Aitkopība salu stilā. Sāmsala.

Jau iepriekš rakstīju par mūsu spontāno ceļojumu uz salām (vairāk skatīt šeit>>) Uz divām no tām 1551, Igaunijai piederošām. Ja iepriekšējā reizē pievērsos salu aitkopībai Hījumā, tad šoreiz vēlos dalīties tajos "gardēžu" piedzīvojumos, ko baudījām Sāmsalā.

Kurresārē- Sāmsalas lielākajā pilsētā- iebraucām sestdienas rītā. Un tapām pārsteigti ar pilsētas pieticību un klusumu. Nez kāpēc bija priekšstats, ka šai pilsētai ir jābūt līdzīgai Jūrmalai vai Palangai. Tomēr- nē. Pilsēta igauniskā mierā bija tāda, kāda bija un necentās būt par to, par ko negribas būt. Iegriezāmies tirgū, kur cerējām atrast vietējās ogas- galu galā jau pāris dienas bijām ārpus pašu dārza un ierastais ogu daudzums bija palicis neuzņemts. Tā, klejojot starp tirgotāju rindām, pamanījām, ka tirgus malā esošo namu rotā uzraksts "Aitu centrs. Iepazīsti aitu!" Smejoties, norunājām, ka šeit jau nu gan ir jāiegriežas.

Aitu vilnas "pantons". Daba. Nekādu krāsvielu.

Nams, kur pirmais stāvs atvēlēts dažādu veselīgu produktu tirdzniecībai, bet otrais stāvs atvēlēts tikai un vienīgi aitām. Ekspozīcijā mijas vēsturiskās aitkopības iekārtas (ar to es domāju aušanas stelles un tamlīdzīgus aparātus) ar senām fotogrāfijām un aprakstiem. Netrūka arī dažādu aitu vilnas izstrādājumu. Bija iespēja priecāties gan par dabīgu gan dabīgi krāsotu aitu dzijas krāsu karti, gan adījumiem, filcējumiem, audumiem un no aitādas darinātiem brīnumiem. Fonā skanēja tīri un mierīgi igauņu dziedājumi. Mūzika kopā ar ekspozīciju radīja sastinguša laika sajūtu. Pēc tās apmeklējuma bijām gluži vai atpūtušies. Starp citu, Sāmsalā uz katriem 2 iedzīvotājiem esot viena aita. Mūsmājās gan vairāk :) :) :). Sāmsaliešiem ir kur augt!

Šī baltā dzija krāsota augu krāsvielām. Priecē aci.

Dažādajos tūrisma objektos biju salasījusies kaudzēm bukletus un pārbraucienos tos centīgi studēju- cik nu man to ļāva mūsu jaunākā jaunkundze. Tā, ceļā uz Pangu klintīm (kaut kas līdzīgs Jūrkalnei tikai no kaļķamens), vienā bukletā ievēroju, ka pa ceļam ir bioloģiskā aitu ferma, kura piedāvā ieturēt arī maltīti. Pangu klintis man vairs nešķita svarīgas, gribējās redzēt kā saimnieko šīs fermas īpašnieki. Jāatzīst, ka klintis tomēr skatījām un tām nebija ne vainas, bet .... aitu restorāns tomēr bija daudz lielāks pārsteigums.  Pirms došanās uz šo vietu, pazvanījām uz norādīto tel.nr., lai noskaidrotu, cik tālu tas īsti ir un vai sestdienas pēcpusdienā varam cerēt uz ko ēdamu. Vīrietis mierīgi (protams, kā gan savādāk!) noskaidroja, kur mēs esam, cik mēs esam un atbildēja, ka ceļš būs vien 15 minūtes. Taisnību sakot, mums tas ceļš aizņēma daudz vairāk laika un pāris reizes jau sākām bažīties, ka neko neatradīsim- norāžu nekādu, pa lauku pāri iet 2 pēdas, kuras turpinās mežā.... Izbraucot no meža, ieraudzījām ganāmies aitas un atviegloti uzelpojām. Tad jau būsim atraduši. 

Roositalu lambaresto

Apkārt pamestas mājas, krūmi...nevarētu teikt, ka iedvesmojoši. Tomēr ceļš beidzas pie svaigi remontētas senas klēts ēkas ar elegantu virtuves piebūvi. Tāda būve pilnīgā nekurienē! Ieejot iekšā, sapratām, ka šis restorāns tiešām ir restorāns. Un atrodams tas tikai zinātājiem. Baltas telpas, kristāla lustras, gaumīgs un elegants iekārtojums. Paši saimnieki veikli darbojas kā viesmīļi un pavārs- visīstākais itālis! Tiekot pie ēdienkartes, palikām ar pavērtām mutēm. Protams, ēdienu cenas atbilda interjeram. Bet....piedāvājumā bija tādos variantos pagatavoti jēra gaļas ēdieni, par kuriem pat iedomāties nevarēju. Es tiku pie jēra gaļas lazanjas, bet meita izvēlējās burgera kotleti ar zaļumiem. Vīrs savukārt nolēma pamēģināt ko nedaudz tradicionālāku- grilētas jēra ribas. Ēdiens bija lielisks! Un vēl lieliskāks par to bija stāsts, kurā dalījās šīs vietas saimnieks. 

Ar aitkopību esot sācis nodarboties 2 apstākļu dēļ: pirmkārt vajadzējis kaut ko darīt ar vecāsmammas zemi, kas nonākusi viņa īpašumā un otrkārt, vietējie lopkopji nav pieņēmuši viņu savā pulciņā un viņam ir bijis jādomā pašam, kā organizēt visu saimniecību. Pirms 11 gadiem esot sācis ar 25 aitām, izpētījis, kā viss notiek, noīrējis prāmi un devies uz Gotlani iepirkt aitu mammas. Atgriezies ar 200 Gotlandes aitām, ticis pie Eiropas projekta, sabūvējis modernus angļu angārus un nu jau ir lielākā Gotlandes aitu ganāmpulka īpašnieks- esot veseli divi tūkstoši aitu. Jāsaka, cilvēks ar vērienu! Un skaidru nākotnes bildi. Aitas tiekot bioloģiski audzētas un tās labprāt pērk ārzemēs. Aitu ādas savukārt tiekot vestas ģērēt un krāsot uz Zviedriju. Saimnieks atzina, ka Igaunijas ģērētavās aitādu tikai sabojājot. Klusībā pie sevis arī nospriedu...ka tās, kas mūsmājās ir, drīzāk izskatās pēc sabojātām, ja salīdzina ar tiem smukumiem, kurus redzēju Rossi fermā.

Restorāns esot nupat kā sācis strādāt un to esot izveidojis jau pašu spēkiem. Atjaunojot senu klēti, pirmajā stāvā izvietojuši restorānu,bet otrajā- aitādu šūšanas darbnīcu. Mūsu sajūsmai nebija robežu, kad redzējām to, kā iekārtota darbnīca (moderns aprīkojums un elegants iekārtojums) un kādus izstrādājumus viņi tur ražo! Krāsas, pērles, izšuvumi- nekad nebūtu domājusi ka no aitādas var dabūt gatavu ko tādu. Turpmāk plānojot tā arī darboties- vasarā uzņemt gardēžus restorānā, bet ziemā šūt no aitādām dažādus smukums- spilvenus, čības, cepures, kažokus...un maučus.

Atbraucu mājās un prātoju- kā gan izģērēt un nokrāsot mūsu aitādas tā, lai varētu dabūt gatavu ko tādu! Varbūt jūs ko zināt?

Vairāk par Sāmsalas aitu centru "Know the sheep" skatīt šeit>>

Vairāk par bioloģisko aitu fermu un tās piedāvājumu skatīt šeit>>