Es mainos: oktobris 2016

Anita jau labu laiku ir mana draudzene. Šķiet, pirmo reizi es viņu satiku meditācijas nodarbībā, kuru vadīju Aizputes sieviešu klubā. Anita nāca diezgan regulāri, vien dažas reizes minēja, ka nav kam atstāt dēlu un tamdēļ netiek. Par Anitu neko daudz nezināju, līdz mirklim, kad pēc mana uzaicinājuma kopīgi piedalījāmies eneagrammas apmācībās. Tā bija reize, kad es viņu ieraudzīju pilnīgi citādu. Un tā bija reize, kad es uzzināju, ka šai dzīvespriecīgajai un enerģiskajai sievietei jaunākais dēls ir īpašais bērns, bērns kuram nepieciešami dzirdes aparāti. Vienmēr esmu apbrīnojusi viņas enerģijas apjomu un spēju tikt ar visiem jautājumiem galā. Šķiet, ka es no Anitas smeļos enerģija, bet viņa no manis mieru. Tā mēs draudzējamies- līdzsvarojot viena otru. Zinu, ka Anita ar savu dzīves sparu spēj aizraut arī citus, tamdēļ aicinu viņu uz sarunu. Uz sarunu manam blogam par pārmaiņām.

Kas priekš Tevis ir pārmaiņas?

-Lielākās pārmaiņas man bija pārcelties uz Kurzemi. Tās bija lielākās, ko es patreiz varu apzināti teikt. Man kā vidzemniecei, līdz Daugavas tam krastam bija OK, es to pieņēmu un ļoti apzināti uz to gāju. To, ka es būšu kurzemniece, to nu gan es nebūtu iedomājusies! Bet nu dzīvē notiek tā kā notiek.

- Jā - pārmaiņas. Kad es mācījos tehnikumā, to beidzot, izlaidumos parasti stāsta par aktīvajiem un darbīgajiem,mans brālis klausījās un teica: „Tas tehnikums pēc Tevis spēs pastāvēt?” Tad stādies priekšā! Salīdzinoši, tagad es ļoti izvērtēju, lai sevi neizšķiestu, neķertu kuru katru aktivitāti. Vienmēr skatos, kā tas būs man, manai ģimenei, vīram, bērnam. Kā tas būs, ja es eju uz tādu aktivitāti? Es to pārdomāju ļoti. Tāpēc es vairs neesmu tik aktīva.

Varētu teikt, ka priekš Tevis pārmaiņas bija samazināt savu aktivitāti?

-Jā, vairs ne tik ļoti būt visur. Priekš manis tas ir nedaudz nedabīgi,bet apzināti. Parasti jau vajag, lai cilvēks būtu aktīvāks,bet man tās aktivitātes vienmēr bijis ļoti daudz.Savā laikā dziedājusi, dejojusi, sportojusi, dažādas sabiedriskās aktivitātes. Mūzikas skola, sporta skola, parastā skola–viss reizē.

-Darbā pārmaiņas man ir spēja uzticēties.

Tas priekš Tevis bija kas jauns?

