Es mainos: Simona Kārkliņa- sieviete, kurai neizdevās aizbēgt no sevis

Simonu iepazinu kādā vasaras nometnes meditācijā. Tā man bija ļoti īpaša vasara un arī meditācija. Jau tad es pieņēmu lēmumu ar Simonu tikties vēl kādu reizi. Šis lēmums veselus 2 gadus manā apziņā sēdēja tajā sadaļā, kas saucas „kaut kad”, līdz mirklim, kad uzzināju ka Simona ir pārcēlusies no Rīgas uz Liepāju. Es ātri uzrakstīju Simonai ziņu Facebook, un mēs atkal tikāmies meditācijā. Tas atkal bija īpaši. Pieņemot, ka mēs paši radām savu realitāti, iespējams arī es esmu iesaistīta šajā Simonas lēmumā - mainīt dzīvesvietu ;) . Ar savu nākamo lēmumu es vairs negaidu tik ilgi un īstenoju to daudz ātrāk - uzaicinu Simonu uz sarunu par pārmaiņām. Par tēmu, kas ir mana bloga ES MAINOS vadmotīvs.

Tā, kādā saulainā jūlija dienā sēžam Liepājas piejūras parka zālītē un runājamies. Simona runā samtainā balsī ļoti ātri. Kā viņa pati saka: „Es vai nu runāju ļoti ātri, vai klusēju.” Tāda arī ir mūsu saruna, daudz vārdu, daudz klusuma...un daudz smieklu. Viegla.

-Paldies, ka atsaucies un piekriti sarunai. Tas bija, tā ļoti, ļoti viegli. Kā es Tev pajautāju, tā Tu atbildēji, un viss tūlīt notika. Kad es par Tevi domāju, tad tas ir tā ļoti, ļoti viegli. Mana doma ir savā blogā dalīties ar tepat blakus esošo cilvēku pārmaiņu pieredzēm. Tu, man šķiet, esi viens no šiem cilvēkiem.

-Man šķiet, ka pilnīgi visiem cilvēkiem dzīvē ir kaut kādas pārmaiņas.

-Piekrītu. Tomēr Tu manā apziņā esi tāds spilgts pārmaiņu gadījums.

-Ja godīgi, tad es tā ļoti pēc tām pārmaiņām nemaz nealku. Bet dzīve piespieda. Iekšējā sajūta mani vienkārši nes. Es vienmēr esmu domājusi, ka, ja man būtu laimīga ģimenes dzīve, tad es noteikti nebūtu gājusi un meklējusi, kāpēc viņa nav laimīga. Bet, tā, kā viņa nebija laimīga, tad es biju spiesta mēģināt saprast, kas notiek. Tās pārmaiņas man ir tāpēc, ka nebija viss tā, kā es biju iedomājusies.

-Tad varētu teikt, ka ārējā vide bija tā, kas Tevi pamudināja kaut ko mainīt?

-Arī iekšēji es slikti jutos. Ārējie apstākļi bija tādi, kas lika man iekšēji slikti justies. Tad es meklēju, meklēju, kamēr beigās sapratu, ka savu iekšējo sajūtu es radu pati. Un tad arī tie ārējie apstākļi mainās. Tajā brīdī, kad es iekšēji labi jūtos, tad arī ārēji viss sakārtojas pats no sevis. Bet, jā, sākās ar to, ka man ārējie apstākļi bija ne visai komfortabli, iekšēji jutos slikti un sāku meklēt ko ar to visu darīt.

-Kas priekš Tevis bija tas pagrieziena punkts, lai saprastu, ka tas Tavs iekšējais impulss ir tas, kas nosaka to, kā Tu jūties?

-Man bija viens draugs, ar kuru es reiz dzēru tēju. Es visu laiku meklēju atbildes uz jautājumiem, nepārtraukti meklēju. Viņš klausījās un teica: „Tavs prāts Tev nekad neļaus saprast, kur ir problēma, jo viņš pats šīs problēmas ražo. Noliec prātu sev blakus!” Es tāda centīga, uzreiz iztēlojos, kā es nolieku to prātu sev blakus, uz galda kafejnīcā. Un tajā brīdī, kad es to izdarīju, iestājās tāda vispārēja kosmiska orgasma sajūta. Es sapratu - patiešām, esmu pilnīgi velti cepusies visus šos gadus, viss patiesībā ir superīgi. Bet to laikam vajag piedzīvot, to sajūtu, lai to saprastu. Man neko vairāk nevajadzēja. Man viss bija pilnīgā kārtībā. Tajā brīdī arī seksu vairs nevajag, jo ir kosmiski labi. Tā bija pirmā reize, kad es sapratu, ka prāts ir tas, kas ražo problēmas, un ka sirdī viss vienmēr ir kārtībā.

Bet nevar jau īsti dzīvot prātu pilnīgi noliekot malā, kad ir pilnīgi mediatīvs stāvoklis. Pavisam drīz, kad es noliku to prātu malā, es norāvu degvielas uzpildes stacijā pistoli. Un tad es sapratu, ka prāts ir jālieto. Bet tas arī bija skaisti, starp citu. Es redzēju sānu spogulī, kā viss iet pa gaisu ar strūklu... Braucu atpakaļ. Un puiši teica: „Ah, Jūs nu gan!” Un tad es kādu laiku gaidīju no Nestes apsveikuma kartīti. Bet pistoli es izņēmu un smuki noliku atpakaļ. Un Neste man neatsūtīja nekādu rēķinu. Viņi vienkārši secināja, ka arī brunetes uzvedas dīvaini.

Tā bija tā spilgtākā sajūta - ka viss ir iekšēji kārtībā, tikai prāts ražo visādus „gļukus”. Kopš es šo sajūtu noķēru, es tajā mēģināju turēties. Un meklēju visādas tehnikas, kā šajā sajūtā atgriezties.

-Tu zināji, ka ir kaut kas kaut kur, kur ir šī sajūta. Cik ilgi atpakaļ tas notika?

-2011.gadā. Tas man vispār bija tāds interesants gads. Tad man eņģeļi sāka rādīties un diezgan daudz kas notika. Tāds transformējošs gads bija.

-Ko tas nozīmē „eņģeļi sāk rādīties”?

-Es masāžas laikā aizvēru acis, uzliku rokas klientei uz pēdām un redzēju - visapkārt eņģeļi. Atvēru acis – eņģeļu nebija. Aizvēru acis - atkal eņģeļi. Domāju - nu viss, jumts aizbraucis. Es tai klientei teicu, tā uzmanīgi: „Man te eņģeļi rādās”. Un viņa man atbildēja: ”Jā, man tiešais gals ar augšu.” Tā vispār bija tāda interesanta sieviete.

Pēc tam es vienai gaišredzīgai meitenei stāstīju: „Tā sajūta ir dīvaina. Kamēr Tu lasi grāmatās, ka cilvēki redz eņģeļus, liekas - nu labi, ir cilvēki, kas redz eņģeļus. Bet, kad tu pats sāc redzēt eņģeļus, ir jāsāk lasīt grāmatas, lai saprastu, kas notiek.” Un tad viņa man toreiz teica: „Eņģeļus Tu redzi tāpēc, lai saprastu, kas Tu pati esi”. Tu domā, es tad sapratu, kas es esmu? Nu nē, protams.

Bet sajutu, ka man šīs eņģeļu vibrācijas ļoti patīk, un ka es pati tajās atrodos. Tas ir tāds viegls beznosacījumu prieks. Tā īsti pat neatceros, kas notika vispirms, un kas pēc tam. Tomēr šķiet, ka vispirms es noliku prātu malā, un tad ieraudzīju eņģeļus.

-Ieraudzīji. Kādus Tu viņus redzi?

- Es viņus vairāk sajutu – kā tādu vieglu beznosacījumu prieku. Redzēju tādus, kā bildītēs viņus zīmē. Bet vairāk bija sajūtas. Es caur sajūtām visu pārsvarā uztveru.

-Viņi ir vienādi, jeb katram cilvēkam tie ir dažādi?

-Cilvēkiem es tā īsti neesmu skatījusies. Bet bija man vienreiz viena kliente atnākusi uz masāžu kopā ar savu eņģeli. Norvēģiete. Kad es SPA strādāju, man ļoti daudz skandināvu nāca uz procedūrām. Es taisīju ajūrvēdas masāžas "Aqua Villa SPA" Vecrīgā. Tā bija profesore. Strādājot SPA, publika nāk visai dažāda, īsti jau nevar stāstīt visu, ko redzi, jo cilvēki nāk uz masāžām, nevis visādus „gļukus” skatīties. Kundze bija gados, 20 gadus nostrādājusi universitātē. Es masēju viņu, un man aiz muguras stāvēja viņas eņģelis, tāds liels, ar lieliem spārniem. Viņš teica, lai es nobučoju sievieti uz pieres. Domāju - tā sieviete taču ir atnākusi uz normālu ajūrvēdas masāžu. Ko viņa padomās, ja es pēkšņi sākšu viņu bučot uz pieres? Eņģelim iekšēji teicu: „Es taču nevaru tā pēkšņi viņu bučot, viņa pārbīsies.” Uzliku kundzei pirkstu uz pieres un tā uzmanīgi teicu: „Ziniet, jūsu eņģelis saka, lai es jūs nobučoju.” „Jā, man to tik ļoti vajag,” viņa teica, un izplūda asarās. Eņģelis toreiz vēl teica, ka viņai jāatsāk gleznot. Viņa bija kādreiz gleznojusi, bet pametusi šo nodarbošanos. Kundze bija pārlaimīga. Savu iekšējo sajūtu noķērusi. Sapratu, ka viņa bija tādās kā krustcelēs tajā brīdī, un domāja par iešanu prom no universitātes. Tā bija vienīgā reize, kad es viņu satiku. Drīz pēc tam tai SPA vairs nestrādāju. Reizēm cilvēkam ir jāatnāk uz ajūrvēdas masāžu, lai ar savu eņģeli satiktos, arī tā mēdz būt.

-Labi. Nolikts prāts malā, eņģeļu vibrācijas. Kas vēl ar Tevi notika šai pārmaiņu procesā?

-Visādas dīvainas lietas ir bijušas. Ir tāda lieta, ko kristiešiem nevar stāstīt. Bet nu tāda ir mana pieredze. Kad es mācījos Silvas metodi (gan reiki, gan cigun esmu mācījusies. Kamēr meklēju, kas ir tas mans, visu ko jau vajadzēja izmēģināt. Tad arī visu ko es mācījos), man vajadzēja izvēlēties sev skolotāju - vīrieti. Es tā aši iekšēji paskatījos uz zemeslodi un nevienu tādu autoritatīvu neatradu, tāpēc izvēlējos Kristu. Tajā brīdī, kad vajadzēja iztēloties, kāds viņš izskatās, viņš pārvērtās tādā spožā gaismā, un pa taisno uz sirdi nāca spožs beznosacījuma mīlestības stars. Tā laikam bija pirmā reize, kad es beznosacījuma mīlestību sajutu. Kad es šo stāstu kristiešiem, tad viņi skatās uz mani ar lielām acīm un prasa, vai es jokoju. Acīmredzot, baznīcā viss savādāk notiek. Es neesmu kristiete un uz baznīcu neeju. Taču man bija šāda pieredze. Šī beznosacījuma mīlestība bija vispirms, vēlāk nāca tā prāta likšana malā un eņģeļu beznosacījuma prieks.

-Tev noteikti pa šo te laiku ir bijuši mulsuma brīži par to vai tas ir īstais ceļš pa kuru iet, jeb tādu nemaz nav bijis?

-Zini, man iekšējā sajūta ir diezgan spēcīga. Un, ja viņa ir tāda, tad es tāpat neko īsti nevaru izdarīt. Ja man ir sajūta, ka man ir jādara tā, tad es daru tā. Mans bijušais vīrs meklēja medicīniskus terminus maniem spontānajiem lēmumiem. Kad es sāku redzēt eņģeļus, viņš gribēja mani uz Sarkandaugavu vest. Viņš ir tāds izteikts materiālists, es savukārt vairāk pa gaisu lidojoša. Viņam bija bail no visa tā, ko es stāstīju.

Tas bija tiešām grūti - nerunāt mājās par to, ko piedzīvoju. Nedrīkstēt ar to dalīties. Jo gribās taču dalīties ar piedzīvoto. Un tad es sāku meklēt domubiedrus, tādus pašus kā es. Ir tāda GARA VASARA. Es biju sajūsmā, jo tur visi bija tikpat jocīgi kā es. Tas bija ļoti patīkams atklājums. Mans vīrs bija greizsirdīgs uz GARA VASARA. Viņš pat vienreiz bija atbraucis izlūkos, man nezinot. Pēc tam vakarā man zvanīja: „Tu tur ar kaut kādiem bārdainiem tēvaiņiem, ar lētām mašīnām.” Viņš nekādi nevarēja saprast, kā es varu izvēlēties kaut ko citu, nevis viņa kompāniju. Bet iemels bija tas, ka es ar viņu nevarēju runāt par to, kas man bija aktuāls. Nu, piemēram, Tev es visu varu stāstīt. Tu mani nekur nesūti. Bet viņam es neko no tā visa stāstīt nevarēju. Mēģināju runāt arī par dvēselēm, un par iepriekšējām dzīvēm. Jaunākais dēls man reiz teica: "Tētis saka, ka ir tikai viena dzīve." Nu ko es varēju atbildēt? Teicu: „Ar tēti vajag par biznesu runāt, tur viņš tiešām labi orientējas. Jo jau vairāk kā 20 gadus darbojas šajā sfērā.”

-Kā Tavi bērni uztver to, ka Tu esi šajā pasaulē un tēvs ir citā?

-Ļoti labi. Viņiem tas ir ļoti labs piemērs, ka var dzīvot visādi - gan tikai materiālajā pasaulē, gan arī garīgajā. Mēs jau katrs dzīvojam savā pasaulē, savā realitātē. Var visādi, un katrs var izvēlēties, kā viņš grib. Tēvs ir tiešām malacis. Viņš daudz strādā un apgādā bērnus. Tas ir ļoti labi, ka viņš ir.

-Tu uztver šo iekšējo sajūtu, pārliecību kā atbalstu?

-Man tā grūti pateikt, kā es viņu uztveru. Es viņai vienkārši klausu. Šī iekšējā sajūta man lika no Rīgas pārcelties uz Liepāju, un es pārcēlos.

Pašlaik man patīk sēdēt pļavā. Tas ir tik interesanti. Es visu mūžu sapņoju, ka dzīvošu pie jūras. Nu es te 3 mēnešus dzīvoju, un man jau prasās zaļa zāle.

-Un tagad mēs arī sēžam pļavā. Viss notiek.

-Nu ja! Jūrai ir tā priekšrocība, ka ir redzams apvārsnis un sirds atveras līdz pat apvārsnim. Nav nekādu ierobežojumu.

-2011. gadā es piedzīvoju vienotības sajūtu. Visi vienmēr runā par pieķeršanos un kaut kādām ierobežojošām sajūtām. Un tad es domāju, nu labi, bet kāda tad ir tā vienotības sajūta? Tas bija interesants brīdis. Es braucu pie stūres un uz Vanšu tilta pēkšņi patiešām ieraudzīju, ka mēs visi esam saistīti tādā kā tīklā. Ka es esmu saistīta gan ar priekšā braucošo mašīnu, gan ar to māju, gan ar visu ko vien redzu, līdz pat apvārsnim. Tā bija tik interesanta sajūta.

-Jā, es iesāku par jūru teikt. Pie jūras sirds atveras līdz pat horizontam un tā ir superīga sajūta. Pilsētā mājas ir priekšā. Tikai pie jūras var saprast, cik tā sirds ir liela, līdz pat horizontam.

-Cik liela ir Tava sirds?

-No kosmiskās apziņas raugoties mēs visi esam milzīgi. Tad vairs neiet runa par fizisko ķermeni. Šo sajūtu es pirmo reizi piedzīvoju Tenerifē 2013. gadā. Nostājos okeāna malā un pēkšņi izaugu milzīga. Pēc tam es kaut kur lasīju, ka Tenerife ir bijusi tā vieta, kur cilvēki izsēdušies uz zemes no Sīriusa.

