Kas ir atbildīgs par Tavu dzīvi?
Reizēm cilvēki ir gatavi izstāstīt 101 iemeslu, kāpēc ir slikti, bet nav gatavi ko darīt, lai kļūtu labāk. Kāpēc tā? Tas ir attieksmes pret dzīvi jautājums. Viena no būtiskākajām lietām ir apziņa, ka CILVĒKS PATS IR ATBILDĪGS PAR SAVU DZĪVI. Nereti šo patiesību pieņemt ir ārkārtīgi grūti, jo vieglāk taču ir atrast kādu vainīgo pie visām savām nelaimēm. Kādus gadus atpakaļ kādā no sieviešu žurnāliem bija publikācija par psiholoģiskās konsultēšanas metodi, kas paredzēja, ka pie visām mūsu nelaimēm ir vainīgi citplanētieši, kas iemiesojušies cilvēkos. Šķiet, šis psihologs bija atradis labu nišu. Koučingā gan ar šādiem klientiem nestrādā, jo pārmaiņas var notikt tikai tad, ja cilvēks ir gatavs uzņemties atbildību par savu dzīvi.
Visbiežāk cilvēki neko nemaina, jo tā IR KOMFORTABLI. Viņiem esošā situācija ir pazīstama, lai cik destruktīva tā arī nebūtu. Tamdēļ cilvēki biežāk zina, ko nevēlas, bet īsti NEZIN, KO VĒLAS. Kouča pirmais uzdevums ir palīdzēt klientam noskaidrot/precizēt, ko klients vēlas. Zināt, ko vēlos- tas ir pirmais solis uz pārmaiņām.
Vienmēr ir izvēle
Vai tiešām visu laiku ir jāmainās? Lai cik komfortabli nebūtu palikt tur, kur esam, tomēr, par vispastāvīgāko lieta mūsu dzīvē ir uzskatāmas pārmaiņas. Varētu domāt, ka tāds pieņēmums ir radies jauno tehnoloģiju laikmetā, bet nekā! Tur ir saklausāms nedaudz pārfrāzēts Sibīrijas šamaņu Svētais likums Nr.8, kas skan sekojoši: „Pārmaiņas ir vienīgais, kas Visumā ir nemainīgs”. Šķiet, ka šie likumi ir radušies krietni pirms tehnoloģiju laikmeta.
Pasaulē ir divu veidu pārmaiņas:
- kuras notiek pēc mūsu iniciatīvas (cilvēks pats grib mainīt darbu),
- kuras notiek pēc ārpasaules iniciatīvas (tiek samazināts darbinieku skaits).
Laimīgi ir tie cilvēki, kuri spēj gan radīt paši, gan arī pieņemt apkārtnes radītās pārmaiņas. Koučingā ir iespējams strādāt gan ar viena veida, gan otra veida situācijām. Ir lielisks teiciens: „Plann or be planned for” /Plāno pats, vai kāds cits Tevi ieplānos/. Šķiet, ka patīkamāk ir būt pārmaiņu iniciatoram, nevis sajust, kā ārpasaule mēģina pārmainīt Tevi? Tomēr arī situācijās, kad šķiet, ka pasaule ir sazvērējusies, ar koučinga palīdzību ir iespējams mainīt skatu punktu un iegūt resursu, kuru pēc tam lietderīgi izmantot.
Jebkurā gadījumā uz šiem jautājumiem „kad vajag mainīties un kad nevajag mainīties” atbilžu no malas nav. Koučingā valda uzskats, ka cilvēks ir savas dzīves vislielākais eksperts. Vienīgais, ko var darīt kouči, ir radīt vidi, stimulu, kas ļauj cilvēkam pieņemt savus lēmumus un izdarīt izvēles.
Matemātiska loģika vs emocionāla jūtība
Gadās, ka pieņemt izdarīt izvēli nemaz nav tik vienkārši. Ir tik daudz dažādu blakus apstākļu un ietekmējošo faktoru. Un katrs no tiem var atstāt savas sekas. Limbiskās smadzenes (smadzeņu daļa kas atbild par emocionālo dzīvi) stāsta mums vienu šausmu stāstu briesmīgāku par otru. Ieslēdzas „iekšējas radio”, kas nezin, kāpēc strādā uz „tas nav iespējams, labāk neko nedari, tev tik un tā nekas nesanāks” frekvences. Tādos gadījumos noderīgi ir atcerēties par limbisko smadzeņu dabīgo vēlmi saglabāt satus quo Viena no populārākajiem tehnikām Eriksona koučingā, kuru mēdz izmantot izvēles izdarīšanā, ir Dekarta koordinātes (tā pati koordinātu plakne, kuru apgūst pamatskolā). Ar tās palīdzību vienas koučinga sesijas laikā ir iespējams izvērtēt visus par un pret, ja ir runa par kādu konkrētu jautājumu, uz kur nepieciešama atbilde „JĀ” vai „NĒ.” Šādas sesijas ieguvums parasti ir jauns skatu punkts uz šo jautājumu un atvieglota lēmuma pieņemšanu. Bet lēmums tik un tā būs jāpieņem katram pašam. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēki sesijas beigās pat sāk smieties, saprotot, cik dīvainu iemeslu dēļ nav varējuši izšķirties par labu „JĀ” vai „NĒ.”
Nereti arī palīdz vienkārša vizualizācija, par tēmām:
„Kas manā dzīvē notiks, ja šīs pārmaiņas īstenošu ”;
„Kas notiks, ja šīs pārmaiņas dzīvē NEKAD NEIZDARĪŠU” ;
„Kas notiks, ja TO ĪSTENOS KĀDA MANA PAZIŅA”.
Motivēšana vs stimulēšana
Nereti nākas dzirdēt: „Jāsameklē kāds koučs, kurš (no)motivētu mani!”. Tomēr jāatzīst, ka kouča uzdevums nav motivēt. Motivācija ir iekšējs process, to nevar izdarīt kāda cita vietā. Tātad, tikai katrs pats var sevi motivēt (un, atkal, uzņemoties par to atbildību). Tas, ko var darīt no ārpuses- ir stimuls, motivācijai labvēlīgas vides radīšana. Un spēcīgie koučinga jautājumi palīdz radīt šādu vidi. Katram no mums ir vērtības, uz kurām balstoties, mēs dzīvojam un veicam izvēles. Jo dziļākas vērtības (jo vairāk saistītas ar dzīves jēgu, personīgo misiju) tiek aizskartas, jo rodas lielāka motivācija pārkāpt savu komforta zonas robežu.
Komfortablas pārmaiņas
Cilvēkam ir raksturīgi uzskatīt, ka pārmaiņas, tas nozīmē kaut ko zaudēt. Un arī izteiciens „solis nezināmajā” vedina par to domāt. Prātam daudz tīkamāks ir izteiciens „paplašināt savu komforta zonu” vai iepazīt „tuvāko attīstības zonu” jeb nokļūt “izaugsmes zonā”. Respektīvi- padarīt lielāku sev pazīstamo, sajusties ērti jau lielākā dzīves daļā, nevis iekrist tumsā bez jebkāda cerību stariņa, sperot soli nezināmajā.
Ja mācamies no savas pieredzes (kuru mums ir bijusi iespēja izbaudīt pirmajā dzīves gadā, bet kuru diemžēl ne pārāk labi atceramies), tad zinām, ka visupirms mēs gulējām, tad iemācījāmies velties, apsēsties, nostāties četrāpus un tikai tad staigāt. Tāpat arī ir ar pārmaiņām. Ja par mērķi tiek izvirzīts nokļūt no guļus stāvokļa staigājoša bērna stāvoklī, tad prātam tas būs „solis nezināmajā” jeb “panikas zonā”. Bet, ja tiek sastādīts saprātīgs attīstības grafiks un pieņemts, ka guļus stāvoklim būtu jāseko sēdēšanai, tad tā būs mierīga pārvietošanās uz tuvākā attīstības jeb izaugsmes zonu. Tad iegūto pieredzi jau būs iespējams izmantot nākošajos attīstības stāvokļos, līdz tiek sasniegts vēlamais- pārvietošanās stāvus. Tas tad arī ir tas drošības spilventiņš- komforta zona, kas ar katru no sasniegumiem, tiek paplašināta. Tas ir viens no darbiem, kuru veic klients koučinga sesijās pēc mērķa noformulēšanas. Izveido mērķa sasniegšanas plānu un padara prātam draudzīgu jebkura mērķa sasniegšanu.
Darīt-domāt-darīt
Cilvēki ir dažādi, to komforta zonu lielums un saturs ir dažādi, arī ātrums ar kādu tie ir gatavi spert soļus izaugsmes zonā ir dažāds. Viss ir atkarīgs no paša cilvēka ierastās darbības modeļa, kā viņš mēdz rīkoties šādās situācijās un gatavības mainīt savus ierastos darbības modeļus. Ne velti ir teiciens: „Darot to pašu ko vienmēr un cerēt, ka būs cits rezultāts, ir neprāts” /A.Einšteins/.
