Koučinga nedēļa Aizputes novadā. Pārmaiņas. Manas.

Šogad Starptautiskā koučinga nedēļa  man itin nemaz nebija starptautiska. Nebija ierastās tikšanās ar ārzemju kolēģiem un kouču kompetences pilnveidojošu pasākumi. Nebija braucienu. Pat klātienes tikšanās ar Latvijas koučiem šogad izpalika. Protams, ne jau tamdēļ, ka tādu nebija. Nē. Koučinga pasākumi šogad bija varen daudz. Tiesa, lielākā daļa no tiem notika Rīgā. Tikai manis Rīgā nebija. Šogad biju nolēmusi pievērsties  koučinga popularizēšanai savā dzīves vietā- Aizputes novadā. Jau februārī vienojos ar Aizputes aktīvo jauniešu centra IDEJU MĀJA vadītāju Anci Tīmani par  bezmaksas semināra organizēšanu jauniešiem. Savukārt aprīļa sākumā uzrunāju Aizputes novada Mūžizglītības centra speciālisti Birutu Konrādi ar līdzīgu piedāvājumu pieaugušo auditorijai. Biruta uzreiz bilda, ka labprāt vēlētos mani redzēt divos pasākumos, jo Kazdangā esot ļoti aktīva vecāku biedrība, kura ir ieinteresēta šādu un līdzīgu pasākumu apmeklēšanā.  Apsverot potenciālās auditorijas intereses,  visus par un pret, nolēmām rīkot 3 pasākumus: vienu- jauniešu auditorijai par karjeru, otru- vecāku auditorijai par bērnu un jauniešu atbalstu un trešo par to, kā uzsākt pārmaiņas.  Kā ierasts, koučinga nedēļas ietvaros, katru no tēmām plānoju pasniegt, izmantojot koučinga pieeju. Pasākumus popularizēju ar ICF.LV atbalstu sociālajos tīklos (Paldies Laurai Kuršītei!), savukārt ar Birutas Konrādes atbalstu informācija par tiem iekļuva novada avīzē. Semināru saturs pārskatīts, izdales materiāli sagatavoti... visi iespējamie paziņas pa visiem iespējamiem kanāliem informēti. Šķiet, biju gatava koučinga nedēļai.  Tomēr tā mani pārsteidza nesagatavotu.  Bija vairāki pārsteigumi, kuri man lika spēcīgi paplašināt savu apziņu, komforta zonu un... priekšstatu pašai par sevi un savam prasmēm. Es mainījos.

„...Sapratu, cik man daudz resursu, lai sasniegtu to, ko vēlos.”

Pirmkārt, mani pārsteidza Kazdangas vecāku biedrība. Pagastā, kurā vien 1300 iedzīvotāju, šī biedrība uz šo pasākumu bija sapulcinājus 27 dalībniekus, teju vai 2% procentus no kopējā iedzīvotaju skaita  (iedomājieties pasākumu Rīgā ar 14000 dalībnieku!). Patiess prieks un lepnums par līdzcilvēku aktivitāti, ko varēja vērot arī semināra laikā. Dalībnieki aktīvi uzdeva jautājumus, izteica savas šaubas, papildināja un precizēja. Seminārs bija dzīvs un darbīgs. Tam beidzoties, dalībnieki nāca klāt un sarunas vēl turpinājās.  Bija vien jāpiekrīt, ka laika bija ar maz, lai izpētītu visus jautājumus dziļāk un pamatīgak. Man ir patīkami apzināties, ka blakus pagastā dzīvo cilvēki, kuriem ir svarīgi būt labiem vecākiem. Vecākiem, kuri veicina savu bērnu izaugsmi. Sapratu, ka tas ir resursu avots, no kā smelt iedvesmu.

„Viss ir iespējams, tik jāsaņem sevi rokās!”

Otrkārt, mani pārsteidza tas, ka uz Aizputes semināru ieradās vien 6 apmeklētaji (no kuriem 2 atnāca, jo es biju tos aicinājusi personīgi, bet viens atnāca līdzi draugam). Hmmm. Vai tiešām pārmaiņu tēma ir tik neinteresanta? Noliku šaubas pie malas un nolēmu pamainīt ieplānotā semināra saturu tā, lai tas atbilstu katra apmeklētaja individuālajām vajadzībām. Savā ziņā tas bija seminārs, kura saturs veidojās uz vietas. Dalībnieki uzdeva man savus jautājumus un es dalījos ar zināšanām, kuras palīdz izprast pārmaiņu procesu un uzdevu jautājumus, lai palīdzētu dalībniekiem saprast sevi šajā procesā. Atbildēs es saklausīju gan bailes, gan neticību sev, gan šaubas par izdošanos...gan vēlmi mainīt kādu citu....gan vēlmi un gatavību mainīties pašam. Cilvēciskas un saprotamas sajūtas. Gluži kā tās, kuras biju piedzīvojusi pati pirms šī semināra. „Viss ir iespējams, tik jāsaņem sevi rokās!”,  tā atsauksmju lapā ierakstīja kāda šī semināra dalībniece, un es sapratu, ka, jā...arī 6 dalībnieki seminārā nav šķērslis, lai veidotu tiem noderīgu pieredzi.  

„Man neviens nekad to nebija jautājis.”

