Šogad Starptautiskā koučinga
nedēļa man itin nemaz nebija
starptautiska. Nebija ierastās tikšanās ar ārzemju kolēģiem un kouču kompetences
pilnveidojošu pasākumi. Nebija braucienu. Pat klātienes tikšanās ar Latvijas
koučiem šogad izpalika. Protams, ne jau tamdēļ, ka tādu nebija. Nē. Koučinga
pasākumi šogad bija varen daudz. Tiesa, lielākā daļa no tiem
notika Rīgā. Tikai manis Rīgā nebija. Šogad biju nolēmusi pievērsties koučinga popularizēšanai savā dzīves vietā-
Aizputes novadā. Jau februārī vienojos ar Aizputes aktīvo jauniešu centra IDEJU
MĀJA vadītāju Anci Tīmani par bezmaksas
semināra organizēšanu jauniešiem. Savukārt aprīļa sākumā uzrunāju Aizputes
novada Mūžizglītības centra speciālisti Birutu Konrādi ar līdzīgu piedāvājumu pieaugušo auditorijai.
Biruta uzreiz bilda, ka labprāt vēlētos mani redzēt divos pasākumos, jo Kazdangā
esot ļoti aktīva vecāku biedrība, kura ir ieinteresēta šādu un līdzīgu pasākumu
apmeklēšanā. Apsverot potenciālās
auditorijas intereses, visus par un pret,
nolēmām rīkot 3 pasākumus: vienu- jauniešu auditorijai par karjeru, otru-
vecāku auditorijai par bērnu un jauniešu atbalstu un trešo par to, kā uzsākt
pārmaiņas. Kā ierasts, koučinga nedēļas
ietvaros, katru no tēmām plānoju pasniegt, izmantojot koučinga pieeju.
Pasākumus popularizēju ar ICF.LV atbalstu sociālajos tīklos (Paldies Laurai Kuršītei!), savukārt ar Birutas
Konrādes atbalstu informācija par tiem iekļuva novada avīzē. Semināru
saturs pārskatīts, izdales materiāli sagatavoti... visi iespējamie paziņas pa
visiem iespējamiem kanāliem informēti. Šķiet, biju gatava koučinga
nedēļai. Tomēr tā mani pārsteidza
nesagatavotu. Bija vairāki pārsteigumi,
kuri man lika spēcīgi paplašināt savu apziņu, komforta zonu un... priekšstatu
pašai par sevi un savam prasmēm. Es mainījos.
Pirmkārt, mani pārsteidza
Kazdangas vecāku biedrība. Pagastā, kurā vien 1300 iedzīvotāju, šī biedrība uz
šo pasākumu bija sapulcinājus 27 dalībniekus, teju vai 2% procentus no kopējā
iedzīvotaju skaita (iedomājieties
pasākumu Rīgā ar 14000 dalībnieku!). Patiess prieks un lepnums par līdzcilvēku
aktivitāti, ko varēja vērot arī semināra laikā. Dalībnieki aktīvi uzdeva
jautājumus, izteica savas šaubas, papildināja un precizēja. Seminārs bija dzīvs
un darbīgs. Tam beidzoties, dalībnieki nāca klāt un sarunas vēl
turpinājās. Bija vien jāpiekrīt, ka
laika bija ar maz, lai izpētītu visus jautājumus dziļāk un pamatīgak. Man ir
patīkami apzināties, ka blakus pagastā dzīvo cilvēki, kuriem ir svarīgi būt
labiem vecākiem. Vecākiem, kuri veicina savu bērnu izaugsmi. Sapratu, ka tas ir resursu avots, no
kā smelt iedvesmu.
„Viss ir iespējams, tik jāsaņem
sevi rokās!”
Otrkārt, mani pārsteidza tas, ka
uz Aizputes semināru ieradās vien 6 apmeklētaji (no kuriem 2 atnāca, jo es biju
tos aicinājusi personīgi, bet viens atnāca līdzi draugam). Hmmm. Vai tiešām pārmaiņu
tēma ir tik neinteresanta? Noliku šaubas pie malas un nolēmu pamainīt ieplānotā
semināra saturu tā, lai tas atbilstu katra apmeklētaja individuālajām
vajadzībām. Savā ziņā tas bija seminārs, kura saturs veidojās uz vietas. Dalībnieki
uzdeva man savus jautājumus un es dalījos ar zināšanām, kuras palīdz izprast pārmaiņu
procesu un uzdevu jautājumus, lai palīdzētu dalībniekiem saprast sevi šajā
procesā. Atbildēs es saklausīju gan bailes, gan neticību sev, gan šaubas par
izdošanos...gan vēlmi mainīt kādu citu....gan vēlmi un gatavību mainīties
pašam. Cilvēciskas un saprotamas sajūtas. Gluži kā tās, kuras biju piedzīvojusi
pati pirms šī semināra. „Viss ir iespējams, tik jāsaņem sevi rokās!”, tā atsauksmju lapā ierakstīja kāda šī semināra
dalībniece, un es sapratu, ka, jā...arī 6 dalībnieki seminārā nav šķērslis, lai
veidotu tiem noderīgu pieredzi.
„Man neviens nekad to nebija jautājis.”
