Tie, kuri mani pazīst, zin, ka pēdējos gadus dzīvoju laukos. Skrienot, sacenšos ar zaķiem un bildēju stirnas. Bet, ejot pēc ķiršiem, paijāju aitas. Un tieši pēdējos gadus esmu piedzīvojusi fiziskas un enerģētiskas mocības, braucot uz Rīgu. Ik reiz, kad vajadzēja to darīt, to darīju ar sakostiem zobiem, jo zināju, ka vajag...un zināju, ka atgriežoties mājās, man vajadzēs vairākas dienas, lai atkoptos no Rīgas enerģētikas. Taisnību sakot šī "pārmanipārbraucisceļarullisarnervozušimpanzipiestūres" sajūta man bija pazīstama arī iepriekš- tā jutos ik reizi, kad devos komandējumā uz Maskavu vai kādu no lielajām tekstilindustrijas izstādēm. Tas ir iztukšojoši smagi. Tā tas turpinājās vairākus gadus, līdz nesen par to "pasūdzējos" Feisbukā. Un man palaimējās. Palaimējās, jo manu draugu skaitā ir Ilze Meiere un viņa iekomentēja manu sāpi ar aptuveni šādu tekstu: "Tev un Rīgai ir atšķirīgas vibrācijas. Vienkārši Tev ir jāatrod Rīgas vibrācija un uz to jānoskaņojas. Tad viss būs OK." Šo domu piefiksēju un gaidīju, kad tad būs mana nākamā tikšanās ar Rīgu.
Tikšanās pienāca jūnija sākumā un es nolēmu šajā braucienā doties atvērta un pieņemoša. Būt atvērta notiekošajam un pieņemt realitāti ar domu...ka tajā visā noteikti ir kāds resurss priekš manis. Kāds pilnīgi noteikti noderīgs resurss. Un, ticiet, vai nē- tā arī bija. Es guvu pamatīgi daudz...un atgriezos mājās gluži vai spārnos. Bija labi. Sapratu, ka šai pieejā slēpjas kas vairāk. Un nolēmu to pielietot arī turpmāk. Ar līdzīgu uzstādījumu devos uz Minsku, papildināt zināšanas par eneagrammu (vairāk šeit >>) un ar tieši tādu pašu uzstādījumu devos uz Latvijas kouču nometni Liepājā. Un abos gadījumos piedzīvoju lieliskas pieredzes. Paldies, Ilze Meiere par šo ideju! Paldies!
Es izdarīju apzinātu izvēli jau pirms viss notika. Un tad tikai devos ceļā, lai to piedzīvotu realitātē. Lieliski! Mani šāda pieeja aizrauj!
Un kā Jūs?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru