Piedzīvojums eneagrammas stilā. Kā viss sākās?

Ja man vajadzētu pateikt, ar ko tas sākās, tad nāktos atgriezties, ak, vai cik tālā pagātnē. Laikā, kad ieguvu eneagrammas vīrusu. Ar to mani aplipināja kāds 8., sakot, ka tas ir sasodīti interesanti- mēģināt saprast, kurš ir kurš eneatips. Bet ideja par eneagrammas vīrusa nēsātājas pasniedzējas (8.) atvešanu uz Latviju pieder kādai mācību centra īpašniecei (7.), kuru uz to, savukārt pamudināja kāds cits 8.. Tā nu tie 8.ietekmē pasauli :). Mēs te visi esam saistīti. Redzamām un neredzamām saitēm. 

Īsāk sakot, saķēru eneagrammas vīrusu, radīju iespēju apgūt eneagrammu varen daudziem Latvijas iedzīvotājiem, paralēli arī pati to apgūstot....un nolēmu iet tālāk. Tālāk pilnīgi tiešā nozīmē- tas ir uz Minsku. Minskā ik gadu notiek ICTA (International Coach and Trainer asocciation) intensīvais treniņš. Pirmajā reizē divas nedēļas trenējos, lai varētu trenēt citus, tad sapratu, ka par maz zinu, lai citus kompetenti trenētu un tamdēļ devos vēl dziļāk eneagrammas izpētē. Grāmatas, vebināri, internets...līdz saņēmu uzaicinājumu doties uz nākamo ICTA intensīvo treniņu. Paskatījos programmā un pieņēmu lēmumu atkārtot eneagrammas meistara treniņu. Šī nu ir tā reize, kad dubults neplīst, vēl jo vairāk...ja tas „dubults” tiek pasniegts  bagātīgā un intensīvā veidā. Lēmumu pieņēmu ziemas saulgriežos...ļaujot sev noticēt, ka līdz mācību sākumam vasaras saulgriežos, būšu jau savu mazuli atradinājusi no mammošanās.  Vienkārši ļāvu notikt brīnumam! Un brīnums notika!

Manam entuziasmam uzradās sekotāja. Un nu jau ne tikai es, bet arī mana draudzene (7.) ar nepacietību gaidījām jūniju. Viena otru uzmundrinot nolēmām uz Minsku doties ar auto. Es pie sevis nodomāju- ar šo draudzeni mierīgi tiksim ar visu galā, nemaz nenojaušot, ka viņa domā tieši tāpat :) . Pienāca ilgi gaidītais datums un mans 7. ar savu neticami ērto auto pieripoja pie manas mājas. Sakrāmēju somas, paķēru kasti ar zemenēm un „Aidā!”, piedzīvojums varēja sākties. Pirmais piedzīvojams bija konstatēt, ka līdzpaņemtais Tomtoms neatpazīst Baltkrieviju. „Kartē neatzīmēta teritorija”, Tomtoms rakstīja un es sapratu, ka sagatavoties ceļojumam, nozīmē arī sagatavot ierīci, uz kuru gatavojies paļauties ceļojuma laikā. Dziļi ieelpojām un tikpat dziļi izelpojām, nolemjot risināt jautājumus pēc kārtas. Vispirms mums jātiek līdz Baltkrievijas un Lietuvas robežai un līdz tai mūs Tomtoms aizvadīja eleganti. Eiropas Savienības robežas šķērsošana bija nākamais piedzīvojums. Sākām ar patīkamo. Mēs samainījām naudu. Un vienā mirklī kļuvām par miljonārēm. Skaisti! Vēlāk uzzinājām, ka esam noķērušas ekskluzīvu kaifu, jo sākot ar 1.jūlijā Baltkrievijā sākas naudas reforma (деноминация), atsakoties no 4 nullēm.

Tālāk jau nāca gaidīšanas svētki. Bet nu vismaz ar miljonāra sajūtu :). Rinda pamatīga. Veikli cilvēki ar papīrīšiem veikli skraida no viena lodziņa pie otra. Lieki teikt, ka mēs sajutāmies kā citplanētieši. Nu, labi, miljonāri citplanētieši. Kur un kas nepieciešams? Kas jāraksta? Kam jāatdod? Pamazām izpētījām situāciju. Ar blondiem smaidiem izzinājām, kādi dokumenti un kā jāaizpilda un kur jāaiznes.

Visā visumā nav nemaz tik sarežģīti:

-auto jābūt uz šofera vārda, ar zaļo karti (apdrošināšanas veids) un tas uz Baltkrievijas robežas ir jādeklarē kā ievedams un izvedams. Deklarācija tiek rakstīta divos eksemplāros. Pirmais tiek atstāts iebraucot, otrs būs vajadzīgs, lai izbrauktu no Baltkrievijas. Starp citu- auto apdrošināšanai būtu jābūt oriģinālam papīram, nevis skenētam. Tas būtiski uzlabo muitnieku omu :).

-pasažieriem ir jābūt ar vīzu un apdrošināšanu uz konkrēto ceļojuma laiku. Uz robežas jāaizpilda divdaļīga imigrācijas karte, kuras viena daļa tiek savākta iebraucot, bet otra būs jāapzīmogo brauciena galamērķī un atpakaļ braucot, jāatstāj.

