Apzinātas izvēles spēks

Tie, kuri mani pazīst, zin, ka pēdējos gadus dzīvoju laukos. Skrienot, sacenšos ar zaķiem un bildēju stirnas. Bet, ejot pēc ķiršiem, paijāju aitas. Un tieši pēdējos gadus esmu piedzīvojusi fiziskas un enerģētiskas mocības, braucot uz Rīgu. Ik reiz, kad vajadzēja to darīt, to darīju ar sakostiem zobiem, jo zināju, ka vajag...un zināju, ka atgriežoties mājās, man vajadzēs vairākas dienas, lai atkoptos no Rīgas enerģētikas. Taisnību sakot šī "pārmanipārbraucisceļarullisarnervozušimpanzipiestūres" sajūta man bija pazīstama arī iepriekš- tā jutos ik reizi, kad devos komandējumā uz Maskavu vai kādu no lielajām tekstilindustrijas izstādēm. Tas ir iztukšojoši smagi. Tā tas turpinājās vairākus gadus, līdz nesen par to "pasūdzējos" Feisbukā. Un man palaimējās. Palaimējās, jo manu draugu skaitā ir Ilze Meiere un viņa iekomentēja manu sāpi ar aptuveni šādu tekstu: "Tev un Rīgai ir atšķirīgas vibrācijas. Vienkārši Tev ir jāatrod Rīgas vibrācija un uz to jānoskaņojas. Tad viss būs OK." Šo domu piefiksēju un gaidīju, kad tad būs mana nākamā tikšanās ar Rīgu.

Tikšanās pienāca jūnija sākumā un es nolēmu šajā braucienā doties atvērta un pieņemoša. Būt atvērta notiekošajam un pieņemt realitāti ar domu...ka tajā visā noteikti ir kāds resurss priekš manis. Kāds pilnīgi noteikti noderīgs resurss. Un, ticiet, vai nē- tā arī bija. Es guvu pamatīgi daudz...un atgriezos mājās gluži vai spārnos. Bija labi. Sapratu, ka šai pieejā slēpjas kas vairāk. Un nolēmu to pielietot arī turpmāk. Ar līdzīgu uzstādījumu devos uz Minsku, papildināt zināšanas par eneagrammu (vairāk šeit >>) un ar tieši tādu pašu uzstādījumu devos uz Latvijas kouču nometni Liepājā. Un abos gadījumos piedzīvoju lieliskas pieredzes. Paldies, Ilze Meiere par šo ideju! Paldies!

Es izdarīju apzinātu izvēli jau pirms viss notika. Un tad tikai devos ceļā, lai to piedzīvotu realitātē. Lieliski! Mani šāda pieeja aizrauj! 

Un kā Jūs?

Simona Kārkliņa- sieviete, kurai neizdevās aizbēgt no sevis

Simonu iepazinu kādā vasaras nometnes meditācijā. Tā man bija ļoti īpaša vasara un arī meditācija. Jau tad es pieņēmu lēmumu ar Simonu tikties vēl kādu reizi.  Šis lēmums veselus 2 gadus manā apziņā sēdēja tajā sadaļā, kas saucas „kaut kad”, līdz mirklim, kad uzzināju ka Simona ir pārcēlusies no Rīgas uz Liepāju. Es ātri uzrakstīju Simonai ziņu Facebook, un mēs atkal tikāmies meditācijā. Tas atkal bija īpaši. Pieņemot, ka mēs paši radām savu realitāti, iespējams arī es esmu iesaistīta šajā Simonas lēmumā - mainīt dzīvesvietu ;) . Ar savu nākamo lēmumu es vairs negaidu tik ilgi un īstenoju to daudz ātrāk - uzaicinu Simonu uz sarunu par pārmaiņām. Par tēmu, kas ir mana bloga ES MAINOS vadmotīvs.

Tā, kādā saulainā jūlija dienā sēžam Liepājas piejūras parka zālītē un runājamies. Simona runā samtainā balsī ļoti ātri.  Kā viņa pati saka: „Es vai nu runāju ļoti ātri, vai klusēju.” Tāda arī ir mūsu saruna, daudz vārdu, daudz klusuma...un daudz smieklu. Viegla.

-Paldies, ka atsaucies un piekriti sarunai. Tas bija, tā ļoti, ļoti viegli. Kā es Tev pajautāju, tā Tu atbildēji, un viss tūlīt notika. Kad es par Tevi domāju, tad tas ir tā ļoti, ļoti viegli. Mana doma ir savā blogā dalīties ar tepat blakus esošo cilvēku pārmaiņu pieredzēm. Tu, man šķiet, esi viens no šiem cilvēkiem.

-Man šķiet, ka pilnīgi visiem cilvēkiem dzīvē ir kaut kādas pārmaiņas.

-Piekrītu. Tomēr Tu manā apziņā esi tāds spilgts pārmaiņu gadījums.

-Ja godīgi, tad es tā ļoti pēc tām pārmaiņām nemaz nealku. Bet dzīve piespieda. Iekšējā sajūta mani vienkārši nes. Es vienmēr esmu domājusi, ka, ja man būtu laimīga ģimenes dzīve, tad es noteikti nebūtu gājusi un meklējusi, kāpēc viņa nav laimīga. Bet, tā, kā viņa nebija laimīga, tad es biju spiesta mēģināt saprast, kas notiek. Tās pārmaiņas man ir tāpēc, ka nebija viss tā, kā es biju iedomājusies.

-Tad varētu teikt, ka ārējā vide bija tā, kas Tevi pamudināja kaut ko mainīt?

-Arī iekšēji es slikti jutos. Ārējie apstākļi bija tādi, kas lika man iekšēji slikti justies. Tad es meklēju, meklēju, kamēr beigās sapratu, ka savu iekšējo sajūtu es radu pati. Un tad arī tie ārējie apstākļi mainās. Tajā brīdī, kad es iekšēji labi jūtos, tad arī ārēji viss sakārtojas pats no sevis. Bet, jā, sākās ar to, ka man ārējie apstākļi bija ne visai komfortabli, iekšēji jutos slikti un sāku meklēt ko ar to visu darīt.

-Kas priekš Tevis bija tas pagrieziena punkts, lai saprastu, ka tas Tavs iekšējais impulss ir tas, kas nosaka to, kā Tu jūties?

-Man bija viens draugs, ar kuru es reiz dzēru tēju. Es visu laiku meklēju atbildes uz jautājumiem, nepārtraukti meklēju. Viņš klausījās un teica: „Tavs prāts Tev nekad neļaus saprast, kur ir problēma, jo viņš pats šīs problēmas ražo. Noliec prātu sev blakus!” Es tāda centīga, uzreiz iztēlojos, kā es nolieku to prātu sev blakus, uz galda kafejnīcā. Un tajā brīdī, kad es to izdarīju, iestājās tāda vispārēja kosmiska orgasma sajūta. Es sapratu - patiešām,  esmu pilnīgi velti cepusies visus šos gadus, viss patiesībā ir superīgi. Bet to laikam vajag piedzīvot, to sajūtu, lai to saprastu. Man neko vairāk nevajadzēja. Man viss bija pilnīgā kārtībā. Tajā brīdī arī seksu vairs nevajag, jo ir kosmiski labi. Tā bija pirmā reize, kad es sapratu, ka prāts ir tas, kas ražo problēmas, un ka sirdī viss vienmēr ir kārtībā.

Bet nevar jau īsti dzīvot prātu pilnīgi noliekot malā, kad ir pilnīgi mediatīvs stāvoklis. Pavisam drīz, kad es noliku to prātu malā, es norāvu degvielas uzpildes stacijā pistoli. Un tad es sapratu, ka prāts ir jālieto. Bet tas arī bija skaisti, starp citu. Es redzēju sānu spogulī, kā viss iet pa gaisu ar strūklu... Braucu atpakaļ. Un puiši teica: „Ah, Jūs nu gan!” Un tad es kādu laiku gaidīju no Nestes apsveikuma kartīti. Bet pistoli es izņēmu un smuki noliku atpakaļ. Un Neste man neatsūtīja nekādu rēķinu. Viņi vienkārši secināja, ka arī brunetes uzvedas dīvaini.

Tā bija tā spilgtākā sajūta - ka viss ir iekšēji kārtībā, tikai prāts ražo visādus „gļukus”. Kopš es šo sajūtu noķēru, es tajā mēģināju turēties. Un meklēju visādas tehnikas, kā šajā sajūtā atgriezties.

-Tu zināji, ka ir kaut kas kaut  kur, kur ir šī sajūta. Cik ilgi atpakaļ tas notika?

-2011.gadā. Tas man vispār bija tāds interesants gads. Tad man eņģeļi sāka rādīties un diezgan daudz kas notika. Tāds transformējošs gads bija.

-Ko tas nozīmē „eņģeļi sāk rādīties”?

-Es masāžas laikā aizvēru acis, uzliku rokas klientei uz pēdām un redzēju -  visapkārt eņģeļi. Atvēru acis – eņģeļu nebija. Aizvēru acis - atkal eņģeļi. Domāju - nu viss, jumts aizbraucis. Es tai klientei teicu, tā uzmanīgi: „Man te eņģeļi rādās”. Un viņa man atbildēja: ”Jā, man tiešais gals ar augšu.” Tā vispār bija tāda interesanta sieviete.

Pēc tam es vienai gaišredzīgai meitenei stāstīju: „Tā sajūta ir dīvaina. Kamēr Tu lasi grāmatās, ka cilvēki redz eņģeļus, liekas - nu labi, ir cilvēki, kas redz eņģeļus. Bet, kad tu pats sāc redzēt eņģeļus, ir jāsāk lasīt grāmatas, lai saprastu, kas notiek.” Un tad viņa man toreiz teica: „Eņģeļus Tu redzi tāpēc, lai saprastu, kas Tu pati esi”. Tu domā, es tad sapratu, kas es esmu? Nu nē, protams.

Bet sajutu, ka man šīs eņģeļu vibrācijas ļoti patīk, un ka es pati tajās atrodos. Tas ir tāds viegls beznosacījumu prieks. Tā īsti pat neatceros, kas notika vispirms, un kas pēc tam. Tomēr šķiet, ka vispirms es noliku prātu malā, un tad ieraudzīju eņģeļus.

-Ieraudzīji. Kādus Tu viņus redzi?

- Es viņus vairāk sajutu – kā tādu vieglu beznosacījumu prieku. Redzēju tādus, kā bildītēs viņus zīmē. Bet vairāk bija sajūtas. Es caur sajūtām visu pārsvarā uztveru.

-Viņi ir vienādi, jeb katram cilvēkam tie ir dažādi?

-Cilvēkiem es tā īsti neesmu skatījusies. Bet bija man vienreiz viena kliente atnākusi uz masāžu kopā ar savu eņģeli. Norvēģiete. Kad es SPA strādāju, man ļoti daudz skandināvu nāca uz procedūrām. Es taisīju ajūrvēdas masāžas "Aqua Villa SPA" Vecrīgā. Tā bija profesore. Strādājot SPA, publika nāk visai dažāda, īsti jau nevar stāstīt visu, ko redzi, jo cilvēki nāk uz masāžām, nevis visādus „gļukus” skatīties. Kundze bija gados, 20 gadus nostrādājusi universitātē. Es masēju viņu, un man aiz muguras stāvēja viņas eņģelis, tāds liels, ar lieliem spārniem. Viņš teica, lai es nobučoju sievieti uz pieres. Domāju - tā sieviete taču ir atnākusi uz normālu ajūrvēdas masāžu. Ko viņa padomās, ja es pēkšņi sākšu viņu bučot uz pieres? Eņģelim iekšēji teicu: „Es taču nevaru tā pēkšņi viņu bučot, viņa pārbīsies.” Uzliku kundzei pirkstu uz pieres un tā uzmanīgi teicu: „Ziniet, jūsu eņģelis saka, lai es jūs nobučoju.” „Jā, man to tik ļoti vajag,” viņa teica, un izplūda asarās. Eņģelis toreiz vēl teica, ka viņai jāatsāk gleznot. Viņa bija kādreiz gleznojusi, bet pametusi šo nodarbošanos. Kundze bija pārlaimīga. Savu iekšējo sajūtu noķērusi. Sapratu, ka viņa bija tādās kā krustcelēs tajā brīdī, un domāja par iešanu prom no universitātes. Tā bija vienīgā reize, kad es viņu satiku. Drīz pēc tam tai SPA vairs nestrādāju. Reizēm cilvēkam ir jāatnāk uz ajūrvēdas masāžu, lai ar savu eņģeli satiktos, arī tā mēdz būt.

-Labi. Nolikts prāts malā, eņģeļu vibrācijas. Kas vēl ar Tevi notika šai pārmaiņu procesā?

-Visādas dīvainas lietas ir bijušas. Ir tāda lieta, ko kristiešiem nevar stāstīt. Bet nu tāda ir mana pieredze. Kad es mācījos Silvas metodi (gan reiki, gan cigun esmu mācījusies. Kamēr meklēju, kas ir tas mans, visu ko jau vajadzēja izmēģināt. Tad arī visu ko es mācījos), man vajadzēja izvēlēties sev skolotāju - vīrieti. Es tā aši iekšēji paskatījos uz zemeslodi un nevienu tādu autoritatīvu neatradu, tāpēc izvēlējos Kristu. Tajā brīdī, kad vajadzēja iztēloties, kāds viņš izskatās, viņš pārvērtās tādā spožā gaismā, un pa taisno uz sirdi nāca spožs beznosacījuma mīlestības stars. Tā laikam bija pirmā reize, kad es beznosacījuma mīlestību sajutu. Kad es šo stāstu kristiešiem, tad viņi skatās uz mani ar lielām acīm un prasa, vai es jokoju. Acīmredzot, baznīcā viss savādāk notiek. Es neesmu kristiete un uz baznīcu neeju. Taču man bija šāda pieredze. Šī beznosacījuma mīlestība bija vispirms, vēlāk nāca tā prāta likšana malā un eņģeļu beznosacījuma prieks.

-Tev noteikti pa šo te laiku ir bijuši mulsuma brīži par to vai tas ir īstais ceļš pa kuru iet, jeb tādu nemaz nav bijis?

-Zini, man iekšējā sajūta ir diezgan spēcīga. Un, ja viņa ir tāda, tad es tāpat neko īsti nevaru izdarīt. Ja man ir sajūta, ka man ir jādara tā, tad es daru tā. Mans bijušais vīrs meklēja medicīniskus terminus maniem spontānajiem lēmumiem. Kad es sāku redzēt eņģeļus, viņš gribēja mani uz Sarkandaugavu vest. Viņš ir tāds izteikts materiālists, es savukārt vairāk pa gaisu lidojoša. Viņam bija bail no visa tā, ko es stāstīju.

Tas bija tiešām grūti - nerunāt mājās par to, ko piedzīvoju. Nedrīkstēt ar to dalīties. Jo gribās taču dalīties ar piedzīvoto. Un tad es sāku meklēt domubiedrus, tādus pašus kā es. Ir tāda GARA VASARA. Es biju sajūsmā, jo tur visi bija tikpat jocīgi kā es. Tas bija ļoti patīkams atklājums. Mans vīrs bija greizsirdīgs uz GARA VASARA. Viņš pat vienreiz bija atbraucis izlūkos, man nezinot. Pēc tam vakarā man zvanīja: „Tu tur ar kaut kādiem bārdainiem tēvaiņiem, ar lētām mašīnām.” Viņš nekādi nevarēja saprast, kā es varu izvēlēties kaut ko citu, nevis viņa kompāniju. Bet iemels bija tas, ka es ar viņu nevarēju runāt par to, kas man bija aktuāls. Nu, piemēram, Tev es visu varu stāstīt. Tu mani nekur nesūti. Bet viņam es neko no tā visa stāstīt nevarēju. Mēģināju runāt arī par dvēselēm, un par iepriekšējām dzīvēm. Jaunākais dēls man reiz teica: "Tētis saka, ka ir tikai viena dzīve." Nu ko es varēju atbildēt? Teicu: „Ar tēti vajag par biznesu runāt, tur viņš tiešām labi orientējas. Jo jau vairāk kā 20 gadus darbojas šajā sfērā.”

-Kā Tavi bērni uztver to, ka Tu esi šajā pasaulē un tēvs ir citā?

-Ļoti labi. Viņiem tas ir ļoti labs piemērs, ka var dzīvot visādi - gan tikai materiālajā pasaulē, gan arī garīgajā. Mēs jau katrs dzīvojam savā pasaulē, savā realitātē. Var visādi, un katrs var izvēlēties, kā viņš grib. Tēvs ir tiešām malacis. Viņš daudz strādā un apgādā bērnus. Tas ir ļoti labi, ka viņš ir.

-Tu uztver šo iekšējo sajūtu, pārliecību kā atbalstu?

-Man tā grūti pateikt, kā es viņu uztveru. Es viņai vienkārši klausu. Šī iekšējā sajūta man lika no Rīgas pārcelties uz Liepāju, un es pārcēlos.

Pašlaik man patīk sēdēt pļavā. Tas ir tik interesanti. Es visu mūžu sapņoju, ka dzīvošu pie jūras. Nu es te 3 mēnešus dzīvoju, un man jau prasās zaļa zāle.

-Un tagad mēs arī sēžam pļavā. Viss notiek.

-Nu ja! Jūrai ir tā priekšrocība, ka ir redzams apvārsnis un sirds atveras līdz pat apvārsnim. Nav nekādu ierobežojumu.

-2011. gadā es piedzīvoju vienotības sajūtu. Visi vienmēr runā par pieķeršanos un kaut kādām ierobežojošām sajūtām. Un tad es domāju, nu labi, bet kāda tad ir tā vienotības sajūta? Tas bija interesants brīdis.  Es braucu pie stūres un uz Vanšu tilta pēkšņi patiešām ieraudzīju, ka mēs visi esam saistīti tādā kā tīklā.  Ka es esmu saistīta gan ar priekšā braucošo mašīnu, gan ar to māju, gan ar visu ko vien redzu, līdz pat apvārsnim. Tā bija tik interesanta sajūta.

-Jā, es iesāku par jūru teikt. Pie jūras sirds atveras līdz pat horizontam un tā ir superīga sajūta. Pilsētā mājas ir priekšā. Tikai pie jūras var saprast, cik tā sirds ir liela, līdz pat horizontam.

-Cik liela ir Tava sirds?

-No kosmiskās apziņas raugoties mēs visi esam milzīgi. Tad vairs neiet runa par fizisko ķermeni. Šo sajūtu es pirmo reizi piedzīvoju Tenerifē 2013. gadā. Nostājos okeāna malā un pēkšņi izaugu milzīga. Pēc tam es kaut kur lasīju, ka Tenerife ir bijusi tā vieta, kur cilvēki izsēdušies uz zemes no Sīriusa.

To, ka es esmu no Sīriusa, es uzzināju kādā meditācijā. Kādu laiku gāju uz Baltu zīmju meditācijām. Ineta Romanovska taisīja Baltu zīmju meditācijas, mēs tur gājām tāds pulciņš. Visi sēdējām un skatījāmies uz Baltu zīmēm, kas bija vidiņā saliktas un meditējām uz tām. Un tad vienā reizē man atvērās Sīriusa zīme, kas atveras tikai tiem, kas ir no Sīriusa.

-Kāda ir tā Sīriusa zīme?

Tā pati dzīvības zīme, tikai vairs neatceros, ar cik zariem tā bija. Viņu sauc arī par Ūsiņu. Viņas ir dažādas, punktu un zaru skaits ir dažāds. Tajā reizē es turēju rokas virs zīmes ar septiņiem punktiem un man nāca gaismas stari uz plaukstām no šiem 7 punktiem. Es iekšēji jautāju, ko man darīt, un man nāca informācija - sevi dziedināt. Tad kādas  minūtes 5 sēdēju un turēju plaukstas virs šīs zīmes. No zīmes plūda gaisma. Un tad kādā mirklī process beidzās. Vēl tajā meditācijā es redzēju Kristu ar 3 zvaigznēm pierē. Mums ir Milda, kas stāv ar 3 zvaigznēm. Bet man bija Kristus.  Tajā pašā vakarā es nokļuvu vienā citā pasākumā, kurā bija Aelita Folkmane. Es viņai teicu: „Klausies, es tikko uzzināju, ka esmu no Sīriusa!”. Viņa atbildēja: „Welcome to the club! Es arī!” Un tad viņa man jautāja: „Tev tās Mildas 3 zvaigznes neko neizsaka?” Es atbildēju: „Man tikko Jēzus Kristus ar tām 3 zvaigznēm stāvēja”.  Izrādījās, ka šīs trīs zvaigznes ir Sīriusa simbols. Gāju mājās un Google rakstīju “Kristus no Sīriusa”, un lasīju, ka tas tā tiešām ir. Tāpēc mēs esam vienā vibrācijā. Tāpēc es Kristu sev par skolotāju izvēlējos. Ja meklē atbildes, tad uzradīsies vajadzīgais cilvēks, kas uzdos vajadzīgos jautājumus. Lai atrastu pareizās atbildes. 

Ja gribi, ko saprast, tad cilvēki no malas Tev pasaka, par ko iet runa.

-Kas priekš Tevis šajā laikā, kopš pirmo reizi sajuti beznosacījuma mīlestību, ir pats jaukākais, kas ar Tevi noticis?

-Saulgriežos satiku savu dvīņu liesmu. Pilnīgs kosmoss! Nav  daudz cilvēku tādā vibrācijā, kā es. Un tad ir tāda svētku sajūta, kad Tu satiec kādu tādu pašu. Tad liekas, ka kaut kas ir jādara kopā, jo - savējais!

-Tas ir tas fenomens, ko sauc par dvīņu liesmām?

Es pēc tam lasīju grāmatās un Google, citādāk es to nevaru izskaidrot, kā dvīņu liesmas.  Pēc tām sajūtām, kas man bija.

-Kas ir visvērtīgākais ieguvums (ar prātu)?

-Iekšējā sajūta. Sapratne, ka es pati izvēlos noskaņojumu, pati izvēlos visu. Pati radu visu, izvēloties domas, sajūtas, emocijas.

Sergeja Lazareva grāmatu „Karmas diagnostika” es lasīju jau pirms 19 gadiem. Nesen pārlasīju vēlreiz. Man tagad beidzot ir laiks pārlasīt vecās grāmatas. Man to ir ļoti daudz. Kādā no iepriekšējām dzīvēm laikam esmu kādu bibliotēku nodedzinājusi, jo šajā dzīvē bija tāds periods, kad pirku un pirku grāmatas. Lazarevs ļoti labi apraksta, cik ļoti mūs ietekmē negatīvās domas un emocijas. No prāta viedokļa ir ļoti vērtīgi to saprast.

-Bet viņas nāk! Ko ar viņām darīt?

- Es saviem klientiem seansa laikā iesaku vērsties pie Visuma un lūgt piedošanu par negatīvajām domām un emocijām. Arī katru vakaru - profilaksei. Jo nāk jau visādas domas galvā. Man pat bija tāds dīls ar Visumu, lai dod man kādas zīmes, ja sāku domāt ko lieku. Vienu dienu gulēju pludmalē, un pēkšņi man sāka vaboles kost. Domāju – kas notiek? Attapos, ka tādā veidā tiek apturētas manas domas. Tā ka ar Visumu visu var sarunāt.

-Paldies , ļoti noderīgi!

-Piedošanas lūgšana Visumam ļoti labi strādā. „Es lūdzu piedošanu par visām negatīvajām domām un emocijām”.

Mēs visi esam Visuma sastāvdaļa. Un, ja mēs kādam uzbrūkam ar savām emocijām un domām, tad uzbrūkam arī paši sev. No tā arī visas slimības.

Tas ir pats vērtīgākais, ko esmu sapratusi.

-Kā Tu sevi nosauktu? Kas Tu esi?

-Viss. Mēs visi esam saistīti. Viena mana kliente pēc individuālās meditācijas teica: „Kad es sapratu, ka esmu nekas, es sapratu, ka esmu viss.”

-Tā jau tad arī laikam ir tā vienotības sajūta.

- Ir tiešām svarīgi savu vibrāciju turēt tīru, jo mēs visi esam saistīti.

-Ir kaut kas tāds, ko Tu apzināti dari attiecībā uz pārējiem?

-Sekoju līdzi savām domām un emocijām. Tas ir labākais, ko varu darīt. Tīru sevi un palīdzu arī citiem.

-Ir kaut kas tāds, ko Tu gribētu pilnīgi noteikti pateikt šajā stāstā par pārmaiņu vērtību?

-Patiesībā viss ir labi, tikai ir jāizkļūst no prāta gļuku zonas. Varbūt gluži prātu sev blakus likt nevajag, tas ir ekstrēmi, bet tās dumjās saražotās domas gan vajag iztīrīt.  Prāts ir jālieto. Un ir jāsaprot, ka tas ir jāpieskata. Apzināti ir jādomā gaišas un tīras domas. Ir ļoti daudz cilvēku, kuri dzīvo pelēko domu mākonī un apkārt neredz neko. Un, kad viņiem to pelēko domu mākoni iztīra, viņi pēkšņi ierauga, cik viss patiesībā ir skaisti un brīnišķīgi.

-Kas viņiem var palīdzēt iztīrīt šo domu mākoni?

-Apzināšanās, ka var iztīrīt. Tas vien jau palīdz.

-Kāds būtu Tavs novēlējums cilvēkiem, kuri varbūt, līdzīgi kā Tu, saskaras ar līdzīgām sajūtām, kā Tu?

-Informācijas iegūšana mūsdienās ir vienkārša. Ir Facebook, ir Google, visu var noskaidrot. Var ierakstīt „es ieraudzīju eņģeļus, ko man tagad darīt?”. Un atrast ieteikumus. Es arī Google rakstīju „Kristus no Siriusa”, un visu noskaidroju.

Kad es sāku interesēties par šo visu, man bija 21 gads. Mana pirmā skolotāja bija  Tatjana Izmailova. Toreiz es jutos ļoti vientuļa. Jā, toreiz vēl nebija interneta. Ko visi citi dara 21 gada vecumā? Ballītes, alkohols. Es ēdu diedzētus graudus, sešos no rīta jogas vingrojumus taisīju. Visi domāja, ka esmu kādā sektā nonākusi.

Tajos divdesmit vienos gados, arī tad tā bija Tava iekšējā sajūta, kas Tevi vadīja?

-Jā, kaut kā pie Tatjanas Izmailovas es nokļuvu. Viņa toreiz uz mani skatījās un teica, ka tās pārmaiņas gan nebūs uzreiz. Un tā arī bija. Es izvēlējos savu bērnu tēvu, kurš teica, ka tas viss ir pilnīgas muļķības. Protams, ka es gribēju vīrieti, ģimeni, bērnus. Bet no sevis jau neaizbēgsi. Vīram par lielām šausmām es pēc 15 gadiem pie tā visa atgriezos.

Tad jau var teikt, ka tās pārmaiņas Tev sākās jau ātrāk?

-Jā, tā var teikt. No sevis neaizbēgsi!

Paldies, Tev! No sevis neaizbēgsi, tik un tā ar sevi satiksies.

-Jā, tā ir tā iekšējā sajūta.                  

Saruna ierakstīta 07.07.2016., Liepājas piejūras parkā.
Foto no Simonas personīgā arhīva.

Ja vēlies šādas un līdzīgas ziņas saņemt savā epastā 1x mēnesī, pieraksties ziņu saņemšanai šeit! Kā pirmo saņemsi "Lieliskās dzīves pirmo soļu" ideju un iespēju apkopojumu! 

Piedzīvojums eneagrammas stilā. Mājupceļš.

Viss vienmēr beidzas labi. Tā viss beidzās ar ar mūsu ceļojumu uz mācībām Minskā. Ir pienācis stāsta noslēdzošajai daļai. Kā mēs ceļojām mājup.

Kā mēs tur nokļuvām skatīt šeit>>

Kā mēs mācījāmies skatīt šeit>>

Vēl Latvijā esot, saņēmu Facebook ziņu no eneagrammas vīrusa nēsātājas- pasniedzējas (8.) ar jautājumu, vai nevaram viņu paķert atceļā no Minskas līdz viņas mājām Viļņā. Lai gan neesmu auto, ar kuru brauksim, īpašniece, atsaku, ka gan jau sarunāsim.

Pēc kāda laika telefona sarunā ar savu draudzeni, saku, ka esmu sarunājusi mums pasažieri. Viņa man sprigani atsaka: „Es zinu!”

Pārsteigumā prasu: „Kā Tu zini?”.

Viņa atsmej: „Man ragana teica, ka atceļā mums būšot pasažieris- vīrietis”.

Saku, ka īsti gan nav tā, kā viņa teica, jo pasažieros mums pieteikusies mums labi zināmā pasniedzēja. Tomēr, apdomājot, saprotam, ka nemaz jau nav tik tālu no patiesības. Šī pasniedzēja ir ar varen spēcīgu enerģiju. Visu, ko vēlas sasniedz, rīkojas spēcīgi, runā pārliecinoši, būvē pati savu māju...vienu vārdu sakot ar visu savu būtību staro vīrišķīgu enerģiju. Kuru, tad, arī visticamāk, bija uztvērusi manas draudzenes ragana.

Tā arī ir- atceļā dodamies ar pasažieri. Dodoties ceļā vienojamies, ka ja nu iestrēgstam uz robežas, tad nakšņojam Viļņā, ja viss notiek gludi, tad turpinām ceļu mājup.  Ceļš līdz robežai ir intensīvi pilns ar saldējumu, sarunām, smiekliem un bagātīgu dalīšanos pieredzē. Vēl tikai atvadīšanās no vinjetes un pēdējiem baltkrievu miljoniem pierobežas benzīntankā, un esam gatavas robežas šķērsošanai.

Pieripojam pie STOP zīmes...un saprotam, ka esam nokļuvušas mirklī, kad notiek robežsargu maiņa. Nekas nenotiek. Visas mašīnas vienkārši stāv.  Beidzot kas sakustas. Un mēs esam pirmās, kas iebrauc Baltkrievijas muitā. Kaut kas samisējas un mēs izkrītam no rindas. Daudz izmanīgākie un pieredzējušākie, apsteidz mūsu auto un mēs paliek ārpus rindas. Baltkrievu robežsardze norāda mums uz rindas galu, kas nu jau ir vairākas mašīnas uz atpakaļu. Neko darīt, draudzene jau nopūšas un gatavojas slēgt atpakaļ ātrumā, kad mūsu pasažiere piemiedz mums ar aci un izkāpj no auto. Saprotam, ka tagad būs paraugdemonstrējums. Un ir ar. Viņa sataisa žēlu seju un sūdzās robežsardzei, ka visi mūs nekaunīgi apsteiguši un ka esam tik ilgi godīgi gaidījušas...un ka visu būtu iespējams atrisināt, ja viņa palūgtu tai mašīnai pabraukt uz priekšu, bet tai mašīnai pabraukt uz atpakaļu un tad mums būtu vieta rindā. Par brīnumu meitene paklausa un izdara tieši tā, kā lūgts.  Urā! Mēs esam rindā atpakaļ. Tālāk jau darbs ar papīriem. Visi robežas šķērsotāji ar papīru čupiņām drūzmējas pie dokumentu reģistrēšanas lodziņiem. Mūsu pasažiere paņem visus dokumentus un pārliecinoši iespraucas rindā. Viņa  neuzkrītoši pavēro priekšā rindā stāvošo kontrollapiņās ierakstīto laiku (tādas kontrollapiņas visi auto saņem, iebraucot pierobežas zonā).  Kad viņa ir pārliecinājsies, ka laiks mūsu lapiņā ir agrāks, viņa stingrā balsī aicina tuvāk stāvošo kundzi ieskatīties savā lapiņā: „Paskatieties, kāds laiks ir rakstīts jūsu lapiņā. Un paskatieties, kāds- mūsu. Paskatieties.” Vērojam, kā pārējie rindā stāvošie neiztur spiedienu un pārceļas vai nu pie  citiem lodziņiem vai atkāpjas. Un nu jau mēs esam rindā nākamās. Pie datora sēdošā meitene raiti kliko viņai vien zināmo info. Paskatās uz auto apdrošināšanu, jautā: „Jūs to izdrukājāt?”. Man draudzene pamāj ar galvu. „Slikti, ļoti slikti. Ir vajadzīgs oriģināls.” Mūsu pasažiere iejaucās sarunā: „Paldies, ka brīdinājāt. Nākamreiz zināsim.” ...un potenciālais ierobežojums pazūd, pirms sācis izpausties. Vēl tikai saņemam Baltkrievijas (varbūt jau arī  robežpārkāpēju no Lietuvas) baložu svētību (sasodīti labi snaiperi tie baloži!)...un esam Baltkrievijas robežpārbaudi izturējušas. 