Līdzīgu stratēģiju man nācās pielietot arī IDEJU MĀJĀ organizētā semināra ietvaros. Lai nu kā, tomēr pieci apmeklētaji nav pietiekams daudzums, lai veidotu vairākas paralēlas diskusijas, darba stacijas uzdevumu analīzei un kompetenču modeļa veidošanai, kā biju iecerējusi. Nolēmu strādā "aklā koučinga" formātā un pielāgojoties katra jaunieša pieprasījumam. Es  veidoju koučinga sarunu, nedzirdot jauniešu sniegtās atbildes, lūdzu tiem pildīt uzdevumus, neredzot to izpildījumu. Šī laikam bija pirmā reize, kad vadīju 5 t.s. aklās koučinga sesijas paralēli. Tiesa, par pilnībā aklām tās nosaukt nevarēja, jo daļa jauniešu dalījās ar sev komfortablām detaļām. Tomēr pilnība ieskatu jauniešu atbildēs es neguvu. Klusībā jau „norakstīju” šo pieredzi kā neveiksmīgu, līdz mirklim kad nodarbības beigās uzdevu jautājumu: „Kas Jums šodien bija visvērtīgākais?” . Atbilde mani pārsteidza nesagatavotu: „Jautājumi. Jautājumi, kurus man uzdevāt. Man neviens nekad to nebija jautājis. Un pati es nekad neiedomātos sev pajautāt.” Tai mirklī sēdeju un mana sirds gavilēja. Iespējams, ka šis bija pats jaukākais šīs koučinga nedēļas brīdis. Brīdis, kad saproti, ka ir izdevies kādam jaunam cilvēkam ļaut paskatīties uz savu dzīvi, uz savu nākotnes dzīvi no neierasta skatu punkta. Paldies! Šī atbilde man bija patiesi vērtīga!

Lai arī šī koučinga nedēļa man bija gara un izaicināja manu spēju pielāgoties, tomēr beidzoties tai, sajutu gandarījumu. Bija labi. Mainīt savus uzskatus, tikties ar patiesi ieinteresētiem cilvēkiem, apgūt jaunas prasmes un konstatēt...ka pārmaiņas ir vislabākais, kas varēja notikt! ;)

p.s. jautājums „Kas bija visvērtīgākais?” reizēm tieši koučam ir visvērtīgākais ;)

Dalībnieku atsauksmes:

KOUČINGA PAMATPRINCIPU IZMANTOŠANA, ATBALSTOT BĒRNUS UN JAUNIEŠUS. /18.05.2016/

Kas bija pats vērtīgākais, ko ieguvu?

Vērtīgi bija saprast, kādi jautājumi ir tie, ar kuriem jāuzsāk saruna ar bērnu, (jebkuru, bet man aktuāla bērnu tēma J) lai virzītu viņu uz pašizaugsmi un sevis apzināšanos  jau agrā vecumā (šobrīd 4 gadi, uzskatu, ka īstais laiks ar viņu sākt strādāt arī izmantojot seminārā iegūto) /Sanita Beļajeva/

Formulēt sevi, savas domas, iepazīt koučinga pamatus, iepazīties ar Jums. /Egija Tamsone/

Ļoti daudz atbildes uz it kā nekad neuzdotie jautājumiem. Jautājumi, kurus Tu nekad neiedomātos uzdot. Iespēju formulēt un saprast ko, kad un kā to izdarīt. /Raitis Vītols/

Saprast, vai mans mērķis ir sasniedzams, vai tas nenodara pāri manām vērtībām. /Kristīne Vītola/

Prasme uzdot jautājumus. Izpratne par koučinga pamatprincipiem. Varēšu izmantot jautājumu sistēmu savu mērķu sasniegšanai. Sapratu, cik man ir daudz resursu, lai sasniegtu to, ko vēlos. /Agrita Zundovska/

Pareiza mērķa noformēšana. Meditācija! Saprast sava izvirzītā mērķa būtību. /Elīna Reimane/

Sapratu, kā pareizāk uzdot jautājumus, runājot ar bērniem. Ieguvu lielāku pārliecību par sevi. /Baiba Juska/

Jautājumu tabula, jo likās, ka visu laiku, kas izkrita un tagad ir skaidrība, kas visu aizkavēja un neļāva izprast līdz galam esošo situāciju. /Ance Tīmane/

Es ieguvu iztēli un izpratni kā man labāk domāt un pieņemt lēmumums ar pozitīvu domāšanu. /Egita Jansone/

Spēcīgo jautājumu grupas. To, ka mērķi jāvirza un jāiet uz tiem pa soļiem! /Biruta Konrāde/

NEPIECIEŠAMAS PĀRMAIŅAS? KĀ UN KĀPĒC KOUČINGS VAR BŪT NODERĪGS /19.05.2016./

Kas bija pats vērtīgākais, ko ieguvu?

Izskaidrojums par smadzeņu/ieradumu darbību. Zināšanas par mērķu noformulēšanu./Sandra Balode/

Apstiprinājumu, ka mērķis ir sasniedzams. Būt drosmīgai. /Simona Veide/

Sava mērķa pareizu formulējumu, kā rezultātā varētu saprast, vai tas ir īstais mērķis vai varbūt pat ir pavisam cits mērķis. Viss ir iespējams, tikai jāsaņem sevi rokās. /Inta Oša/