Es mainos: Par taureņiem, iespējām un mīlestību. Par sievietēm.

Rīts. Ieskatos, cik laika paņems brauciens un atslābstu. Gan jau. Nav nemaz tik traki. Vispirms uz Talsiem, tad uz Ķesterciemu, tad uz Rīgu...un tad...viss sāksies Nītaurē PIE EZERROZĒM.

Sametu koferī kleitas, ieskatos sarakstā un nolemju nemeklēt peldkostīmu...jo nesauļošos taču. Vēl aitāda, gumijas čības, lietussargs un pleds. Esmu gatava braucienam.

Vispirms dot

Gribu atkal pabūt vidē, kur varu ņemt...ņemt...ņemt un baudīt ņemšanas prieku. Bet pirms tam vēl pavisam nedaudz darba. Ķesterciems. Tur šogad pulcējušies radošākie un radošajiem skolotājiem, lai atpūstos, dalītos, mācītos un...ņemtu. Esmu viena no tām, kam lemts dot. Noskaidroju, ka manai došanai būs aptuveni stunda laika un atļauju sev nedomāt par saturu, ko tad īsti es vēlos pateikt skolotājiem un kas būs tas, ko es došu. Gan jau atnāks. Ideja. Un saturs. Esmu mierā ar sevi. Esmu mierā ar sevi arī tad, kad, nonākot Ķesterciemā, nekādi nespēju sazvanīt cilvēkus, kuri zin...precīzu skolotāju atrašanās vietu. Nevaru sazvanīt stundu. Ir silti. Ārā līst un es domāju, kamdēļ es īsti esmu atbraukusi, varbūt nav vērts? Ko man vēlējās Visums pateikt ar šo misēkli? Tomēr Visums apžēlojas, es saņemu īsziņu un nonāku vietā, kur man jābūt...un vislabākajā laikā- tieši uz skolotāju nometnes noslēguma apli. Sēžu malā un baudu skolotāju atklājumus un pārsteidzošā kārtā saklausu kaut ko tuvu un pazīstamu. Būt šeit un tagad. Būt tādai, kāda esmu. Priecāties un iepazīt jauno. Izmēģināt to, kas jau kolēģiem ir izdevies. Un tad, man nemanot, nāk apjausma- kamdēļ man bija jāierodas tieši uz šo- uz beigu daļu. Mans šīs dienas uzdevums ir pastāstīt skolotājiem kādu stāstu, stāstu par mīlestības spēku, par spēju noticēt savām iespējām un atgādināt, ka viss ir viņu rokās. Stundas vietā...iekļāvos man atvēlētas vien 15 minūtes, tomēr, esmu trāpījusi desmitniekā. Bez piepūles. Viegli. Ar tauriņiem, iespējām un mīlestību.

Es esmu mierā ar sevi un pasauli, ļaujot tam notikt- rasties vērtībai, kuru varu sniegt.

Kleitas un gumijnieki

Mierīgi un ar pārliecību dodos tālāk. Nonākot pilnīgos neceļos, atkal atrodu īstos un nonāku tur, kur vēlos. Tik un tā. Viņa un viņas ir visskaistākās. Latvija un Latvijas sievietes. Taisnību sakot, šoreiz Latvijas sieviešu pulkam ir pievienojusies viena trausli ugunīga meitene no Kijevas. Bet arī viņa ir mūsējā, jo ir taču ieradusies ŠABADĀ. Mēs esam mierā. Esam mierā ar lietu, odiem un neplānotajiem laika pārplānojumiem. Mēs visas esam vienā plūsmā. Saglabājot katra savu ritmā. Mēs piepildāmies ar sievišķību. Pamazām iekāpjam kleitu elegancē, kuras papildina gumijas zābaki un lietussargs. Balts žakards uz galdiem, zelts- uz šķīvju maliņām un piesmakusī Laimja Rācenāja balss. Balss, kas neļauj palikt mierā, tā iešūpo kleitas un mēs ļaujamies dejas plūsmai. Šabads sākas.

Šeit un tagad radīt iespēju ņemt

Rīts ar mežu aiz loga un tauriņiem istabā. Līst. Žāvas. Kolektīvas žāvas, līdz asaras sāk tecēt. Esam modušās akrojogas uzdevuma- dot un ņemt. Dot atbalstu un ņemt stabilitāti. Uzticēties sev un partnerim. Ļauties. Sievišķības audzināšana. Atgriežamies kleitās un dodamies pļavās pēc...pirts slotām. Līst. Dievīga šamaņu vai eņģeļu pirts un tai sekojošs lidojums ezerā. Pilnīgi paļaušanās tam, kas notiek. Sievišķības audzināšana. Ņemt, ņemt, ņemt. Radīt iemeslu dot. Kādam, kas ir stiprāks, varošāks, zinošāks. Stiprināt kādu DEVĒJU caur savu gatavību ņemt. Miers, viegla Damaskas rožu smarža un divu roku pāru radīts masāžas piedzīvojums. Lietus viegli čabinās gar telts sienu, skan liega mūzika un es aizlidoju. Mirklī, kad jāceļas, es vairs nezinu, kur esmu, kas esmu un kas šodien par dienu. Esmu kaut kur starp te un tur. Esmu šeit un tagad. Nav iespējams ar kādu parunāt. Gribas pabūt vienatnē un izbaudīt būšanu. Šeit un tagad ŠABADĀ. Līst silts lietus. Kad ieskatos pulkstenī, saprotu, ka diena vēl nav pat pusē. Šeit un tagad plūsma turpinās, baudot zaļos kokteiļus, kas gatavoti speciāli tai, kura ir atnākusi (ar mandeļu sviestu- mmmm), baudot un gatavojot tikai un sev vienīgi domāto smaržu no ēteriskajām eļļām (tuberroze un sandalkoks, ah!), radot ūdens gleznojumus (jūtīgākais un nepatstāvīgākais gleznošanas veids), ļaujoties apgleznoties pašai...un visubeidzot sagatavot ķērāju tiem sapņiem, kuri vēl nav īstenojušies, lai dotos gulēt...gongu skaņu pavadībā. Nakts ar diviem pusmēnešiem- viens pie debesīm un otrs ezerā, vai es jau sapņoju?

Ceļš pie pirmavota. Sevī

Rīts sākas ar kliedzieniem- tādi kliedzieni rodas tikai tad, kad kailas dievietes ķermenis saskaras ar rīta ezera vēsumu. Esmu šeit un tagad. Mierīgā ezerā, izbaudot ar katru ķermeņa šūnu- notiek atmošanās. Atmošanās turpinās kundalīnī jogas mierīgajā plūdumā. Esam izlocītas, izstieptas un iesildītas. Dienai, kas būs veltīta pirmavota atklāšanai sevī. Kleitas. Garumgaras. Mandalu deja ezera krastā, saules pielietā un pēc āboliņa smaržojošā pļavā. Garumgara. Viļņi, apļi, spirāles. Došana un ņemšana. MMMMM. Pirmavota atklāšana IR tik patīkama. Skaņas, elpa un piepildīta telpa. Sava sievišķīgā spēka telpa. Taisnais prāts ir atkāpies. Ir vieta un laiks PATIESĪBAI. Par mani un sievieti manī. Spēks, kas pārsteidz un nogurdina. Krāšņas kleitas nokrīt zaļā zālē...un dievišķie ķermeņi iekrīt vēsā ezerā. Atslābums.

Pusdienas saulainā terasē komplektā ar smieklu šaltīm. Saulaini.

Pēcpusdiena veltīta tautas rakstiem- baltu zīmēm un baltu dziesmām. Meklējam savējo svešajā- katrai čakrai savu spēka zīmi...un sistēmiskajā izkārtojumā iepludinām spēka dziesmas. Nebijusi pieredze ar fantastisku gandarījuma sajūtu par senču spēku- gan par to senču spēku, kas radījuši šīs zīmes un dziesmas, gan par to senču spēku, kas radījuši mani...un devuši man uzdevumu. Tieši tā- šīs sistēmiski izkārtotās meditācijas mērķis bija saņemt vēstījumu no savas dzimtas. Savu sakņu apzināšanās. Gandarījums. Turpinājumā kokle un tautas dziesma dziedināšanai. Spēks no tautas un no Šabaddievietēm. Visapkārt gaisma ausa vidū saule ritināja. Un mēs visas kā SAULES, kas rada gaismu apkārt. Sievietes uzdevums- radīt gaismu. Atgriešanās pie pirmavota, pie Spīdolas sevī.

