vēl. Nevis tā, ka dažreiz, kad mums ko iesaka: „Tas ir interesanti”, es to izlasu gariem zobiem, no tā neko negūstu, aizmirstu otrā dienā, nekādas tālākas intereses.
-Mans pirmais rakstnieks, kurš man palīdzējā lielā mērā, bija tāda igauniete Lūle Vilma. Es izlasīju visas viņas grāmatas. Citi lasa Siņeļņikovu. Siņeļņikovs līdz manīm nenonāca, bet Lūle Vilma nonāca. Viņa mums bija pieejama Aizputes bibliotēkā. Es viņu lasīju vienu reizi, otru reizi. Un tad vismaz pareizo virzienu es ieguvu, es ieguvu apjausmu, kurā virzienā man jākustās.

2009.gads. Manas pārmaiņas sākās tikai pēc gada. Pēc tā gada, kad pabiju 3x3 nometnē Kazdangā.

-Jo mana dvēsele bija pilnīgā neapmierinātībā, viņa bija ne tikai izsista no līdzsvara. Es iekšēji sapratu, ka man kaut ko vajag, bet es nesapratu īsti, ko. Un tiklīdz Tu nesaproti, ko un kā un ilgāku laiku, Tev arī veselība iziet no ierindas. Es no visiem tiem kreņķiem biju ieguvusi pamatīgu lieko svaru. Es biju neapmierināta ar dzīvi. Lai gan vispār es esmu pozitīvs cilvēks. Vismaz bērnībā un jaunībā. Nesanāk tā, labi ir, iesim citā virzienā, nesanāk pa durvīm, kāpsim pa logu. Bet tad es biju apstājusies, nomaldījusies, es biju viena. Man bija gūzma ar problēmām. Veselība. Svars. Naudas trūkums.

-Kas man bija? Tā man bija ģimene, man bija māja. Man bija manas saknes, mana dzimta. Var teikt, ka šī ir manas dzimtas māja un sākumā es šeit jūtos labi. Pēc kāda laika es pamanīju, ka īstenībā es šeit slēpjos. Ka man jau tā negribās braukt uz pilsētām. Vispār nekur. Ļoti ātri piekūstu, gribās mājās, nav nekāda prieka no brauciena. Arī tas ir protams tiesa, ko pateica viens vīrietis internetā: „Mēs, lauku cilvēki, esam atvērti. Mēs aizbraucam uz pilsētu un tā paņem mums enerģiju. Vienkārši paņem. Vienkārši vajag mācēt sev apkārt, pūlī uzlikt aizsargbarjeru.”

-Tā mans apburtais loks turpinājās, izeju es nevarēju atrast, bet mēģināju uz savu roku ko darīt, meklēt, spirināties, bet es paliku aizvien neapmierinātākā un neapmierinātākā ar sevi. Paldies, Dievam, bērni izauga, aizgāja mācīties citur. Mēs palikām ar vīru vien.

2015.gada vasara. Mans vīrs- mans atbalsts.

-Mans atbalsts vienmēr ir bijis vīrs. Ar to man ir paveicies. Nevis paveicies, bet laikam tādu vīru es vienmēr arī esmu gribējusi. Es Tev stāstīju to stāstu, kā viena sieviete gribēja, iedomājies tik, tādu vēlēšanos,: „Ja man būs vīrs, kam patiks dārzs, tad tur esošā egle paliks. Ja nē, tad to egli nocirtīs” Ar ko tas beidzās? Viņa dabūja vīru, kuram patika dārzs. Bet viņa aizmirsa pieminēt, ka lai patīk viņa. Es vienmēr esmu zinājusi, ka man vajag vīrieti, kuram patīku es un tikai es. Es sevi ļoti labi pazinu un arī pieliku to otro daļu: arī tādu vīrieti, kurš man var patikt. Citādi, atvainojiet, jebkura sieviete var pārvērsties par ļoti lielu raganu un sabojāt jebkura laba vīrieša dzīvi. Es biju pietiekoši gudra arī jaunībā, paldies, Dievam! Es jutu jaunībā, ka man jāgaida. Man bija daži draugi, bet es sapratu, ka tie nav pareizie. Bet kad es sastapu šo, es sapratu, ka tas ir manējais. Manējais jau viņš ir....Cik? Jau 34 gadus! Jā, mēs vēl joprojām neesam viens otram apnikuši, vēl joprojām viens otru mācām. Meitas, piemēram, saka: „Ko Jūs strīdaties?” Es viņām nevaru iestāstīt, ka būtu slikti, ja mēs nestrīdētos, būtu vienaldzīgi viens otram. Ja mēs strīdamies un diskutējam par lietām, tas ir labi. Nu, nevar sakrist abiem viedoklis par visām lietām. Viņas to nesaprot. Vēl joprojām.

Labi. Ar vīru kopā esi vairāk kā 30 gadus. Cik gadus Tev ilga pārmaiņas, meklējot savas dvēseles aicinājumu?

-Es īsti nezinu, kādus padsmit gadiem ilga. Sākumā esam jauni, mēs visu ko varam, skrienam, darām, darbojamies, viss ir jauns svaigs, interesants. Mainījās laiki. Pārvācāmies uz laukiem. Mēs dzīvojām Kazdangā. Kurā tas bija? Laikam 89., kad es sapratu, ka tūlīt te viss juks un bruks un palikt laukos kaut kādā dzīvoklī, tad Tu esi tur iesprostots. Un man šeit bija māja. Kas stāvēja tukša uz to laiku. Vecaistēvs bija pie manām tantēm Liepājā. Es vienmēr esmu gribējusi šo māju, vienmēr esmu gribējusi laukos dzīvot. Es nekad īsti neesmu sapratusi, kā var dzīvot laukos kaut kāda dzīvoklī. Tad priekš kam dzīvot laukos! Man vajadzēja apkārt dārzu, to manu brīvo telpu. To brīvību man vajadzēja. Brīvību.

-Ceļš, starp citu, arī ir brīvība ļoti lielā mērā. Tikko Tu esi iesprostots, tas vairs nav ceļš, tas ir Tavs cietums.

Jā, tiklīdz Tu esi ierobežots, tas vairs nav tavs dvēseles aicinājums.

-Tad te visu ko vajadzēja kārtot, tīrīt, būvēt un tad vienā brīdī es attapos, ka es esmu palikusi faktiski viena. Citi runā par pašpietiekamiem cilvēkiem, es jau arī esmu pašpietiekama, bet ne jau pilnībā. Mums ir vajadzīgi citi cilvēki, lai mēs virzītos uz priekšu. Es zaudēju draugu loku, jo tie arī pārvācās kaut kur. Dzīve mainās. Un Tev kaut kas jauns jāveido. Un Tev tā labā jušana ir atkarīga lielā mērā no tevīm, jo kāds esi Tu pats, tāda ir tava apkārtne un ja Tu neesi Dvēselē nekāds, tad tava apkārtne arī - nekāda. Tad Tev cilvēki ir apkārt tādi, kas nav Tavi dvēseles radinieki. Viņi ved Tevi nevis pa ceļu, bet ved Tevi neceļos un Tu ej tajos neceļos. Sākumā pašam ir jāatrod sevi, savs iekšējais es, kad tas ir paveikts, tad Tava dvēsele ir līdzsvarā.Tā ir fantastiska kaifa sajūta, Tev vienkārši ir labi, jūties laimīgs, apmierināts un brīvs. Tad strauji mainās arī apkārtne, tad Tu pievelc cilvēkus, ar ko Tev ir Tavs kopējais ceļš, kuriem Tu vari palīdzēt, kas Tev var palīdzēt.

-Starp citu, kā izrādījās, viens no maniem dvēseles aicinājumiem ir, ka man izdodas iedvesmot citus cilvēkus, ļoti spēcīgus cilvēkus uz kaut ko, uz kaut kādām pārmaiņām, kam viņi sen jau ir nobrieduši, bet kam vajag mazu grūdieniņu, apliecinājumu, ka viņi neko šausmīgu nevēlas, ka tas nav nekas nepareizi, ka tas nav nekas šausmīgi egoistiski. Ka Tu vari un drīksti darīt to, ko esi izdomājis un gribi! Bet viss sākas ar domu, ko man īstenībā, vajag, ko es gribētu, kādu dzīvi es vēlētos dzīvot. Parasti cilvēki gan izdomā ko viņi nevēlās, un tas ir aplam. Kā Visums, vai Dievs, vai vienalga kas, var zināt kādas dāvanas tev pasniegt, ja Tu visu laiku mal ko Tu negribi, bet viņam vajag taču zināt, ko Tu gribi!

-Tev ir jāvirzās tajā ceļā, kas saskan ar Tavu iekšējo būtību! Ir jau cilvēki, pēc eneagrammas, kas ir tādi biznesmeņi. Kāda ir Tava iekšējā būtība, tādā virzienā Tev ir jāvirzās. Acīmredzot tas ir Tavs ceļš šajā dzīvē un tas Tev vienkārši ir jāiet. Ar mani vienkārši ir tā, ka ja es eju pareizā virzienā, tad viss man šķirās, viss sakrīt ta ka tādi klucīši. Kādreiz man jaunībā nepareizi likās, ka man jālaužās aizvērtās durvīs. Tagad es sapratu, ka es tur lauzties nevaru, ka jāiet tad, kad viņas atveras. Jo var gadīties, ka nav pareizais laiks, varbūt vispār tā lieta Tev neder. Ja viss iet pareizā virzienā, tad viss man šķirās, visas durvis ir vaļā. Lauzties nekur nevajag. Peldēšanai pa straumi arī ir jāiedod virziens, Tu nevari vienkārši sēdēt un neko nedarīt, bet faktiski, ja ej pareizi, tad visam ir jāšķirās. Tā ir ar manīm. Varbūt jau ka ar citiem cilvēkiem ir savādāk, kam vajag cīnīties, lai kaut ko panāktu. Visā visumā es esmu sapratusi, ka ļoti lielā mērā mēs paši sevi ieprogrammējām. Tas man ir atļauts savā dzīvē, tas man nav atļauts šajā dzīvē. Man tā, piemēram, ir ar naudu. Man ir jāstrādā, lai viņu pelnītu. Šausmīgi smagi jāstrādā. Bet īstenībā tā nav. Ja Tu ieprogrammē to, ka Tev jādara tas, kas sakrīt ar tavu dvēseli, ar Tavu pārliecību, bet nav jārukā 24h diennaktī un sevi jānoved līdz bezsamaņas stāvoklim. Nevajag tā domāt. Mūsu domas lielā mērā realizējas mūsu dzīvē. Tad es atradu Sarmīti, tās lekcijas. Es biju sapratusi, ka šinī posmā man vajag palīgu, man vajag skolotāju, jo es esmu visu izlasījusi, kaut ko sapratusi, kaut ko- nē. Skolotāju, kas man pavirza tālāk, kas man šīs lietas visas izskaidro. Viens ir tas, ka visas lietas ir jāizlaiž caur sevīm un ja mana dvēsele saka, ka viss ir kārtībā, tad viss ir kārtībā. Mani kādreiz ļoti kaitināja cilvēki, kas teica: „Bībelē tā rakstīts!” Maz, kas Bībelē rakstīts? Kad viņu sarakstīja? Kas viņu pārrakstīja? Kas viņu tulkoja? Kas tur vispār ir palicis? Tur kaut ko meta ārā, kaut ko lika klāt. Kas to zina, kāda viņa vispār bija pašos pirmssākumos. „Nē, Bībelē tā viss tur ir rakstīts”. „Nu, ko,” es saku: „Tu nomirsi un kad Tev prasīs, kāpēc tu šā vai tā rīkojies? Ko tu teiksi? Bībelē tā rakstīts? Izklausās pēc maza bērna šļupstiem” manuprāt.

Tu atradi Sarmīti un tālāk?

-Viņa man ļoti daudz palīdzēja. Vismaz to virzienu un grūdienu iedeva tajā dzīvē. Es sēdēju un nevarēju saprast, ko man tagad darīt vispār ar savu dzīvi. Es zināju, ka es gribu attīstīties, ka es gribu mācīties. Es gribu kaut kādu savādāku apkārtni, draugu loku, es galu galā gribu zaudēt svaru. Un es nezināju, kā to izdarīt. Es zināju, ka, lai man zaudētu svaru, man ir jāsēž tikai uz ūdens un tad vēl mans ķermenis padomās, vai pieņemties svarā vai kristies. Un sēdēju un man likās, ka es esmu slima. Un laikam arī biju. Man nelikās, ka es būtu šausmīgi slima. Nu, saaukstējusies, gripa. Bet tas vilkās jau kādas 3 nedēļas. Un tad mans vīrs zvanīja manai vecākai meitai un teica: „Klausies, mamma slima, neko neēd. Dzer tikai tēju bez cukura. Kaut kas nav riktīgi. Brauciet šurp.” Tad viņa atbrauca ar mazbērnu. Izvārīja man vistiņu. To es mazliet apēdu. Un tas man deva tādu kā grūdienu. Un tad sākās tā mana izveseļošanās. Bet viss manā ķermenī mainījās. Man negribējās vairāk ēst. Es nezinu, no kurienes mans ķermenis ņēma enerģiju. Kaut kā mans ķermenis pārkārtojās. Ja iekšēji kuņģis neprasītu ēst, es varētu iztikt. Man nebija ne galvas reiboņu, ne kājas trīces no neēšanas. Nekas. Par cik es ļoti slikti zaudēju svaru, es arī to ļoti neievēroju. Un tad mēs ar mazdēlu aizbraucām uz leišiem, uz Dzintara muzeju, fotogrāfējamies un uz Ventspili aizbraucām. Es skatījos uz tām bildēm un domāju, ka tievāka esmu palikusi, vai? Tad es sapratu, ka es sāku zaudēt svaru.

Attēls, kurā skatoties, sapratu, ka esmu "izkritusies".

-Tad, kad es biju to zaudējusi pietiekoši, tad man sāka rasties papildus enerģija un sāku lūkoties, ko tad es vēl te varētu darīt. Tad manā dzīvē parādījās Sarmīte. Tad es atradu to Sieviešu klubu. Es sāku braukāt uz nodarbībām. Mašīna man tajā laikā nebija. Kā lai tiek? Vienreiz kaimiņienei palūdzu, lai mani atved. Bet cik reizes prasīsi, viņa jau atved un stāv un gaida, sēž tai mašīnā, kad būs jāved atpakaļ. Nu, ko. Meitai bija uzdāvināts kaut kāds ritenis. No tiem lētajiem. Izskatās jau viņš labi, bet pamīties ar viņu nevar. Ta ka tāds trenažieris, kaut kādas šausmas! Es ar to riteni braucu uz Aizputi. Un sēžu un sapņoju, atradusi par ko sapņot, par nākošo riteni, nevis mašīnu! Lieki teikt, ka nākošo riteni es dabūju. Viņš man ripo ļoti brīnišķīgi. Viņš man vēl joprojām ir. Izskatās tik labi, ka varēju ar viņu piedalīties retro, Tvīda braucienā.Tad sākās manas straujās pārmaiņas .Tad es pamanīju, ka man pēkšņi gribās visur iet, visur piedalīties. Pirms tam, es pieceļos no rīta un esmu jau piekususi. Es apsēžos, man jārauš sevi ārā no krēsla, lai piespiestu, ko darīt.Tad es sapratu, ka es nevaru piespiest sevi. Es neko nedarīju. Mājas pa minimumu. Dārzu- tepat apkārt, pārējais tur, lai aizaug. Beigu beigās man pat atnāca brīdinājums no LAD, ka zāle jānopļauj, ja grib dabūt tos Eiropas maksājumus. Es vienkārši sapratu, ka es nevaru sevi spiest. Ka es esmu rāvusi sevi gaisā, spiedusi sevi darīt par daudz, ka es nebiju atļāvusi šai motivācijai aiziet līdz smadzenēm un to darīt ar baudu, saprotot, ka tiešām man to vajag. Es biju sevi spiedusi, spiedusi, spiedusi.