Nākamā pārbaude mūs gaida TAX FREE zonā. Tur ļoti sievišķīgi atļaujamies pārbaudi neizturēt  un iznākam no veikaliem ar krietniem pirkumu maisiem, atstājot aiz sevis pārdevējas ar jautājumu pilnām sejām. Pētot Baltkrievijas somu ražotāju piedāvājumu, priekšroka tiek dota tieši tai, kurā kārtīgi salikta derētu arī lidojāmā slota :) :) :). Šajā reizē nu jau visas trīs stādāmies priekšā kā raganas, kuras dodas mājup pēc kārtīga raganu treniņa. Pēc kārtējās klusuma pauzes saņemam piedāvājumu pacienāties ar kafiju...un kaudzi ar jautājumiem par to....kas tas ir, ko mēs darām...un kā tas ir,  ko darām. Niansēs neiegrimstam, kafiju paņemam...un dodamies tālāk uz Eiropas Savienības robežu, kuru šķērsojam teju braukšanas ātrumā un tad jau pavisam drīz ir arī Viļņa- pilsēta, kurā eņģeļi lido zemu (tieši šāda ir šīs pilsētas devīze, kuru lietuviešu valodas nepratējiem...itin nemaz nav viegli saprast...lai gan nojaust kaut ko šai sakarā ir iespējams, jo uzrakstā VILNIUS uz „i” burtiņa sēž balts eņģelītis).

Robežu esam šķērsojušas samērā ātri un nolemjam ceļu turpināt līdz pat mājām. Vien paciemojamies vēl mājā pie mūsu 8.. Tur saņemam turku gaumē pagatavotu kafiju (kurai, nejautājot, tiek pievienots cukurs), ekskluzīvus salātus un ekskursiju pa karalisko māju.  Protams, ar šādu enerģijas daudzumu ,kāds ir šai sievietie, māja nemaz nevar būt savādāka :). Ekskursijas laikā nemanot tiekam pie pagraba dārgumu burciņām...un nezināma auga puķupodā. Tad viņa apsola mūs izvadīt cauri Viļņai un izvest uz lielceļa, kur tālāk tikai taisni, taisni, līdz pat mājām. 

Atvadāmies, sakāpjam mašīnās un sekojam ceļa rādītājai. Kādā mirklī gan mūs pārņem mulsums (kad pabraucam garām norādei „Kaunas”), bet nospriežam, ka gan jau viņa zin, ka mēs tak nebraucam uz Rīgas, bet gan uz Liepājas pusi. Gan jau. Tomēr ne „gan jau”. Kad tuvojamies Viļņas robežai, saprotam, ka esam izvestas uz ceļa, kurš ved uz Rīgu. Nu galīgi ne tur, kur mums vajag. Hmmm. Pirmajā vietā apstājamies un velkam ārā Tomtomu. Izpētam situāciju un saprotam, ka braucot atpakaļ...mēs tikai zaudēsim laiku...un turpinām braukt tālāk. Taisnību sakot ,šis ceļš ir daudz interesantāks- pilnāks mazākām un lielākām apdzīvotām vietām,  pašā nobeigumā pārvēršoties īstā rallija posmā, kur man ik pa mirklim jau jāsauc priekšā stāvošie pagriezieni un līkumi. Tā, kā man ar kreiso, labo pušu saukšana tā īsti labi neiet (nez kāpēc visi pagriezieni ir „pa kreisi”...neskatoties uz kuru pusi tie ir īstenībā), tad turpmāk vienkārši ar paceltu Tomtoma ekrānu norādu  tālākā braukšanas virziena maiņu. Lidojam zemu un ātri :)

...Mājās nonākam, kad Latvijā jau sāk aust gaisma. Dienu bijām sākušas ar skrējienu un rīta peldi Raubiču ezerā, bet beigušas ar rallija posmu Ezere-Nīgrande-Skrunda. Kas tas bija? Triatlons? Vai kas vairāk? Lai nu kā, tas bija īsts piedzīvojums eneagrammas stilā. Jo tikai eneagrammai pateicoties mēs to piedzīvojām...un tikai pateicoties tai mēs to pārdzīvojām.

Bija jauki!Paldies visiem iesaistītajiem un iesaistītajām! Labprāt to atkārtotu ;)

Būt raganām tomēr ir forši ;)

p.s. ar aktuālajiem ieguvumiem no šī mācību brauciena dalīšos tuvākajā eneagrammas vadības klubā: "Kaislība. Būtība. Vadība." Vairāk par šo šeit>>

Предложения перемен

ПРОФЕССИОНАЛЬНЫЙ КОУЧИНГ

Меня захватывает идея об экологичности во всём, в том числе и в отношении себя. Верю, что каждому по силам осуществить свой «Проект лучшей жизни», относясь соответствующим образом к себе, окружающим и окружению. Большая часть моих клиентов находили меня, желая развить свои профессиональные или личностные качества, открывая новый этап своей жизни, другими словами - желая перемен. 

Предлагаю:

• Индивидуальный и командный коучинг (лично или в skype)
• Цикл семинаров по навыкам перемен «Я меняюсь»
• Необычный мастер-класс развития навыков командной работы при помощи совместного обучения виноделию
• Семинары по запросу предприятия

ТРАНСФОРМАЦИОННАЯ ИГРА

Это настольная игра про жизнь, созданная в экопоселении, в которую можно играть в одиночку, с партнёром или в группе до 6 участников. Я обеспечиваю полную конфиденциальность, и проводя игру в стиле, так называемой, "творческой провокации", поддерживаю участников в их стремлении раскрыть свои сильные стороны, помогаю им осознать препятствия, стоящие на пути достижения их намерения и подталкиваю к новым открытиям и решениям в том, как изменить, как трансформировать свою жизнь в лучшую сторону. Рекомендуется для раскрытия эмоционального интеллекта.
Продолжительность игры: 3h/участник.
Языки игры: латышский, русский, английский.

ЭННЕАГРАММА ( от греческого: знак девяти)

Это знания о девяти страстях, девяти мотивациях, которые руководят нашей жизнью. Это не только помогает нам понять закономерности и тупики поведения как окружающих, так и нас самих, но и предоставляет нам возможность изменяться, открывая для каждого свой индивидуальный путь развития. 

Предлагаю:

• Ознакомление с эннеаграммой: 2-8h
• Курс практика эннеаграммы: 32h
• Цикл вебинаров „Эннеаграмма и любовь”: 9x 1,5h
• Клуб руководства эннеаграммы 1 х 3 месяца в поместии Бергхофф
• Индивидуальная сессия для уточнения эннеатипа:1h
• Семинары под запрос предприятия: нап., ”Эннеаграмма руководителю, который владеет искусством общения”

МЕДИТАЦИИ

Для меня медитации стали знаковой частью жизни. Я постоянно изучаю и открываю для себя новые техники медитаций, которыми щедро и с удовольствием делюсь.
Я вижу в медитациях приятный способ познания себя и постепенного движения к переменам - в себе, в сознании, в жизни. Приглашаю и вас насладиться этим опытом!
С моей помощью в вашем распоряжении на выбор - практики Ошо, буддистов, К.Г. Юнга, или просто пение подобно Таизее, или отдых в звуках Коши колоколов.
Провожу медитации с 2012 года и органически их интегрирую в коучинг и в процесс обучения. Групповая медитация под моим руководством проходит в Айзпуте каждый четверг. Присоединяйтесь!!

Я , ИНТА САНТА

• Коуч личностного и командного развития, ACC (ICF); коуч эннеаграммы (CCE,ICF и ICTA)
• Сертифицированный фасилитатор Трансформационной игры (Innerlinks)
• Тренер эннеаграммы, коучинга и бизнеса (ICTA)
• Член Международной Федерации Коучей (ICF)
• Обучалась прикладному искусству, психологии, маркетингу и руководству предпринимательства
• Опыт в B2B продажах, в руководстве, обучении и оценке персонала
• Рабочие языки: латышский, русский, английский
• Контакты: тел.: +371 29 121 884, э-почта: intasanta@gmail.com
• Больше информации на русском www.transformationgame.lv, на латышском www.intasanta.lv и www.esmainos.lv

Piedzīvojums eneagrammas stilā. Mācības.