To, ka es esmu no Sīriusa, es uzzināju kādā meditācijā. Kādu laiku gāju uz Baltu zīmju meditācijām. Ineta Romanovska taisīja Baltu zīmju meditācijas, mēs tur gājām tāds pulciņš. Visi sēdējām un skatījāmies uz Baltu zīmēm, kas bija vidiņā saliktas un meditējām uz tām. Un tad vienā reizē man atvērās Sīriusa zīme, kas atveras tikai tiem, kas ir no Sīriusa.

-Kāda ir tā Sīriusa zīme?

Tā pati dzīvības zīme, tikai vairs neatceros, ar cik zariem tā bija. Viņu sauc arī par Ūsiņu. Viņas ir dažādas, punktu un zaru skaits ir dažāds. Tajā reizē es turēju rokas virs zīmes ar septiņiem punktiem un man nāca gaismas stari uz plaukstām no šiem 7 punktiem. Es iekšēji jautāju, ko man darīt, un man nāca informācija - sevi dziedināt. Tad kādas minūtes 5 sēdēju un turēju plaukstas virs šīs zīmes. No zīmes plūda gaisma. Un tad kādā mirklī process beidzās. Vēl tajā meditācijā es redzēju Kristu ar 3 zvaigznēm pierē. Mums ir Milda, kas stāv ar 3 zvaigznēm. Bet man bija Kristus. Tajā pašā vakarā es nokļuvu vienā citā pasākumā, kurā bija Aelita Folkmane. Es viņai teicu: „Klausies, es tikko uzzināju, ka esmu no Sīriusa!”. Viņa atbildēja: „Welcome to the club! Es arī!” Un tad viņa man jautāja: „Tev tās Mildas 3 zvaigznes neko neizsaka?” Es atbildēju: „Man tikko Jēzus Kristus ar tām 3 zvaigznēm stāvēja”. Izrādījās, ka šīs trīs zvaigznes ir Sīriusa simbols. Gāju mājās un Google rakstīju “Kristus no Sīriusa”, un lasīju, ka tas tā tiešām ir. Tāpēc mēs esam vienā vibrācijā. Tāpēc es Kristu sev par skolotāju izvēlējos. Ja meklē atbildes, tad uzradīsies vajadzīgais cilvēks, kas uzdos vajadzīgos jautājumus. Lai atrastu pareizās atbildes.

Ja gribi, ko saprast, tad cilvēki no malas Tev pasaka, par ko iet runa.

-Kas priekš Tevis šajā laikā, kopš pirmo reizi sajuti beznosacījuma mīlestību, ir pats jaukākais, kas ar Tevi noticis?

-Saulgriežos satiku savu dvīņu liesmu. Pilnīgs kosmoss! Nav daudz cilvēku tādā vibrācijā, kā es. Un tad ir tāda svētku sajūta, kad Tu satiec kādu tādu pašu. Tad liekas, ka kaut kas ir jādara kopā, jo - savējais!

-Tas ir tas fenomens, ko sauc par dvīņu liesmām?

Es pēc tam lasīju grāmatās un Google, citādāk es to nevaru izskaidrot, kā dvīņu liesmas. Pēc tām sajūtām, kas man bija.

-Kas ir visvērtīgākais ieguvums (ar prātu)?

-Iekšējā sajūta. Sapratne, ka es pati izvēlos noskaņojumu, pati izvēlos visu. Pati radu visu, izvēloties domas, sajūtas, emocijas.

Sergeja Lazareva grāmatu „Karmas diagnostika” es lasīju jau pirms 19 gadiem. Nesen pārlasīju vēlreiz. Man tagad beidzot ir laiks pārlasīt vecās grāmatas. Man to ir ļoti daudz. Kādā no iepriekšējām dzīvēm laikam esmu kādu bibliotēku nodedzinājusi, jo šajā dzīvē bija tāds periods, kad pirku un pirku grāmatas. Lazarevs ļoti labi apraksta, cik ļoti mūs ietekmē negatīvās domas un emocijas. No prāta viedokļa ir ļoti vērtīgi to saprast.

-Bet viņas nāk! Ko ar viņām darīt?

