Sapņi, kas piepildās-2

Ziedošs ābeļdārzs- pavisam tuvu.

Kā viss sākās, es pat neatceros…jo kaut kur iekšā jau tas vienmēr ir bijis.

17.01.2010. Rit koučinga apmācību 4.modulis. Apgūstam prasmi būt laimīgam šeit un tagad. Zīmējam savus veiksmes kvadrātus. Pētam savus sasniegumus visdažādākajās dzīves jomās. Es uz sava kouča jautājumu par saviem sasniegumiem jomā “Radošums” izspiežu: “Man ir talants piemeklēt cilvēkiem īpašas dāvanas” un apmulstu…”…tik vien???” Bet kur tad palika tā māksliniece, kura kopš 4 gadu vecuma pārliecināti piezīmēja vienu albūmu pēc otra. Kur palika tā studente, kas prata ar krāsu, līmes un papīra palīdzību uzburt skaistas un noderīgas lietas? Tad, nu atskanot, nākošajam jautājumam no kouča puses: “Kādus sasniegumus Tu vēlies redzēt šajā jomā pēc 1 gada?”, es spēru laukā, ka vēlos gleznot ziedošu ābeļdārzu. Un vēl es sapratu, ka darot to pašu (t.i. strādājot konkrētajā darba vietā), ko līdz šim…es nenokļūšu tur, kur vēlos nokļūt (t.i. ābeļdārzā pie molberta).

2010.gada februāris. Esmu Liepājas Dienvidu kapsētā, glabājam kādu mūsu kolēģi. Īstenībā jaunu cilvēku- gan izskatā, gan garā mundru un sapņu pārpilnu. Bija reizes, kad viņš dalījās ar saviem sapņiem un stāstot par tiem, viņam mirdzēja acis. Atceros šo acu mirdzumu un lepnumu (jā, lepnumu par saviem sapņiem) un saprotu, ka viņš nekad, nekad vairs savus sapņus neīstenos. Es saprotu, ka man nav tiesību nodot savus sapņus. Es pieņemu vienu no dīvainākajiem lēmumiem savā mūžā- krīzes laikā pametu labi apmaksātu un samērā stabilu darbu.

21.10.2010. Atjaunojam Aizputes Sieviešu klubu, sapulcē kautri pavīd ideja- varbūt mēs varētu saorganizēties gleznošanas nodarbībām. Ideja pavīd…un pazūd visvisādi citādi aktīvās nodarbēs. Es, jutu, ka mans sapnis kaut kur tepat blakus staigā. Tik man tam nav laika- dzīve ir tik pilna dažādu iespēju un piedāvājumu!

2010. gada Ziemassvētki. Es sēžu pie sava vizualizācijas dēļa un droši spraužu tajā iekšā bildi ar kādu kundzi, kas kopā ar savu meitu glezno dārza rozes. Tur ir vasara.

2011.gada pavasaris. Mēģinu sarunāt aizputnieces, kurām būtu interesanti zīmēt plenērā- t.i. brīvā dabā. Esmu jau uzrunājusi Mākslinieku un viņš ir devis piekrišanu šāda pasākuma vadīšanai. Piesakāmies tikai 3 dāmas. Žēl- plenērs īsti šoreiz laikam nesanāks.

2011.gada oktobris. Urā, mums beidzot izdevās satikties! Nu jau esam krietns pulciņš mākslot gribošo un Mākslinieks ir ar mieru veltīt savu laiku un zināšanas mūsu skološanā. Nodarbībās esam gana dažādi- katrs ar saviem sapņiem, mērķiem un cerībām. Kad pavēro visu mūsu darbus, šķiet, ka katrs no mums ir gleznojis savu uzstādījumu. Bagātīgs redzējumu klāsts.

2012.gada aprīlis. Aizputes novadpētniecības muzejā tiek organizēta novada rokdarbnieku izstāde. Par to uzzinām arī mēs…un nekavējoties pieņemam lēmumu- mēs gribam tur būt! Mākslinieks nopūšas un ir ar mieru mums līdzēt. Pāris tikšanās reizes un tiek atlasīti darbi, izspriests viss par rāmjiem un ierāmēšanu….un dažas dienas pirms izstādes, glīti ierāmētie darbi sāk aizpildīt koridoru. Veidojas gleznu galerija. Arī rokdarbi.

2012.gada ābeļziedu laiks…es esmu izstiepusi dārzā savu molbertu, uz krēsla nolikusi drauga sagādātās krāsas. Es stāvu baltā kreklā, man galvā liela salmu cepure un es gleznoju savu ziedošo ābeļdārzu.

Jums šķiet, ka tas ir nenopietni? Izvirzīt mērķi gadam un sasniegt to tikai pēc diviem? Es ar Jums nestrīdēšos, varbūt, ka Jums ir taisnība. Bet man jau ir molberts, krāsas, liela salmu cepure, ābeļdārzs un nepilns mēnesis līdz tā ziedēšanas brīdim.

Lai Jums viss izdodas! Es zinu, Jūs to varat!