Vienaudži. Es un "Prāta Vētra".

Es piederu paaudzei, kas krievu valodu saprot . Un arī tai paaudzei, kura apzinājusies angļu valodas vērtību. Četrdesmitgadnieku paaudze. Esam pabijuši gan oktobrēnos, gan pionieros, gan (daļa) komjauniešos.  Šajā paaudzes grupā par bijušajiem komunistiem gan nav īsti dzirdēts.  Esam pa vidu.  Ar vienu kāju Padomju Savienībā un otru- Eiropas Savienībā.  Mums ir abas šīs pieredzes. Mēs esam bagāti.

Manai personīgajai bagātībai pieder vēl arī tas, ka šajā paaudzē ir grupa „Prāta Vētra”. Un tieši tāpēc līdz muguras smadzenēm man ir saprotams tas, par ko viņi ir....un par ko nav. Varu mierīgi šķirstīt viņu dziesmas laika lentē uz atpakaļu un atcerēties to sevi, kas biju tad.

Koncertdārzā „Pūt, vējiņi!” ar kursabiedriem sēdējām rindiņā un jautri šūpinājām kājas „Visvairāk man patīk būt  ziemā” ritmā. To redzot, pienāca Arvīds Babris un sāka diriģēt mūs un savu kolēģi- video operātoru.  Atceros, kā toreiz sēdēju un priecājos, cik skaisti manos pelēkajos moksīnos izskatās poļu mantu tirgū pirktie koši rozā kurpju šņori. Tā bija vasara. Jaunība un mūžīga laime.(1993.gads.)

Pavisam citādi atceros nākamo tikšanos. Tas bija auksts rudens. Tumšs. Šķiet, bija piektdiena un tūlīt no darba Liepājā steidzos mājup, lai varētu paspēt uz „Prāta Vētras” koncertu Kuldīgā.  Tas bija laiks, kuru pavadīju stingrā režīma kolonijā: darbs-skola-mājas-darbs-skola-mājas. Atrados kaut kur starp 3 pilsētām. Milzīgā nogurumā un nespējā noticēt, ka tiešām šāda tad ir tā pieaugušo atbildīgā dzīve.  Es biju vīlusies. Tik ļoti gribējās tikt kaut kur ārpus. Un tiku. Tumša zāle Kuldīgas muzikālajā centrā, maza skatuvīte ar gargaru mēli, „Prāta Vētra” un, šķiet, kādi 50 apmeklētāji.  Nu, labi 55. Kādas dziesmas tolaik skanēja, es pat neatceros. Un nebija svarīgi, vajadzēja pabūt ārpus tā cietuma, par kuru bija pārvērtusies mana dzīve.  Mūsu dēla mīļākā dziesma tolaik bija „Itatīnas.” (1995. gads.)

Tad jau nāca laime loterijā, kad viena vietā tikām pie diviem: „Depeche Mode” koncerta Skonto stadionā Rīgā ar „Prāta Vētru” kā iesildošo grupu. Pirmo reizi biju fanu zonā. Un labi ka tā. Gaidījām savu otro. (2001.gads.)

Nākamā reize, kad tikāmies Kuldīgā, bija jau daudz iespaidīgāka. Pilsētas estrāde. Skatuve ar scenogrāfiju. Mana dzimšanas diena. „Prāta Vētra” koncertā spēlēja „Spacemumiņš”. Bija nedaudz skumji. Bet sapratu, ka dzīve tā iekārtota. Ir darbs. Ir ģimene. Un esmu es. Kaut kur pa vidu. Meklējot sevi visā šai putrā. Tolaik mazā meita ik reizi, sēžoties auto, pieprasīja, lai ieslēdzam „Ceļazīmes” (2005.gads.)

Nākamā bija grandioza koncerttūre Ventspilī. Grandioza. Un tieši šeit, mani pēkšņi pārņēma apskaidrība, ka es saprotu, par ko viņi dzied. Tie nav vienkārši dzejoļi. Tie nav vienkārši nejauši vārdi. Tas, ir tas, kas atbalsojas manā dvēsele. Sāpīgi. Biju uz pārmaiņu ceļa. Skaidri zināju, ko negribu...un biju sākusi meklēt to, ko gribu. Soli pa solim devos meklējumos.  Atpakaļ pie sevis un savējiem. Apzinoties, ka tas var notikt tikai caur atgriešanos pie sevis. Nekā savādāk. Jo tur kaut kam ir jābūt. (2008.gads.)

