Sapņi, kas piepildās-2

Ziedošs ābeļdārzs- pavisam tuvu.

Kā viss sākās, es pat neatceros…jo kaut kur iekšā jau tas vienmēr ir bijis.

17.01.2010. Rit koučinga apmācību 4.modulis. Apgūstam prasmi būt laimīgam šeit un tagad. Zīmējam savus veiksmes kvadrātus. Pētam savus sasniegumus visdažādākajās dzīves jomās. Es uz sava kouča jautājumu par saviem sasniegumiem jomā “Radošums” izspiežu: “Man ir talants piemeklēt cilvēkiem īpašas dāvanas” un apmulstu…”…tik vien???” Bet kur tad palika tā māksliniece, kura kopš 4 gadu vecuma pārliecināti piezīmēja vienu albūmu pēc otra. Kur palika tā studente, kas prata ar krāsu, līmes un papīra palīdzību uzburt skaistas un noderīgas lietas? Tad, nu atskanot, nākošajam jautājumam no kouča puses: “Kādus sasniegumus Tu vēlies redzēt šajā jomā pēc 1 gada?”, es spēru laukā, ka vēlos gleznot ziedošu ābeļdārzu. Un vēl es sapratu, ka darot to pašu (t.i. strādājot konkrētajā darba vietā), ko līdz šim…es nenokļūšu tur, kur vēlos nokļūt (t.i. ābeļdārzā pie molberta).

2010.gada februāris. Esmu Liepājas Dienvidu kapsētā, glabājam kādu mūsu kolēģi. Īstenībā jaunu cilvēku- gan izskatā, gan garā mundru un sapņu pārpilnu. Bija reizes, kad viņš dalījās ar saviem sapņiem un stāstot par tiem, viņam mirdzēja acis. Atceros šo acu mirdzumu un lepnumu (jā, lepnumu par saviem sapņiem) un saprotu, ka viņš nekad, nekad vairs savus sapņus neīstenos. Es saprotu, ka man nav tiesību nodot savus sapņus. Es pieņemu vienu no dīvainākajiem lēmumiem savā mūžā- krīzes laikā pametu labi apmaksātu un samērā stabilu darbu.

21.10.2010. Atjaunojam Aizputes Sieviešu klubu, sapulcē kautri pavīd ideja- varbūt mēs varētu saorganizēties gleznošanas nodarbībām. Ideja pavīd…un pazūd visvisādi citādi aktīvās nodarbēs. Es, jutu, ka mans sapnis kaut kur tepat blakus staigā. Tik man tam nav laika- dzīve ir tik pilna dažādu iespēju un piedāvājumu!

2010. gada Ziemassvētki. Es sēžu pie sava vizualizācijas dēļa un droši spraužu tajā iekšā bildi ar kādu kundzi, kas kopā ar savu meitu glezno dārza rozes. Tur ir vasara.

2011.gada pavasaris. Mēģinu sarunāt aizputnieces, kurām būtu interesanti zīmēt plenērā- t.i. brīvā dabā. Esmu jau uzrunājusi Mākslinieku un viņš ir devis piekrišanu šāda pasākuma vadīšanai. Piesakāmies tikai 3 dāmas. Žēl- plenērs īsti šoreiz laikam nesanāks.

2011.gada oktobris. Urā, mums beidzot izdevās satikties! Nu jau esam krietns pulciņš mākslot gribošo un Mākslinieks ir ar mieru veltīt savu laiku un zināšanas mūsu skološanā. Nodarbībās esam gana dažādi- katrs ar saviem sapņiem, mērķiem un cerībām. Kad pavēro visu mūsu darbus, šķiet, ka katrs no mums ir gleznojis savu uzstādījumu. Bagātīgs redzējumu klāsts.

2012.gada aprīlis. Aizputes novadpētniecības muzejā tiek organizēta novada rokdarbnieku izstāde. Par to uzzinām arī mēs…un nekavējoties pieņemam lēmumu- mēs gribam tur būt! Mākslinieks nopūšas un ir ar mieru mums līdzēt. Pāris tikšanās reizes un tiek atlasīti darbi, izspriests viss par rāmjiem un ierāmēšanu….un dažas dienas pirms izstādes, glīti ierāmētie darbi sāk aizpildīt koridoru. Veidojas gleznu galerija. Arī rokdarbi.

2012.gada ābeļziedu laiks…es esmu izstiepusi dārzā savu molbertu, uz krēsla nolikusi drauga sagādātās krāsas. Es stāvu baltā kreklā, man galvā liela salmu cepure un es gleznoju savu ziedošo ābeļdārzu.