Un tad kādu laiku bija tieši pretējais.

-Es ļāvu sev neko nedarīt. Nomierināties. Paldies, Dievam, man bija vīrs, es to varēju tā atļauties. Man nav regulāri jāiet uz darbu.Es sapratu, ka iet uz darbu regulāri 5 dienas nedēļā- tas nav priekš manis. Es sapratu, ka vārdu „nē” lietot nevar, citādi es visu to no nevēlos dabūšu lielā daudzumā. Es sapratu, ka man vajag ko tādu, kas patīk manai dvēselei.

-Es jau bērnībā ievēroju tādu lietu: nedrīkst citam cilvēkam neko sliktu vēlēt, arī tiem, kas man pāri nodarījuši.Tas ir, tad es domāju, ka man ir pāri nodarījuši. Vēlāk es sapratu, ka tie ir mani skolotāji, kas man nāk ko iemācīt. Tas ir kā akmens, kas uzgulstas dvēselei, tu pats nelāgi jūties un beigu beigās ko man atlika darīt. Es jau tanī vecumā sapratu,tā atstāt nevar,saņēmos un gāju un izrunājos ar to cilvēku un paprasīju piedošanu. Un cilvēki atvērās, palika viegli ap sirdi.

Kā tas ir? Tu gāji pie cilvēka prasīt piedošanu par savām domām?

-Nē, tas jau parasti bija fizisks notikums. Tas bija reāls notikums. Kāda vārdu apmaiņa. Kas tāds. Bērnībā, jaunībā ar kādu saskrienies, sarājies, salamājies. Kauties jau mēs nekaujamies. Kaut kas jau notikās. Tad Tu saproti, ka esi pāršāvis pāri strīpai. Un es pamanīju, ka pat ļoti dusmīgi cilvēki to ļoti novērtēja un visas attiecības ar viņiem izlīdzinājās. Tas ir kā mezgls pārcirsts. To jau tad es novēroju, ka labāk to izdarīt, citādāk, Tev kremt un kremt. Tu jau to vari nobāzt dvēseles dziļumā, bet cik ilgi tu to bāzīsi. Kaut kad jau tam jānāk ārā.

-Man nebija tāda nostāja, ko novēroju citos cilvēkos: „Es neiešu nekad. Man ir savs lepnums”, vai kaut kā tā. Štrunts par to lepnumu. Kāda lepnums, tā ir lepnība, un tas ir liels grēks, pat Bībelē tā rakstīts. To Bībeli jau es reti piesaucu, bet Sarmīte jau teic, ka tur ļoti labas lietas ir rakstītas. Un es arī tam piekrītu. Bet ļoti jāfiltrē caur sevīm, ko tu pieņem un ko tu nepieņem, jo pateikt: „Tas tā rakstīts Bībelē”, ir mazliet naivi. Ir jādomā pašam ar savu galvu vienmēr līdzi, ko tu dari, jo par sekām jau tev pašam būs jāatbild. Tur ne uz kādu Bībeli nenovelsi.

KasTev bija visgrūtākais šai laika periodā, šais padsmit gados?

-Tikt galā ar sevi. Atrast to līdzsvaru. Atrast to savu iekšējo būtību. Tāpēc es aizgāju pie tevīm uz meditāciju, jo es domāju, ka tas varētu būt viens ceļš, kas man varētu līdzēt. Tā arī notika. Jo kā es tagad saprotu, ka pārmaiņās ir jāpiedalās Tavam fiziskam ķermenim, Tavai dvēselei, garam, visam. Tavai psihei ir jābūt klāt. Tev jāsakārto viss tavs kopums. Tu nevari, piemērām, iztīrīt savas mājas, uztrenēt savu ķermeni, lai viņš tur izskatās nezin kā, kā jaunai meitenei. Un iekšā bardaks. Vispār jau izdarīt to var. Bet tu esi neapmierināta, tu esi nelaimīga. Ārēji jau viss izskatās kārtībā. Bet agri vai vēlu kaut kas sabruks. Vai veselība, vai kaut kas cits. Piemēram, ģimenes dzīve, attiecības ar bērniem. Kaut kas saies grīstē. Tas darbs jau pie sevīm jau nebeidzas nekad. Tikko tu esi vienam pārkāpusi pāri, nāk nākamais un ir arvien grūtāk un grūtāk.

-Tagad es beidzot es arī savu dvēseles aicinājumu esmu atradusi. Bet kādā veidā!!! Sākās ar tiem Sarmītes vēlmju sarakstiem. Man vajag tādu darbu, kas atbilst manai dvēselei, kur nevajadzētu strādāt 11 mēnešus gadā, kas atbilst man fiziski un garīgi, un kur man ļoti labi maksā. Viss. Es tādu dabūju!!! Fantastiski. Bet pati ar galvu izdomāt , ka tieši šis darbiņš ir priekš manīm, ka man to patiks darīt un vēl noderēs visa mana iepriekšējā pieredze.

-Starp citu, man gandrīz pilnībā ir nomainījušies mani draugi, man ir palikuši pāris veci, bet principā 80-85% ir nomainījušies. Un man ir viena draudzene klāt, kas ir stipri jaunāka par mani, kam ir tikušas spējas. Viņa ir 3 dienas nogulējusi komā, gandrīz aizgāja ar vienu kāju tajā pasaulē, bet atnāca atpakaļ. Viņu jau otrā pusē gadīja vecmāmiņa, bet viņa teica, ka viņai piedzimusi meita, un jāiet atpakaļ. Mēs ar to meiteni pus dzīves nodzīvojām kaimiņos, draudzenes kļuvām tikai nesen, nebijām iepriekš gatavas ,ne viņa, ne es. Manai mammai atkal ir spējas visiem sameklēt darbus. Viņa visiem radiem ir sameklējusi darbus un man tajā skaitā. Man visi prasa: „Kā Tu tai Amerikā nokļuvi?”. Nu, kā es nokļuvu? Tā arī nokļuvu! Man pazvana mamma un prasa: „Tu gribi braukt uz Ameriku?”„Jā, gribu, protams ,kurš negribētu?”, es atbildu. „Bet tas ir nopietni, būs jāstrādā.”, Es atbildu: „Štrunts ar`, es braucu!” Man uz to brīdi bija vienalga, kas tur būs jādara. Viena no manām vēlmēm bija: „Es gribu ceļot”, bet to, ka man to ceļošanu piegādās tādā veidā, nu kā Tu to vari izdomāt?

Jā, tiklīdz Tu sāc domāt, Tu ierobežo Visumu.

-Jā, kādā veidā realizēt Tavas vēlmes tas ir Visuma vai Dieviņa ziņā. Jā,Tavā ziņā ir: Ko tev vajag. Kas tev ir nepieciešams.

-Atceries, mēs meditējām par mērķiem? Es visu laiku domāju: „Es jau varu meditēt, bet tas taču nav iespējams. Bet Inta tā saka, varbūt ka ir jāpaklausa.Varbūt ka var.” Es pilnīgi nestādos priekšā, kur pie šādiem nosacījumiem dabūt darbu, kur vēl arī labi maksā. Es taču iedomāties nevarēju! Un ko vispār man dzīvē gribētos darīt tādu, kas man patiku, kas es varu to darīt un ka man ir zināšanas to darīt. Lūdzu. Viss notikās.