- Es saviem klientiem seansa laikā iesaku vērsties pie Visuma un lūgt piedošanu par negatīvajām domām un emocijām. Arī katru vakaru - profilaksei. Jo nāk jau visādas domas galvā. Man pat bija tāds dīls ar Visumu, lai dod man kādas zīmes, ja sāku domāt ko lieku. Vienu dienu gulēju pludmalē, un pēkšņi man sāka vaboles kost. Domāju – kas notiek? Attapos, ka tādā veidā tiek apturētas manas domas. Tā ka ar Visumu visu var sarunāt.

-Paldies , ļoti noderīgi!

-Piedošanas lūgšana Visumam ļoti labi strādā. „Es lūdzu piedošanu par visām negatīvajām domām un emocijām”.

Mēs visi esam Visuma sastāvdaļa. Un, ja mēs kādam uzbrūkam ar savām emocijām un domām, tad uzbrūkam arī paši sev. No tā arī visas slimības.

Tas ir pats vērtīgākais, ko esmu sapratusi.

-Kā Tu sevi nosauktu? Kas Tu esi?

-Viss. Mēs visi esam saistīti. Viena mana kliente pēc individuālās meditācijas teica: „Kad es sapratu, ka esmu nekas, es sapratu, ka esmu viss.”

-Tā jau tad arī laikam ir tā vienotības sajūta.

- Ir tiešām svarīgi savu vibrāciju turēt tīru, jo mēs visi esam saistīti.

-Ir kaut kas tāds, ko Tu apzināti dari attiecībā uz pārējiem?

-Sekoju līdzi savām domām un emocijām. Tas ir labākais, ko varu darīt. Tīru sevi un palīdzu arī citiem.

-Ir kaut kas tāds, ko Tu gribētu pilnīgi noteikti pateikt šajā stāstā par pārmaiņu vērtību?

-Patiesībā viss ir labi, tikai ir jāizkļūst no prāta gļuku zonas. Varbūt gluži prātu sev blakus likt nevajag, tas ir ekstrēmi, bet tās dumjās saražotās domas gan vajag iztīrīt. Prāts ir jālieto. Un ir jāsaprot, ka tas ir jāpieskata. Apzināti ir jādomā gaišas un tīras domas. Ir ļoti daudz cilvēku, kuri dzīvo pelēko domu mākonī un apkārt neredz neko. Un, kad viņiem to pelēko domu mākoni iztīra, viņi pēkšņi ierauga, cik viss patiesībā ir skaisti un brīnišķīgi.

-Kas viņiem var palīdzēt iztīrīt šo domu mākoni?

-Apzināšanās, ka var iztīrīt. Tas vien jau palīdz.

-Kāds būtu Tavs novēlējums cilvēkiem, kuri varbūt, līdzīgi kā Tu, saskaras ar līdzīgām sajūtām, kā Tu?

-Informācijas iegūšana mūsdienās ir vienkārša. Ir Facebook, ir Google, visu var noskaidrot. Var ierakstīt „es ieraudzīju eņģeļus, ko man tagad darīt?”. Un atrast ieteikumus. Es arī Google rakstīju „Kristus no Siriusa”, un visu noskaidroju.

Kad es sāku interesēties par šo visu, man bija 21 gads. Mana pirmā skolotāja bija Tatjana Izmailova. Toreiz es jutos ļoti vientuļa. Jā, toreiz vēl nebija interneta. Ko visi citi dara 21 gada vecumā? Ballītes, alkohols. Es ēdu diedzētus graudus, sešos no rīta jogas vingrojumus taisīju. Visi domāja, ka esmu kādā sektā nonākusi.

Tajos divdesmit vienos gados, arī tad tā bija Tava iekšējā sajūta, kas Tevi vadīja?

-Jā, kaut kā pie Tatjanas Izmailovas es nokļuvu. Viņa toreiz uz mani skatījās un teica, ka tās pārmaiņas gan nebūs uzreiz. Un tā arī bija. Es izvēlējos savu bērnu tēvu, kurš teica, ka tas viss ir pilnīgas muļķības. Protams, ka es gribēju vīrieti, ģimeni, bērnus. Bet no sevis jau neaizbēgsi. Vīram par lielām šausmām es pēc 15 gadiem pie tā visa atgriezos.