Jums šķiet, ka tas ir nenopietni? Izvirzīt mērķi gadam un sasniegt to tikai pēc diviem? Es ar Jums nestrīdēšos, varbūt, ka Jums ir taisnība. Bet man jau ir molberts, krāsas, liela salmu cepure, ābeļdārzs un nepilns mēnesis līdz tā ziedēšanas brīdim.

Lai Jums viss izdodas! Es zinu, Jūs to varat!

Kas ir mīlestība?

Lietuvas izaugsmes trenera/kouča Oļega Kovrikova luga- Lietuvas Krievu Drāmas teātrī!  Ja izdodas būt klāt un redzēt- padalieties iespaidos! Šķiet, varētu būt vērts, jo pirms pāris gadiem Oļegs piedāvāja īsfilmu par līdzīgu eksistenciālu jautājumu "Kas mēs esam?", kas bija gana interesanti veidota un aizrāva ikvienu, kurš to skatījās.

Filma ir skatāma vēl joprojām šeit: http://www.who-are-you.eu/

Laipni aicināti uz koučingu!

Laipni aicināti uz koučingu!

Lai gan jaunā vietne  www.RigaCoach.lv  ir pieejama jau kopš Lieldienām, tās oficiālā prezentācija latviešu valodā notika 16.aprīlī. Uz šo pasākumu tika aicināts ikviens Latvijas koučs ar mērķi iepazīt www.RigaCoach.lv veidotāju komandu un tās priekšrocības, kuras sniedz dalība šajā projektā.  

Kā ierasts, koučinga formātā veidotajā pasākumā, visupirms tika izvirzīti vakara mērķi, kuru skaitā izskanēja gan vēlme iepazīt jaunās vietnes saturu, gan tās sniegtās iespējas un priekšrocības, gan arī prasības, kas nepieciešamas, lai šajā vietnē varētu izveidot savu personīgo kouča profilu.

Vakara gaitā www.RigaCoach.lv veidotāju komanda- profesionālie kouči Santa Liepa, Laila Zariņa, Elita Kazaine un Inta Santa, aktīvi sadarbojoties ar auditoriju, sasniedza pasākuma sākumā izvirzītos mērķus un ikviens pasākuma apmeklētājs devās mājup ar guvuma sajūtu- kā tas ir ierasts, strādājot izaugsmes veicināšanas jeb koučinga formātā.

Jaunā interneta vietnē sev interesējošo informāciju par izaugsmes veicināšanu/ koučingu var iegūt gan potenciālie, gan esošie koučinga klienti:

• sadaļā “KAS IR KOUČINGS?”  iespējams uzzināt atbildes uz biežāk izskanējušajiem jautājumiem par šo tēmu kā arī iepazīt reālu klientu veiksmes stāstus.
• sadaļā “MEKLĒT KOUČU” sekojot vienkāršai instrukcijai ir iespējams atrast sev vispiemērotāko izaugsmes treneri/kouču, iepazīt to, pieteikties e-pastā uz iepazīšanās sarunu vai nekavējoties sazināties ar skype palīdzību, kā arī atstāt atsauksmi par sadarbības pieredzi ar konkrētu izaugsmes treneri/kouču
• sadaļā “AKTUĀLI” uzzināt visus jaunumus, tai skaitā arī par tuvākajiem semināriem.

Savukārt izaugsmes treneri/kouči šajā interneta vietnē varēs gūt informāciju par aktualitātēm Rīgas Kouču klubā- sadaļā “RĪGAS KOUČU KLUBS”

Šī vietne ir veidota kā aicinājums uz koučingu gan pašiem koučiem, gan arī to klientiem!

Lai iegūtu vairāk informācijas par dalību klubā, sava profila izveidi lapā vai iegūtu atbildes uz citiem aktuāliem jautājumiem, sazinies ar vietnes veidotājiem, rakstot uz hello@rigacoach.lv !

www.RigaCoach.lv

Lieldienas laivās.

Lieldienas laivās! Šoreiz  Liepājas Cietokšņa kanālā.

Tajā aprīļa sestdienas rītā Latvijā bija iemaldījusies ziema. Šķiet, ka šī vecā un aizmāršīga tantiņa bija pamanījusi manā verandā slēpes un atcerējusies, ka slēpēm piestāv sniegs. Paskatījos pa logu- VISS BALTS! Ja pieņem, ka teorija par aizmāršīgo tantiņu ir OK, un to, ka dzīvoju AIZputē, tad šķiet, pat brīnīties nevajadzētu.