-Un par to meiteni runājot. Mēs sarakstāmies ar to amerikāņu latvieti. Sarakstamies, sarakstamies, turp, atpakaļ. Un tad viņa pēc Jāņiem man pasaka: „Tu brauc! Atsūti man savus datus, lai nosūtītu uz vēstniecību saņemt atļauju iebraukšanai Amerikā.” Un atnāk tā meitene un es viņai saku: „Es braucu uz Ameriku.” Viņa man saka: „Es to zinu!” „ Nu, kā tu vari to zināt?” Viņa arī tagad tikai mācās un bija bijusi pie pieredzējušākas sievas. Un tā viņai ir teikusi : „Tev būs draudzenei jāpieņem lēmums braukt vai nebraukt, bet Tu viņai neko nedrīkst teikt .Tas ir ļoti svarīgs lēmums priekš viņas un tas ir jāpieņem viņai pašai.” Lūdzu. Tas pirmais braucients tiešām izvērsās karmisks. Tur, kur es nokļuvu. Kā man tur gāja! Es nokļuvu pie cilvēkiem, un man radās sajūta,ka mēs jau kādreiz esam tikuŠies, es tur iederējos, mani pieņēma. Nokļuvu pie onkuļa. Viņam bija 101 gads. Vecs. Viņš bija beidzis šeit Latvijas Universitāti. Viņa sieva bija Brāļu Kaudzīšu asinsradiniece. Arī rakstniece. Uzrakstījusi grāmatas par savu bērnību Latvijā, bēgļu gaitām, bet uz to brīdi bija mirusi. Daudz uzzināju par Kaudzīšiem. Es par viņiem nebiju interesējies. Viņa paša, Paula Ieviņa, vectēvs bija draugs Krišjānim Baronam. Tas viņam piedāvājis dzīvoklī savā īpašumā Rīgā. Barons tur dzīvoja 10 gadus, ar visu Dainu skapi, kamēr apkopojis mūsu „Dainas”. Mirdzu Ķempi Pauls personīgi pazina, Emīlu Dārziņu, baskāji gleznotāju Irbīti. Starp citu Emīlu Dārziņu, viņš vērtēja pilnīgi nekādīgi, ļoti zemu. „Dzērājs un sliņķis”, viņš pateica, „Un dzērumā aizgāja arī bojā. Izkrita vienkārši uz sliedēm.” Interesanti.

Pauls Ieviņš- laimīgs cilvēks ar ļoti tīru dvēseli.

-Tā kaimiņu meitene teica: „Tam Paulam Ieviņam bija ļoti tīra dvēsele un es zināju, kā Tev tur ies, jau redzēju, ka Tev būs jāpiedzīvo arī grūti laiki, viņa aiziešana citā saulē.” Bet labi, ka viņa neko neteica, tas neko manos lēmumos nemainītu.

-Bet to laiku ar Paulu es izbaudīju. Mēs ar viņu ļoti labi satikāmies, mēs runājāmies stundām.Viņā ģimene mani tiešām tur ļoti labi uzņēma. Dzīvošanas apstākļi gan nebija ļoti koši. Man nebija savas istabas. Bet mēs jau neesam ļoti izlepuši. Bet toties es visus muzejus varēju izbraukāt. Man nopirka braukšanas kartiņu,ko regulāri uzpildīja. Paula meita Maruta izčekoja, kad ieja muzejos ir par brīvu, un visur mani sūtīju.

Boston Patriot muzejā. Amerikas kultūra ;)

-Tik daudz gan, kā Amerikā, nekad es uz baznīcā nebiju gājusi. Bet baznīca Amerikā ir tā vieta, kur tiekas amerikāņu latviešu sabiedrība. Es tur gāju. To stundu es tur garlaikojos, bet pāris mācītāji bija tādi, kas pateica pāris lietas, kas man bija noderīgas. Tā nemaz nebija ka sedēju pavisam pa tukšo. Man tomēr arī tur bija jābūt. Klausies un kaut kas pēkšņi aizķerās, tas ir priekš tevīm, tas graudiņš, dēļ kā bija vērts iet. Bet atkal ar tiem veciem cilvēkiem bija ļoti interesanti tikties. Arī jauni tur nāk, bet ļoti maz. Tur es arī jaunus draugus ieguvu, tai baznīcā. Tad tam onkulim ļoti strauji palika slikti. Viņa sāka atteikties organisma funkcijas. Un pirmā funkcija, kas atsakās, izrādās, ir organisms nevar barību norīt. Un tur manas zināšanas pietrūka. Arī viņiem pietrūka. Kādu brīdi man likās, ka es tur ko esmu nodarījusi. Es biju pārbijusies. Es kaut ko tur nepareizi izdarīju. Es jau jutu, ka viņam paliek sliktāk. Es viņiem tiecu, ka viņam paliek sliktāk. Maruta man prasa: „Kā tu zini?” Es saku: „Es jūtu, es redzu. Es ar viņu esmu katru dienu.” Un viņam arī palika sliktāk. Es to nedēļu jūtos ta ka diedziņā pakārta. Man bija bija bail. Man bija skumji. Bet arī vēl cerība, varbūt izķepurosies vēl. Visa tā buķete. Tā ģimene laikam jau redzēja, ka es pārdzīvoju. Līdz tam man ļoti nepatika mirstoši cilvēki. Es no viņiem baidījos.Un vispār bija bail no nāves. Un pirms tam Sarmīte lasīja lekcijā par nāvi, par mīlestības telpu, kas paplašinās. No nāves neesot ko baidīties. Un tad Sarmīte vēl pateica: „Paturiet kādiem 3-4 mirējiem roku un jūs iegūstat šo cilvēku viedumu.” Es to pēdējo nakti, līdz viņš nomira, es gulēju krēslā viņam klāt un turēju Paulam roku. Jo man likās, ka cilvēks nevar tādā brīdi palikt viens.Viņš nevarēja parunāt. Viņam jau deva morfiju, viņam bija skābekļa maska. Viņš mierīgi gulēja un raudzījās uz mani. Es ik pa brīdim iesnaudos,bet man nemaz nebija ne bail ne neomulīgi, taisni otrādi, tas jūtās labi un pareizi. Pie viņiem ciemojās tajā brīdī, vecākais brālis, kurš dzīvo citā štatā. Ar to man ļoti labas attiecības izveidojās, mēs braucām ar viņu ar metro pa pilsētu, viņš mani veda uz okeānu un parādīja, kā man lidostā jārīkojas. Mēs ar viņu tur sarunājāmies pa vakariem. Tāds ļoti inteliģents, smalks cilvēks. Jaunākais brālis, vispār interesants. Viņš atrisināja manas svara problēmas, jo ir šefpavārs. Viņam ir savas mājas lapa internetā. Cooking clases pasniedzējs pieaugušiem, koledžās, bērniem. Viņš man saprotamā veidā izskaidroja, ko tieši es daru nepareizi, ka man ķermenis negrib nomest liekos kilogramus. Starp citu, viņi mani laida uz angļu valodas kursiem, tos bibliotēkā par brīvu pasniedza. Maruta pārskrēja no darba mājās pussešos. Es tad varēju iet pa pilsētu staigāt. Un tas bija ļoti labi. Jo, ja pie tik smaga cilvēka Tu nosēdi visu dienu, Tu esi morāli iztukšots. Tev vajag aiziet kaut kur ievilkt to svaigo gaisu, atgūt zaudēto enerģiju. Pa naktīm arī Pauls cēlās. Tā bija morāli un fiziski smagākā vieta. Lai gan morālais gandarījums arī bija ļoti liels. Viņi izturējās pret manīm, kā pret ko sev līdzvērtīgu, nevis kaut kādu latvieti, kas atbraukusi, kuru esam nolīguši. Novērtēja manu darbu un nepārtraukti tiešām no sirds pateicās, gan Pauls pats, gan ģimene, tāpēc man patika un es tiku galā, un man bija gandarījums.

Kas Tev bija tas vērtīgākais, ko ieguvi?

-Es sapratu, ka tas darbs man patīk. Ka es to varu darīt. Ka visas savas zināšanas varu likt lietā. Pirmkārt, jau mana pirmā profesija: vetārsts. Zinu, kā ar slimniekiem apieties, un man neradās fizisks pretīgums pret to, kas man bija jādara, viss man aizgāja dabīgi. Es stundām sēdēju, sarunājos ar viņu un viņu zīmēju. Viņš taču guļ un nekustās. Es biju sazīmējusi veselu čupiņu ar viņa portretiem. Man pat ļoti līdzīgs viņš sanāca, tā man likās. Jo viena no manām jauno laiku aizraušanām, ir gleznošana, ko mācos pie māksliniekiem. Viss tas, ko Sarmīte stāstīja, man noderēja. Gan to, kā masāžas jāveic, gan par auss ļipiņām, gan pēdām, gan par enerģijas kanālu masāžu, gan to kā kuņģis, gan kā acis jāizmasē, gan cigun zināšanas, lai atvērtu enerģiju. Viss tas noderēja. Visas tās zināšanas es varēju likt lietā.

Jauki. Tu zināji, ko Tev vajadzēja savākt, lai Tu varētu to darīt.

-Jā, kaut arī vetārsts, bet pamatlietas jau ir vienādas. Kaut kādas priekšzināšanas man tomēr arī bija. Kaut arī ļoti labprāt es izietu kursus tieši par nevarīgu cilvēku kopšanu. Es domāju, ka dzīve man piegādās tādu iespēju. Droši vien, ka tā būs.

-Vērtīgākais bija tas, ka es sapratu: „Man tas patīk! Es to varu darīt!”

-Veci cilvēki. Viņi dzīvi ir nodzīvojuši. Vismaz tas cieņu prasa. Cieni viņus. Viņi ir dzīvi cilvēki! Man patika viņa attieksme. Tas bija unikāli! Viņš neprotestēja. Viņš nebija dusmīgs. Viņš ne uz vienu nekad nekliedza. Arī mirdams, nē. Viņš teica: „Paldies. Paldies, ka Tu par mani rūpējies.” Un viņš tiešām tā domāja. Viņš tā jutās. Ka viņš ir pateicīgs. Viņš teica: „Es gribu pievērsties tam, kas pagaidām man vēl ir. Es negribu domāt, kas man vairāk nav un nekad nebūs vairāk. Es jūtos laimīgs ar to, kas man dots un ir. Nevajag būt pārāk mantkārīgam un pārāk daudz prasīt no tā Dieva.” Viņš bija arī ļoti dievbijīgs. Viņš vingroja. Viņš katru dienu vingroja. Iedomājies: guļošs cilvēks, 101 gads. Viņš saka: „Es tagad divas stundiņas pagulēšu, tad Tu parausti mani aiz kājas un tad es celšos augšā un vingrošu”. Un viņš vingroja pusstundu, cik viņš varēja- ar rokām, ar kājām, vēderu cilāja. Līdz ar to viņš varēja pavelties uz vienu sānu, uz otru, varēja ar rokām pievilkties gultā. Lai gan gultas tur ir ar pultīm un gaisa matračiem, kas līdz pret izgulējumiem. Man nebija jācilā nekas. Viņš ir nonācis tādā stāvoklī un ir laimīgs. Viņš ir laimīgs. Pēdējie vārdi ko Pauls man pateica bija no Vecā Stendera „..zelts un sudrabs apmāna,vērtīgs tas, kas sirsniņā”

Tātad tā ir apzināta izvēle.

-Jā, justies laimīgam. Un tā ģimene saka: „Mēs viņu turēsim mājās, nekur nedosim prom. Viņš šeit jūtas laimīgs. Mēs darīsim visu un palīdzēsim.” Viņi visi strādāja. Tā māsa Maruta arī. Viņa cēlās līdz ar manīm. Es jau sāku teikt tai otrai māsai, kas bija atbraukusi ciemos: „Nu, labi, sākumā viņa visu man ierādīja. Kāpēc arī tagad viņa ceļās līdz ar mani? Viņai taču ir jāiet uz darbu. Viņa atnāk no darba un mani palaiž ārā. Es atnāku mājās un tad te viena tāda velkās – knapi kājas velk.” Viņi bija izdomājuši, nezinu, kāpēc (tas vienkārši bija ārprāts!), ka 6 no rīta ir jāceļās. Man bija jāceļās pussešos, lai sagatavotos. Pēc tam es jau sāku vilkt līdz 6.20. Tam vecam cilvēkam taču arī miegs nāk. Un Maruta arī sešos augšā. Tad mēs divatā tur mušojāmies un tad viņa gāja uz darbu, tad atnāca sešos mājās un viņai sākās nākamā maiņa. Kurš cilvēks to var izturēt? Es saku: „Viņa te drīz apkritīs! Cik tad ilgi to var izturēt!” Otra māsa saka: „Jūs ar viņu pasēžiet un parunājiet”. Un es tā izdarīju. Es saku: „Marut, nu kāpēc jūs tā dariet?” Viņa man saka: „Mums līdz šim bija izpalīdzes, kuras tad, ja es neceļos, neko nedara” Es saku: „Zin, ko. To biezputru izvārīt mikrovilnī un to viena ābola šķēlīti nolobīt un sagriezt, to es varu,man tas prasīs vien dažas minūtes. Jūs varat gulēt.” Un viņa sajutās atvieglota. Un tad vēl norunājām: „Svētdiena tad Tev būs brīvdiena, bet sestdiena man būs brīvdiena.” Un ģimene jutās laimīga, ka es padomāju arī par kādu citu cilvēku, ne tikai par aprūpējamo.Un es arī sajūtos atvieglota, citādi man bija sajūta, ka es pilnvērtīgi neveicu savus pienākumus.

-Tas Edgars sāka man mācīt kā pareizi jāēd un jāgatavo ēdiens, ja grib zaudēt svaru. Nu, sākumā gan viņš man neko neteica par manām ēšanas dīvainībām. Tad viņš man parādīja video filmu. Es neatceros, kas tas ir par hormonu- liptīns, liptons. Kaut kā tā. Un izrādās, ka nevis vielmaiņa mums ir palēninājusies līdz ar vecumu, bet vainīgs tas hormons, kurš nav pietiekošā daudzumā, līdzsvara līmenī. Viņš dod organismam signālu: „Tu esi paēdis. Tu drīksti kristies svarā!” Ja tas hormons ir izsists no līdzsvara un mēs viņu izsitam ar maizi, kartupeļiem, par saldumiem nerunājot. Jebkurš produkts, kurā ir iekšā ciete, faktiski ir cukurs ķīmiskā izteiksmē. Ja Tu apēd maizi- Tu apēd cukuru, ja Tu apēd kartupeli- Tu apēd cukuru.Tas ne tikai izsit hormonu no līdzsvaru, bet cukurs uzrauj cukura līmeni debesīs. Organisms reaģējot izdala insulīnu, tas nodzen to cukura līmeni zemāk un ķermenim prasās ēst. „Es neesmu paēdis!!!” Pēc tortes gabala man prasījās rosols. Un Tu apēd atkal. Ja Tu ēd to pašu maizi, tad tam treknumam tur ir jābūt- tam sviestam pāri. Tad tas cukura līmenis uzskrien debesīs bet lejā tiek norauts kā pa lēzenu kalniņu, un ķermenis neprasa to ēšanu uzreiz, sāta sajūta saglabājās ilgāk. Un liptīna līmenis paliek līdzsvarā. Un es sapņoju: „Kaut es varētu nu bišķiņ normāli ēst un uzreiz nepieņemties svarā”. Un viņš man to iespēja sagadāja.

