Māte. Mistērija.Mīlestība.

Šis ir turpinājums stāstiem par iemīlēšanos Barselonā. Bet šoreiz ne par Gaudi, ne par Barselonu, bet kādu citu manas Jūgenda mīlestības objektu- par sievieti. Jau pirmajā šīs sērijas rakstā minēju, ka Jūgends (laikā no 19.-20.gs mijas līdz 1.pasaules karam) manā skatījumā ir viens no izcilākajiem mākslas stiliem un minēju savu sajūsmu par SIEVIŠĶĪGAJĀM sievietēm šajā laikmetā. Manai sajūsmai par sievišķību ir arī cits iemesls, ne tikai lokas, cirtas, garas kleitas, cepures un kažokādas apkakles. Protams, arī tas manu aci priecē, bet īstenībā šī sajūsma ir par LEPNUMU ar kādu sieviete šajā laikmetā tiek atspoguļota. Par MISTĒRIJU, ko viens vai otrs mākslinieks ir saskatījis sievietes tēlā. Un šoreiz vairāk un dziļāk par šīm tēmām.

Sieviete pie ieejas Monseratas katedrālē

Dodoties uz Barselonu, par ceļvedi izmantoju kādu sensen iegādātu grāmatu un protams, ielūkojos www.draugiem.lv sadaļā SPĀNIJA. Izpētot šīs sadaļas ierakstus, konstatēju, ka lielākā daļa no tiem ir bijuši sajūsmā par kāda kalnu klostera apmeklējumu. Nospriedām, ka tas varētu būt interesanti un iekļāvām savā MUST SEE sarakstā arī šo vietu- MONSERATU.

Tā nu svētdienas rītā, pilni apņēmības izbaudīt kalnu KLOSTERA atmosfēru devāmies ceļā. Dzelzceļa stacijā tādu apņēmības pilnu cilvēku bija gana daudz, kas mūs darīja nedaudz bažīgus- kāda gan tajā klosterī būs atmosfēra, kad viss vilciena sastāvs tur ieradīsies???

 Viens no Monseratas zīmoliem ir kalnu iedvesmots

Jau tuvojoties Monseratai, bija skaidrs- TAS BŪS SKAISTI! Dīvainās formas kalnu grēda, kuros atradās šis klosteris, jau iztālēm piesaistīja skatienu. Bet izkāpjot, no vilciena skatiens tur arī palika.

 

Monseratas kalni ir skaisti savā dīvainībā

Izstāvējām rindu, iekāpām gaisa tramvajā un ar aizturētu elpu devāmies augšup. Mana mīlestība. Kalni. Skaisti.

KALNI.
Monseratas kalnu forma ir pavisam dīvaina. Kaut ko līdzīgu esmu redzējusi Marokā- tur tos sauca par monkey fingers (pērtiķu pirksti). Arī šie kalni atsauca atsauca apziņa cilvēciski-dzīvniecisku ķermeņu grupas. Bet pēc Monseratas  muzeja apmeklējuma es uz šiem kalniem bez jautriem smiekliem paskatīties nevarēju. Kamdēļ? Tamdēļ, ka šajā izstādē mākslinieks Normans Narotzkis  /Norman Narotzky/ vairāku gadu garumā bija gleznojis šos kalnus, saskatot tur kailus ķermeņus, lielākoties gan vienu to daļu- fallus. Ieskatam- bildes šeit>>

Jā, un viņu absolūti nemulsināja fakts, ka šajos kalnos ir ala, kur ir parādījusies Dievmāte, ka šajos kalnos ir klosteris un katedrāle, ka šajos kalnos ir neskaitāms daudzums taku uz neskaitāmajām virsotnēm un katras takas ceļš ir nosēts ar krustiem un meditējošiem kalnā kāpējiem. Tieši tā- viņu nebūt nemulsināja fakts, ka TIK kristiešiem svētā vietā viņš ir saskatījis un veselu muzeja zāli piegleznojis pilnu ar FALLIEM. Šķiet, ka arī Monseratas  muzeja darbinieku brīvība uzskatos tomēr ir daudz lielāka, kā varētu iedomāties. Mistērija.
Visa cita starpā šajos kalnos var doties arī kā KALNOS. Tur ir gan takas, gan norādes, kurā virzienā var doties un cik ilgs laiks būs jāpavada ceļā. Vienā no šīm takām devāmies arī mēs.

MĀTE.
Taisnību sakot, šajā reizē mēs devāmies pa platāko no visām takām- nekādas kāpšanas un lielie fiziskie pārbaudījumi tur nebija gaidāmi. Tomēr tā bija viena no interesantākajā kalnu takām, pa kuru man bija nācies iet. Šī ceļa gājēju satiek skulptūras, kas attēlo Kristus dzīvi un ciešanas. Tāds īsts Lieldienu gājiens. Dažādi mākslinieki, dažāds redzējums...baudījums gan acīm, gan garam. Lielākā vai mazākā mērā katra skulptūra iekļāvās kalnu ainavā. Bet lielākais pārsteigums mani sagaidīja takas galā. Te nu ir vietā piebilst, ka es reti kad iepazīstu vietu uz kurieni braucu. Jā, vispārīgu priekšstatu cenšos iegūt. Bet tikai vispārīgu. Un ne reizi neesmu šādā izvēlē vīlusies. Man patīk pārsteigumi J

Skulptūras, kam kalns ir kļuvis par daļu

Kādu laiku domāju- kāpēc gan pēc tam, kad Kristus jau visu ir izcietis, nomiris, augšāmcēlies..pēkšņi mēs nonākam pie vietas, kas ir veltīta viņa mātei. Dabiski taču būt ar to visu sākt? Mans prāts meklēja izskaidrojumu un nelikās mierā, kamēr to neatrada. Protams, var. Protams, var slavēt un pielūgt Kristu. Ar milzīgām vairākus metrus lielām skulptūrām. To visu var. Bet LIELĀKA cieņa un mīlestība ir izrādāma viņa mātei. Viņa visu to piedzīvoja. Domāju, ka mani sapratīs lielākā daļa sieviešu, kas ir piedzīvojušas savu bērnu slimības, nemaz nerunājot par smagākiem dzīves pārbaudījumiem. Un tāpēc takas galā ir iespēja padomāt tieši par viņu. Par māti.

MISTĒRIJA.
Ieejot nelielajā mājā, izejot cauri telpai ar atsegto klints sienu un Dievmātes skulptūru, es pat neapjautu, kas NAV tā, kā vajadzētu. Tikai izstaigājot šīs vietas vēsturei veltīto ekspozīciju, es pēkšņi apjautu, ka Dievmātes skulptūra ir MELNA. Jā, tā kādu laiku ir bijusi balta no marmora, bet pēc tam tā ir atjaunota un atkal ir uztaisīta melna. KĀPĒC?

Monseratas Madonna Negra

Skatījos šajā skulptūrā un lēnām sāku atcerēties par MELNĀS DIEVMĀTES kultu, kurš pilnīgi neizskaidrojamu iemeslu dēļ ir valdījis un vēl joprojām eksistē EIROPĀ. Atcerējos par noliegto LIELĀS MĀTES arhetipu. Atcerējos par naudas SIEVIŠĶO dvēseli. Un sapratu, ka viss pārējais, kas ir radīts apkārt šim kalnam (neiedomājamā tūristu burzma un naudas slaukšanas mašīna must have tirdziņos) ir vīrišķās naudas enerģijas radīts. Bet pati SVARĪGĀKĀ šī kalna vieta ir paslēpta no tiem, kuri nav gatavi tai veltīt SAVUS spēkus (tur var nokļūt tikai ar kājām). Mistērija.
Par MELNĀS DIEVMĀTES kultu varētu rakstīt daudz (MonsEratas muzejā tam ir veltīta vesela zāle). Par LIELĀS MĀTES arhetipu tā noliegšanu un šī fakta ietekmi uz R-eiropas sabiedrības domāšanu- vēl vairāk. Bet tas ir cits stāsts par mīlestību. Lai tas paliek citai reizei.

Šoreiz padalīšos ar kādu poēmu:

Jo es esmu pirmā un pēdējā.

Es godājama un nicināma.

Es izvirtule un svētā.

Es sieva un jaunava...

Es neauglīga un daudzi ir mani dēli..

Es klusums, kas nesaprotams

Es- mana vārda skaņa.

Šī sievišķā spēka poēma ir atrasta pie Nag Hammadi ciematiņa agrīnajos kristiešu rakstos.

Man patīk pārsteigumi. Un reizēm pārsteigums var būt arī atklājums- tas mani vairs nepārsteidz! Mani vairs nepārsteidz tas, ka savos meklējumos atkal sastapu  K.G.Jungu (tieši viņš bija tas, kuram uzdāvināja šo Nag Hammadi tekstu krājumu).

Paldies manam vīram, kurš mums uzdāvināja šo braucienu!
Stāstam par mīlestību....būs turpinājumi!
Priecīgas Jums Lieldienas!

Vairāk info par Monseratas klosteri  šeit http://www.montserratvisita.com/
Vairāk info par Nag Hammadi tekstiem šeit http://www.nag-hammadi.com/ru/manuscripts.html/
Stāsts "Kad Tu biji pēdējos reizi iemīlējusies/-ies?" šeit
Stāsts "Mīlestība. Barselone. Es" šeit