Piedzīvojums eneagrammas stilā. Mācības.

Iepriekšējo ierakstu beidzu ar divu draudzeņu laimīgu iekārtošanos mācību centra nummuriņā  Minskas pievārtē. Kāds abas draudzenes tur nonāca, skatīt šeit>>

Guļam labi. No rīt pamostos pirmā un spontāni pieņēmu lēmumu doties nevis uz jogas nodarbību, bet izpētīt apkārtni skrienot. Sacīts- darīts. Mīļās botas kājās un aiziet! Asfaltēto kalniņu nomaina grantētas lejiņas un mežainas taciņas, līdz nonāku ciematiņā, pie kura ieejas lepni gaisā izslējies stāv „šlagbaums”  ar kaut kādu aizlieguma uzrakstu. Tik vien atceros, ka kas par aizsargājamo teriotriju rakstīts. Vēl nešķiet, ka būtu pieteikami skrējusi, tamdēļ turpinu uz priekšu...līdz nonāku pie smuka drāšu žodziņa ar smilšainu pludmali aiz tā. Iesākumā nospriežu, ka tā laikam kāda privāta pludmale, bet ieskatoties vērīgāk, pamanu brīdinājuma uzrakstu, kur uzskaitīts, ko tik šajā vietā nedrīkst darīt. Un man par laimi, šai uzrakstā nav nekā  par peldēšanos. Tātad drīkst! Ņemot vērā to, ka ir  agrs rīts...un tuvumā neviena nav, peldos kaila. Galu galā...šodien ir 24.jūnijs. Jāņu dienas rīts. Pavisam nejauši ir izdevies izpildīt, kādu sapni- peldēties kailai Jāņu dienas rītā!  Urā! Ūdens ir dievīgi silts un man kompāniju sastāda pīļu mamma ar savām atvasēm. Kaut kur tepat staigājis zivju gārnis...un niedries skaļi rājās kāds cits putns. Pēc peldes dodos atpakaļ. Skrienot pa kalniņu augšup satieku kādu laipnu autovadītāju, kurš uzmundrinoši sveicina. Šķiet, diena iesākusies lieliski! Manai sajūsmai nākošo dienu rītos pievienojas arī mana draudzene.  Tas, ka viņai nav līdzi skrienamo apavu nav šķērslis! Taisnību sakot, dažos no rītiem tieši viņa ir  tā, kas m ani izceļno gultas ar teicienu: „Nekā nebūs, būs vien jāskrien :)!”.

Nākamais, ko dodamies testēt ir ēdnīca. Iepriekšējā Minskas mācību reizē jau biju sapratusi, ka dabīgā kafija šeit ir ekstra, tamdēļ uz brokastīm dodamies ar savām kafijas termokrūzēm un tas ir viens prātīgs lēmums, jo vienīgais trūkums šīs iestādes ēdināšanas sistēmā bijā nepiedienīgi mazās kafijas ( un arī tējas) krūzes. No tādiem piņģerotiem nu nekādi nav iespējams padzerties! Visādi citādi par ēdināšanu nevar sūdzēties. Izbaudām gan veģetāro, gan neveģetāro virtuvi...un vienai otrai lietai pat iekārojam recepti mājās pagatavošanai. Līdzpaņemtie krājumi tā arī paliek neizmantoti un vēlāk lepni vizinās atpakaļ uz mājām.

Ēdnīcā satiekam eneagrammas vīrusa nēsātāju- pasniedzēju (8.), kura tūdaliņ mūs apber ar padomiem, kas un kur atrodas, kas un kur ir jānoliek. Viņa pat  atved pie mūsu galdiņa vēl vienu meiteni no Latvijas, lai sapazīstinātu...un visas tirādes beigās nosaka: ka droši šai meitenei varam jautāt, kur un kā ir iespējams izmazgāt veļu. Nu mazums, kādas vajadzības! Es un mana draudzene saskatāmies un sākām smieties: esam aizmirsušas, cik ļoti 8.ar pašsaglabāšanos instinktu ir aprūpējoši.

Mācību telpa ir  neliela...un tajā aptuveni 40 dalībnieku. Šķiet, vislielākā dalībnieku grupa ir tieši šī...un nesaprotamu iemeslu dēļ iespiesta teju vismazākajā telpā. Tomēr, lai nu kā...viss jau nevar būt ideāli. Ir taču jābūt kādai izaugsmes zonai, vai ne?

Sākam ar iepazīšanos. Katrs pasaka savu vārdu un stāsta par savu saikni ar eneagrammu un gaidām no šīm mācībām. Klausos, klausos un saprotu, ka negribu teikt to pašu ko vienmēr. Un mirklī, kad pienāk mana kārta, šauju ārā:  „Es esmu lietišķā ragana”. Pēc  maniem aprēķiniem bija jāatskan smiekliem, bet telpā iestājas biedējošs klusums. Šķiet, puse no  klausītājiem ir sastinguši vai nav sadzirdējuši manis sacīto. Ka ne, ne . Turpinu teikt, ko biju nodomājusi, nospriežot, ka laikamjau  krieviski mans nodoms ir izklausījies savādāk, kā biju to iedomājusies skanam latviski. Tiesa, vēlāk gan cilvēki man nāk  klāt un jautā...ko es ar to biju domājusi...un kā to saprast...un kā vispār ir būt raganai...  Tad, jau laikam tomēr bija sadzirdējuši to manis sacīto, tikai drusku pa savam.  Cilvēku daudz...un vārdu arī.  Turpmāko 5 dienu laikā tā arī neizdodas ar visiem iepazīties dziļāk, lai gan izdodas noķert to internacionālo sajūtu , ko savulaik ķēru strādājot starptautiskajās izstādēs vai konferencēs. Forši.

Irina un Jegors Karopi. Pāris gan dzīvē gan darbā.

Treneri Irina un Jegors strādā lieliski. Viņi veikli uzbur ainiņas klausītāju iztēlē, operatīvi un strukturēti attēlo sacīto uz flipčārta un pāri visam lieliski savā starpā sadarbojas. Viņi ir kā roka ar cimdu. Viens saka, otrs papildina. Viens ievelk elpu, otrs izpūš. Katrs no teorijas gabaliem mijas ar praktiskiem uzdevumiem. Taisnību sakot, arī Marija, kas kādu laiku aizstāj Irinu vai Jegoru, lieliski prot sadarboties. Marijas spēcīgākā puse ir anekdotiskās metaforas. Dienās, kad Marija strādā, smieklu šaltis pāršalc telpu ik pēc pārdesmit minūtēm. Darbojamies gan grupās, gan pāros...un ir iespējams saskatīt eneagrammas internacionālo spektru. Liela daļa mācību dalībnieku paši ir kouči, tomēr arī tiem, kuri ar to nenodarbojas ikdienā, treneru sniegtās rekomendācijas lieliski palīdz izpildīt visus vingrinājumus godam.

Irina pārī ar Mariju, kas aizrauj visus ar savu humora sajūtu.

Es un mana draudzene daļu no mācību programmas jau esam mācījušās un tamdēļ jau spējam ķert nianses un atšķirības pasniegšanas veidā un saturā, tādējādi bagātinot kopējo eneagrammas tēlu savā apziņā. Ir karsti gan tieši, gan pārnesti. Vingrinājumi ceļ augšā lietas, kuras gribētos labāk necelt...vai vismaz izlikties, ka to nav.  Daļu no vingrinājumiem egoistiski dodamies pildīt uz savu nummuriņu, apvienojot to ar dušas apmeklējumu. Ķeram kaifu un mācamies!

Dienas, kad apgūstam eneatipu bērnības tēmu ir pieklusinātākas

Dalībnieki dalās ar piedzīvoto, treneri rūpīgi seko līdzi ikviena stāvoklim, jo daļa no vingrinājumiem var sacelt kādas emocijas, kuru nomierināšanai var būt vajadzīgs papildus darbs. Ar katru mācību dienu grupa kļūst arvien klusāka, ievainojamāka un trauslāka- mēs iegrimstam eneatipu bērnības tēmā. Un tagad jau ir vieta asarām, kas plūst, lai attīrītu ko reiz nobloķētu. Raud bravūrīgie 8., drebošā balsī runā  3., 7.saskaras ar savām sāpēm, 6.ar bailēm, 4.ar kaunu, 2.ar mirkli, kad pieņēmuši lēmumu, ka savas vajadzības labiem bērniem nemēdz būt, 5.ar to, cik sāpīgs var būt pārliecīgs vieglums, 9. ar dusmām, bet 1.ar savu aizvainojumu par nodarīto netaisnību. Šķiet, ik katram ir kas sens un sāpīgs paslēpts kaut kur dziļi, dziļi iekšienē. Un tikai izrunāts, top skaidrs, ka tā tas kādreiz ir noticis ar visiem. Tās ir sāpes, kas prasās pēc attīrīšanas. Tas ir kā negaiss, ko visi tā gaida karstā vasaras dienā. Tas briest, briest...un izsprāgst tūkstoš lāsēs...lai atnestu mieru un veldzi pēc tam, kad viss jau beidzies. Jūtīgo tēmu dienās treneri lūdz pievērst uzmanību arī saviem nakts sapņiem...un būt pret sevi saudzīgiem.

Un tā...jau nemanot ir pienākusi pēdējā mācību diena. Tā sākas ātrāk, kā iepriekš plānots...jo šodien ir jākārto rakstisks eksāmens. Mums šis eksāmens ir divkāršs- ir gan jāzin atbildes uz jautājumiem, gan jāatceras krievu burtu rakstība...un eneagrammas termini krievu valodā. Paspējam noķert to, ko treneri sauc par „škoļņij ņevroz” un, nodevuši eksāmena darbus, dodamies uzelpot. Dīvaini- it kā pieauguši cilvēki un eksāmenu ne mazums likts, bet sajūtas tādas pašas kā skolas laikā ;)

Eneagrammā pieredzes nevar būt par daudz! Turpinām ceļu!

Vēl atlikusi tikai pēdējā tēma par 3 centriem un eneatipu attīstību, kas dīvainā kārtā savij kopā visu iepriekšējās dienā stāstīto. Mācības ir noslēgušās. Eksāmenu esam nokārtojuši...un ir laiks kopīgai bildei ar visiem 110 ICTA INTENSIV apmācību dalībniekiem. Saņemam arī savus diplomus un uztaisam vēl vienu koppbildi, kurā esam tikai mēs- tie 40, kuri mācījāmies eneagrammas meistara intensīvajā kursā. 60 apmācību stundas 5 dienās...bija ko turēt :) 
Uz redzēšanos Minska! 
Un uz saredzēšanos...jo noteikti pēc kāda laika atgriezīsimies, lai apgūtu ko jaunu pie lieliskās Vektor Rosta komandas.
 Paldies!


Turpinājums ( kā mēs mājās braucām) seko šeit>>

p.s. ar aktuālajiem ieguvumiem no šī mācību brauciena dalīšos tuvākajā eneagrammas vadības klubā: "Kaislība. Būtība. Vadība." Vairāk par šo šeit>>