Pēc tam jau biju ierauta savas dzīves virpulī. Izbaudīju savas izvēles augļus. Iepazinu un atklāju citādāko sevi. Uzdrīkstējos. Dalījos. Organizēju. Rūpējos...un atkal uz mirkli pazaudējos. Uz „Prāta vētras” koncertu Saldu paspēju. Bet tikai uz otro tā daļu. Žēl. Tā bija mana izvēle, vispirms parūpēties par citiem otrā Latvijas malā un tikai tad doties pie savējiem. Mana ģimene jau tur bija.  Turpināju sevi meklēt. Jo tā starp citu bija tikai vēl viena klusā daba. Tas vēl nebija īsti tas... Tomēr zināju, ka esmu uz pareizā ceļa. Tūlīt, tepat ir mana nākamā nodaļa. Meita pēc koncerta mirdzošām acīm teica: „Kaupers uz mani paskatījās!!!!” (2012.gads.)

Un tad jau nāca tas „Prāta Vētras” albūms, par kuru daudzi teica: „Tur nav nekā īpaša....”Prāta Vētra” ne ar ko nepārsteidza...un, vispār, Dona balss ir daudz spēcīgāka.” Un es sapratu, kāpēc. Jo arī man vairs negribas neko pierādīt , izcīnīt vai pārspēt. Es esmu es. Un sacenšos tikai ar sevi. Zinu, ka citi kādā no jomām ir spēcīgāki par mani. Bet tāda talantu, attieksmes un pieredzes unikāla kombinācija ir tikai man. Es zinu, ka esmu vērtība. Šķiet, ka ar šo albūmu to saka arī viņi, mani vienaudži no Jelgavas- „Prāta vētra”.  Ventspils koncertu baudīju viena: vīrs pieskatīja pāris mēnešus veco mazuli, meita ar draudzeni cīnījās par vietu pie skatuves, bet dēls ar savu meiteni bija ieplānojis apmeklēt šo koncertu Rīgā. Savukārt Liepājas koncertu apmeklējām divatā ar vīru un fanu zonā. Vidējā meita pieskatīja jaunāko māsu, dēls ar savu meiteni svinēja draugu kāzas, un es jau zināju, ko gribu. Dzīve iet uz priekšu....( 2015.-2016.gads.)

Četrdesmit. Tas ir vecums, kad vēlme padarīt pasauli labāku kļūst apzināta. Vēlme top par skaidrību, ka izmaiņas pasaulē sākas ar sakārtotu sevi. Sevi- to, kurš ar savu esību palīdz pasaulei kļūt labākai. Sevi, to, kurš vienmēr būs tajā pusē, kur lielgabali klusē.

Paldies par kopīgi piedzīvotajām pārmaiņām!

Foto un video tapuši 20.08.2016., Liepājā, koncertā "7 soļi svaiga gaisa"

Una Mārtiņsone- burbuļojošs strautiņš, kam ar 24h diennaktī par maz.

Kad nosūtu ziņu Unai, ka vēlētos viņu intervēt savam blogam www.esmainos.lv pārmaiņu sakarā, saņemu īsziņu ar tekstu: „OOO....Hmmm. Mani?.... Kad tiekamies?”. Viss notiek ātri un vienkārši- vienkārši iesaistoties un darot. Gluži tāpat, kā visi pārējie Unas lēmumi: īss apmulsums, pārdomu brīdis, neticība un gatavība rīkoties, lai sasniegu rezultātu. Ieskatieties, kāds rezultāts bija šim Unas lēmuma: piekrist intervijai. :)

Es Tev lūdzu padalīties savā pieredzē. Kas ir pārmaiņas ir priekš Tevis?

-Izaugsme.

-Manuprāt tā ir baigā izaugsme. Jo ikdiena ir kaut kāda rutīna. Man vispār pārmaiņas ir kas ļoti svarīgs. Un arī dzīvē, kad viens mērķis iet uz beigām, man tūlīt vajag nākošo. Es nevaru stāvēt uz vietas. Jo man liekas, ja es stāvu uz vietas, tad es degradējos. Vajag visu laiku iet. Vajag kaut kā sevi pārbaudīt. Principā, lai stāvētu uz vietas, ir jāiet uz priekšu. Stāvēt uz vietas man ir tukšums, tas ir neaptverami. Es neesmu tāds cilvēks, kas var stāvēt uz vietas. Man visu laiku ir jāiet, un jāmeklē. Ja es kaut ko esmu apguvusi, man vairs nav interesanti. Man vajag, lai ir interesanti. Man vajag, lai visa dzīve ir interesanta.

Priekš Tevis pārmaiņas ir organiska dzīves sastāvdaļa..

-Jā. Es mēbeles arī istabā varētu pārkārtot katru dienu. Vienkārši interesantāk.

Kas priekš Tevis ir bijušas lielākās pārmaiņas?

-Māja.

Kā tas sākās?