Nē, nu principā, dievs ar to sniegu! Lai viņš tur ir un priecē pēdējos baltuma mīļotājus. Bet, bet, bet mums šajā sestdienā bija ieplānots brauciens ar laivām. Kā jau ierasts - laivošana Lieldienās. Laicīgi bijām aizrunājuši laivas. Laicīgi izvēlējušies maršrutu. Laicīgi sākuši meklēt līdzbraucējus. Un še, tev- sniegs!

Neko darīt, gāju meklēt termoveļu, vilku ārā rūpīgi iepakoto slēpošanas kostīmu, lēju termosos karstu tēju, pildīju blašķītēs ko stingrāku un....devāmies laivot. Hā!

PLĀNS.

Iepriekšējos Lieldienu laivojienos bijām izmantojuši iespēju laivot pa nelielajām tuvākās apkārtnes upītēm- Tebru un Durbi. Šīs upītes parasti vasarā paliek tik seklas, ka drīzāk ir piemērotas bradāšanai, tāpēc īstais laiks to izpētei ir tieši pavasaris.  Šajā gadā nolēmām izmēģināt vēsturiski saturiskāku laivojienu- www.sofijaslaivas.lv (vietā un vietnē ar ekselentu servisu) bija aprakstīts maršruts- LIEPĀJA, KAROSTAS CIETOKŠŅA KANĀLS (posms Grīzupes iela- jūra pie Ziemeļu fortiem). Uz šī vēsturiskā āķa uzķērās arī mūsu bērni, kuri iepriekš šķobījās, jo visu jau zinot, kas laivojot notiek! Un ne tikai. Pēdējā brīdī mums pievienojās arī jautra jauniešu kompānija, kuri, šķiet, par iespēju doties laivojienā bija izlēmuši ceļā no Rīgas uz Liepāju. Bet par to vēlāk.

SUŅA LAIKS?

Tad nu tā. Sestdienas rītā pirmais darbs bija sazināties ar Turaidu no www.sofijaslaivas.lv un pateikt, ka mums būs vajadzīga vēl viena laiva. Skatoties ārā pa logu, šķita ka mūsu rīcībai trūkst veselā saprāta. Iespējams, ka Turaids nodomāja ko līdzīgu, jo vēlāk mums teica: "Šādos suņa laika apstākļos mums parasti laivas atsaka...bet Jūs prasāt papildus!!!"

Sapakojām līdzi ņemamo un sēdāmies mašīnā. Tuvojoties Liepājai, jūras tuvums darīja savu un sniegs vairs nebija redzams. Tā vietā no gaisa krita miglai līdzīgs lietus. Laivojam?

Sofijas laivas- ekselents serviss

Ieradāmies norunātajā vietā un domīgi sēdējam. Auksti. No mašīnas negribas līst ārā. Kāda laivošana?

Bet kad pamanījām, kādi bija ieradušies mūsu Rīgas kompanjoni, sapratām, ka mūs bažām nav pamata. Ja jau cilvēki tādā apģērbā ir gatavi doties laivot, tad ko lai kunkstam mēs, kam mugurā slēpošanas kostīmi.

Šķiet, ka šajā bildē nav laivotājs!

Vilkām mugurā vestes, sadalījāmies komandās un aidā! Laivojiens varēja sākties.

Airi un vestes- neatņemams laivotāju inventārs!

Laivojot svarīgi ir spēja sadarboties. Aizmugurējais ne tikai stūrē, bet arī kompensē :)

CIETOKŠŅA KANĀLS.

Liepājas cietokšņa kanāls savulaik ticis būvēts ar mērķi savienot Liepājas ezeru ar jūru un tādējādi padarīt Liepāju ūdens ieskautu no visām pusēm. Vēlākos laikos daļa cietokšņa kanāla ieslodzīta pazemes tuneļos (būvējot ceļus) un tamdēļ laivošanai piemērota ir tikai neliela kanāla daļa. Lai arī tie ir tikai 8km- tie ir gana bagāti ar skaistiem skatiem un vēsturiskiem pieminekļiem. 

Cara laika būves vēl joprojām priecē aci.

Ieklausies vārdos- lunete, redāns. Vai nav skaisti? Tā   cariskās Krievijas laikā sauca cietokšņa aizsardzības korpusu daļas. Un šīs cietokšņa būves mēs arī  redzējām.

Tiešām- mūsu bažām par nosalšanu nebija pamata! Aktīvi darbojoties ar airi- nemaz nebija ko domāt par aukstumu. Un nevarētu teikt, ka būtu īpaši aktīvi jādarbojas. Tieši tik daudz, lai nebūtu auksti. Kanāls ir ar tikko jūtamu straumi un gana gleznains. Reizēm pārņem sajūta, ka atrodies kautkur Santkpēterburgas pievārtē- gar malām sastādītie koki, bērzu birzis un miglainais gaiss radīja elegantās Krievijas sajūtu. Ko vēlos piezīmēt- kanāla krasti bija gana kopti- vietām pat bija atpūtas soliņi un ugunskura vietas.

Čornaja rečka- tā šo kanālu sauc krieviski runājošie Liepājas iedzīvotāji

Laivojot satikām gulbju pāri un dzirdējām dumpja dziesmu- tas bija kas varens. Es savā nezināšanā šo balsi piedēvēju alnim (kaut kas lokomotīves troksnim līdzīgs), bet līdzpaņemtie mežu speciālisti mūs apsmēja- tas tomēr esot dumpis. Interesanti, kāds tas putns izskatās?

Gulbju pāris bija nemierā ar mūsu kompāniju. Konkurenti.

Par cietokšņa būvēm vīrieši noteikti varētu uzrakstīt labāk...un ar lielāku sajūsmu. Es varu vien pateikt to, ka apbrīnoju šos inženiertehniskos būvējums, kas tik ekstrēmos apstākļos ir saglabājuši savu izskatu un varenību. Ir vērts šajā braucienā paņemt līdzi lukturīti un izpētīt visu, ko var sastapt. Mēs vienā no cietokšņa būvēm atradām arī geokačeru slēpni. Patīkams pārsteigums.

Geokečings- aizraujoša izklaide.

Staigājot pa cietokšņa būvēm- tā arī bija vienīgā reize, kad kļuva vēsi. Atgriežoties laivās un iegulstot airos, atkal sasildījāmies un turpinājām baudīt kanāla skaistumu.

Cietokšņa ventilācijas šahta. No apakšas uz augšu arī ir ko redzēt!

Jauku piedzīvojumu mums sagādāja pār kanālu pārkritušais koks. Daļa laivu pamanījās tam izbraukt pa apakšu, daļa laivotāju pieņēma lēmumu tomēr to pārvarēt pa krastu. Bet braukšana pa caurteku zem šosejas izvērtās par tik patīkamu piedzīvojumu, ka viens otrs bija gatavs doties tajā vēlreiz.

Krišjānis ar evil-look, Elizabete a la` cietokšņa spoks... Šķērslis pārvarēts!

Tā, pavisam nemanot, bijām jau pietuvojušies jūrai. Par to liecināja gan augstie krasti, gan dīvainā šalkoņa, gan arī aiz kokiem pamanāmie vēja ventilatora spārni.

Jūra ar saviem augstajiem viļņiem izskatījās varen draudīga, tomēr viena no laivām nolēma izmēģināt arī to. Īsti gan viņiem neizdevās, kā domāts. Tomēr atzīmi- es ar kanoe biju jūrā, savā sasniegumu sarakstā viņi var ielikt.

Visi 15 braucēji sveiki un veseli. Arī visas 7 laivas (2 aizkadrā) tieši tāpat.

Izcēlām laivas. Sakūrām ugunskuru pie Ziemeļu fortiem, uzcepām desas un sajutāmies tik laimīgi, ka mājupceļā neaizmiga tikai tie, kas bija šoferi.

Paldies www.sofijaslaivas.lv ! Paldies jaukajai kompānijai! Paldies cariskās Krievijas inženieriem par sagādāto baudījumu!

p.s. Sniegs? Mēs par to aizmirsām!!!

p.p.s Nepiemēroti tērptie rīdzinieki? Atzina, ka šis laivojiens ir bijis labākais Lieldienu piedzīvojums!

p.p.p.s Ko mēs darīsim nākošajās Lieldienās? Domāju, ka Jūs jau ziniet atbildi J

Māte. Mistērija.Mīlestība.