-Jā, man vieglāk bija izdarīt pašai. Es strādāju ļoti ātri. Man ir vieglāk izdarīt pašai, nekā izskaidrot citam ko un kā darīt. Kā es gribu, ko es gribu. Uzticēties, zināt, ka rezultāts būs tāds, kā es to gribu. Tas man prasīja ļoti ilgu laiku. Jā, man ir uzņēmums ar filiālēm šeit un Alūksnē, un tagad tur strādā cilvēki, kam es pilnīgi uzticos. Alūksnes filiālē es strādāju tikai mēnesi gadā. Sev es esmu atstājusi profesionālajā ziņā tikai gada pārskatus, kuru sagatavošanas laikā ir uzņēmuma mazais audits. Es izeju visam cauri,vai viss ir pareizi. Laika gaitā ir izveidojies profesionāls skatījums- es uzreiz redzu, tur un tur, tam uzņēmumam kaut kur, kaut kas nav nogrāmatots līdz galam. Ikdienā strādājot kaut kas var paiet garām. Grāmatvedībā ir 4 acu princips,aizvien vairāk es saprotu, ka tas ir ļoti vajadzīgs. Strādājot šķiet, ka visu esi izdarījis, bet tad, kad to paņem otrs cilvēks – tās otras divas acis, tad var pamanīt to, ko tas iepriekšējais nav izdarījis. Tā var novērst kļūdas, kas ir neuzmanības, ne jau nezināšanas. Mēs visi esam cilvēki, visi varam kļūdīties. Saviem padotājiem es vienmēr saku: „Dariet! Jā, jūs kļūdīsieties, bet dariet! Es viņas redzēšu. Datorā jau visu var izlabot. Ja nedarīsiet, es būšu dusmīga. Tikai dariet!”

Kas Tev bija grūti, kad Tu mainīji savu fokusu uz to, ka vari uzticēties darbiniekiem?

-:) Man bija grūti paskaidrot. Es varu izskaidrot vienu reizi, es varu izskaidrot otru reizi. Bet ja man ir jāskaidro trešo reizi, tad es palieku ļoti nervoza. Tagad es brīdinu jau laicīgi, lai uzmanīgi klausās, lai pieraksta, jo es skaidrošu tikai divas reizes. Trešās reizes nebūs!

Kā Tavi darbinieki uztver to?

-Citu variantu nav. Tas motivē klausīties un ieklausīties.

Tu zini savu īpašību un liec kārtis galdā!

-Jā.

Aktivitāšu samazināšana, kas tur grūts?

-Jā, es teiktu, ka tas ir grūtāk, nekā pārcelties. Tas, ja godīgi, man ir visgrūtāk. Man, laikam pat pietrūkst. Es apzinos, ka man kaut kā pietrūkst. Man ir jāatrod šī te viena pareizā aktivitāte, kas ir tikai man, kur es varu sevi izpaust, gūt piepildījumu, gandarījumu. Tikai es.

-Jo, lai būtu kopā ar vīru vairāk, un arī aktīvitāti vajag, mēs abi divi aizgājām uz mednieku kursiem. Vārdu sakot, abi esam mednieki. Tas bija apzināti. Forši. Tā meža meditācija! Tā pulsācija, kad nāk kāds dzīvnieks, kad dzirdi tās meža skaņas. Ne jau vienmēr tā nogalināšana ir galvenais, bet tā atmosfēra, būšana dabā.

-Starp citu, tas ir viens no maniem pusaudžu gadu sapņiem. Sapņa piepildījums pēc 25 gadiem. Skolniece būdama, es gāju līdzi brālim uz pīlēm. Un viņš teica: „ O, būsi medniece!” Bet tad nāca precību gadi un tas kaut kā aizgāja otrā plānā. Tad, strādājot mežniecībā, mežsargi aizveda uz medņu riestu – tas bija super!

Paši gan brauca uz Kurzemi, uz briežu bauru. Man tik ļoti arī gribējās uz to Kurzemi. Tas viss kaut kur man blakus ir bijis. Un pagājušajā rudenī arī es tur biju! Arī šoruden– uz buļļiem. Bet pagājušajā rudenī es piepildīju savu sapni - biju uz briežu bauru! Tas prasīja, protams, gadus 15 bet.. Tas mežs mani vienmēr ir vilinājis. Man patīk būt dabā un skatīt, kā viss notiek, kā medņi klabina,kā rubeņi cīnās, kā stirniņas ganās. Man tā gribējās uz tiem briežiem, un es biju. Es esmu medniece un biju uz briežu bauru!

Pastāsti, kā tas bija -tie briežu bauri?

-Pirmkārt, iet vai nu vakarā vai no rīta agri.Bijām gan vakarā, gan nākamā rīta, cēlāmies agri no rīta abi ar vīru. Tumsiņā, pēc četriem ap pieciem, esi mežā, vietā. Viņi tad jau staigā pa tādu krēslu. Viņi izdod tādas rēcošas skaņas. Tā viņi viens ar otru sasaucās – izsauc uz dueli. Es neesmu vēl redzējusi kā viņi cīnās. To es vēl gribētu redzēt. Buļļiem ir “klapes” virsū,viņi rāda cik lieli un vareni, lai tā mamma redz un izvēlas viņu. Jā, bet mazie duraciņi, kamēr tie lielie, resnie cīnās dažreiz visu nokārto. Mēdzot būt arī tā. Briežiem var būt daudzas mammas, viņi nav monogāmi.

Kad tas notiek - pavasarī?

-Tas viss notiek rudenī, septembrī, kad paliek vēsāks, kad sākas salnas, viņiem viss iet vaļā! Aizej tur, tāda migliņa un tad dzirdi, kaut kur mežā iebaurojas viens, tad cits citā stūrī. Tur, meža ielokā, kur mēs bijām- ne ta dīķītis, ne ta purvs, laikam uzpludināts dīķītis. Jūti, ka lejā tur notiek ņemšanās, cīņas,iet vaļā ūdens šļakatas. Tu viņus neredzi, jo tas ir tālu, krūmi priekšā - bet tās sajūtas. O!!! Ritvars mācījās baurot pretī, jo cilvēki ar balsi var piebaurot , tad viņi nāk viens uz otru, arī uz cilvēku. Nu ļoti atsaucās, ļoti. Nu tad bija kā bija. Ja nu kas, ieroči bija un atļaujas arī. Bet...

-Nu interesants process, interesants. Man patīk sēdēt vakarā un klausīties. Tad dzirdi kā cūku “vagons” ieskrēja mežā, tad zaķītis paskrien garām. Tas process ir foršs. Ir iemesls iziet no mājām, pastaigāt pa mežu. Pastaigāt pa mežu - izķemmēt auru. Tur nevar iet ar domām, tad paiesi visam garām. Mežā nevar domāt neko! Ir jābūt klāt, tāpat kā skrienot orientēšanos. To es sapratu jau orientēšanās laikā, un tāpat arī ir medībās. Ir jābūt šeit un tagad, ir jāredz, jādzird, kas apkārt notiek.

-Ceturtā pārmaiņa nāca šeit-Kurzemē ar jaunāko dēlu un te ir viss kopā- visas trīs iepriekšējās. Uzticēšanās, pieņemšana, aktivitātes samazināšana un pārdomāšana, vai viss visiem ir ok. Jā, tas man atnesa ļoti lielas pārmaiņas.

Kas priekš tevis visai šai procesā bija visgrūtākais?

Pie pārcelšanās?

- :) 100% pārcēlusies es vēl neesmu. 3 nedēļas mēnesī es dzīvoju šeit, bet vienu – Alūksnē. Smagumu es tajā vēl neizjūtu. Tas nav smagi. Patīk būt gan šeit, gan tur. Es labprāt braucu. Man tas nesagādā nekādu problēmu.

Tad tu esi par ¾ kurzemniece?

- Es smejos, ka esmu vidzemniece ar saknēm Latgalē un sirdi Kurzemē. :)

Kas bija grūts tajā pēdējā variantā, kas ietver visus iepriekšējos?

-Mainīt fokusu no sevis uz dēlu. Vairāk vai mazāk viss tika pakārtots viņam. Pieņemt situāciju, tas arī nebija viegli. Kas vēl bija smagi? Es nezinu vai smagi, bet tā viņš ir. Tas ir jāpieņem, kā ir, un jādara viss iespējamais.

-Strādājot slimnīcā, reiz daktere Kauliņa, slimnīcas vadītāja, atnāca no uzņemšanas un teica: „Cik skaista meitenīte ir uzņemšanā! Viņai ir temperatūra, ar sarkaniem vaidziņiem. Bet viņa ir tik smukiņa un dzīvelīga. Vecāki viņai ir ļoti....nu no ļoti nelabvēlīgas ģimenes viņa ir.” Tad mēs runājām, ka tādās ģimenēs bērniņi ir ļoti spēcīgi paši. Savukārt bērniņi, kuriem ir vajadzīga palīdzība, izvēlas spēcīgu ģimeni. Zinot to, ka ģimenei pietiks spēka to visu izdarīt, visu veltīt. Varbūt tā vienkārši vajadzēja. Varbūt tā ir sūtība. Varbūt tā ir Dieva dāvana. Apliecinājums mūsu spēkam, jā, ka mēs to varam. Mēs esam spēcīga ģimene.

Kas Tev palīdzēja pieņem šo faktu?

-Es nezinu.Interesanti sākās jau tad, kad es viņu gaidīju. Vienā dienā man ienāca prātā: „Man vajag Lielvārdes jostu!” Es nezinu, no kurienes. Es nekad nebiju par to interesējusies. Jā, dejoju, dziedāju, tur tautas tērps bija. Bet interesējusies par šo tēmu nekad nebiju. Un man pēkšņi vajadzēja. Sazvanīju audējas Alūksnes aušanas studijā. Viņas tikai pēc diviem mēnešiem varēja uzaust. Man vajadzēja uzreiz! Kādas muļķības, kādi divi mēneši! Protams, nopirku. Atradu internetā, samaksāju un pēc pāris dienām ar kurjeru man viņa bija mājās. Jā, tad piedzima Aksels, tā stāvēja aptīta ap gultiņu. Arī kristībās viņa bija viņam aptīta. Pamazām palēnām es esmu satikusi cilvēkus, kas ir ar latvisko dzīves ziņu. Visādām šādām mācībām, ar pieņemšanu, tautasdziesmām, visādām gudrībām, tik ļoti, ļoti man ir palīdzējuši. Jā, viņš nāca reizē ar šo te visu- latvisko.

Jā, mēdz teikt, ka katrā problēmā jau ir ietverts risinājums. Tas, ko Tu saki ir ļoti līdzīgi.

-Jā.

-Daudz esmu domājusi, analizējusi, izvērtējusi, pat līdz tādam, ka lielajam dēlam es nepievērsu baigo uzmanību. Viņš kaut kā auga, viegli. Bija vecvecāki, kas ļoti palīdzēja viņā audzināšanā un viss notika. Kur viņš gribēja, kādā pulciņā, tur gāja, pamēģināja vienu, otru, trešo. Pats. Un tad es pieķēru sevi pie domas, ka es varbūt arī viņam(mazajam) nebūtu pievērsusi uzmanību. Varbūt. Bet šeit man nebija variantu. Man bija jāpievērš. Ļoti, ļoti lielu uzmanību. Ļoti daudz laika es viņam veltu. To, ko es nebiju veltījusi vecākam, es ar uzviju veltu savam jaunākajam. Tā tas dzīvē notiek. Bet ir ok. Būs! Jābūt! Ir un būs. Noteikti! Noteikti visam ir jābūt kārtībā, es citu variantu nepieņemu!

-Kādreiz es teicu jaunībā: „Хоть из под земли, но достану!”* Tad tagad es ļoti daudz paļaujos. Nu, notiks! Caur paļāvību. Par paļāvību es varu teikt, ka es sev pasūtīju vīru un bērnu :). Nu, ļaujies!:) Smejies vai nesmejies!

Bilde, ar kuru sākās pārmaiņas!

Kā Tu pasūtīji?

-Nu, ņēmu un pasūtīju! Es varu sameklēt , 2007.gada„Lilita” pavasaris, manuprāt tas bija marts, bija žurnālā raksts par vēlmju sarakstiem.Tur bija teikts: „Paņemiet baltu papīra lapu un uzrakstiet visu, ko jūs gribat, no paša sīkākā, līdz pašam abstraktākajam. Un ļaujiet tam notikt!” Es paņēmu A4 formāta lapu, pierakstīju 2 stabiņos pilnu līdz lejai. Ietverot arī lielu plakanu televizoru, ēdamistabu kopā ar viesistabu, jo tanī laikā man nebija tāda(pirms tam man bija un tagad man ir!), ar vīrieti, kurš mani ciena un kuru es cienu, jo, manuprāt, galvenais ir cieņa. Tā ir viena no svarīgākajām. Ja tu mīlēsi, bet necienīsi, tas izplēnēs. Mīlestība atnāk.

Bet vai var būt mīlestība bez cieņas?

-Saproti, kad ir tās rozā brilles, tad pilnīgi vienalga, kas tur apakšā ir.

-Pilnīgi atceros, kā šodien, kā es to visu noformulēju. Un arī bērnu es ierakstīju.

Cik ilgs laiks pagāja?

-Īstenībā viss notika ļoti ātri. Divu gadu laikā man bija viss. 2007.gadā es uzrakstīju, 2009.gadā jau man viss bija. Izņemot doktora grādu. Tā man vēl nav. Tam es vēl neesmu pieslēgusies. Vienu brīdi man bija tāda doma. Es gan to uzrakstīju tikai vienu reizi. Kaut kur esmu lasījusi, ja kādu vēlmi uzraksta 3 reizes un tas nenotiek, tad tas nav priekš tevis.

Kas ir tas, kas Tev dod kaifu, kas Tevī rada apmierinājumu?

-Apmierinājumu un kaifu, ja godīgi, es esmu guvusi darbā. Ja es spēju palīdzēt cilvēkiem, ja es jūtu ka esmu vajadzīga. Pagājušajā gadā man bija ļoti liels pārbaudījums. Vispār jau es esmu grāmatvede, bet tas paliek neinteresanti. Jaunu uzņēmumu nav, visi tie paši vecie, viss ir skaidrs. Neko jaunu es atklāt tur nevaru. Viss ir iegājis rutīnā. Šeit Kurzemes pusē mani vēl nezin, un es pievērsos vairāk projektu rakstīšanai mazajiem lauksaimniekiem. Man jau bija iepriekš pieredze. Sākumā es kārtoju grāmatvedību, un tiem, kas man ir patstāvīgie klienti, ja viņiem bija vēlme - es taisīju projektus. Bet pagājušajā gadā bija Lauku Atbalsta Dienestā izsludināts konkurss, ka viņiem vajag kādu, kas raksta projektus mazajiem lauksaimniekiem, kā konsultantu, kā vidusposmu starp Lauku atbalsta dienestu un mazajiem lauksaimniekiem. Tā, kā es biju rakstījusi kādreiz, es pieteicos, mani akceptēja. Un nezinot, kas mani sagaida, es piekritu.:) Tas bija ļoti, ļoti interesants man pašai process. Nācās ļoti daudz lasīt un ar cilvēkiem runāt. Priekš manis izglītojošs un pilnveidojošs process. Kāds man bija kaifs, kad es tos nodevu un Kurzemē visi projekti 100% aizgāja! Man vēl tagad skudriņas skrien. Paldies viņiem, ka viņi uzticējās man. Tā sajūtā, ka Tu vari kādam kaut ko izdarīt un no tā ir kāds labums! Tas ir tāpat, kā saka, kur grāmatveži ķer kaifu? Tad, kad sataisa gada pārskatu un tur sakrīt visi cipariņi, tad ir tas, tas grāmatvežu orgasms :) Man vajag, lai es esmu vajadzīga, lai no manis kādam ir labums. Tad es jūtos kā cilvēks, kurš nedzīvo velti.

Ko Tev nozīmē dzīvot velti?

-Nedzīvot. Es tādu nepieļauju! Nē, bez darba es varbūt varētu izdzīvot.... nē, nevarētu! Jo tas, ka man būtu tikai ģimene un mājas- es iznīktu. Man ir mazliet vairāk enerģijas! :) Man ļoti patīk, ka mēs bijām...Paldies, Tev, Inta, ka Tu mani visur tur ievilki! Vispār kurā brīdī mēs satikāmies?

Tu sāki nākt uz meditācijām skolā, darbmācības kabinetā!

-Pareizi, jā! Tā pamazām...un tad bija eneagramma (personību tipoloģija). Superīgi. Kas arī ļoti palīdz mainīties, izprast sevi un citus. Ļoti. Pa lielam palīdz ģimenē un darbā. Un, ko es gribēju teikt? Jā , es atcerējos, ko gribēju teikt. Es atceros Nadeždas (eneagrammas skolotāja) teikto, ka ja kolektīvā ir kāds 7. (eneagrammas tips), tad visiem pārējiem dodiet nedēļai darbu, bet 7. Visas nedēļas darbu dodiet vienai dienai.

Kas ir tas, ko Tu varētu ieteikt cilvēkiem, kas ir līdzīgi kā Tev? Kam enerģijas ir daudz, kuri šķiet ka var izdarīt visu un uzreiz.

-Viens, kas ir – atrast nodarbi, veidu, kas liek būt šeit un tagad.

-Un saprotot, kas dara kaifu, veltīt tam uzmanību. Jo kas var būt labāks par laimīgu cilvēku. Apmierinātu, laimīgu cilvēku. Tad, kā Tu eneagrammā teici, mainies pats, kļūsti labāks...un pasaule pavilksies līdzi!

Kas ir vēl tas, ko gribētu piebilst?

- Mazliet vairāk saskaroties ar cilvēkiem, es saprotu, cik mēs esam ļoti, ļoti dažādi. Kādreiz man jaunībā bija ļoti grūti saprast to, ka es kā sieviete to varu izdarīt, bet tu kā vīrietis to nevari. Tagad, jā. Tagad es to pieņemu.

Es atcerējos, ka Tu reiz teici: „Es neņemu stopētājus vīriešus. Kas tas par veci bez mašīnas?”:)

-Jā, tas varbūt ir viens no maniem stereotipiem. Es ņemu jauniešus, bet vīriešus, piedodiet, nē. Jo, ja gribi...Es uzskatu, ka mūsu laikos, vienalga var runāt, cik grūti, jo, ja cilvēks strādā ar sirdi un dvēseli, viņš atradīs pareizo darbu, pareizos līdzekļus un dzīve nokārtosies. Manuprāt, tiem cilvēkiem kas ļaujas un dara arī tiek dots. Jā.

-Man neiziet kas no prāta. Pavasarī mums bija tikšanās ar audzinātāju (puika sāk iet skolā) un audzinātāja mums, vecākiem, uz lapiņas lika uzrakstīt 3 vārdus, kas raksturotu mūsu ģimeni. Tas bija ļoti spontāni, bet es domāju, ka tas ļoti labi raksturo mani, mani ģimeni. Tie vārdi, ko uzrakstīju bija: „Darbs. Daba. Mīlestība.” Es domāju, ka tie tiešām ir ļoti, ļoti svarīgi vārdi. Man ļoti gribētos, lai cilvēki vairāk pie viņiem aizdomājas. Kāda secībā viņi iet, tas nav tik svarīgi, bet ļoti svarīgi mūsu laikos tiešām ir darbs, daba, mīlestība. Jo vajag darbu, jo vajag laiku savējiem, mīļajiem, mīlestības izrādīšanai. Vajag būt pie dabas, saudzēt viņu, pazīt viņu, apzināties ko mēs darām, kā mēs darām. Manuprāt tas viss ir ļoti svarīgi.