-Pie Tevis. Es aizgāju pie Tevis un Tu man paprasīji mērķus uz pieciem gadiem. Toreiz man likās:  „Kādi mērķi un vēl uz pieciem gadiem!”. Man likās tā ir neiespējamā misija. Es atceros, es toreiz aizgāju pie Tevis. Tu tos mērķus liki ārā un mana vienīgā sajūta...kur te ir durvis un kā  aizbēgt prom. Bet tas tā īsti nebūtu smuki. Un tad es biju spiesta sēdēt (ar visu sajūtu, kur te ir durvis) un izvilkt no sevis iekšējās apslēptās vēlmes, pārvarot to, ka es jau nekas neesmu, es jau neko nevaru, un nevar jau par tādām lietām sapņot, kas ir nereālas, un nav ko dzīvot kaut kādās izpūstās ilūzijās.  Bet tad Tu teici, ka vienam griesti ir griesti, otram debesis, bet trešam vēl tālāk.  Ideja bija, ka nav neiespējamu lietu, ja Tu to gribi, tad Tu to vari. Un tai brīdī Tu jautāji: „Nu kāda tad būs tā Tava māja?”  Labi...ir termiņš un ir doma par māju arī. Tad es sāku apzināties, ka mājas var būt dažādas- tās var būt pilis, būdiņas vai šķūnīši... Bet kāda tad, būs mana māja? ..Un tad es sev devu kaut kādus signālus, kāda tā māja būs. Es sāku domāt ... un es liku sevi tajā mājā iekšā un pieradu pie domas, ka es varu dzīvot mājā. Jā, man var būt māja!

-Viens ir piecgades mērķi, un vēlmes. Bet es vēl joprojām biju piesaistīta pie domas par ideālo augumu. Es taču jau biju piedzīvojusi grandiozas pārmaiņas. Manas lielākās dzīves pārmaiņas man bija  svars.  Es biju pilnībā izmainījusies:  no lielas tantes pēkšņi kļuvusi par jaunu meiteni. Es taču iesviedu sevi  kādus 10 gadus atpakaļ jaunībā. Es varēju iet, skriet, kustēties un visu ko darīt. Tās bija tādas pārmaiņas!!!! Es taču neticēju, ka man kaut kad mūžā būs tiesības.  Tagad es pat nevarētu iedomāties  savu dzīves ritmu bez mašīnas, ar kājām tas nebūtu iespējams!

-Tomēr pārmaiņas ir vēl kaut kas vairāk. Jā, no vienas puses tā ir izaugsme, bet no otras, varbūt skarbi teikts, bet tās ir dzemdības. Tad kad cilvēks dzimst, viņam ir jāiziet kaut kam cauri, kas ir sāpīgs. Katrā ziņā tā ir jauna atdzimšana. Un tas ir kas fantastisks. Tas nekas, ka ir jāiziet cauri šauram tunelim un paciet sāpēs, pārvari grūtības. Bet ir to vērts. Ja es esmu cilvēks, kas nevar paciest sāpes...tad Tu esi tas cilvēks, kurš ir palīdzējis man to izdarīt. Un katru reizi, kad ir izdevies to izdarīt, tad es esmu ieguvusi jaunu dzīves kvalitāti.  Jā, ir mazās pārmaiņas- istabas pārkārtošana. Bet tas, kas bija tas ceļš līdz mājai...man bija šausmīga pretestība un nācās sākt domāt...un atklāju savu potenciālu.

-Tu vienreiz atnāci pie mums uz bērnudārzu ar nodarbību par efektīvu mērķu uzstādīšanu. Tā bija pirmdiena. Es toreiz sēdēju un it kā jau biju strādājusi ar Tevi individuāli un zināju par mērķu uzstādīšanu. Man bija interesanti to izbaudīt kopā ar visiem. Es iegāju kopīgajā darbā ar visiem. Un kaut kādā mirklī es sapratu, ka es vēl joprojām koncentrējos uz mērķi, ko esmu jau sen sasniegusi- uz savu slaido augumu.   Es biju iesprūdusi, kā veca plate....slaids augums, slaids augums, slaids augums. Tad es sev pajautāju: „ Pagaidi, kāpēc es gribu to, kas mani jau ir?” Un tad, tai brīdī es atceros māju. Tu mums liki šīs nodarbības laikā iziet cauri ar šo vienu mērķi vairākiem stāvokļiem. Es to izdarīju ļoti dziļi. Tas brīnums šīs nodarbības rezultātā bija tas, ka man piektdienā jau bija mājas atslēgas. Acīmredzamais- neticamais. Toreiz Tu mums liki pierakstīt: kā tas izskatīsies, kad mērķis būs īstenojies. Man augšā ir bloknots, kur es to pierakstīju. Es  vēl joprojām ļoti labi atceros, ko es pierakstīju: „Tā būs māja, kur būs istaba katram mūsu bērnam . Man ir trīs bērni.  Tā būs māja, kurai ir 2 stāvi. Tā būs māja, kurā ir liela, plaša virtuve. Tā būs māja, kur noteikti  lejā ir pagrabs un garaža. Tā būs māja, kur pietiks vietas visiem, tur būs plašs pagalms. Uz māju vedīs gara, gara taka. Tur noteikti būs liela, plaša veranda ar lieliem, gaišiem logu. Varētu būt Līvānu tipa māja.” Es pat ļoti precīzi uzzīmēju tās mājas izskatu. Ļoti precīzi. Ar to tas viss beidzās.

-Un tad es ceturtdienas rītā pamodos un bija jābrauc uz darbu. Ja mans vīrs bija ļoti efektīvi jau cik gadus meklējis māju, apbraukājis un izmeklējis visu.  Es tā ļoti skeptiski uz visu biju skatījusies. Tad es pēkšņi tajā ceturtdienas rītā izdarīju ko tādu, ko nekad dzīvē nebiju darījusi: ieskatījos ss.lv sludinājumos. Tur bija ielikta iepriekšējā vakarā māja. Es nokavēju darbu,jo man bija jābrauc meklēt to māju. Kad es atbraucu un atradu to, es kādu laiku  tur stāvēju muti atplētusi, jo es beidzot redzēju SAVU māju! Nākošais bija tas, ka es sazvanīju tos saimniekus. Viņi bija ļoti atsaucīgi, tomēr viņiem bija vēl citi 5 potenciālie pircēji. Lai arī es tai mājā vēl nebiju bijusi iekšā, es teicu: „Labi, bet es gribu to māju. Kas man ir jādara?”  Tas vīrietis man atbildē: „Labi ir!”, un  pārcēla mani  pircēja rindā kā pirmo. Mans vīrs māju nebija redzējis, nauda man nebija ne centa. Bet es pateicu: „Es to māju pērku!”  Man pat bankā kaut ko teica par to, ka visu tā nevar tik ātri nokārtot ...es to nesadzirdēju. Kad es māju apskatīju, es nedzirdēju, ka un ko saimnieks izmisīgi stāstīja par visu to, kas mājā ir un nav. Es tikai ar lielām, platām acīm skatījos un teicu, ka es pērku.  Lai arī tai brīdī vēl bija citi potenciālie pircēji, mājas saimnieks man jau tajā tikšanās reizē iedeva mājas atslēgas. Mans vīrs māju nebija redzējis. Es aizbraucu, nopirku meloni, aizbraucu ciemos pie savas draudzenes Sandras, sēdējām dārzā, ēdām meloni, pārbijusies un ar šausmām es visu laiku atkārtoju, ko es esmu sadarījusi: es esmu nopirkusi māju bez naudas. Kas vispār notiks. Sāku tīt filmu atpakaļ un atcerējos, ko saimnieks bija teicis par to, kā mājā nav- nav kanalizācijas, nav apkures. Nav vannas. „Nu, un kas,” es sev teicu, „bet man ir māja!” Iedomājies, tai dienā no 9.00 līdz 17.00, kad atbrauca mans vīrs,šķiet, es biju nometusi kilogramus desmit. Es biju izsitusies ar pleķiem, plankumaina. Atbrauca mans vīrs. Es viņu vedu uz māju, par kuru vēl nebija samaksāts, bet kuras atslēgas man jau bija rokās. Viņš ienāca iekšā, stāvēja žokli atkāris. Un es jau pilnīgi iedomājos to tekstu, ko viņš man teiks.   Ka es esmu traka, ka es esmu neapdomīga, ka viņš jau tādu māju nemūžam nepirktu. Un ko vispār es esmu izdarījusi un ar kuru galu es domāju. ...Mans prātīgais vīrs, kuram ir veselais saprāts, atšķirībā no manis. Es tam visam biju gatava: uzaudzēt bruņurupuča ādu un visu to paciest.  Bet viņš bija tik laimīgs un smaidīgs. Izstaigāja māju un teica: „Kā Tu to dabūji gatavu?” Viņš  taču tik daudz bija braukājis un tik daudz bija izskatījis. Izrādījās, ka tas bija arī viņa sapņa piepildījums.

-Vēlāk jau izrādījās, ka arī saimniekiem vēl kaut ko vajadzēja nokārtot un mēs pa to laiku varējām sameklēt naudu. Protams, tad sākās ceļš cauri bankām un tas tiešām nebija viegli. Tas bija kaut kas briesmīgs. Tomēr tas viss bija tā vērts. Katra tā diena. Tas bija 28.aprīlis un tā paša gada 13.jūlijā es jau biju likumīga šīs mājas īpašniece.

-Tas viss ir pateicoties Tev. Tam, ka es uzdrīkstējos domāt, ka man var būt MĀJA.  Vienkārši aizgāju pie Tevis piecgades mērķus uzstādīt. Tas bija brīnums. Viens no tiem.

-Es pat nezinu, kur man ir tā lapa. Kas vēl bija tur ierakstīts? Protams, viens no tiem man bija augums. Kas un kā ir jādara.... Laikam beidzot, pateicoties Tev esmu sapratusi, ka esmu to sasniegusi. Man tas JAU ir :). Es esmu atmetusi to domu, cīnīties par slaidu augumu, jo esmu sapratusi, ka man tas jau ir. Es beidzot varēju pievērsties citiem brīnumiem.