Iepriekšējo ierakstu beidzu ar divu draudzeņu laimīgu iekārtošanos mācību centra nummuriņā  Minskas pievārtē. Kāds abas draudzenes tur nonāca, skatīt šeit>>

Guļam labi. No rīt pamostos pirmā un spontāni pieņēmu lēmumu doties nevis uz jogas nodarbību, bet izpētīt apkārtni skrienot. Sacīts- darīts. Mīļās botas kājās un aiziet! Asfaltēto kalniņu nomaina grantētas lejiņas un mežainas taciņas, līdz nonāku ciematiņā, pie kura ieejas lepni gaisā izslējies stāv „šlagbaums”  ar kaut kādu aizlieguma uzrakstu. Tik vien atceros, ka kas par aizsargājamo teriotriju rakstīts. Vēl nešķiet, ka būtu pieteikami skrējusi, tamdēļ turpinu uz priekšu...līdz nonāku pie smuka drāšu žodziņa ar smilšainu pludmali aiz tā. Iesākumā nospriežu, ka tā laikam kāda privāta pludmale, bet ieskatoties vērīgāk, pamanu brīdinājuma uzrakstu, kur uzskaitīts, ko tik šajā vietā nedrīkst darīt. Un man par laimi, šai uzrakstā nav nekā  par peldēšanos. Tātad drīkst! Ņemot vērā to, ka ir  agrs rīts...un tuvumā neviena nav, peldos kaila. Galu galā...šodien ir 24.jūnijs. Jāņu dienas rīts. Pavisam nejauši ir izdevies izpildīt, kādu sapni- peldēties kailai Jāņu dienas rītā!  Urā! Ūdens ir dievīgi silts un man kompāniju sastāda pīļu mamma ar savām atvasēm. Kaut kur tepat staigājis zivju gārnis...un niedries skaļi rājās kāds cits putns. Pēc peldes dodos atpakaļ. Skrienot pa kalniņu augšup satieku kādu laipnu autovadītāju, kurš uzmundrinoši sveicina. Šķiet, diena iesākusies lieliski! Manai sajūsmai nākošo dienu rītos pievienojas arī mana draudzene.  Tas, ka viņai nav līdzi skrienamo apavu nav šķērslis! Taisnību sakot, dažos no rītiem tieši viņa ir  tā, kas m ani izceļno gultas ar teicienu: „Nekā nebūs, būs vien jāskrien :)!”.

Nākamais, ko dodamies testēt ir ēdnīca. Iepriekšējā Minskas mācību reizē jau biju sapratusi, ka dabīgā kafija šeit ir ekstra, tamdēļ uz brokastīm dodamies ar savām kafijas termokrūzēm un tas ir viens prātīgs lēmums, jo vienīgais trūkums šīs iestādes ēdināšanas sistēmā bijā nepiedienīgi mazās kafijas ( un arī tējas) krūzes. No tādiem piņģerotiem nu nekādi nav iespējams padzerties! Visādi citādi par ēdināšanu nevar sūdzēties. Izbaudām gan veģetāro, gan neveģetāro virtuvi...un vienai otrai lietai pat iekārojam recepti mājās pagatavošanai. Līdzpaņemtie krājumi tā arī paliek neizmantoti un vēlāk lepni vizinās atpakaļ uz mājām.

Ēdnīcā satiekam eneagrammas vīrusa nēsātāju- pasniedzēju (8.), kura tūdaliņ mūs apber ar padomiem, kas un kur atrodas, kas un kur ir jānoliek. Viņa pat  atved pie mūsu galdiņa vēl vienu meiteni no Latvijas, lai sapazīstinātu...un visas tirādes beigās nosaka: ka droši šai meitenei varam jautāt, kur un kā ir iespējams izmazgāt veļu. Nu mazums, kādas vajadzības! Es un mana draudzene saskatāmies un sākām smieties: esam aizmirsušas, cik ļoti 8.ar pašsaglabāšanos instinktu ir aprūpējoši.

Mācību telpa ir  neliela...un tajā aptuveni 40 dalībnieku. Šķiet, vislielākā dalībnieku grupa ir tieši šī...un nesaprotamu iemeslu dēļ iespiesta teju vismazākajā telpā. Tomēr, lai nu kā...viss jau nevar būt ideāli. Ir taču jābūt kādai izaugsmes zonai, vai ne?

Sākam ar iepazīšanos. Katrs pasaka savu vārdu un stāsta par savu saikni ar eneagrammu un gaidām no šīm mācībām. Klausos, klausos un saprotu, ka negribu teikt to pašu ko vienmēr. Un mirklī, kad pienāk mana kārta, šauju ārā:  „Es esmu lietišķā ragana”. Pēc  maniem aprēķiniem bija jāatskan smiekliem, bet telpā iestājas biedējošs klusums. Šķiet, puse no  klausītājiem ir sastinguši vai nav sadzirdējuši manis sacīto. Ka ne, ne . Turpinu teikt, ko biju nodomājusi, nospriežot, ka laikamjau  krieviski mans nodoms ir izklausījies savādāk, kā biju to iedomājusies skanam latviski. Tiesa, vēlāk gan cilvēki man nāk  klāt un jautā...ko es ar to biju domājusi...un kā to saprast...un kā vispār ir būt raganai...  Tad, jau laikam tomēr bija sadzirdējuši to manis sacīto, tikai drusku pa savam.  Cilvēku daudz...un vārdu arī.  Turpmāko 5 dienu laikā tā arī neizdodas ar visiem iepazīties dziļāk, lai gan izdodas noķert to internacionālo sajūtu , ko savulaik ķēru strādājot starptautiskajās izstādēs vai konferencēs. Forši.

Irina un Jegors Karopi. Pāris gan dzīvē gan darbā.

Treneri Irina un Jegors strādā lieliski. Viņi veikli uzbur ainiņas klausītāju iztēlē, operatīvi un strukturēti attēlo sacīto uz flipčārta un pāri visam lieliski savā starpā sadarbojas. Viņi ir kā roka ar cimdu. Viens saka, otrs papildina. Viens ievelk elpu, otrs izpūš. Katrs no teorijas gabaliem mijas ar praktiskiem uzdevumiem. Taisnību sakot, arī Marija, kas kādu laiku aizstāj Irinu vai Jegoru, lieliski prot sadarboties. Marijas spēcīgākā puse ir anekdotiskās metaforas. Dienās, kad Marija strādā, smieklu šaltis pāršalc telpu ik pēc pārdesmit minūtēm. Darbojamies gan grupās, gan pāros...un ir iespējams saskatīt eneagrammas internacionālo spektru. Liela daļa mācību dalībnieku paši ir kouči, tomēr arī tiem, kuri ar to nenodarbojas ikdienā, treneru sniegtās rekomendācijas lieliski palīdz izpildīt visus vingrinājumus godam.

Irina pārī ar Mariju, kas aizrauj visus ar savu humora sajūtu.

Es un mana draudzene daļu no mācību programmas jau esam mācījušās un tamdēļ jau spējam ķert nianses un atšķirības pasniegšanas veidā un saturā, tādējādi bagātinot kopējo eneagrammas tēlu savā apziņā. Ir karsti gan tieši, gan pārnesti. Vingrinājumi ceļ augšā lietas, kuras gribētos labāk necelt...vai vismaz izlikties, ka to nav.  Daļu no vingrinājumiem egoistiski dodamies pildīt uz savu nummuriņu, apvienojot to ar dušas apmeklējumu. Ķeram kaifu un mācamies!

Dienas, kad apgūstam eneatipu bērnības tēmu ir pieklusinātākas

Dalībnieki dalās ar piedzīvoto, treneri rūpīgi seko līdzi ikviena stāvoklim, jo daļa no vingrinājumiem var sacelt kādas emocijas, kuru nomierināšanai var būt vajadzīgs papildus darbs. Ar katru mācību dienu grupa kļūst arvien klusāka, ievainojamāka un trauslāka- mēs iegrimstam eneatipu bērnības tēmā. Un tagad jau ir vieta asarām, kas plūst, lai attīrītu ko reiz nobloķētu. Raud bravūrīgie 8., drebošā balsī runā  3., 7.saskaras ar savām sāpēm, 6.ar bailēm, 4.ar kaunu, 2.ar mirkli, kad pieņēmuši lēmumu, ka savas vajadzības labiem bērniem nemēdz būt, 5.ar to, cik sāpīgs var būt pārliecīgs vieglums, 9. ar dusmām, bet 1.ar savu aizvainojumu par nodarīto netaisnību. Šķiet, ik katram ir kas sens un sāpīgs paslēpts kaut kur dziļi, dziļi iekšienē. Un tikai izrunāts, top skaidrs, ka tā tas kādreiz ir noticis ar visiem. Tās ir sāpes, kas prasās pēc attīrīšanas. Tas ir kā negaiss, ko visi tā gaida karstā vasaras dienā. Tas briest, briest...un izsprāgst tūkstoš lāsēs...lai atnestu mieru un veldzi pēc tam, kad viss jau beidzies. Jūtīgo tēmu dienās treneri lūdz pievērst uzmanību arī saviem nakts sapņiem...un būt pret sevi saudzīgiem.

