Piedzīvojums eneagrammas stilā. Mājupceļš.

Viss vienmēr beidzas labi. Tā viss beidzās ar ar mūsu ceļojumu uz mācībām Minskā. Ir pienācis stāsta noslēdzošajai daļai. Kā mēs ceļojām mājup.

Kā mēs tur nokļuvām skatīt šeit>>

Kā mēs mācījāmies skatīt šeit>>

Vēl Latvijā esot, saņēmu Facebook ziņu no eneagrammas vīrusa nēsātājas- pasniedzējas (8.) ar jautājumu, vai nevaram viņu paķert atceļā no Minskas līdz viņas mājām Viļņā. Lai gan neesmu auto, ar kuru brauksim, īpašniece, atsaku, ka gan jau sarunāsim.

Pēc kāda laika telefona sarunā ar savu draudzeni, saku, ka esmu sarunājusi mums pasažieri. Viņa man sprigani atsaka: „Es zinu!”

Pārsteigumā prasu: „Kā Tu zini?”.

Viņa atsmej: „Man ragana teica, ka atceļā mums būšot pasažieris- vīrietis”.

Saku, ka īsti gan nav tā, kā viņa teica, jo pasažieros mums pieteikusies mums labi zināmā pasniedzēja. Tomēr, apdomājot, saprotam, ka nemaz jau nav tik tālu no patiesības. Šī pasniedzēja ir ar varen spēcīgu enerģiju. Visu, ko vēlas sasniedz, rīkojas spēcīgi, runā pārliecinoši, būvē pati savu māju...vienu vārdu sakot ar visu savu būtību staro vīrišķīgu enerģiju. Kuru, tad, arī visticamāk, bija uztvērusi manas draudzenes ragana.

Tā arī ir- atceļā dodamies ar pasažieri. Dodoties ceļā vienojamies, ka ja nu iestrēgstam uz robežas, tad nakšņojam Viļņā, ja viss notiek gludi, tad turpinām ceļu mājup.  Ceļš līdz robežai ir intensīvi pilns ar saldējumu, sarunām, smiekliem un bagātīgu dalīšanos pieredzē. Vēl tikai atvadīšanās no vinjetes un pēdējiem baltkrievu miljoniem pierobežas benzīntankā, un esam gatavas robežas šķērsošanai.

Pieripojam pie STOP zīmes...un saprotam, ka esam nokļuvušas mirklī, kad notiek robežsargu maiņa. Nekas nenotiek. Visas mašīnas vienkārši stāv.  Beidzot kas sakustas. Un mēs esam pirmās, kas iebrauc Baltkrievijas muitā. Kaut kas samisējas un mēs izkrītam no rindas. Daudz izmanīgākie un pieredzējušākie, apsteidz mūsu auto un mēs paliek ārpus rindas. Baltkrievu robežsardze norāda mums uz rindas galu, kas nu jau ir vairākas mašīnas uz atpakaļu. Neko darīt, draudzene jau nopūšas un gatavojas slēgt atpakaļ ātrumā, kad mūsu pasažiere piemiedz mums ar aci un izkāpj no auto. Saprotam, ka tagad būs paraugdemonstrējums. Un ir ar. Viņa sataisa žēlu seju un sūdzās robežsardzei, ka visi mūs nekaunīgi apsteiguši un ka esam tik ilgi godīgi gaidījušas...un ka visu būtu iespējams atrisināt, ja viņa palūgtu tai mašīnai pabraukt uz priekšu, bet tai mašīnai pabraukt uz atpakaļu un tad mums būtu vieta rindā. Par brīnumu meitene paklausa un izdara tieši tā, kā lūgts.  Urā! Mēs esam rindā atpakaļ. Tālāk jau darbs ar papīriem. Visi robežas šķērsotāji ar papīru čupiņām drūzmējas pie dokumentu reģistrēšanas lodziņiem. Mūsu pasažiere paņem visus dokumentus un pārliecinoši iespraucas rindā. Viņa  neuzkrītoši pavēro priekšā rindā stāvošo kontrollapiņās ierakstīto laiku (tādas kontrollapiņas visi auto saņem, iebraucot pierobežas zonā).  Kad viņa ir pārliecinājsies, ka laiks mūsu lapiņā ir agrāks, viņa stingrā balsī aicina tuvāk stāvošo kundzi ieskatīties savā lapiņā: „Paskatieties, kāds laiks ir rakstīts jūsu lapiņā. Un paskatieties, kāds- mūsu. Paskatieties.” Vērojam, kā pārējie rindā stāvošie neiztur spiedienu un pārceļas vai nu pie  citiem lodziņiem vai atkāpjas. Un nu jau mēs esam rindā nākamās. Pie datora sēdošā meitene raiti kliko viņai vien zināmo info. Paskatās uz auto apdrošināšanu, jautā: „Jūs to izdrukājāt?”. Man draudzene pamāj ar galvu. „Slikti, ļoti slikti. Ir vajadzīgs oriģināls.” Mūsu pasažiere iejaucās sarunā: „Paldies, ka brīdinājāt. Nākamreiz zināsim.” ...un potenciālais ierobežojums pazūd, pirms sācis izpausties. Vēl tikai saņemam Baltkrievijas (varbūt jau arī  robežpārkāpēju no Lietuvas) baložu svētību (sasodīti labi snaiperi tie baloži!)...un esam Baltkrievijas robežpārbaudi izturējušas. 

Nākamā pārbaude mūs gaida TAX FREE zonā. Tur ļoti sievišķīgi atļaujamies pārbaudi neizturēt  un iznākam no veikaliem ar krietniem pirkumu maisiem, atstājot aiz sevis pārdevējas ar jautājumu pilnām sejām. Pētot Baltkrievijas somu ražotāju piedāvājumu, priekšroka tiek dota tieši tai, kurā kārtīgi salikta derētu arī lidojāmā slota :) :) :). Šajā reizē nu jau visas trīs stādāmies priekšā kā raganas, kuras dodas mājup pēc kārtīga raganu treniņa. Pēc kārtējās klusuma pauzes saņemam piedāvājumu pacienāties ar kafiju...un kaudzi ar jautājumiem par to....kas tas ir, ko mēs darām...un kā tas ir,  ko darām. Niansēs neiegrimstam, kafiju paņemam...un dodamies tālāk uz Eiropas Savienības robežu, kuru šķērsojam teju braukšanas ātrumā un tad jau pavisam drīz ir arī Viļņa- pilsēta, kurā eņģeļi lido zemu (tieši šāda ir šīs pilsētas devīze, kuru lietuviešu valodas nepratējiem...itin nemaz nav viegli saprast...lai gan nojaust kaut ko šai sakarā ir iespējams, jo uzrakstā VILNIUS uz „i” burtiņa sēž balts eņģelītis).

Robežu esam šķērsojušas samērā ātri un nolemjam ceļu turpināt līdz pat mājām. Vien paciemojamies vēl mājā pie mūsu 8.. Tur saņemam turku gaumē pagatavotu kafiju (kurai, nejautājot, tiek pievienots cukurs), ekskluzīvus salātus un ekskursiju pa karalisko māju.  Protams, ar šādu enerģijas daudzumu ,kāds ir šai sievietie, māja nemaz nevar būt savādāka :). Ekskursijas laikā nemanot tiekam pie pagraba dārgumu burciņām...un nezināma auga puķupodā. Tad viņa apsola mūs izvadīt cauri Viļņai un izvest uz lielceļa, kur tālāk tikai taisni, taisni, līdz pat mājām. 

Atvadāmies, sakāpjam mašīnās un sekojam ceļa rādītājai. Kādā mirklī gan mūs pārņem mulsums (kad pabraucam garām norādei „Kaunas”), bet nospriežam, ka gan jau viņa zin, ka mēs tak nebraucam uz Rīgas, bet gan uz Liepājas pusi. Gan jau. Tomēr ne „gan jau”. Kad tuvojamies Viļņas robežai, saprotam, ka esam izvestas uz ceļa, kurš ved uz Rīgu. Nu galīgi ne tur, kur mums vajag. Hmmm. Pirmajā vietā apstājamies un velkam ārā Tomtomu. Izpētam situāciju un saprotam, ka braucot atpakaļ...mēs tikai zaudēsim laiku...un turpinām braukt tālāk. Taisnību sakot ,šis ceļš ir daudz interesantāks- pilnāks mazākām un lielākām apdzīvotām vietām,  pašā nobeigumā pārvēršoties īstā rallija posmā, kur man ik pa mirklim jau jāsauc priekšā stāvošie pagriezieni un līkumi. Tā, kā man ar kreiso, labo pušu saukšana tā īsti labi neiet (nez kāpēc visi pagriezieni ir „pa kreisi”...neskatoties uz kuru pusi tie ir īstenībā), tad turpmāk vienkārši ar paceltu Tomtoma ekrānu norādu  tālākā braukšanas virziena maiņu. Lidojam zemu un ātri :)

...Mājās nonākam, kad Latvijā jau sāk aust gaisma. Dienu bijām sākušas ar skrējienu un rīta peldi Raubiču ezerā, bet beigušas ar rallija posmu Ezere-Nīgrande-Skrunda. Kas tas bija? Triatlons? Vai kas vairāk? Lai nu kā, tas bija īsts piedzīvojums eneagrammas stilā. Jo tikai eneagrammai pateicoties mēs to piedzīvojām...un tikai pateicoties tai mēs to pārdzīvojām.

Bija jauki!Paldies visiem iesaistītajiem un iesaistītajām! Labprāt to atkārtotu ;)

Būt raganām tomēr ir forši ;)

p.s. ar aktuālajiem ieguvumiem no šī mācību brauciena dalīšos tuvākajā eneagrammas vadības klubā: "Kaislība. Būtība. Vadība." Vairāk par šo šeit>>