Šis ir turpinājums stāstiem par iemīlēšanos Barselonā. Bet šoreiz ne par Gaudi, ne par Barselonu, bet kādu citu manas Jūgenda mīlestības objektu- par sievieti. Jau pirmajā šīs sērijas rakstā minēju, ka Jūgends (laikā no 19.-20.gs mijas līdz 1.pasaules karam) manā skatījumā ir viens no izcilākajiem mākslas stiliem un minēju savu sajūsmu par SIEVIŠĶĪGAJĀM sievietēm šajā laikmetā. Manai sajūsmai par sievišķību ir arī cits iemesls, ne tikai lokas, cirtas, garas kleitas, cepures un kažokādas apkakles. Protams, arī tas manu aci priecē, bet īstenībā šī sajūsma ir par LEPNUMU ar kādu sieviete šajā laikmetā tiek atspoguļota. Par MISTĒRIJU, ko viens vai otrs mākslinieks ir saskatījis sievietes tēlā. Un šoreiz vairāk un dziļāk par šīm tēmām.

Sieviete pie ieejas Monseratas katedrālē

Dodoties uz Barselonu, par ceļvedi izmantoju kādu sensen iegādātu grāmatu un protams, ielūkojos www.draugiem.lv sadaļā SPĀNIJA. Izpētot šīs sadaļas ierakstus, konstatēju, ka lielākā daļa no tiem ir bijuši sajūsmā par kāda kalnu klostera apmeklējumu. Nospriedām, ka tas varētu būt interesanti un iekļāvām savā MUST SEE sarakstā arī šo vietu- MONSERATU.

Tā nu svētdienas rītā, pilni apņēmības izbaudīt kalnu KLOSTERA atmosfēru devāmies ceļā. Dzelzceļa stacijā tādu apņēmības pilnu cilvēku bija gana daudz, kas mūs darīja nedaudz bažīgus- kāda gan tajā klosterī būs atmosfēra, kad viss vilciena sastāvs tur ieradīsies???

 Viens no Monseratas zīmoliem ir kalnu iedvesmots

Jau tuvojoties Monseratai, bija skaidrs- TAS BŪS SKAISTI! Dīvainās formas kalnu grēda, kuros atradās šis klosteris, jau iztālēm piesaistīja skatienu. Bet izkāpjot, no vilciena skatiens tur arī palika.

 

Monseratas kalni ir skaisti savā dīvainībā

Izstāvējām rindu, iekāpām gaisa tramvajā un ar aizturētu elpu devāmies augšup. Mana mīlestība. Kalni. Skaisti.

KALNI.
Monseratas kalnu forma ir pavisam dīvaina. Kaut ko līdzīgu esmu redzējusi Marokā- tur tos sauca par monkey fingers (pērtiķu pirksti). Arī šie kalni atsauca atsauca apziņa cilvēciski-dzīvniecisku ķermeņu grupas. Bet pēc Monseratas  muzeja apmeklējuma es uz šiem kalniem bez jautriem smiekliem paskatīties nevarēju. Kamdēļ? Tamdēļ, ka šajā izstādē mākslinieks Normans Narotzkis  /Norman Narotzky/ vairāku gadu garumā bija gleznojis šos kalnus, saskatot tur kailus ķermeņus, lielākoties gan vienu to daļu- fallus. Ieskatam- bildes šeit>>

Jā, un viņu absolūti nemulsināja fakts, ka šajos kalnos ir ala, kur ir parādījusies Dievmāte, ka šajos kalnos ir klosteris un katedrāle, ka šajos kalnos ir neskaitāms daudzums taku uz neskaitāmajām virsotnēm un katras takas ceļš ir nosēts ar krustiem un meditējošiem kalnā kāpējiem. Tieši tā- viņu nebūt nemulsināja fakts, ka TIK kristiešiem svētā vietā viņš ir saskatījis un veselu muzeja zāli piegleznojis pilnu ar FALLIEM. Šķiet, ka arī Monseratas  muzeja darbinieku brīvība uzskatos tomēr ir daudz lielāka, kā varētu iedomāties. Mistērija.
Visa cita starpā šajos kalnos var doties arī kā KALNOS. Tur ir gan takas, gan norādes, kurā virzienā var doties un cik ilgs laiks būs jāpavada ceļā. Vienā no šīm takām devāmies arī mēs.

MĀTE.
Taisnību sakot, šajā reizē mēs devāmies pa platāko no visām takām- nekādas kāpšanas un lielie fiziskie pārbaudījumi tur nebija gaidāmi. Tomēr tā bija viena no interesantākajā kalnu takām, pa kuru man bija nācies iet. Šī ceļa gājēju satiek skulptūras, kas attēlo Kristus dzīvi un ciešanas. Tāds īsts Lieldienu gājiens. Dažādi mākslinieki, dažāds redzējums...baudījums gan acīm, gan garam. Lielākā vai mazākā mērā katra skulptūra iekļāvās kalnu ainavā. Bet lielākais pārsteigums mani sagaidīja takas galā. Te nu ir vietā piebilst, ka es reti kad iepazīstu vietu uz kurieni braucu. Jā, vispārīgu priekšstatu cenšos iegūt. Bet tikai vispārīgu. Un ne reizi neesmu šādā izvēlē vīlusies. Man patīk pārsteigumi J

Skulptūras, kam kalns ir kļuvis par daļu

Kādu laiku domāju- kāpēc gan pēc tam, kad Kristus jau visu ir izcietis, nomiris, augšāmcēlies..pēkšņi mēs nonākam pie vietas, kas ir veltīta viņa mātei. Dabiski taču būt ar to visu sākt? Mans prāts meklēja izskaidrojumu un nelikās mierā, kamēr to neatrada. Protams, var. Protams, var slavēt un pielūgt Kristu. Ar milzīgām vairākus metrus lielām skulptūrām. To visu var. Bet LIELĀKA cieņa un mīlestība ir izrādāma viņa mātei. Viņa visu to piedzīvoja. Domāju, ka mani sapratīs lielākā daļa sieviešu, kas ir piedzīvojušas savu bērnu slimības, nemaz nerunājot par smagākiem dzīves pārbaudījumiem. Un tāpēc takas galā ir iespēja padomāt tieši par viņu. Par māti.

MISTĒRIJA.
Ieejot nelielajā mājā, izejot cauri telpai ar atsegto klints sienu un Dievmātes skulptūru, es pat neapjautu, kas NAV tā, kā vajadzētu. Tikai izstaigājot šīs vietas vēsturei veltīto ekspozīciju, es pēkšņi apjautu, ka Dievmātes skulptūra ir MELNA. Jā, tā kādu laiku ir bijusi balta no marmora, bet pēc tam tā ir atjaunota un atkal ir uztaisīta melna. KĀPĒC?

Monseratas Madonna Negra

Skatījos šajā skulptūrā un lēnām sāku atcerēties par MELNĀS DIEVMĀTES kultu, kurš pilnīgi neizskaidrojamu iemeslu dēļ ir valdījis un vēl joprojām eksistē EIROPĀ. Atcerējos par noliegto LIELĀS MĀTES arhetipu. Atcerējos par naudas SIEVIŠĶO dvēseli. Un sapratu, ka viss pārējais, kas ir radīts apkārt šim kalnam (neiedomājamā tūristu burzma un naudas slaukšanas mašīna must have tirdziņos) ir vīrišķās naudas enerģijas radīts. Bet pati SVARĪGĀKĀ šī kalna vieta ir paslēpta no tiem, kuri nav gatavi tai veltīt SAVUS spēkus (tur var nokļūt tikai ar kājām). Mistērija.
Par MELNĀS DIEVMĀTES kultu varētu rakstīt daudz (MonsEratas muzejā tam ir veltīta vesela zāle). Par LIELĀS MĀTES arhetipu tā noliegšanu un šī fakta ietekmi uz R-eiropas sabiedrības domāšanu- vēl vairāk. Bet tas ir cits stāsts par mīlestību. Lai tas paliek citai reizei.

Šoreiz padalīšos ar kādu poēmu:

Jo es esmu pirmā un pēdējā.

Es godājama un nicināma.

Es izvirtule un svētā.

Es sieva un jaunava...

Es neauglīga un daudzi ir mani dēli..

Es klusums, kas nesaprotams

Es- mana vārda skaņa.

Šī sievišķā spēka poēma ir atrasta pie Nag Hammadi ciematiņa agrīnajos kristiešu rakstos.

Man patīk pārsteigumi. Un reizēm pārsteigums var būt arī atklājums- tas mani vairs nepārsteidz! Mani vairs nepārsteidz tas, ka savos meklējumos atkal sastapu  K.G.Jungu (tieši viņš bija tas, kuram uzdāvināja šo Nag Hammadi tekstu krājumu).

Paldies manam vīram, kurš mums uzdāvināja šo braucienu!
Stāstam par mīlestību....būs turpinājumi!
Priecīgas Jums Lieldienas!

Vairāk info par Monseratas klosteri  šeit http://www.montserratvisita.com/
Vairāk info par Nag Hammadi tekstiem šeit http://www.nag-hammadi.com/ru/manuscripts.html/
Stāsts "Kad Tu biji pēdējos reizi iemīlējusies/-ies?" šeit
Stāsts "Mīlestība. Barselone. Es" šeit