Kas vajadzīgs dievīgam ābolu biezenim?

Gan jau ka esat pamanījuši, ka nemitīgi mainos. Tā jau ir kļuvusi par zināmā mērā patstāvīgu manis daļu. Šoreiz mana mainīšanās notika apgūstot jaunus zaptēšanas paradumus. Laiku pa laika uzvāru kādu zapti, bet visbiežāk tās ir improvizācijas- pamēģināsim, kas sanāks, nevis rūpīga sekošana receptei. Tomēr šoreiz pārsteidzu pati sevi. Man sanāca meistardarbs! Mmmmm.

PĀRMAIŅU PROCESĀ PĀRSTEIGUMI IR IK UZ SOĻA!

Nolēmu sagatavot ko tādu, ko garāmejot biju pamanījusi kādā www.draugiem.lv sadaļā- ābolu ievārījumu ar iebiezināto pienu. Sākot to darīt, galvā bija palikusi tikai tā receptes daļa, kas attiecas uz iebiezinātā piena bundžiņu un 5kg ābolu. Sāku ar to, kā man nav- iebiezinātā piena bundžiņu. Stāvēju veikalā pie plaukta un prātoju- kuru ņemt, vai kondensēto pienu bez cukura, vai vārītu iebiezinātu pienu ar cukuru. Izšķīros par labu bundžiņas krāsai- otrā bundžiņa bija brūna. Kaut kā nevarēju iedomāties ābolu ievārījumam piestāvošu zilas krāsas bundžiņu (tādā bija kondensētais piens bez cukura). Loģikas nekādas, bet tāda bija sajūta.

SEKO SAVAI ZEMAPZIŅAI. IESPĒJAMS, KA TAM IR KĀDA JĒGA.

Vakara saulītē salasīt ābolu ķoci- tā bija patīkamākā šī procesa daļa. Savukārt ābolu mazgāšana, mizošana, serdīšu un bojāto vietu izgriešana- tā savukārt ir mediatīvākā šī procesa daļā. Nonākot līdz ābolu vārīšanai, sapratu, ka nepieciešams ielūkoties interneta dzīlēs, lai precizētu detaļas. Liels bija mans pārsteigums, kad konstatēju, ka iepriekš lasītās receptes vietā atradu veselu kaudzi apgalvojumu, ka šīs zaptes vārītājiem nekas nav sanācis, ka vispār nav vērts tērēt laiku un iebiezināto pienu...jo principā nekas jēdzīgs nesanāk. Samulsu. It kā viss jau procesā, pat iebiezinātā piena bundžiņa atvērta (principā tas ir diezgan bīstams ierocis cīņā ar "es neko saldu vakarā neēdīšu"), un te- tādi apgalvojumi. Tomēr nolēmu nepadoties.

TURPINI CEĻU ARĪ TAD, JA APKĀRTĒJIEM ŠĶIET, KA TEV NEKAS NEIZDOSIES.

Atcerējos visu, ko zināju pati un liku ābolus vārīties uz nelielas uguns, pievienojot pavisam nedaudz ūdens (precīzāk sakot- liku tos karsēties). Un turpināju meklēt, izvēloties citus atslēgas vārdus. Un- tadammmm! Atradu veselu rindu recepšu, kur to gatavotāji apgalvoja, ka viss ir izdevies. Nolēmu ticēt viņiem un turpināt rīkoties. Aptuveni pēc ~1,5h karsēšanas, kad āboli bija jau putriņā, tiem pievienoju glāzi cukura un samalu ar blenderi pilnīgā biezenī. Pievienoju iebiezināto pienu un sablenderēju vēlreiz. Ļāvu, lai viss šis maisījums uzmet burbuli un pildīju burkās. Tiešām bija garšīgi un atsauca atmiņā laikus, kad pirms gleznošanas nodarbībām ar skalpeli iesitu divus caurumus burciņas metāla vāciņā....un ar baudu izdzēru burciņas saturu. Ak, skaistā jaunība!

IZMANTO SAVĀ RĪCĪBĀ ESOŠOS RESURSUS- ARĪ TEV VAR BŪT ZINĀŠANAS, KURAS NODERĪGAS.

Kāpēc man izdevās šis gardums?

-āboli viegli skābi (noderīgi dzidrie vai citas vasaras šķirnes) ~ 5L katliņš piemizots pilns līdz ūkai;

-vārīju tos uz  lēnas, lēnas uguns (lai nepiedeg) ~1.5h;

-cukuru pievienoju tad, kad āboli bija jau izšķīduši ~1 glāzi uz visu katlu;

- pievienoju iebiezināto vārīto pienu ar cukuru (iespējams, ka tieši šis bija īstais, nevis tas otrais. Un starp, citu arī iekšpusē tas bija brūns...) ~1 bundžiņu; 

-ticēju, ka man izdosies.

Būtiski padomi no citiem gatavotājiem:

-dezinfekcijas nolūkos burciņas pirms pildīšanas ieteicams uzkarsēt līdz 200 grādiem cepeškrāsnī;

-pasterizācijas nolūkos piepildītās, bet neaizvākotās (vāciņš tikai uzlikts) burciņas karsēt cepeškrāsnī līdz 95 grādiem 2 stundas.

-uzpasēt savas rokas un citas ķermeņa daļas no biezeņa burbuļiem- tie sprāgst ārā no katliņa vis-ne-iedomajamākajos brīžos un virzienos.

Labu apetīti!

p.s. "~" zīmīte pie bundžiņas ir tikai tāpēc, ka tas vārītais iebiezinātais piens tomēr ir dievīgi gards.