Vienaudži. Es un "Prāta Vētra".

Es piederu paaudzei, kas krievu valodu saprot . Un arī tai paaudzei, kura apzinājusies angļu valodas vērtību. Četrdesmitgadnieku paaudze. Esam pabijuši gan oktobrēnos, gan pionieros, gan (daļa) komjauniešos.  Šajā paaudzes grupā par bijušajiem komunistiem gan nav īsti dzirdēts.  Esam pa vidu.  Ar vienu kāju Padomju Savienībā un otru- Eiropas Savienībā.  Mums ir abas šīs pieredzes. Mēs esam bagāti.

Manai personīgajai bagātībai pieder vēl arī tas, ka šajā paaudzē ir grupa „Prāta Vētra”. Un tieši tāpēc līdz muguras smadzenēm man ir saprotams tas, par ko viņi ir....un par ko nav. Varu mierīgi šķirstīt viņu dziesmas laika lentē uz atpakaļu un atcerēties to sevi, kas biju tad.

Koncertdārzā „Pūt, vējiņi!” ar kursabiedriem sēdējām rindiņā un jautri šūpinājām kājas „Visvairāk man patīk būt  ziemā” ritmā. To redzot, pienāca Arvīds Babris un sāka diriģēt mūs un savu kolēģi- video operātoru.  Atceros, kā toreiz sēdēju un priecājos, cik skaisti manos pelēkajos moksīnos izskatās poļu mantu tirgū pirktie koši rozā kurpju šņori. Tā bija vasara. Jaunība un mūžīga laime.(1993.gads.)

Pavisam citādi atceros nākamo tikšanos. Tas bija auksts rudens. Tumšs. Šķiet, bija piektdiena un tūlīt no darba Liepājā steidzos mājup, lai varētu paspēt uz „Prāta Vētras” koncertu Kuldīgā.  Tas bija laiks, kuru pavadīju stingrā režīma kolonijā: darbs-skola-mājas-darbs-skola-mājas. Atrados kaut kur starp 3 pilsētām. Milzīgā nogurumā un nespējā noticēt, ka tiešām šāda tad ir tā pieaugušo atbildīgā dzīve.  Es biju vīlusies. Tik ļoti gribējās tikt kaut kur ārpus. Un tiku. Tumša zāle Kuldīgas muzikālajā centrā, maza skatuvīte ar gargaru mēli, „Prāta Vētra” un, šķiet, kādi 50 apmeklētāji.  Nu, labi 55. Kādas dziesmas tolaik skanēja, es pat neatceros. Un nebija svarīgi, vajadzēja pabūt ārpus tā cietuma, par kuru bija pārvērtusies mana dzīve.  Mūsu dēla mīļākā dziesma tolaik bija „Itatīnas.” (1995. gads.)

Tad jau nāca laime loterijā, kad viena vietā tikām pie diviem: „Depeche Mode” koncerta Skonto stadionā Rīgā ar „Prāta Vētru” kā iesildošo grupu. Pirmo reizi biju fanu zonā. Un labi ka tā. Gaidījām savu otro. (2001.gads.)

Nākamā reize, kad tikāmies Kuldīgā, bija jau daudz iespaidīgāka. Pilsētas estrāde. Skatuve ar scenogrāfiju. Mana dzimšanas diena. „Prāta Vētra” koncertā spēlēja „Spacemumiņš”. Bija nedaudz skumji. Bet sapratu, ka dzīve tā iekārtota. Ir darbs. Ir ģimene. Un esmu es. Kaut kur pa vidu. Meklējot sevi visā šai putrā. Tolaik mazā meita ik reizi, sēžoties auto, pieprasīja, lai ieslēdzam „Ceļazīmes” (2005.gads.)

Nākamā bija grandioza koncerttūre Ventspilī. Grandioza. Un tieši šeit, mani pēkšņi pārņēma apskaidrība, ka es saprotu, par ko viņi dzied. Tie nav vienkārši dzejoļi. Tie nav vienkārši nejauši vārdi. Tas, ir tas, kas atbalsojas manā dvēsele. Sāpīgi. Biju uz pārmaiņu ceļa. Skaidri zināju, ko negribu...un biju sākusi meklēt to, ko gribu. Soli pa solim devos meklējumos.  Atpakaļ pie sevis un savējiem. Apzinoties, ka tas var notikt tikai caur atgriešanos pie sevis. Nekā savādāk. Jo tur kaut kam ir jābūt. (2008.gads.)

Pēc tam jau biju ierauta savas dzīves virpulī. Izbaudīju savas izvēles augļus. Iepazinu un atklāju citādāko sevi. Uzdrīkstējos. Dalījos. Organizēju. Rūpējos...un atkal uz mirkli pazaudējos. Uz „Prāta vētras” koncertu Saldu paspēju. Bet tikai uz otro tā daļu. Žēl. Tā bija mana izvēle, vispirms parūpēties par citiem otrā Latvijas malā un tikai tad doties pie savējiem. Mana ģimene jau tur bija.  Turpināju sevi meklēt. Jo tā starp citu bija tikai vēl viena klusā daba. Tas vēl nebija īsti tas... Tomēr zināju, ka esmu uz pareizā ceļa. Tūlīt, tepat ir mana nākamā nodaļa. Meita pēc koncerta mirdzošām acīm teica: „Kaupers uz mani paskatījās!!!!” (2012.gads.)

Un tad jau nāca tas „Prāta Vētras” albūms, par kuru daudzi teica: „Tur nav nekā īpaša....”Prāta Vētra” ne ar ko nepārsteidza...un, vispār, Dona balss ir daudz spēcīgāka.” Un es sapratu, kāpēc. Jo arī man vairs negribas neko pierādīt , izcīnīt vai pārspēt. Es esmu es. Un sacenšos tikai ar sevi. Zinu, ka citi kādā no jomām ir spēcīgāki par mani. Bet tāda talantu, attieksmes un pieredzes unikāla kombinācija ir tikai man. Es zinu, ka esmu vērtība. Šķiet, ka ar šo albūmu to saka arī viņi, mani vienaudži no Jelgavas- „Prāta vētra”.  Ventspils koncertu baudīju viena: vīrs pieskatīja pāris mēnešus veco mazuli, meita ar draudzeni cīnījās par vietu pie skatuves, bet dēls ar savu meiteni bija ieplānojis apmeklēt šo koncertu Rīgā. Savukārt Liepājas koncertu apmeklējām divatā ar vīru un fanu zonā. Vidējā meita pieskatīja jaunāko māsu, dēls ar savu meiteni svinēja draugu kāzas, un es jau zināju, ko gribu. Dzīve iet uz priekšu....( 2015.-2016.gads.)

Četrdesmit. Tas ir vecums, kad vēlme padarīt pasauli labāku kļūst apzināta. Vēlme top par skaidrību, ka izmaiņas pasaulē sākas ar sakārtotu sevi. Sevi- to, kurš ar savu esību palīdz pasaulei kļūt labākai. Sevi, to, kurš vienmēr būs tajā pusē, kur lielgabali klusē.

Paldies par kopīgi piedzīvotajām pārmaiņām!

Foto un video tapuši 20.08.2016., Liepājā, koncertā "7 soļi svaiga gaisa"