Ilgu laiku uzskatīju, ka maizes cepšana ir vai nu kas ļoti industriāls (cep tikai maizes kombinātos) vai kas ļoti sens (cepa senos laikos maizes krāsnīs lauku sētās)- tātad pilnīgi ne tas, ko varētu mūsdienu mājas apstākļos pagatavot saviem spēkiem. Mani uzskati cieta sakāvi mirklī, kad pie manis ciemojās divas nepieradinātas draudzenes un viena bija atvedusi ciemakukuli- pašceptu sēklu maizīti. Nogaršoju, iemīlējos un sapratu, ka gribu arī pati pie tādas tikt. Par gribēšanu aizmirsu, līdz mirklim, kad es pati viesojos pie vienas no nepieradinātajām draudzenēm. Pabiju klāt cepšanas procesā... tiku pie ierauga. Un manas maizes cepējas gaitas sākās.
Sāku ar rudzu miltiem, tad kārta nāca auzu, griķu, rīsu un, protams, arī kviešu miltiem. Miltu trakumā biju pat iegādājusi turku zirņu miltus- tos gan man pietika prāta neiecept maizē, bet izmanoto kādā citā noderīgā veidā. Vienu vārdu sakot, eksperimentēju un testēju. Reizēm manu testu rezultātus ar baudu notiesāja suņi, reizēm tas tika zvirbuļiem.
Nākamais eksperimenta līmenis sākās, kad kādā lietoto preču veikalā mans vīrs uzgāja graudu maļamās dzirnavas. Dzirnavas par spīti solīdajam vecumam rūcot, trīcot un griežoties pildīja savu uzdevumu- t.i. pārvērta graudus miltos. Visvieglāk bija tikt pie griķu un rīsu miltiem, jo gan griķus, gan rīsus var iegādāties jebkurā pārtikas veikalā. Ar citiem graudaugiem nebija tik vienkārši- it sevišķi, ja dzīvo tālu no Rīgas un īpaši specializētajiem veikaliem. Tomēr, arī šis izaicinājums tika pievarēts godam-izrādās, ka graudus iespējams iegādāties pie apkārtnes zemniekiem. Un tā tiku pie auzu, miežu un rudzu graudiem. Arī šeit neiztika bez interesantiem piedzīvojumiem, bet galu galā atklāju arī šo pasauli.
Regulāri cepu maizi- vienu reizi veiksmīgāk, citu mazāk veiksmīgi, līdz brīdim, kad manā dzīvē ienāca cita prioritāte. Ieraugs ledusskapja stūrī zaudēja savu sparu, apvilkās ar pūkainu pelējuma kārtiņu un nonāca kompostā. Pagāja gads un nolēmu atgriezties pie reiz iesāktā. Sapratu, ka vislielākais klupšanas akmens ir ieraugs. Kur to ņemt? Atcerējos par kaut kur dzirdēto "meža raugu", kas lidojot gaisā un tikai jānoķer...un metos pētīt interneta dzīlēs, kā lai to noķer. Izrādījās, ka viss ir vienkāršāks par vienkāršu- ir nepieciešami tikai rudzu milti, ūdens, siltums un laiks. Sekojot instrukcijai, tiku atkal pie sava ierauga un galu, galā atkal pie savas maizes. Urā!
Kā teica 2014.gada sezonas Zeltiņa šova bārdainais varonis: "Viss ir vienkārši"! Tā arī ir. Vienkārši seko instrukcijai un ļaujies eksperimentiem. Ja...kas nesanāk, sāc no sākuma...un dari tik ilgi, līdz esi apmierināts ar rezultātu!
 |
| Svaigi cepta rudzu maize ar linsēklām, saulespuķu sēklām un rozīnēm. |
Recepte:
Ieraugu gatavoju pēc pamācības šajā saitē>>, bet mīklu taisīju pēc apkārt klejojošās "Mīlestības maizes" receptes:
- 0,5 ūdens;
- 0,5 kg miltu;
- 80 gr cukura;
- 2 t.k. sāls;
- 2 tases sēkliņu u.t.m.l. gardumu
Sajauc ieraugu ar siltu ūdeni (NB. pavisam nesen atklāju, ka ūdens vietā var lietot ābolu sulu- mmmm, cik garda maize sanāk!), cukuru, miltiem un sāli. Atsevišķā trauciņā atliek 3 ēdamkaroties ierauga nākamajam cepienam. Atlikušajai mīklai pievieno visvisādus gardumus, kārtīgi izmaisa. Cepšanai paredzēto formu izklāj ar papīru vai iesmērē ar eļļu un ieliek tajā mīklu (mīklai ir diezgan stingra konsistence). Abus mīklus traukus (gan iepriekšatlikto ieraugu, gan cepšanai paredzēto maizi) liek raudzēties. Es raudzēšanu parasti veicu cepeškrāsnī. Raudzē 5-10h, ierauga trauku pēc tam liek ledusskapī, bet maizi cep 200grādos 80 minūtes. Īsi pirms izņemšanas vai tūlīt pēc tam, maizi apsmērē ar ūdeni vai eļļu.