Ja cilvēks ir pēc dabas ir mierīgs un pirms dara, mīl visu pārdomāt un sīki izplānot, tad SPEROT LIELU SOLI NEZINĀMAJĀ viņš riskē ar to, ka var nobīties no neierastās vides un nolemt atgriezties iepriekšējā komforta zonā ar negatīvu pārmaiņu pieredzi (kas savukārt varētu ietekmēt turpmākās vēlmes kaut ko mainīt). Ne velti- šo tālāko zonu mēdz dēvēt par “panikas zonu” Šādam cilvēkam tikpat lielas grūtības varētu sagādāt arī ĻOTI SĪKA DETALIZĀCIJĀ, lielās bildes pazaudēšana (KAS IR PĀRMAIŅU MĒRĶIS?) un līdz ar to iedvesmas un motivācijas turpināt ceļu trūkums. Ja mēs paskatāmies uz secīgām plānošanas darbībām (domāt- darīt), tad šie cilvēki bieži vien paliek domāšanas stadijā. Tamdēļ īpaši noderīgi ir rīkoties apgrieztā secībā „darīt-domāt”, pievienojot vēl vienu reizi- „darīt”. Darīt- domāt- darīt. Šādos gadījumos līdz koučinga sesijās uzdotie mājas darbi, kas palīdz turpināt ceļu soli pa solim un laiku pa laikam atcerēties LIELO MĒRĶI.
Savukārt, ja cilvēks pēc dabas ir straujš un aktīvs, mīl uz visām lietām skatīties globāli, tad viņam SOLIS NEZINĀMAJĀ, JO LIELĀKS, JO LABĀKS ir ikdienas dzīves sastāvdaļā un šajā procesā viņš nesaskata riskus, drīzāk baudu. Tomēr, kā nereti ir dzirdēts no viņiem pašiem- šie cilvēki bieži vien atzīst, ka savā SOĻU SPERŠANĀ ir palaiduši garām būtiskas detaļas, kas varētu viņu iespējamo ieguvumu no pārmaiņām stipri vien palielināt. Te ir vietā atcerēties pēc „darīt” atgriezties pie „domāt” un tikai tad „darīt” tālāk. Atkal domāt-darīt-domāt. Tāpat ir arī var gadīties, ka pa ceļam gadās kāds cits LIELS UN AIZRAUJOŠS MĒRĶIS un iesāktais ceļš var palikt nepabeigts. Šādiem cilvēkiem koučinga sesijas vars palīdzēt atklāt to, kā svinēt mazās uzvaras, baudīt ik soli ceļā uz mērķi un pēc tam nosvinēt lielo sasniegumu. Koučs palīdz atklāt pasaules dažādību, izbaudīt nianses un novērtēt tās. Nereti ir nepieciešams kopīgi ar klientu izvērtēt, kas varētu palīdzēt saglabāt fokusu uz mērķi.
Jebkurā gadījumā pārmaiņu koučings- tas ir veids, kā sevi pieradināt un padarīt jebkuras sev svarīgas pārmaiņas par ikdienas dzīves sastāvdaļu. Šāda pieeja ir ļoti vērtīga dzīves stila maiņā (t.sk. veselīgs dzīves veids, dzīve bez cigarettes, personīgā biznesa uzsākšana). Koučinga sesijās tiek strādāts ar to, kā jaunos paradumus dzīvē ieviest soli pa solim un padarīt tos noturīgus.
Rezultāts- tikai ieguvumi
Alla Pugačova savā dzīvē ir piedzīvojusi ne mazums pārmaiņu un veikusi ne mazums izcilu sasniegumu, tamdēļ 2011.gada Jaunā Viļņa dalībniekiem teiktais novēlējums, visticamāk, ir personīgi pārbaudīts: „Es novēlu Jums piedzīvot pamatīgu izgāšanos. Tas padarīs Jūs stiprākus.”
Vislielākais ieguvums no soļa ārpus komforta zonas (pabūšanas izaugsmes zonā) ir PIEREDZE. Jauna dzīves pieredze. Gan tad, ja „solis” ir bijis veiksmīgs, gan arī tad, ja tas ir bijis nosacīti neveiksmīgs. Jebkurā gadījumā tas ir radījis iespēju sevi iepazīt jaunā situācijā, atklājis vēl kādu iespēju vai licis pārvērtēt iepriekš pieņemto lēmumu. Nereti, kad klientiem šķiet, ka viss plānotais brūk un jūk, kouči lūdz atrast vismaz 3 labas lietas, kas ir šīs situācijas ieguvumi. Un tiešām, ieguvumi atrodas un, bieži vien, pat vairāk kā trīs. Sasniegtais PALIELINA KOMFORTA ZONU un kalpo par drošības spilvenu nākamajām pārmaiņām. Tāpēc ir svarīgi iemācīties saskatīt ieguvumus, spēt tos novērtēt un nosvinēt. Jā, arī NOSVINĒT sasniegto ir svarīgi! Un šīs prasmes var iemācīties. Baudiet pārmaiņu procesu!
Uz tikšanos izaugsmes zonā!