Esam gatavas nākamajam uzdevumam, kam lielākam un vairāk- saplūšanai ar kādu no 4 stihijām. Ap potīti sarkana zvārguļu lente, kājās orgasmam līdzīgi vibrējošs sazemējums... un stihiju dejas var sākties! Skan mūzika un mūsu ķermeņi plūst, drūp, deg vai lido, top smagi, gaisīgi, ugunīgi vai vijīgi. Kurš ir tas elements, kurā jūtos vislabāk? Kur mans ķermenis kaifo... kur atrodas mana būtība? Mēs esam daļa no Visuma. Katrā no mums zeme, ūdens, uguns un gaiss. Bet, kur mājo mūsu lielākā būtības daļa? Kā līdzsvarot trūkstošo? Pēc dejas- smaržu esences mūs atgriež šeit un tagad. Pārsteidzošas sajūtas- cik ļoti var patikt vienas stihijas smarža...un cik ļoti var nepatikt kādas citas stihijas aromāts. Ko es sevī esmu noliegusi? Kādu daļu no VISUMA sevī nepieņemu? Meklējam ceļu pie sevis kā pilnības MANDALAS sveču labirintā. Katra no mums veido daļu no mandalas- zīmējums top soli pa solim, līdz sāk skanēt vibrējošie trauki- pirmā no mums ir sasniegusi mandalas centru. Tagad mandala arī vibrē un vibrējam mēs. Esam tīras un pirmatnējas, gatavas nākamajam rituālam. Kailas mēness gaismā radam PIENA CEĻU, dziedam mantru un ziedojam ugunij. Pusmēness pie debesīm vēro mūs. Mēs atmodinām sevī mēness spēku un ikviena no mums sajūt raganu sevī- to raganu, kas spējīga radīt, audzēt, iedvesmot un pārvarēt. Tapt par sievieti, kas iedvesmo došanai. Ezera vēsais ūdens ir pirmais, kas sajūt šo došanas prieku. Miers un paļāvība ūdens glāstiem. Nakts.

Viss mūsu rokās!

Un atkal rīts. Ezerā. Un dzērvju sveicienos. Labrīt, Laura! Joga kalna galā rīta vēsumā, perkusiju meditācija un baltas domas. Laiks apkopot iegūto. Lai būtu, spētu un varētu šo visu, kas mūsos atklāts, iedzīvināt un padot tālāk. Dienā būt par Saulēm, kas iedvesmo un spēcina, bet naktī pārtapt Mēnessdievietēs, kas iedvesmo un rada. Vēl pēdējās fotosesijas pļavā un vējā, vēl pēdējās sarunas...vēl pēdējie dieviešu glāsti un pēdējie stāsti par piedzīvoto un atklāto. Vēderos, uz mugurām, pleciem, potītēm un gaisā lido taureņi- ir pienācis laiks pēdējam šī notikuma procesam- transformācijas pilnam lidojumam, lai iegūtu to- krāsaino tauriņa aproci, kas kļūs par mūsu pazīšanās zīmi līdz pat nākošajam Šabadam. Ziemas Šabadam Gungās. Kāds tas būs? Kas gan to zin? Bet būs, jo Šabadmeitenes- Aija, Laura, Dace, Kinga, Karīna un Liene ir iespēju pārpilnas. Un šīm iespējām ir tieksme īstenoties. Nepārvarama tieksme. Atvērties sievišķības dievišķajai poēzijai. Paldies meitenēm, kas radīja šīs iespējas. Paldies fejām un rūķiem, kas īstenoja šīs iespējas dzīvē. Paldies mums visām, kas baudījām šīs iespējas! Paldies Visumam, kas ļāva dzimt šim brīnumam- ŠABADAM sievietei.

Mēs bijām tie tauriņi, kas noticēja, ka varam transformēties. Mēs sapratām, cik daudz ir mūsu pašu rokās. Mēs radījām iespēju dot mīlestību...gluži kā tai stāstā, kuru, šķiet, jau sen, sen stāstīju kādā skolotāju nometnē. Par tauriņiem, iespējām un mīlestību. Par sievietēm.

p.s. Peldkostīms? Hmmm. Tam nebija vajadzības.

p.p.s. Tauriņi....tauriņš bija ne tikai skolotāju nometnes stāsta galvenais varonis, bet arī šī ŠABADA simbols.
p.p.p.s Bildes būs. Drusku vēlāk. Inga tās pulē.

Dažas no fejām un enģeļiem: