Mīlestību VAR iemācīties!

A General Theory of Love (Vintage)

Parasti grāmatas, kuru autori ir medicīnas zinātņu vai citu tikpat smalku zinātņu autori, esmu lasījusi ar sakostiem zobiem: "Надо Федья, надо!" . Galu galā, gudri cilvēki raksta gudras lietas un tās ir JĀLASA, lai tās saprastu un pielietotu. Tomēr reizēm gadās patīkami izņēmumi! Nupat, nupat man gadījās vienu tādu sastapt. Izņēmumu- grāmatu, kuru izlasīju pāris dienās. Grāmata lasījās viegli par spīti lielajam zintātnisko atsauču skaitam. Vēl vairāk- šajā grāmatā es sastapu ļoti daudz saistības ar man tuvo personīgās izaugsmes veidu- koučingu un jau agrāk apgūtajām zinībām par smadzeņu darbības prinicipiem. Varētu pat teikt, ka šo grāmatu  vajadzētu iekļaut obligātās literatūras sarakstā  ne tikai izaugsmes treneriem/koučiem, bet ikvienam, kurš skolās māca bioloģiju un anatomiju, un arī tiem...kuri to mācās.

Grāmata

Grāmatas „Mīlestības teorijas pamati” autori T.Lūiss, F.Amini, R.Lenons (A General Theory of Love (Vintage) ) savā apjomīgajā vairākus gadus apkopotajā personīgo un citu speciālistu veikto pētījumu rezultātā izvirza un pierāda hipotēzi, ka mīlestība ir fizikāls (Jā, jā, nepārlasījāties- fizikāls! Elektriskie impulsi taču ir fizikāls process!) un fizioloģisks process, kuru.....ir iespējams iemācīties.

Process, kura norisei ir nepieciešams otrs cilvēks

Faktiski šo procesu mums vajadzētu pazīt un prast pielietot visiem- jo mums ir tam visam nepieciešamas orgānu sistēmas (piedodiet, bet uzsvars šajā gadījumā tiek likts uz smadzeņu spējām). Daba ir paredzējusi, ka šo prasmi- PRASMI MĪLĒT- mēs apgūstam agrā bērnībā, uztverot apkārtējo pasauli un veidojot spriedumus par to. Vēl vairāk- šī uztvere sākas vēl PIRMS spējas veidot apzinātus spriedumus. Uztvere sākas vēl māmiņas vēderā esot...un tālāk tā atklāj aizvien plašāku un plašāku cilvēcisko attiecību pasauli. Grāmatas autori, rūpīgi analizējot, vēsturiskos priekšstatus par psihes dabu, visnotaļ sadistiskus eksperimentus ar zīdaiņiem un ilglaicīgus pētījumus par cilvēku dzīvi, ir nonākuši pie secinājuma, ka prasme mīlēt ir viena no tām fizioloģiskajām funkcijām, kuras apgūšana var notikt tikai un vienīgi sabiedrībā (ģimenē). Ja lielākai daļai cilvēku fizioloģisko funkciju norisei blakus esošs adekvāti reaģējošs cilvēks nav nepieciešams, tad mīlestības prasmi bez šāda cilvēku un pat vairāku cilvēku klātbūtnes, nav iespējams apgūt.

Ko darīt?

Pilnīgi loģisks, šķiet jautājums, bet ko tad darīt, ja bērnībā nav bijusies iespēja baudīt šādu adekvāti reaģējošu cilvēku (ģimenes locekļu) sabiedrību? Vai tiešām visu atlikušo dzīvi ir jādzīvo bez spējām mīlēt?

Grāmatas autori apgalvo, ka nav nekā neizdarāma:

Pirmkārt - tas, ka cilvēks ir pārdzīvojis zīdaiņa vecumu, izdzīvojis bērnībā un pusaudža gados, nozīmē, ka tomēr kādus no iespējamajiem cilvēciskās sabiedrības labumiem tas ir saņēmis (pretējā gadījumā cilvēks jau būtu miris).

Otrkārt  - trūkstošās un mīlestībai nepieciešamās prasmes ir iespējams iemācīties, kontaktējot ar citiem emocionāli atvērtiem cilvēkiem.

Treškārt- mīlestības prasmes ir iespējams uzlabot un attīstīt tieši tāpat kā savu franču valodu vai autovadīšanas meistarību.

Vai esat gatavi uzlabot savu SPĒJU MĪLĒT un TIKT MĪLĒTAM?

Šo grāmatu iespējams iegādāties arī oriģinālvalodā!