 |
| Silta rudzu maize |
-graudu dzirnavās lieliski var samalt arī griķus un rīsus;
-uzmanīgi ar auzu malšanu! Samalu auzu graudus un neiedomājos tos izsijāt pirms cepšanas. Rezultātā ieguvu "ežu maizi"- putniem tā bija lieliska uzkoda :);
-pērkot graudus pa tiešo no zemniekiem, ir vērts painteresēties, vai tie ir izžāvēti. Es par to neiedomājos...un pēc kāda laika graudi sāka pelēt.
-pērkot graudus pa tiešo no zemniekiem, ir vērts painteresēties, vai tie ir izžāvēti. Es par to neiedomājos...un pēc kāda laika graudi sāka pelēt.
Milti:
-tikai un vienīgi no rudzu miltiem maize sanāk "smaga", bet tamdēļ ne mazāk garšīga;
-no rīsu miltiem maize var sanākt pārāk cieta, tamdēļ rīsu miltus rekomendēju izmantot tikai nedaudz- kā piedevu;
-iesaku kombinēt miltus un atrast sev visgaršīgāko variantu.
Piedevas:
-sēklas;
-visu veidu rieksti;
-žāvēti augļi bez kauliņiem;
-olīves bez kauliņiem;
-eksperimentēju arī ar tomātiem, tomēr rezultāts mani neiepriecināja. Mūsmāju suņi gan bija priecīgi! ;);
-prātoju par iespēju iecept ķiplokus un burkānus, bet tas gan pagaidām tikai projektā.
-prātoju par iespēju iecept ķiplokus un burkānus, bet tas gan pagaidām tikai projektā.
 |
| Kāds projekts īstenojies! Lūk, arī burkānmaize! |
Cukurs:
-var izmantot gan balto, gan brūno cukuru;
-cukuru var aizstāt ar medu;
-cukura vietā var mīklai pievienot ievārījumu, tikai tad jāsamazina pievienojamā ūdens daudzums, lai maize nesanāktu pārāk "slapja".
 |
| Maize vēl pirms rūgšanas |
-vasarā raudzēšanas laiks var būt īsāks, savukārt ziemā- garāks;
-maizi pēc iejaukšanas lieku raudzēt cepšanas formā. Ja izmanto silikona formu- jārēķinās, ka maize rūgstot to var izplēst un tad sanāk neierastas formas maize :);
-ieraugam nepieciešamo daudzumu atlieku atsevišķā trauciņā pirms sēklu, riekstu utml pievienošanas un raudzēju tikpat ilgi, cik cepšanai paredzēto maizi;
-ieraugs savu "spēku" ledusskapī saglabā 10 dienas. Ir vērtīgi laiku pa laikam iejaukt rudzu miltu maizi, lai uzturētu "īstās" maizes ierauga spēku.
Cepšana:
 |
| Ieraugs jau pēc rūgšanas. Tāds tiek ievietots ledusskapī |
-var izmantot visparastāko cepeškrāsni, tikai jānoskaidro, kurš režīms ir vispiemērotākais maizes cepšanai, jo katrai krāsnij ir savas īpatnības. Manā gadījumā labāk cep režīms "karstais gaiss+apakša";
-maizi var arī nelikt formā, bet pēc raudzēšanas izveidot klaipiņu ar rokām (rokas slapinot ūdenī, lai mīkla neķep klāt) un novietot to uz cepamplāts;
-īsi pirms cepšanas beigām vai tūlīt pēc tam, kad maize izņemta no krāsns, to apslaka ar ūdeni. Tas mīkstina maizes garozu- kas, jāatzīst, tomēr ir gana stingra;
-maize nav paredzēta ilgstošai glabāšanai. Ilgāk tā stāv, ja tai ļauj atdzist, bet glabājot ļauj elpot, nevis ietin plēvē.
 |
| Pavisam "zaļi" sanāk tad, ja cep saulainā laikā ar saules saražoto elektroenerģiju :) |
Lai izdodas atklāt savu vislabāko pašceptās maizes recepti!