-Man bija sapnis par veikalu-darbnīcu. Man toreiz bija pilnīgi skaidrs, ko un kā varu izdarīt. Man pat toreiz piedāvāja telpas Aizputē. Bet man toreiz nostrādāja klikšķis- jā, es to gribu, bet man dzīvē ir svarīgākas lietas. Man to patīk darīt, tā ir mana sirdslieta. Ne vienmēr tas, ko gribi, ir tas, ko vajag. Ir labi to apzināties. Es izdzīvoju un ar veselo saprātu apzinājos, ka ideja ir kolosāla,  bet tas, nav tas, ko man vajag tagad.  Pateicoties, Tev es apzinājos, ka es jau to daru, bez liekiem papildus pienākumiem. Domu pilnībā neesmu atmetusi. Es to atstāju kā savu sirdslietu. Es to plānoju darīt pensijā. Es netaisos pensijā sēdēt mājās un gaidīt, kad man atnesīs pensiju. Tad es to varēšu darīt bez peļņas, jo man būs pensija. Es neesmu tas cilvēks, kas var vienkārši sēdēt mājās. Man vajag foršus, līdzīgi domājošus cilvēkus apkārt. Tad jau varbūt man būs uzkrājusies pieredze un es ar to varēšu dalīties, palīdzot citiem. Es varēšu atļauties strādā bez peļņas, būt ar sevi gandarīta un satikt līdzīgus cilvēkus. Tad es varēšu strādāt savā rokdarbu veikalā un satikt fantastiskus rokdarbniekus. Man tam visam pietiks laika. Lai gan es neesmu atmetusi domu vingrot pensijas vecumā, bet to jau es varēšu darīt vakaros. Man šobrīd arī pensijas plāns ir gatavs. :)

Tava dzīve ir patstāvīgā pārmaiņu procesā, Tu aktīvi darbojies, esi pilna ar enerģiju. Kur Tu ņem šo enerģiju?

-Es tāda esmu. Es laikam beidzot esmu apzinājusies, ka varu strādāt bērnu dārzā, laikam tāpēc, ka es esmu tāda pati kā viņi. Mums bērnu dārzā ir jauns sporta inventārs- tur ir gan striķi, gan slidkalniņš, gan riņķi. Es vakar kopā ar bērniem karinājos šais striķos, šļūcu pa slidkalniņu, sajutu šo milzīgo bērnu prieku.Bērni spiegdami darīja ar mani to kopā un kliedza: „Unīt, Tu arī proti spēlēties!!!” Es sapratu, ka manī laikam kaut kas ir no bērna. Es laikam no bērnu dārza nevaru izaugt un tāpēc eju tur visu mūžu. :)  Man enerģiju dod bērni. Man tas dod pozitīvismu. Viņi mani iedvesmo.

-Man dod enerģiju lietas, ko es daru ar gandarījumu. Vienīgais, kas man manā darbā man nepatīk ir agrie rīti. Es nevaru pamosties. ;) 

-Man pozitīvisms dod enerģiju. Gandarījums par labi padarītu darbu. Tas pats adīklis, kad es viņu paņemu un starp pirkstiem sajūtu dziju, sajūtu smaržu, sajūtu kņudināšana sirds apvidū. Kad es varu darīt lietas, kas man patīk. Es pat vakaros neeju uz darbu, bet eju pavadīt laiku ar foršiem cilvēkiem. Tas, ko esmu pa šiem gadiem sapratusi, ir tas, ka kaut kādā mistiskā veidā pie manis atnāk tikai foršie cilvēki. Nezinu, kur paliek visi rūgumpodi, viņi vienkārši pazūd no manis! Un tas mani uzlādē. Lai arī vakaros es fiziski esmu nogurusi, tomēr darbošanās kopā ar šādiem cilvēkiem mani uzlādē. Kad es ieeju zālē un redzu cilvēkos smaidu, pozitīvismu, joki, enerģijas apmaiņu. Mani piepilda, uzlādē bērni un pozitīvi cilvēki, lietas, kas patīk, gandarījums. 

-Man vakar zvanīja no Cīravas un arī mūsu bērnu dārzā uzrunāja, lai es topu par ideju ģeneratoru kādam jaunam novada projektam par kustībām. Pēc garā vasaras atvaļinājuma tā negribējās atkal iesaistīties, smadzenes ir atpūtušās. Tomēr tā fantastiskā sajūta- sevi pārvarēt. Kad es atveru sevi vaļā līdz galam un atļaujos sev noticēt un izdaru. Vou!

Kas ir tas grūtākais Tavā pārmaiņu procesos. Tur jau viss kas notiek?

-Problēmas. Šķēršļi

Kas priekš Tevis ir šķēršļi?