Līdzīgu stratēģiju man nācās
pielietot arī IDEJU MĀJĀ organizētā semināra ietvaros. Lai nu kā, tomēr pieci apmeklētaji
nav pietiekams daudzums, lai veidotu vairākas paralēlas diskusijas, darba stacijas
uzdevumu analīzei un kompetenču modeļa veidošanai, kā biju iecerējusi. Nolēmu
strādā "aklā koučinga" formātā un pielāgojoties katra jaunieša pieprasījumam. Es veidoju koučinga sarunu, nedzirdot jauniešu sniegtās atbildes, lūdzu tiem pildīt uzdevumus, neredzot to izpildījumu. Šī laikam bija pirmā
reize, kad vadīju 5 t.s. aklās koučinga sesijas paralēli. Tiesa, par pilnībā
aklām tās nosaukt nevarēja, jo daļa jauniešu dalījās ar sev komfortablām
detaļām. Tomēr pilnība ieskatu jauniešu atbildēs es neguvu. Klusībā jau „norakstīju”
šo pieredzi kā neveiksmīgu, līdz mirklim kad nodarbības beigās uzdevu
jautājumu: „Kas Jums šodien bija visvērtīgākais?” . Atbilde mani pārsteidza
nesagatavotu: „Jautājumi. Jautājumi, kurus man uzdevāt. Man neviens nekad to
nebija jautājis. Un pati es nekad neiedomātos sev pajautāt.” Tai mirklī sēdeju un
mana sirds gavilēja. Iespējams, ka šis bija pats jaukākais šīs koučinga nedēļas
brīdis. Brīdis, kad saproti, ka ir izdevies kādam jaunam cilvēkam ļaut
paskatīties uz savu dzīvi, uz savu nākotnes dzīvi no neierasta skatu punkta.
Paldies! Šī atbilde man bija patiesi vērtīga!
Lai arī šī koučinga nedēļa man
bija gara un izaicināja manu spēju pielāgoties, tomēr beidzoties tai, sajutu
gandarījumu. Bija labi. Mainīt savus uzskatus, tikties ar patiesi
ieinteresētiem cilvēkiem, apgūt jaunas prasmes un konstatēt...ka pārmaiņas ir
vislabākais, kas varēja notikt! ;)
p.s. jautājums „Kas bija visvērtīgākais?”
reizēm tieši koučam ir visvērtīgākais ;)
Dalībnieku atsauksmes:
Dalībnieku atsauksmes:
KOUČINGA
PAMATPRINCIPU IZMANTOŠANA, ATBALSTOT BĒRNUS UN JAUNIEŠUS. /18.05.2016/
Kas bija pats vērtīgākais, ko ieguvu?
Vērtīgi bija saprast, kādi jautājumi ir tie, ar kuriem
jāuzsāk saruna ar bērnu, (jebkuru, bet man aktuāla bērnu tēma J) lai virzītu viņu uz
pašizaugsmi un sevis apzināšanos jau
agrā vecumā (šobrīd 4 gadi, uzskatu, ka īstais laiks ar viņu sākt strādāt arī
izmantojot seminārā iegūto) /Sanita Beļajeva/
Formulēt sevi, savas domas, iepazīt koučinga pamatus,
iepazīties ar Jums. /Egija Tamsone/
Ļoti daudz atbildes uz it kā nekad neuzdotie jautājumiem.
Jautājumi, kurus Tu nekad neiedomātos uzdot. Iespēju formulēt un saprast ko,
kad un kā to izdarīt. /Raitis Vītols/
Saprast, vai mans mērķis ir sasniedzams, vai tas nenodara
pāri manām vērtībām. /Kristīne Vītola/
Prasme uzdot jautājumus. Izpratne par koučinga
pamatprincipiem. Varēšu izmantot jautājumu sistēmu savu mērķu sasniegšanai.
Sapratu, cik man ir daudz resursu, lai sasniegtu to, ko vēlos. /Agrita
Zundovska/
Pareiza mērķa noformēšana. Meditācija! Saprast sava
izvirzītā mērķa būtību. /Elīna Reimane/
Sapratu, kā pareizāk uzdot jautājumus, runājot ar bērniem.
Ieguvu lielāku pārliecību par sevi. /Baiba Juska/
Jautājumu tabula, jo likās, ka visu laiku, kas izkrita un
tagad ir skaidrība, kas visu aizkavēja un neļāva izprast līdz galam esošo
situāciju. /Ance Tīmane/
Es ieguvu iztēli un izpratni kā man labāk domāt un pieņemt
lēmumums ar pozitīvu domāšanu. /Egita Jansone/
Spēcīgo jautājumu grupas. To, ka mērķi jāvirza un jāiet uz
tiem pa soļiem! /Biruta Konrāde/
NEPIECIEŠAMAS
PĀRMAIŅAS? KĀ UN KĀPĒC KOUČINGS VAR BŪT NODERĪGS /19.05.2016./
Kas bija pats vērtīgākais, ko ieguvu?
Izskaidrojums par smadzeņu/ieradumu darbību. Zināšanas par
mērķu noformulēšanu./Sandra Balode/
Apstiprinājumu, ka mērķis ir sasniedzams. Būt drosmīgai.
/Simona Veide/
Sava mērķa pareizu formulējumu, kā rezultātā varētu saprast,
vai tas ir īstais mērķis vai varbūt pat ir pavisam cits mērķis. Viss ir
iespējams, tikai jāsaņem sevi rokās. /Inta Oša/