Un tā...jau nemanot ir pienākusi pēdējā mācību diena. Tā sākas ātrāk, kā iepriekš plānots...jo šodien ir jākārto rakstisks eksāmens. Mums šis eksāmens ir divkāršs- ir gan jāzin atbildes uz jautājumiem, gan jāatceras krievu burtu rakstība...un eneagrammas termini krievu valodā. Paspējam noķert to, ko treneri sauc par „škoļņij ņevroz” un, nodevuši eksāmena darbus, dodamies uzelpot. Dīvaini- it kā pieauguši cilvēki un eksāmenu ne mazums likts, bet sajūtas tādas pašas kā skolas laikā ;)

Eneagrammā pieredzes nevar būt par daudz! Turpinām ceļu!

Vēl atlikusi tikai pēdējā tēma par 3 centriem un eneatipu attīstību, kas dīvainā kārtā savij kopā visu iepriekšējās dienā stāstīto. Mācības ir noslēgušās. Eksāmenu esam nokārtojuši...un ir laiks kopīgai bildei ar visiem 110 ICTA INTENSIV apmācību dalībniekiem. Saņemam arī savus diplomus un uztaisam vēl vienu koppbildi, kurā esam tikai mēs- tie 40, kuri mācījāmies eneagrammas meistara intensīvajā kursā. 60 apmācību stundas 5 dienās...bija ko turēt :) 
Uz redzēšanos Minska! 
Un uz saredzēšanos...jo noteikti pēc kāda laika atgriezīsimies, lai apgūtu ko jaunu pie lieliskās Vektor Rosta komandas.
 Paldies!


Turpinājums ( kā mēs mājās braucām) seko šeit>>

p.s. ar aktuālajiem ieguvumiem no šī mācību brauciena dalīšos tuvākajā eneagrammas vadības klubā: "Kaislība. Būtība. Vadība." Vairāk par šo šeit>>

Eneagrammas vadības klubs. Kaislība. Būtība. Vadība

Piedāvājums eneagrammas pazinējiem. Tiem, kuriem ir būtiski iegūtās zināšanas papildināt un aktīvi izmantot, lai uzlabotu gan savu, gan apkārtējo dzīves kvalitāti. Kluba formāts paredz tikšanos reizi ceturksnī, ienirstot eneagrammas pasaulē veselas dienas garumā. Katrā no kluba tikšanās reizēm pievērsīsim uzmanību kādam būtiskam eneagrammas aspektam, padziļināti to izpētot gan no teorētiskā, gan praktiskā viedokļa. Tāpat ik reizi iepazīsim dziļāk kādu no eneatipiem un praktiski papildināsim savas prasmes eneatipa noteikšanā intervējot reālus cilvēkus.

Piedāvājums: 

Iepazīt dziļāk to kaislību, kas vada Jūsu dzīvi, atklāt un iepazīt patiesāk savu būtību, ievilkt dziļu elpu un pārliecinoši pārņemt savas dzīves vadību. 

Eneagrammas vadības klubs notiek Piena muižā Berghof-vietā, kur ir eleganti apstājies laiks. Vietā, kas pieredzējusi laikmetu maiņas un beidzot atradusi savu patieso būtību.

Eneagrammas vadības klubu piedāvā: Inta Santa, personīgās izaugsmes veicinātāja/koučs ACC, eneagrammas, koučinga un biznesa trenere, Transformācijas spēles fasilitatore.

Eneagrammas vadības klubs "Eneagrammas attīstības līmeņi: no kaislības līdz būtībai": 

24.septembrī, 2016 10.00-21.30

Eneagrammas attīstības līmeņu teorija, kuru radīja R.Hadsons un D. Risso, balstoties uz apjomīgu pētījumu, savā ziņā ir pati eneagrammas esence. Tieši pateicoties šīs teorijas izpratnei ir iespējams veidot apzinātu pašizaugsmes ceļu. Ierasti eneagramma tiek skatīta kā dinamisks modelis plaknē- t.i. 2 dimensijās. Eneagrammas attīstības teorija sniedz iespēju saskatīt eneagrammu 3.dimensijā. Šajā nodarībā būs iespēja izpētīt dziļāk signālus, kas brīdina par negatīvu virzību attīstībā, atpazīt svina likumu, iegūt būtības stāvokļa, un, iespējams, pat pirms dzimšanas sajūtu pieredzi. Tā ir iespēja iepazīt eneagrammas vertikālo dinamiku saprotošā un atbalstošā vidē.

Dienas kārtība: 

24.09.2016.(sestdiena)

9.30 ierašanās un iekārtošanās nummuriņā

10.00-13.30 mācības ar kafijas pauzi

13.30 -14.30 pusdienas

14.30-18.00 mācības ar kafijas pauzi

18.00-19.00 vakariņas

19.00-21.30 mācības 

21.30- 09.00 atpūta, naktsmiers

25.09.2016.(svētdiena)

09.00-11.00 brokastis

12.00-14.00 izrakstīšanās vai individuāls darbs pēc pieprasījuma

Dalības maksa: 200 eur, iemaksājot drošības naudu 35 eur līdz 25.augustam, dalības maksa 180 eur.

Dalības maksā iekļauts: pilna pansija ar dzīvošanu divvietīgā numuriņā, apmācības un izdales materiāls.

Pieteikšanās un sīkāka info: intasanta @ gmail . com Tel.29121884

Piedzīvojums eneagrammas stilā. Kā viss sākās?

Ja man vajadzētu pateikt, ar ko tas sākās, tad nāktos atgriezties, ak, vai cik tālā pagātnē. Laikā, kad ieguvu eneagrammas vīrusu. Ar to mani aplipināja kāds 8., sakot, ka tas ir sasodīti interesanti- mēģināt saprast, kurš ir kurš eneatips. Bet ideja par eneagrammas vīrusa nēsātājas pasniedzējas (8.) atvešanu uz Latviju pieder kādai mācību centra īpašniecei (7.), kuru uz to, savukārt pamudināja kāds cits 8.. Tā nu tie 8.ietekmē pasauli :). Mēs te visi esam saistīti. Redzamām un neredzamām saitēm. 

Īsāk sakot, saķēru eneagrammas vīrusu, radīju iespēju apgūt eneagrammu varen daudziem Latvijas iedzīvotājiem, paralēli arī pati to apgūstot....un nolēmu iet tālāk. Tālāk pilnīgi tiešā nozīmē- tas ir uz Minsku. Minskā ik gadu notiek ICTA (International Coach and Trainer asocciation) intensīvais treniņš. Pirmajā reizē divas nedēļas trenējos, lai varētu trenēt citus, tad sapratu, ka par maz zinu, lai citus kompetenti trenētu un tamdēļ devos vēl dziļāk eneagrammas izpētē. Grāmatas, vebināri, internets...līdz saņēmu uzaicinājumu doties uz nākamo ICTA intensīvo treniņu. Paskatījos programmā un pieņēmu lēmumu atkārtot eneagrammas meistara treniņu. Šī nu ir tā reize, kad dubults neplīst, vēl jo vairāk...ja tas „dubults” tiek pasniegts  bagātīgā un intensīvā veidā. Lēmumu pieņēmu ziemas saulgriežos...ļaujot sev noticēt, ka līdz mācību sākumam vasaras saulgriežos, būšu jau savu mazuli atradinājusi no mammošanās.  Vienkārši ļāvu notikt brīnumam! Un brīnums notika!

Manam entuziasmam uzradās sekotāja. Un nu jau ne tikai es, bet arī mana draudzene (7.) ar nepacietību gaidījām jūniju. Viena otru uzmundrinot nolēmām uz Minsku doties ar auto. Es pie sevis nodomāju- ar šo draudzeni mierīgi tiksim ar visu galā, nemaz nenojaušot, ka viņa domā tieši tāpat :) . Pienāca ilgi gaidītais datums un mans 7. ar savu neticami ērto auto pieripoja pie manas mājas. Sakrāmēju somas, paķēru kasti ar zemenēm un „Aidā!”, piedzīvojums varēja sākties. Pirmais piedzīvojams bija konstatēt, ka līdzpaņemtais Tomtoms neatpazīst Baltkrieviju. „Kartē neatzīmēta teritorija”, Tomtoms rakstīja un es sapratu, ka sagatavoties ceļojumam, nozīmē arī sagatavot ierīci, uz kuru gatavojies paļauties ceļojuma laikā. Dziļi ieelpojām un tikpat dziļi izelpojām, nolemjot risināt jautājumus pēc kārtas. Vispirms mums jātiek līdz Baltkrievijas un Lietuvas robežai un līdz tai mūs Tomtoms aizvadīja eleganti. Eiropas Savienības robežas šķērsošana bija nākamais piedzīvojums. Sākām ar patīkamo. Mēs samainījām naudu. Un vienā mirklī kļuvām par miljonārēm. Skaisti! Vēlāk uzzinājām, ka esam noķērušas ekskluzīvu kaifu, jo sākot ar 1.jūlijā Baltkrievijā sākas naudas reforma (деноминация), atsakoties no 4 nullēm.

Tālāk jau nāca gaidīšanas svētki. Bet nu vismaz ar miljonāra sajūtu :). Rinda pamatīga. Veikli cilvēki ar papīrīšiem veikli skraida no viena lodziņa pie otra. Lieki teikt, ka mēs sajutāmies kā citplanētieši. Nu, labi, miljonāri citplanētieši. Kur un kas nepieciešams? Kas jāraksta? Kam jāatdod? Pamazām izpētījām situāciju. Ar blondiem smaidiem izzinājām, kādi dokumenti un kā jāaizpilda un kur jāaiznes.

Visā visumā nav nemaz tik sarežģīti:

-auto jābūt uz šofera vārda, ar zaļo karti (apdrošināšanas veids) un tas uz Baltkrievijas robežas ir jādeklarē kā ievedams un izvedams. Deklarācija tiek rakstīta divos eksemplāros. Pirmais tiek atstāts iebraucot, otrs būs vajadzīgs, lai izbrauktu no Baltkrievijas. Starp citu- auto apdrošināšanai būtu jābūt oriģinālam papīram, nevis skenētam. Tas būtiski uzlabo muitnieku omu :).

-pasažieriem ir jābūt ar vīzu un apdrošināšanu uz konkrēto ceļojuma laiku. Uz robežas jāaizpilda divdaļīga imigrācijas karte, kuras viena daļa tiek savākta iebraucot, bet otra būs jāapzīmogo brauciena galamērķī un atpakaļ braucot, jāatstāj.

Nākamā piedzīvojuma daļa mūs gaidīja, iegādājoties auto vinjeti. Šķērsojot robežu, laipnā muitniece sacīja, ka to noteikti vajagot iegādāt, lai izvairītos no bīstami lieliem sodiem (100-200 eur) un ka to var iegādāt benzīntankā tūlīt aiz robežas. Sacīts- darīts. Griezām iekšā tūlīt aiz robežas esošajā benzīna tankā un sapratām.....ka Baltkrievijā šīs lietas notiek augsti tehniskā līmenī. Līdz šīm ko tādu nebija nācies vērot. Sapratām, ka tā nav vienkārša uzlīmes nopirkšana. Tas ir kas sarežģītāks. Dziļi ieelpojām un izelpojām. Tāpat arī izdarīja vinješu tirgotāja, uzzinot, ka mēs ko tādu darām pirmo reizi: „Да Вы нас доведёте с этим первым разом! Сегодня уже более 20 таких как Вас!” Tomēr, neskatoties ne uz ko, meitene izrādījās izturīga. Viņa veikli un laipni paskaidroja, kas, kur un kāpēc ir jādara. Tikām pie automašīnas logā ielīmējamas reģistra ierīces, kuras uzdevums bija pīkstēt, ik reizi braucot cauri uz maksas ceļiem izvietotajiem reģistra vārtiem. Un ceļš varēja turpināties!

Arī šī lieta nemaz nav tik sarežģīta, tikai jārēķinās ar papildu izdevumiem:

-maksas ceļa reģistra ierīci mēs saņēmām pagaidu lietošanā, un par to bija jāatstāj diezgan liela drošības nauda. Izbraucot no Baltkrievijas, nauda tiek atgriezta mirklī, kad nododam reģistra ierīci.

-reģistra ierīce ir jāielīmē auto logā, vēlams zem atpakaļskata spoguļa. Ja auto logs ir armēts, tad ierīce jālīmē tur, kur uz loga ir „lāsīšu” zīmējums.

-vinješu tirgotāja smalki iztaujāja, kurp mēs dodamies un vadoties, pēc tā, aprēķināja paredzamo maksu. Tā arī bija jāsamaksā uzreiz. Saņēmām solījumu, ka atgriežot ierīci, tiks aprēķināts faktiskais patēriņš un varēsim saņemt atpakaļ to, kas nav iztērēts.

-ērti ir tas, ka visus šos maksājumus iespējams nokārtot ar karti. 

Ir iespēja augt arī mūsu DUS (un ne tikai). Baltkrievijā pieejams telefonu uzlādes serviss ;)

Turpmāko ceļu jau braucām pīkstēdamas- t.i. mirkļos, kad braucām cauri dzelzs vārtiem, ierīce signalizēja, ka esam piereģistrētas. Maģistrāle bija tukša, ar plašiem skatiem visapkārt. Skaisti, tīri, acij patīkami. Laiku pa laikam parādījās kādi sociālās reklāmas plakāti, kas, jāatzīst bija visnotaļ gaumīgi un tieši tāpat, kā apkārtne, acij tīkami. Tā, priecājoties, par apkārtni, palaidām garām to nobrauktuvi, kur mums bija jādodas, lai nokļūtu mūsu ceļojuma gala mērķī. Savu kļūdu konstatējām tikai esot Minskā. Nosmējāmies, ka mēs uzvedīsimies kā igauņi un ap Minsku riņķosim ne vairāk kā 3 reizes. Liekot galvas kopā, izfunktierējām, kurp mums būtu jādodas un izrādījās, ka varam tikt galā ar šo apmaldīšanos saviem spēkiem. Nomaldījāmies vēl tikai vienu reizi. Tad mūs samulsināja milzīgi izgaismotais uzraksts „Raubiči”- tā saucās ciemats, kurā atradās mūs interesējošā INTENSĪVA norises vieta. Izrādījās, ka šī ciemata tuvumā esošais Baltkrievijas olimpisko rezervju treniņa centrs ir ar tieši tādu pašu nosaukumu. Pateicoties varen attapīgam un ar bagātīgu humora izjūtu apveltītam šī centra sargam, laicīgi tikām pārtvertas un nosūtītas pareizā virzienā. Un, tadammm! Mēs veiksmīgi nonācām vietā, kur nākošajā rītā bija jāsākas mācībām. Vēl tikai  jautrs dialogs ar iestādes apsargu, lietišķa saruna ar viesnīcas administratori un mūs varēja pārsteigt, šķiet, no zemes izlīdušais, organizatoru pārstāvis (1.), ar tekstu: „Labvakar! Uzrādiet savas pases!” Mēs pārsteigtas paklausījām. Viņš tās pāršķirstīja, atdeva mums atpakaļ, nobēra tekstu par to, kas, kur atrodas, kur mums jāiet... cikos kas sākās....un mūsu piedzīvojuma pirmā diena bija gatava noslēgties. Ceļā bijām pavadījušas gandrīz 12 stundas (tīrā braukšana pēc plāna bija 7h, pārējais viss bija Viļņas lielveikals, ES robeža, vinjete un Minskas riņķošana)....tomēr no noguruma ne miņas. Bija tikai patīkama piedzīvojuma sajūta.

Turpinājums sekos!

Piedzīvojuma sadaļu "Mācības" skatīt šeit>>
Mājupceļa piedzīvojumu skatīt šeit>>

p.s. ar aktuālajiem ieguvumiem no šī mācību brauciena dalīšos tuvākajā eneagrammas vadības klubā: "Kaislība. Būtība. Vadība." Vairāk par šo šeit>>