-Mani iztukšo negatīvisms. Kad es eju ar atvērtu sirdi, bet man pretī kāds ar āmuru. Tomēr, ja tā paskatos uz atpakaļu, tad laikam dzīvē esmu sastapusi tikai vienu tādu sievieti veikalā. Tā laikam bija iebraucēja.  Parasti cilvēki ar mani runājot smaida.

-Man gribas būt labai, man gribas palīdzēt. Tad, kad es jūtu, kad kāds mani grib gremdēt. Bet, ja tā padomā, kas tad mani gremdē? Laikam tās ir bailes. Man ir bail no cilvēkiem, kas mani varētu gremdēt.

-Man gribas cilvēkiem palīdzēt. Kad es jūtu cilvēkos pretestību un kad es redzu, ka cilvēks neļaujas.Tad kad cilvēkā ir resursi, bet viņš ir ietiepies kā āzis.Tā ir īsta problēma, bet tai ir arī risinājums, ja redzu, ka varu kaut kādā veidā palīdzēt.

-Es arī palīdzu cilvēkiem tievēt. Mani ļoti iztukšo tas, kad es redzu, ka cilvēki meklē atrunas, lai izdarītu. Tāpēc es izvairos no klātienes tievētāju grupām.  Ja es eju uz mērķi, tad pie aizvērtām durvīm, es izmēģinu visas citas iespējas, katru  logu. Man iekšēji rada baigo pretestību, ja cilvēki meklē atrunas, tā vietā lai darītu.

-Es nesen izlasīju, tas ir, nevis izlasīju, jo es grāmatas principā lasu, nevis izlasu (man ir kādas 10 iesāktas grāmatas :)). Tai grāmatā bija teikums: „Nav tāda frāze:”Es varu”. Eksistē viena vienīga frāze: „Es gribu”. Ja Tu gribi, tad Tu vari. Nav nevaru. Nevaru  ir tad, ja negribu. Ja gribi, tad varu visu. Ja Tevī ir griba, tad Tu vari.”

-Mans pārbaudījums ir atklāt cilvēkiem to visu, ko viņš var. Viņi bieži ir aizmirsuši to, ko var. Mums jau dzīvē sabūvējas daudz kas virsū. Ir tāds stāsts. Un tas ir par manām pārmaiņām.

„Reiz bija purvs. Maza, maza meitenīte gāja gar šo purvu un nevarēja saprast, kā šai vietā varēja rasties purvs. Tur bija krupji un čūskas. Tas purvs šajā vietā pilnībā neiederējās. Mazā meitenīte, kas bija naiva un atvērta dzīvei, sāka skatīties, kur tad tas purvs sākas. Viņa pamanīja akmeņu krāvumu purva malā. Viņa piegāja tam klāt un  sāka ņemt akmeņus vienu aiz otra nost. Noņēma vienu akmeni. Noņēma otru. Krupji  aizleca un čūskas pazuda. Noņēma trešo un ceturto- sāka ziedēt skaisti ziedi. Līdz ar pēdējā akmens noņemšanu skatam atklājās brīnišķīgs, dzidrs un burbuļojošs avotiņš. Uzspīdēja saule un vieta pilnībā pārvērtās. Nu tā bija tīra, skaista ar ziedošām puķēm. Izrādās, dzīve bija pārvērtusi šo avotiņu par baigu purvāju. Un bija kāds fantastisks cilvēks, kas to atbrīvoja.”

-Tās pārmaiņas priekš manis ir tas, lai tiktu pie tā burbuļojošā avotiņa, kas ir manī. Noņemt akmeni. Pārmaiņas ir vajadzīgas, lai noņemtu akmeni un atbrīvotos. Tu man savā ziņā palīdzēji. Lai es atbrīvotos un satiktu sevi . Pārmaiņas man bija ceļš pie sevis.  Dzīve jau mums uzliek gana daudz.

-Es pat esmu atklājusi, ka pat tie rūgumpodi, kas atnāk pie manis, top par maniem skolotājiem, kas vēlas man ko iemācīt. Pārmaiņas ir akmeņu noņemšana. Lai tiktu pie sava es, lai saprastu, kas es esmu, ko es šeit daru un kāpēc dzīvoju. Un darīt to ar pilnu apziņu. Pārmaiņas ir uz laimīgu nākotni.

Kas Tev ir vislielāko gandarījumu sniedzis pārmaiņās?

-Ka es to varu. Sevi pārvarēt. Tas ir kaut kas VOU! Kad es saprotu, ka stāvu bezdibeņa malā un nesaprotu, kā tikt pāri otrā pusē...un tad pēkšņi attopos otrā malā. Pēkšņi attopos, ka es taču to izdarīju. Jā, es to izdarīju! Vou!

-Viens ir tas- es pati. Ko es pati viens necils cilvēks, ko es esmu izdarījusi! Mans milzīgais gandarījums: rekur ir mana grāmata. Kas man likās, ka es to nevaru. Bet te nu viņa ir. Māja. Es vēl šodien nesaprotu, kā es to dabūju gatavu. Bet te viņa ir! Tātad varu.

-Otrs, kas man dod milzīgu gandarījumu, ir cilvēki. Tas ir tas, ko es daru profesionāli. Kad cilvēks atnāk pie manis un saka: „Es nevaru, man nekas nesanāk. Es nevaru pacelt kāju, nevaru pieliekties. Es  nevaru. Nevaru. Nevaru”. Arī man brīžiem nav viegli, bet es saņemos pasmaidu un saku: „Tev viss sanāks un izdosies!”  Kad pēc gada vai diviem es redzu, ka tas cilvēks to visu var! Tad man ir tā, it kā bez piepūles uzlidotu Everestā. Tas ir VOU! Protams, tas ir cilvēka paša sasniegums, es tur esmu pielikusi tikai savu pirkstiņu. Man ir milzīgs gandarījums sajusties vajadzīgai, redzēt, ka cilvēki to novērtē. Es redzu cilvēkos, ka viņš sev ir noticējis, ka viņš ir izdarījis. Pie manis tievē viena sieviete. Viņa ir notievējusi 25 kg. Kā es viņu satieku, viņa man saka: „Viss. Man nekas vairs nesanāk!” Es, protams, ar smaidu sejā saku: „Nu, ko Tev viss taču sanāk. Viss ir super!” Kad satieku viņu pēc pāris dienām,viņa mans saka: „Tu man esi kā zāles! Man atkal viss ir kārtībā”. Labie vārdi, labā attieksme no cilvēkiem. Vajadzīgums. Bērnu smaidi. Tas ir milzīgs gandarījums. Man laikam ir ļoti svarīgi  apliecināt sevi  profesionāla jomā . Man īsti nepietiek ar to, ka es pati zinu, ka esmu avotiņš, kas var burbuļot, man laikam vajag, lai kāds no malas pasaka: „Tu esi baigi foršais avotiņš. Tu smuki burbuļo.” Un tas dod gandarījumu.

Tev ir gana liela pieredze. Pārmaiņas Tev ir ikdienas sastāvdaļā. Kas ir tas, ko Tu vēlētos ieteikt tiem, kuri sāk un tiem, kuri ir pārmaiņu pusceļā un rodas kārdinājums visu pamest?
-Ļauties. Ļauties un nelikt sev šķēršļus. Jo mēs paši sev liekam šķēršļus. Ja  mēs ļautos, ja es visu jau sākotnēji būtu tikusi pie visa, ko vēlējos. Es pie Tevis gāju un apbrīnoju Tavu pacietību. Tu toreiz teici, ka es profesionāli protu izvairīties no atbildēm. Es pati liku sev šķēršļus, es vienmēr izdomāju kā neatbildēt. Es īsti neļāvos, man iekšā bija pretestība. Man bija bail no sāpēm. Lai tiktu pāri tam pārmaiņu bezdibenim ir jārēķinās, ka var sasisties un tas var būt sāpīgi. Tad labāk ir palikt tepat, uzskatīt , ka man neko nevajag. Dzīve ir skaista, viss ir labi. Nē, nē, nē man neko no tā nevajag.

-Man tuvi ir bērni. Paskatieties, kā bērni sāk staigāt. Viņi krīt neskaitāmas reizes. Nu nevar notikt pārmaiņas vienkārši tāpat, uzsitot knipi. Lai notiktu pārmaiņas, ir jāpārkāpj pāri saviem kukrikiem.

Kas tas ir par vārdu?

-Foršs vārds! Ir tāda grāmata „Ideālas smadzenes”. Un tur bija teikts, ka viss, ko mēs kas mums smadzenēs liek šķēršļus, ir kukriki. Ir tāds Gromozeka (no multfilmas „Trešās planētas noslēpums”), kas atkal ir tas, kas mums palīdz.

-Ļauties. Katra pārmaiņa ir kā tikšana stikla kalnā, kuram nav trepes. Uz labāku dzīvi ejot, kaut kas ir jāpārvar. Tas ir kā ceļš uz avotiņu, uz labāku un skaistāku dzīvi. Vienkārši ļauties. Meklēt logus, kāpt pa tiem iekšā.  Ne vienmēr būs priekšā rožu dārzs, varbūt tur būs priekšā purvs un būs Tev jātiek tam purvam pāri pa milzīgiem akmeņiem. Ļauties. Nevis likt sev šķēršļus, bet kāpt tiem pāri. Dzīvē vienmēr būs šķēršļi. Būt drosmīgiem, atvērt sevi. Būs solis uz priekšu un solis uz atpakaļu. Tā ir daļa no dzīves. Tas ir normāli.  Apzināties to, ka ceļš uz labāku dzīvi vienmēr vedīs pāri kaut kādiem šķēršļiem. Tas vienkārši ir jāizdara. Pārkāpjot sev, ir iespēja atbrīvoties no kaut kā lieka. Atbrīvojoties no liekā, parādās vieta labajam. Lai tiktu pie kaut kā labai, ir jāizmet sliktais. Tie akmeņi ir tie sliktie- tie ir jānoņem. Viņi var būt glumi, smirdīgi un nepatīkami. Tomēr tie ir jānoņem. Ļauties, uzticēties, un paļauties uz sevi. Ceļš uz labāku dzīvi ir pārkāpjot kaut kam sevī, no kaut kā atbrīvojoties un iegūstot atslēgu uz foršām durvīm. 