Nākamā piedzīvojuma daļa mūs gaidīja, iegādājoties auto vinjeti. Šķērsojot robežu, laipnā muitniece sacīja, ka to noteikti vajagot iegādāt, lai izvairītos no bīstami lieliem sodiem (100-200 eur) un ka to var iegādāt benzīntankā tūlīt aiz robežas. Sacīts- darīts. Griezām iekšā tūlīt aiz robežas esošajā benzīna tankā un sapratām.....ka Baltkrievijā šīs lietas notiek augsti tehniskā līmenī. Līdz šīm ko tādu nebija nācies vērot. Sapratām, ka tā nav vienkārša uzlīmes nopirkšana. Tas ir kas sarežģītāks. Dziļi ieelpojām un izelpojām. Tāpat arī izdarīja vinješu tirgotāja, uzzinot, ka mēs ko tādu darām pirmo reizi: „Да Вы нас доведёте с этим первым разом! Сегодня уже более 20 таких как Вас!” Tomēr, neskatoties ne uz ko, meitene izrādījās izturīga. Viņa veikli un laipni paskaidroja, kas, kur un kāpēc ir jādara. Tikām pie automašīnas logā ielīmējamas reģistra ierīces, kuras uzdevums bija pīkstēt, ik reizi braucot cauri uz maksas ceļiem izvietotajiem reģistra vārtiem. Un ceļš varēja turpināties!

Arī šī lieta nemaz nav tik sarežģīta, tikai jārēķinās ar papildu izdevumiem:

-maksas ceļa reģistra ierīci mēs saņēmām pagaidu lietošanā, un par to bija jāatstāj diezgan liela drošības nauda. Izbraucot no Baltkrievijas, nauda tiek atgriezta mirklī, kad nododam reģistra ierīci.

-reģistra ierīce ir jāielīmē auto logā, vēlams zem atpakaļskata spoguļa. Ja auto logs ir armēts, tad ierīce jālīmē tur, kur uz loga ir „lāsīšu” zīmējums.

-vinješu tirgotāja smalki iztaujāja, kurp mēs dodamies un vadoties, pēc tā, aprēķināja paredzamo maksu. Tā arī bija jāsamaksā uzreiz. Saņēmām solījumu, ka atgriežot ierīci, tiks aprēķināts faktiskais patēriņš un varēsim saņemt atpakaļ to, kas nav iztērēts.

-ērti ir tas, ka visus šos maksājumus iespējams nokārtot ar karti. 

Ir iespēja augt arī mūsu DUS (un ne tikai). Baltkrievijā pieejams telefonu uzlādes serviss ;)

Turpmāko ceļu jau braucām pīkstēdamas- t.i. mirkļos, kad braucām cauri dzelzs vārtiem, ierīce signalizēja, ka esam piereģistrētas. Maģistrāle bija tukša, ar plašiem skatiem visapkārt. Skaisti, tīri, acij patīkami. Laiku pa laikam parādījās kādi sociālās reklāmas plakāti, kas, jāatzīst bija visnotaļ gaumīgi un tieši tāpat, kā apkārtne, acij tīkami. Tā, priecājoties, par apkārtni, palaidām garām to nobrauktuvi, kur mums bija jādodas, lai nokļūtu mūsu ceļojuma gala mērķī. Savu kļūdu konstatējām tikai esot Minskā. Nosmējāmies, ka mēs uzvedīsimies kā igauņi un ap Minsku riņķosim ne vairāk kā 3 reizes. Liekot galvas kopā, izfunktierējām, kurp mums būtu jādodas un izrādījās, ka varam tikt galā ar šo apmaldīšanos saviem spēkiem. Nomaldījāmies vēl tikai vienu reizi. Tad mūs samulsināja milzīgi izgaismotais uzraksts „Raubiči”- tā saucās ciemats, kurā atradās mūs interesējošā INTENSĪVA norises vieta. Izrādījās, ka šī ciemata tuvumā esošais Baltkrievijas olimpisko rezervju treniņa centrs ir ar tieši tādu pašu nosaukumu. Pateicoties varen attapīgam un ar bagātīgu humora izjūtu apveltītam šī centra sargam, laicīgi tikām pārtvertas un nosūtītas pareizā virzienā. Un, tadammm! Mēs veiksmīgi nonācām vietā, kur nākošajā rītā bija jāsākas mācībām. Vēl tikai  jautrs dialogs ar iestādes apsargu, lietišķa saruna ar viesnīcas administratori un mūs varēja pārsteigt, šķiet, no zemes izlīdušais, organizatoru pārstāvis (1.), ar tekstu: „Labvakar! Uzrādiet savas pases!” Mēs pārsteigtas paklausījām. Viņš tās pāršķirstīja, atdeva mums atpakaļ, nobēra tekstu par to, kas, kur atrodas, kur mums jāiet... cikos kas sākās....un mūsu piedzīvojuma pirmā diena bija gatava noslēgties. Ceļā bijām pavadījušas gandrīz 12 stundas (tīrā braukšana pēc plāna bija 7h, pārējais viss bija Viļņas lielveikals, ES robeža, vinjete un Minskas riņķošana)....tomēr no noguruma ne miņas. Bija tikai patīkama piedzīvojuma sajūta.

Turpinājums sekos!

Piedzīvojuma sadaļu "Mācības" skatīt šeit>>
Mājupceļa piedzīvojumu skatīt šeit>>

p.s. ar aktuālajiem ieguvumiem no šī mācību brauciena dalīšos tuvākajā eneagrammas vadības klubā: "Kaislība. Būtība. Vadība." Vairāk par šo šeit>>