-Kad onkulis aizgāja, man Amerikā, ko uzturēties, palika mēnesis. Protams, es teicu, ka gribu uz Paula bērēm palikt, jo es uzskatīju ka bijām kļuvuši draugi. Gods ir jāizrāda. Jāizvada pēdējā gaitā. Un visa ģimene tad metās man meklēt uzturēšanās vietu uz mēnesi. Man uzturēšanās atļauja bija uz 88 dienām. Tad tur visus apzvanīja, apprasīja. Pat vecākais brālis iesaistījās, mana darba meklēšanā. Nu nav nekā. Es jau tā nomierinājos- braukšu mājās. Jau nedēļu iepriekš man bija iestājies miers. Viss bija beidzies. Ko es vairs varēju darīt? Es lidošu mājās. Jau sazvanījos ar savējiem, pateicu, ka ieradīšos mēnesi ātrāk. Tagad pienāk trešdiena, mēs ar Paulu bijām sarunājuši uz Kembridžu braukt, pastaigāt pa studentu pilsētiņu. Maruta bija aizgājusi augšā zvanīt uz Lufthansu, mainīt man biļeti. Zvana lejas telefons. Pauls paceļ ( vecākais brālis arī Pauls) un saka: ”Jā, jā es Marutu tūlīt pasaukšu.” Viņš pasauc māsu, tā nonāk lejā ar otru telefonu rokā, paņem šo un sāk runāt: „Jā, jā mēs varam. Protams.” Viņa nebija paspējusi man biļeti samainīt. Man bija atradusies nākošā māja, nākošais aprūpējamais. Tur man arī bija jānokļūst. Es jau teicu, ka tas brauciens man bija karmisks. Iepriekšējā dienā bija jāatbrauc meitenei no Latvijas pie kundzes vārdā Helmī, kas dzīvo 25 minūšu attālumā tajā pašā rajonā. Tie latvieši dzīvo pa visu Bostonu, dažs labs uz to baznīcu brauc pat stundu. Un viņa dzīvoja gandrīz blakus. Un to meiteni neielaida Amerikā. Kaut kad sen atpakaļ viņa Amerikā bija uzturējusies par vienu dienu ilgāk par ESTA atļauto laiku. Kopš tā laika viņa vēl kādas četras reizes bijusi Amerikā, un tagad pēkšņi viņu neielaiž. Un tā Helmī ir staigājoša, bet viņa viena nevar iztikt. Viņai ir māsas meita Kristīne, bet viņa ir lidotāja un strādā citā štatā un brauc pie viņas ik pa divām nedēļām. Un pārējā laikā Helmī vajag izpalīdzi. Un es kā reiz esmu. Mani aizved iepazīties. Maruta saka: „Te ir Inga, vai Tu būtu ar mieru, ka viņa pie Tevis nāk.” Un tā es nokļuvu pie Helmī. Tur jau man bija sava istaba. Tā bija trīsstāvīga māja ar mākslas darbiem piepildīta līdz pat jumtam. Tur bija gleznas, gleznas, gleznas un grāmatas, grāmatas, grāmats. Viss ar tepiķiem un Helmī.

Tev bija iespēja pārliecināties, ka tas ir tas, ko vēlies darīt.

-Jā. Un tur man sākās mans otrs posms Amerikā. Ja tur man bija pus sešos jāceļās, tad te Helmī saka: „Es ceļos, kad es ceļos”, parasti tas bija ap 10 no rīta.Un Tu drīksti darīt ko vien Tu vēlies.

Helmī- Tafta universitātes goda profesore.

-Bet es nevaru iziet ārā, jo es viņu nevaru vienu atstāt. Bet tad tā māsasmeita teica, lai es izejot tad, kad viņa vēl nav piecēlusies, vai jau guļ. Tad tā es arī darīju. Protams, ka viņa pamanīja, ka es esmu izgājusi, jo viņa teica:”Tavs halātiņš tur uz gultas bija” Es teicu: „Jā, jā bet Tu jau gulēji.”„Jā, jā, protams, Tev vajag pastaigāties , ej tik!”, viņa teica. Tur arī bija cilvēks, kurš pret mani izturējās kā pret līdzvērtīgu. Tad es ar lielām bailēm gaidīju, kad ieradīsies tā māsasmeita. Un beidzot viņa ieradās un teica: „Hello!!!” Un metās mani apskaut un pateikties ka es te tāda atrados un rūpējos par viņas dārgo tanti. Viņa ir lidotāja uz tām lielajām Boeing lidmašīnām, lidotāja- kapteine pie tam. Vari iedomāties- sieviete ar aknām! Tāda neliela auguma. Ne vella nepateiksi, cik viņai gadu! Beigās izrādījās 8 gadi vecāka par mani. Tāda žiperīga, priecīga, skrienoša. Runā tikai angliski. Mēs ar viņu tur pļāpājam, pļāpājām un pļāpājām. Un viņa teica: „Jā, Tu angliski vari runāt, bet es- latviski nē!Es tikai protu „salui dusu” un „siltā kažokā””” Es domāju, kādā siltā kažokā. Beigās es tā apdomājos, un viņai prasu: „Siļķe kažokā?” To siļķi viņa tā arī nevarēja izrunāt. Tajā mājā man bija jāielec manos pienākumos bez paskaidrojumiem, pašai bija jaizdomā ko un kā jadara. Arī bija jātaisa ēst. Iepriekš jau man šefpavārs taisīja ēst. Bet te pašai. Es attaistu leduskapi. Ne es zinu, kas tie par produktiem, ne kā tās plītis ieslēgt, ne cepeškrāsni. Vešmašīnu, veļas žāvētāju, putekļu sūcēju...vispār es nekā nezinu! Un man neviens arī nevar parādīt. Jo tā Helmī saka: „Es tai virtuvē neesmu gadiem bijusi!” Nu ko es viņai prasīšu? Es zvanu tam Edgaram un saku: „Atbrauc un parādi man kas tie par produktiem, kā tās plītis ieslēdz un vispār... ”Viņš, tas šefpavārs, uzreiz, kad mani atveda ar tiem čemodāniem, bija iepakojis līdz kastītē ēdienu, lai man uzreiz nav jāgatavo, lai es pusdienas varētu paēst pati un uzcienāt Helmī. Bet tā uzcienāšana beidzās diezgan „švā”. Viņš bija uztaisījis vistu boloņjēzes mērcē, ļoti garšīga vista, bet tā mērce Helmijai izrādījās par stipru, viņa tādas nav pieradusi ēst, un kā es to varēju zināt? Viņai piemetās caureja. Ko tad tagad darīt? Tagad bija iespējams pielietot nākamās zināšanas. Es skatos: ķimenes stāv plauktā. Es kaut ko bija par ķimenēm atcerējusies, ka tās arī vēderu regulē, ne tikai piena sekrēciju, kas protams nav vajadzīga. Dārzā es redzēju piparmētras un salviju. Es saku: „Helmi, Tu saproti, ka Tu zaudē šķidrumu” (viņa ir zobārste pēc profesijas) „Tev jādzer tās tējas” Viņa padzēra un pēc tam teica: „Visu nakti staigāju uz tualeti.”. Tad es atcerējos, ka man ir līdzi oglīte, ko biju paņēmusi līdzi. Prasu: „Dzersi?” Viņa man: „Nes šurp!” Tad pēc divām nedēļām viņai bišķīt ta ka tāds klepus piemetās un tad es tad atkal tējiņas, bet tējiņas viņi dzer nelabprāt. Pirmkārt, viņi nav pieraduši un, otrkārt, viņiem negaršo tās zāļu tējas. Ko tad darīt? Labi, ja negaršo, negaršo! Paskatīsim, ko varam darīt! Vanniņas. Es saku: „Sildīsm kājas siltā ūdenī!” Es vienkārši to tēju pie tā ūdeņa. Un tādā veidā dabūju to tēju iekšā. Trijās dienās mana Helmī bija uz pekām, paprasīja man halāta vietā drēbes, apģērbās, iztaisnojās, nopurinājās, un pateica, ka var sākt dzīvot un kustēties pa māju un ko darīt. Atdzīvojās!

-Tā arī nebija vienkārša kundze. Kā izrādās, Helmī bija Tafta universitātē zobārstniecības fakultātē dekāne, goda profesore. Dabūjusi to titulu tāpēc, ka bijusi pirmā tajā uzņemšanas komisijas priekššedētāja, kas Amerikā uzņēma,ne tikai, Tafta universitātē, jebkurā universitātē zobārstniecības fakultātē sievieties. Viņa saka: „Mani izsauca universitātes rektors uz tepiķa un teica: „Ko Jūs izdarījāt?” ” Viņa atbildēja: „Kas padarīts, padarīts?” Viņš saka:„Bet, ja viņās pēc pus gada pārdomās, pateiks ka tas par grūtu, un pametīs mācības?” , tās taču ir maksas mācībās. Viņa teica: „Es jau tā nevaru garantēt, bet nekur viņas neies.” Un tā arī bija, viņas visas, kas bija uzņemtas, visas arī pabeidza. Par to tad viņa dabūja goda profesores titulu.

-Viņa ir ļoti liela mākslas mīļotāja, mākslas mecenāte un viņa ļoti daudz savas vērtīgās grāmatas no krājuma aizsūtīja uz Latvijas bibliotēku. Ir tāda biedrība- „Latviskais mantojums Amerikā” vai kaut kā tā, precīzi nepateikšu, kā to biedrību sauc. Viņa bija tur priekšsēdētāja. Biedrība rīkoja ļoti daudz izstādes, koncertus, lekcijas ar latviešu māksliniekiem. Par to viņai Latvijas valsts pasniedza trīszvaigžņu ordeni. Trīszvaigžņu ordeņa kavaliere. Vaira Vīķe- Freiberga viņa to pasniedza.

Klausies, Tev tādi stāsti! Tādi stāsti! Un kas to būtu domājis, ka viss tā varētu notikt!

Kas Tev bija tas, kas Tev ļāva nepagurt meklējumus turpināt?

-Mani bērni man teica: „Cik tad var sēdēt? Vajag iet strādāt!” Es kā iedomājos sevi ieslodzītu kaut kur, man viss aizveras, es saprotu, ka es to nevaru darīt. Kad Tava dvēsele jūt, ka to nevajag darīt un visi pārējie apkārt saka, ka vajag, vajag, vajag. Es sapratu, ka vairāk uz tiem pašiem grābekļiem es vairāk negribu uzkāpt. Ja es izdarīšu to, ko citi domā, ka man vajag izdarīt. Viss, es atkritīšu atpakaļ. Tā ir nāve manai dvēselei. Visai manai labsajūtai. Ja man tagad dzīve, Dievs, Visums, vienalga kā to nosauc, ir piespēlējis tādu iespēju, ka es varu sevi izglītot. Tas ir mans laiks tagad. Viss. Acīmredzot, lai cik tas egoistiski tas neizklausītos, man ir laiks nodarboties ar sevīm. Tas arī ir darbs, tam ir jāpatērē i laiks, i spēks, i nauda, lai Tu izglītotos. Lai Tu saprastu, kas Tu esi, ko Tu gribi, ko Tu vari darīt? Kas Tev ir Tuvs galu galā? Kas Tev sagādā baudu? Prieku? Jo jādzīvo ir ar prieku! Nu Tu nevari vilkt vezumu un domāt, ka dzīve ir kā vezums. Kādu laiku man likās, ka tas ir mans pienākums un man tas bija jādara, bērni bija jaizaudzina, jo savadāk, bez vilkšanas, pagaidam nemācēju, bet atkal kaut kur jūgties, skriet pa galvu pa kaklu, tikai tāpēc, ka citi domā, ka tā ir pareizi, nu ne! Man bija sajūta, tāpat kā ar vīru, jāsēž uz savas pakaļas un jāgaida, kad radīsies sajūta, ka ja tas ir priekš manis, tad arī rīkošos. Pagaidam jāaug garīgi, jāizglītojās, jāsakarto ķermenis, gars, jāatgūst dzīves prieks un spars, kā jaunībā. Esmu optimiste pēc dabas, kas sevi bija gandrīz kapā iedzinusi, mēģinot citiem izdabāt. Daudzi cilvēki dara tā. Jebkurā notikumā vispirms sameklē to negatīvo. Es pat nevaru iedomāties, ka tā par to notikumu varētu domāt. Viņi pat to pozitīvo nemaz neredz. Tad viņi sabojā man garastāvokli, sev garastāvokli, vēl kādam. Priekš kam vajag? Ko Tu bojā man to garastāvokli?. Mani neinteresē tur kaut kādas ziņas skatīties. Priekš kam man vajag? Bojāt sev to garastāvokli iepriekš. Tur visi tai Amerikā cepās par to Trampa ievēlešanu. Es domāju: „ Būs labi. Tā tam bija jābūt. Gan četru gadu laikā viņš nepaspēs to trešo pasaules karu sarīkot vai Baltiju atdot Krievijai, par ko Amerikas latvieši tā baidās.” Vispār viņi Amerikāir daudz lielāki Latvijas patrioti. Bet arī mēs, Latvijas meitenes Amerikā, izjutām, ko nozīmē Latvija katrai no mums, un esam pateicīgas, ka mums ir sava dzimtene, kur atgriezties ar prieku. Man prasa: „Ko Tu darīji, kā Tev gāja?” Es ļoti retiem cilvēkiem stāstu, ko es darīju un kā man gāja, jo tas ir kaut kā par tuvu un par personīgi. Es negribu par to runāt īstenībā. Šo rakstu domāju, ka arī izlasīs tieši tie cilvēki, kam viņš ir domāts, un kas spēs viņu saprast un novērtēt.

Tas ir tavējais.

-Nu, ja. Negribu es to tā īsti stāstīt.

Ja Tev vajadzētu pateikt cilvēkiem, kuriem nepatīk tas, kas ar viņiem ir. Ko Tu viņiem teiktu?

-Lai jums visām veicās, drosmi un ticību saviem spēkiem, un ka jums palīdzēs, ja jūs to palīdzību lūgsiet un meklēsiet. Viss iesākās ar domu „Man vajag….”

-Kā Bībelē saka: „Pirmais bija vārds”, tad es gribētu teikt: „Pirmā ir doma.” Ko Tev vajag? Ko Tu gribi? Iztēlojies! Iedomājies, kā Tu jutīsies, kā Tu jutīsies, kad tas Tev būs? Un uz tā viļņā domā, domā, domā. Fantazē! Citi saka: „Mēs neesam pesimisti, mēs esam reālisti!”Nafig, man tādu reālismu! Ja viņš ir tāds! Man vajag citu reālismu! Dzīvo Tu savā reālismā. Tad viņi smejās par cilvēkiem, kas sapņo! Lai viņi smejas! Es esmu sapratusi, ka taisni tā sapņu pasaule ir dzīvā pasaule. Es no jaunības ļoti daudz grāmatas lasīju un tā, cik es saprotu, bija tā mana sapņu pasaule, kurā es dzīvoju. Es izdzīvoju tās grāmatas, es viņās iedziļinājos. Man patika tā dzīve. Tās pasakas visas. Grāmatas lielā mērā ir pasakas. Man ļoti nepatīk tās depresīvās grāmatas lasīt. Kaut savā laikā no lasīšanas vielu trūkuma biju izlasījusi Gorkija kopotos rakstus. Šausmas! Man nepatīk arī Draizeri un līdzīgi rakstnieki! Bet viss, kas uz pozitīvās nots, man patika. Un tā bija mana sapņu pasaule. Un tas man patika un manai Dvēselei patika. Un man viss gāja, viss šķīrās.Tajā brīdī, kad es tā dzīvoju, man viss šķirās. Es pieņēmu lēmumu, piemēram, uz dažām nodarbībām skolā neiet. Man viss tas gāja cauri. Skolotāja, vidusskolu beidzot, satiek manu mammu frizētāvā un saka: „Nezin, ko tā Jūsu meita darīs? Viņa taču nenoliks gala eksāmenu.” Māte pārskrien mājās: „Ko nenoliksi? Kādu eksāmenu?” Es saku: „Klausi vēl tādai muļķei! Man viss ir ...Vsjo shvačeno!” Nu, protams, ka viss man bija kontrolēts! Protams, ka es noliku tos eksāmenus! Man bija izrēķināts, kāda man vidējā balle būs. Es zināju, kuri priekšmeti iet uz atestāta un kuri- nē. Kaut kāda kara katedra. Priekš kam! Viņa taču nekur neiet! 9 .klasi beidzot es vispār nemaz nemācījos. Aizgāju un uz trijniekiem, četrniekiem noliku. Visi tā skatījās. Es saku: „Priekš kam man viņi vajadzīgi? Kur man viņi parādīsies? Es taču taisos vidusskolu beigt! Man šitais atestāts nafig nav vajadzīgs! Priekš kam man piepūlēties?” Es nokārtoju. Vienīgais, ko varu ieteikt. Lai gan varbūt tā tam bija jānotiek. Vajag izvēlēties sirds darbu. Veterinārija nebija mana izvēle. Es paklausīju mammai. Es gribēju uz Lauksaimniecības akadēmiju, faktiski es būtu labprāt aizgājusi uz Bulduriem, ja tur būtu bijusi augstākā izglītība, bet tad tā tolaik tur nebija. Man patika viss, kas saistīts ar dizainu, arī ar dārza dizainu. Man patika augi, man patika pa lauku ņemties. Bet es aizgāju uz veterināriju. Tad es sapratu, ka man pietrūks zināšanas, lai tur iestātos . Tur būs iestājeksāmeni. Un tad Inga, kas negāja uz nodarībām, kas varēja lasīt grāmatas cauras stundas (pabāžot grāmatu zem mācību grāmatas). Un tad no desmitiem vakarā līdz desmitiem vakarā mērķtiecīgi darīju to, ko vajadzēja. Paldies manai mammai, viņa nolīga man privātskolotāju fizikā. To es nesapratu – kā tos uzdevumus rēķināt. Fiziku vajadzēja. Lai gan es nesaprotu, priekš kam vetārstiem fizika? Lai saprastu kādā leņķī govs kritīs, vai? Noliku eksāmenus. Iekļuvu. Man tur vajadzēja būt un es tur iekļuvu. Pirmos gadus es pa akadēmiju mēģināju tā pašļūkt. Tad mācīties, tad nē. Tad pie zirgiem sāku iet, jāšana vienmēr bija mans sapnis. Tad es sapratu, ka tā nodarbības izlaist nevar, tad jau konsekvence sāk iestāties. Tanī brīdī, kad mani gandrīz izmeta no akadēmijas, es sapratu- viss, pietiek. Es esmu tāda, kam patīk pārkāpt noteikumus. Bet es esmu vienmēr zinājusi, ka ir jāapdomā tās sekas, kas varētu iestāties. Un ka vienmēr būs jāatbild par saviem lēmumiem. Tā pašreiz la`fa man ir beigusies. Tagad es saprotu, ka man labu brīdi ir jāturās pie kārtības.

Iespējams, ka Tu tagad esi atradusi kārtību, kas Tevi apmierina. Iepriekš tā bija citu diktēta kārtība.

-Iespējams. Droši vien. Tad es visu laiku mēģināju viņu pārkāpt. Savas robežas tālāk pabīdīt.

Tu visu laiku stāsti un es paralēli domāju par eneagrammu. Un man šķiet, ka ļoti iezīmējas Tavs eneatips.

-Kas tad es esmu par eneatipu?

Nu tas, par ko, manuprāt, Tu jau pati teici. Tu esi piektais- gudrinieks.

-Jā? Nezinu.

Un kas visu laiku šaubās, vai viņš ir pietiekami gudrs.

-Tagad es esmu samierinājusies ar domu, ka ne jau visur vari būt gudrs. To jau sen es esmu sapratusi, ka labāk pateikt, ka es kaut ko nezinu. Nevis izlikties par gudru. Tā man gāja ar tiem projektiem. Māra („Integro” vadītāja) man saka: „Tas viss ir saprotams!” Es saku:”Man tas ir jāraksta un man tas nemaz nav saprotams!” Mani viņa sāka kaitināt un no pacietības jau izveda ar to savu: „Nu, ko Tu, ko Tu, viss skaidrs tāpatās.” Es saku: „Kas ir skaidrs? Kad Tev jāsāk rakstīt, tad nekas nav vairs skaidrs” Labāk paprasīt, nevis kaut kādu muļķību uzrakstīt. Un pēc tam jau būs par vēlu.

Pašās pašās beigās lūdzu Tev pateikt ko tādu, ko es Tev varbūt nepajautāju, bet ko Tu noteikti gribētu pateikti?

-Galvenais ir uzdrīkstēties. Ja Tev pašai liekas, ka Tev to vajag, bet citi cilvēki saka, ka Tev to nevajag. Tad dari tā, dari. Jo tā ir citu cilvēku darīšana, kā viņi pēc tam tiks galā, kā viņi tam pārkāps. Arī tuvi cilvēki. Ja Tava dvēsele jūt, ka Tev tiešām to vajag. Tad pārējie pieņems to, samierināsies. Un, ja nesamierināsies, arī labi. Tā ir viņu darīšana, kā viņi to pārdzīvo un pārgremo. Tas ir tas, ko es esmu ļoti daudziem cilvēkiem, tiem, kurus es iedrošināt, teikusi. No sākuma es klausījos un nesapratu, kur vispār ir problēma. Un tad es sapratu, ka viņi ļoti vēlas citiem cilvēkiem izdabām. Nu Tu neizdabāsi visai Pasaulei! Un ja Tu to mēģināsi, Tu sagrausi sevi, savu veselību, savu dzīvi. Savu DZĪVI. Tavu dzīvi Tev ir iedevis augstākais, lai kā viņu mēs tur nosaucam. Un ar kādām tiesībām Tu to esi gatavs izniekot! Tev iedeva!!! Nevis Tavai mammai, Tavam tētim, Tavam vīram.

Tas ir Tavs dzīves uzdevums.

-Tas ir tavs. Un Tev arī nav tiesības brukt citu dzīvēs iekšā un sakārtot tās pa savam. Ļoti daudzi cilvēki domā, ka viņi palīdz citiem, kārtojot viņu dzīves. Pirmkārt, viņi aizmirst sakārtot paši savu dzīvi. Viņu dzīve parasti ir bardakā. Un tīri fiziskā bardakā. Un, otrkārt. Tad kad Tev prasa, tad palīdzi, cik vari. Kā saka Sarmīte: „Tu neiedomājies, ka vari dzīvot citu cilvēku dzīvi. Tavu neviens nevar dzīvot un Tu arī nevari neviena cita cilvēka dzīvi dzīvot. Katram pašam jāuzkrāj tā sava pieredzes bagāža.” Jo dzīve ir ceļš, attīstība, virzība, skola galu galā. Es domāju, ka tas ir tas svarīgākais, ko gribēju pateikt.