Paldies. Ir vēl kaut kas, ko Tu vēlies piebilst?

-Meklējiet sevi. Tā sevis atrašana jau atnāks. Ceļš ir tik interesants. Ne jau atrašana ir tas galvenais, bet process. Visā dzīvē tas ir vissforšākais. Tā mērķis sasniegts,  ir izdarīts...un tūlīt vajag nākošo mērķi. Foršs ir ceļš.

Tavs nākamais mērķis?

-Man šobrīd ir mērķis, aprakstīts uz divām lapaspusēm. Tīri saistīts ar profesionālo darbību. Jau vairākus gadus es strādāju par koriģējošās vingrošanas skolotāju. Man nepatīk strādāt ķeksīša pēc. Ja es daru, tad man gribas rezultātu. Es mēru bērniem stājas kopš 2000.gada. Es esmu panākusi kopīgi ar kolēģi un vadītāju, ka bērnudārzā ir koriģējošā vingrošana. Cilvēki pie manis nāk un tiek kaut kas vairāk atklāts, var laicīgi vērsties pie ārstiem. Tas viss ir super! Mans mērķis labot bērnu stājas. Man šobrīd ir pusslodze. Sanāk tā, ka man ir jāņem 20 bērni vienā nodarībā.  Es esmu uztaisījusi šai nodarbībā pasaku, mēs izspēlējam cauri pasaku „Sarkangalvīte un vilks” un citām interesantām pasakām. Bērni nāk palēkdamies. Man patīk un viņiem patīk. Viss ir forši.  Kaut kur izpaliek konkrēti tas stājas labošanas darbs, jo tiekoties ar 20 bērniem vienā nodarbībā reizi nedēļā, tā ir neiespējamā misija. Tagad man ir ideja kā lai dabū gatavu to, ka es varētu 2 x nedēļā strādā ar augstākais 5 bērniem, konkrēti iedarbojoties uz viņa stājas traucējumu. Stājas traucējumi ir vismaz 80 bērniem, lielai daļai no viņiem ir divi stājas traucējumi, tas nozīmē, ka jāstrādā ar viņiem dubultā. Bērnudārzā ir divas zāles, kas regulāri ir aizņemtas. Arī mans darba grafiks ir blīvs. Esmu atradusi problēmu: nav telpu un audzinātāju darbs grupiņās tiek apgrūtināts, ja es bērnus ņemu no nodarbībām ārā.Un man pa galvu maļās jautājums, kā to visu lai izdara? Un tad kādā mistiskā veidā vienā naktī atnāca ideja un es trijos naktī sēdēju virtuvē un rakstīju par stāju. Tas bija pāris nedēļas atpakaļ. Vakar es satiku mūsu vadītāju un viņa man saka: „Rekur ir - mūsu ideju ģenerātors. Novadā ir šāds projekts- par kustībām.” Tas ir viens no mērķiem. Es jau domāju par nākošajiem.

Nu, ko lai Tev viss izdodas!

-Kā es to izdarīšu – es nezinu? :) 

Ceļš Tev ir parādījies.

- Man ir miljons ceļu! Man vienu brīdi bija tik daudz ideju, ko varētu izmācīties! :0 Es esmu sapratusi, ka man ar 24h diennaktī ir par stipri maz. Man brīžiem ir dusmas, ka jāiet gulēt. Man vēl kaut gribas izdarīt un paspēt. Nu, jā! Man ir dusmas, ka nāk miegs. Es  vēl varētu kaut ko izdarīt tajā laikā, bet man ir jāguļ! Es attopos, ka man ir palikušas tikai 3h, ko gulēt...un tad, gan man nāk miegs. Nu kāpēc darbs tik agri sākas?

Paldies Tev par enerģijas lādiņu!

Intervija ierakstīta 10.08.2016., Unas ģimenes mājā.
Foto: No Unas personīgā arhīva.

Ja vēlies šādas un līdzīgas ziņas saņemt savā epastā 1x mēnesī, pieraksties ziņu saņemšanai šeit! Kā pirmo saņemsi "Lieliskās dzīves pirmo soļu" ideju un iespēju apkopojumu!