Puzuri- tiem, kam gribās ko vairāk!

Ar ko Jums saistās vārds „puzuri”? Man līdz šim tas bija kaut kas no sērijas: „nesaprotu kā uztaisīt un kur pēc tam to uztaisīto likt?” Līdz tam brīdim, kad kādā seminārā sadzirdēju pilnīgi jaunu nozīmi šim dīvainajam veidojumam.

Nolēmu šajos svētkos pastaipīt savu komforta zonu un doties puzuru pagatavošanas mākslas pētījumos. Ko tādu es atklāju?

1.Niedres, salmus, smilgas labāk ir savākt jau rudenī (~septembrī)....nevis tad, kad sniegs jau līdz vidum. Pēdējā variantā ir nepieciešama kompānijā, kas pēc savas būtības nav nemaz slikti.  Pārfrāzējot visiem zināmā Pūka sacīto: „Kur kompānija, tur jautrība!” Bet ja nopietni, tad piemērotu niedru meklējumi var beigties ar piesmeltiem zābakiem, vai izpeldēšanos ar visām drēbēm kādā viltīgi nosnigušā dīķa piekrastē. Es veiksmīgi no tā gan izvairījos, bet bija visas iespējas ;)

2.Ir jābūt mēra sajūtai! Viena puzura gatavošanai nebūt nav vajadzīga vesela kravas auto krava ar niedrēm. Atceries, ka tās visas būs rūpīgi jāsagatavo! Katra niedre ir jāsadala pa posmiem, atbrīvojot to no lapām un nederīgajiem posmiem.  Puzuriem derīgas ir tikai dobās un stingrās niedru daļās (principā puzurus varētu gatavot arī no kokteiļa salmiņiem :))

3.Ir jābūt izpratnei par puzuru gatavošanas procesu. Pirmajā piegājienā salasīju ļoti smalkas niedres- tām cauri varēju izstumt tikai makšķernieku žilku....Nomocījos ne pa jokam. Taisīju otro piegājienu un ar kompānijas palīdzību salasīju pietiekami resnas niedres.

4. Ļoti noderīga ir sistēmiska pieeja. Mans vīrs paskatījās, kā es darbojos un pieslēdzās, lai visas niedres sadalītu porcijās pēc garumiem. Vēl vairāk- viņš sadalīja tās čupiņās pa 12. Tieši tik daudz posmu ir nepieciešams, lai pagatavotu visvienkāršāko puzura versiju- astoņskaldni, kurš atgādina 2 kopā savienotas piramīdas).

Sistēmiska pieeja noder arī puzurmākslā.

5.Nākamais izaicinājums ir sadraudzināt niedres ar dziju. T.i. uzvērt, ievērt...vienu vārdu sakot- kur dabūt tik garu adatu...vai kā panākt, lai diegs ielien un izlien pats cauri niedres posmam? Te talkā man atkal nāca vīrs ar inženiertehnisko pieeju un no stieples izveidoja tādu specifisko „puzurvērēju”, kurā ievietojot diegu, iespējams jebkura garuma stiebrā iemānīt dziju. N.B. Tikai ne ļoti tievā stiebra versijā! Tur noteikti ir vajadzīga kāda cita tikpat viltīga metode. Buroties ap šo opciju, prātoju, nez kā mūsu senči ar šo jautājumu tika galā?

Puzurvērējs darbībā

6. Atrisinot visus sagatavošanas un tehniskās dabas jautājumus, viss kļūst vienkārši! Tātad pats minimums, kas nepieciešams:

•        12 vienāda garuma un salīdzinoši vienāda resnuma niedru posmi.
•         Dzijas pavediens visu posmu garumā + vēl nedaudz

Vienāda garuma posmi!

7.No pirmajiem 4 uzvērtajiem posmiem izveidot kvadrātu, kura vienā stūrī dziju sasien.

Puzura vidējā daļa, jeb TAGADNE :)

8. Uz atlikušā garā dzijas pavediena  uzver vēl 2 posmus, kurus piesien pie nākamā kvadrāta stūra, tādējādi veidojot 3-stūri. N.B. Īstenie puzuru veidotāji saka, ka nedrīkst neko siet, ne cilpot, jo tad šajā puzurī enerģija neplūdīs „pa īstam”. Īstā vieta, kur siet, esot pats puzura gals. Man gan vēl nav izdevies visus  12 salmus savīt puzurī bez siešanas, bet ko zin, varbūt līdz Ziemassvētkiem, arī izdosies un varēšu pagatavot, pavisam ĪSTU, bezmezglu un bezcilpu brīnumu.

Katrai malai pievieno "jumtiņu".

9. Tādā pašā vīzē turpina uz priekšu, līdz 4-stūris ir pārvērties par 4-staru zvaigzni.

Ja puzuris ir Visuma modelis, tad šis ir Visuma izklājums!

10. Divus pretējos zvaigznes starus  paceļ uz augšu pāri kvadrātam mērķējot uz tā centru, tikai krietni augstāk un sasien, izveidojot „jumtiņu”.

Ja skatās no augšpuses, tad tagad ir tapusi NĀKOTNE

11. Tieši tāpat sasien atlikušos pretējos zvaigznes starus, tikai šoreiz noliecot tos uz apakšu (puzuris būs jāsagāž uz sāniem, jo nu jau tas būs pieņēmis „ļoti telpisku” formu)

12. Puzuris ir gatavs! (Šī ir astoņskaldņu versija- oktaedrs, jeb romboedrs)

13. Tālāk atliek noslēpt nevajadzīgos dzijas galus, pievienot vieglus dekoratīvos elementus (olu čaumalas, koka skaidas, smilgas, putnu spalvas, dziju pavedienus utml.)  vai veidot no vairākiem puzuriem  puzuru orķestri....un vienā smukā pavedienā piesiet to kaut kur pie griestiem. N.B. Puzurim esot jāgriežas! Tur ir vislielākā sāls...jo ....

Puzuru orķestris lēnām griežas un veido rakstus un zīmes.

 ....kā izrādās puzuri ir enerģētiskie putekļu sūcēji. Jo raitāk tie griežas, jo raitāk tie savācot visas nevēlamās enerģijas un attīra telpu.  Tā, kā visas negatīvās lietas sakrājas to dobajās formās, tad tiem pēc gozēšanās goda vietā pienākas sadedzināšana Ziemassvētku ugunskurā. Starp citu- arī noderīgs veids ,kā stiept savu komforta zonu: atteikties no lietām, kuras savu laiku nokalpojušas. Un šķiet, ka paguvu jau izjust puzuru iedarbību:  lēnām liekot salmu pie salmiņa nonācu gandrīz meditatīvā procesā. Taisīju un domāju- ar ko gan puzuru taisīšana ir sliktāka par mandalu bēršanu? Tas pats vien ir! Lēnām, ar pacietību un rūpību pievērsies kādam skaistam darbam, atbrīvo prātu, sakārto domas, nedaudz papriecājies par gatavo darbu un tad...aidā, ziedo darbu kam lielākam (zemei mandalu gadījumā, ugunij- puzuru gadījumā)!

Šķiet, šoziem jau esmu paspējusi kārtīgi pastiept gan savu apziņu, gan praktisko iemaņu klāstu, gan arī komforta zonu. 

Lai izdodas to  pastiept arī Jums!

Lai top!

p.s. Mana meita paskatījās, kā es darbojos un teica: „Ā...tas taču seno latviešu sapņu ķērājs!” :)

Kas ir puzuri? Tie ir vieni no senākajiem ziemas saulgriežu (cita starpā arī citu godu) rotājumiem, kas latviešu sētas rotājuši jau sen pirms eglītes (līdzīgas to versijas ir sastopamas arī citu tautu senajās tradīcijās). Puzuri  citviet tiek saukti par ķistiem, spurguļiem, krīģiem. No visiem visbiežāk tomēr tiek lietots vārds „puzuris, puzurs”. Parastais uzskats, ka vārds aizgūts no krievu „puzyrj” - burbulis, taču varētu būt arī saikne ar mūsu pašu vārdu „pūst”, kur kā krievu, tā latviešu vārdam pamatā indoeiropiešu vārdsakne *pū-: *peu- pūst, uzpūsts, uztūcis. (Karulis, II, 93.) No šīs vārdsaknes tad arī būtu gan latviešu „pušķis”, „pūslis”, „puzuris”, gan krievu „puzyrj”, „puzo” (liels vēders). 

Zinātnieki uzskata, ka puzuris ataino seno baltu izpratni par Visumu. Tam ir vertikālā ass, kas sadala trijās daļās - pagātne, tagadne, nākotne. Horizontālā ass sadala četrās daļās - debess pusēs. Centrā, kur asis krustojas, ir tagadne, laiks, kurā mēs šobrīd esam. Viena no tradicionālajām puzuru formām ir 12 kopā savērti mazie lukturīši, kas kopā simboliski veido gadu ar 12 mēnešiem. Puzuros ir ietverta kā kosmosa telpas sakārtotības, tā laika kustības ideja-labi pagatavots puzuris uztver katru vēsmu un kustās.

Info avots:

Sarmītes Krišmanes seminārs par baltu dzīvesziņu, 11/2012

Janīna Kursīte. Raksts. Puzuroti Ziemassvētki. Ziemassvētku tradīcijas. Māksla plus. 6/2009

Intervija ar puzuru meistaru Nikolaju Petraškevicu, kas publicēta Lauku Avīzes tematiskajā avīzē „Ziemas prieki", AS „Lauku avīze" 11(143), 2007.

Lieliskās dzīves pirmie soļi! Idejas un iespējas praktiskām darbībām.

Ir reizes, kad vienkārši ir jādara savādāk. Un šī kā reiz bija tā reize. Jau sen biju nodomājusi radīt ko tādu- lejuplādējamu un praktiski izmantojamu materiālu kā pateicību tiem, kuri ir gatavi atstāt man savus e-pastus LABO ZIŅU PĀRMAIŅĀM saņemšanai. Vēl vairāk, es jau skaidri zināju, kāds būs šī materiāla saturs. Un nojautu, kas un kā būtu jādara. lai to padarītu pieejamu visiem tiem, kuri vēlas to saņemt. Bet...nekā. Darbs nenotika. Vienkārši nenotika un viss!!! Tad piemetās visādas modernas kaites (prokrastinācija) un klasiskas (galvas sāpes) un tā tālāk un tā joprojām. Līdz šorīt no rīta sapratu, ka ilgu laiku darot vienu un to pašu.... nevar notikt brīnums un pēkšņi rasties tas, ko tik ļoti vēlos iegūt. Es šodien nolēmu uzdāvināt sev brīvdienu. Tad, nu gan brīnums, teiksiet. Bet nekā! Parasti es ceļos ar domu un plāniem, ko konkrētajā dienā darīšu un kādā tieši veidā tas notiks. Bet šīs darbības līdz šim mani pie mērķa nebija novedušas. Šorīt es darīju savādāk. Un lūk, rezultāts, t.s. "на лицо"! 

Varbūt arī Jums ir pienācis laiks darīt savādāk?

Pierakstieties ziņu saņemšanai šeit! Kā pirmo saņemsiet "Lieliskās dzīves pirmo soļu" ideju un iespēju apkopojumu!

Idejas un iespējas praktiskām darbībām

Tests: Vai koučings varētu būt Tev noderīgs?

Vai koučings varētu būt Tev noderīgs? » Free online quiz software

Sekas un cēloņi

Šīs vasaras augustā notika gana daudz piesātinātu notikumu. Lai gan, taisnību sakot,  augusts nebūt nebija sākums. Bet pamatīgs iegrieziens tam, kas jau bija sācies un noticis agrāk. Jeb citiem vārdiem sakot, tas bija cēlonis tām sekām, kuras bija notikušas pirms tam J Tiem, kuri izlasīja šo teikumu un noskurinājās- varu paskaidrot: „Tā arī tas bija domāts! 

Reizēm man šķiet, ka manā dzīvē notiek sekas...tiem cēloņiem, kuri tikai vēl būs”

Lai varētu apgaismot tos, kuri vēl joprojām nesaprot...

Iedomājieties, ka Jūs zināt, ka ir  dažādas iespējas paklejot savās  zemapziņas dzīlēs. Zināt, to, ka tas ir aizraujoši (jo vienu no iespējamajiem variantiem- holotropo elpošanu jau esat mēģinājuši), zināt, ka tas sniedz enerģijas lādiņu...un maina skatījumu uz ierastām lietām.

Bet īsti nav

•  ne iespēju,
•  ne arī piedāvājuma,
• ne arī tāda konkrēta iemesla- KĀPĒC tieši tagad man tas būtu vajadzīgs.

Bet pāris nedēļu laikā viss saliekas un nokārtojas tā...

•  ka parādās piedāvājums,
• parādās iespēja....
• un parādās iemesls kāpēc to vajag.

Kas Jūsuprāt ir cēlonis un kas- sekas? Domājat zināšanas par šādas pasākuma teorētisku iespējamību? Domājat situācija, kas man lika pateikt, man tieši šobrīd vajag ieskatīties savā zemapziņā? Nē- es uzskatu, ka šoreiz iemesls bija šis piedāvājums- TRANSPERSONĀLĀS PSIHOLOĢIJAS nometne augusta vidū. Bet viss pārējais, ko piedzīvoju līdz tam bija tikai sekas šim piedāvājumam :)

Kā Jums tīk šāda pieeja savas dzīves uztverē?

Savādāka motivācijas vēstule

Šo sludinājumu izlasīju svētdienas vakarā kādā laikrakstā, kurā bija ietīta Aizputes sieviešu kluba pašdarinātā vīna pudele.  Šī pudele bija kādas manas idejas un apkārtējo iedzīvotāju kopīgas sadarbības rezultāts (skat. šeit ). Un nu jau vairs nezinu, kurš tieši no šiem, agrāk piedzīvotiem apstākļiem, šajā vai citā avīzē izlasītajiem vārdiem mani pamudināja izdarīt TO. 

Sagaidīju pirmdienu un zvanīju, lai noskaidrotu, kas un kā, ko un kur, un galvenais, KĀPĒC ir radusies nepieciešamība pēc sabiedrisko attiecību speciālista Kuldīgas novada pašvaldības domē. Atbilde mani iepriecināja: „ IR nepieciešamas idejas!”. Un ideju man netrūkst. Nosūtīju visus prasītos dokumentus. Un sajutos lepna, ka viss, ko varēju izdarīt, ir padarīts.  Tomēr, otrdienas vakarā, jau laižoties miegā, pēkšņi apjautu: „Ir taču pasaulē arī citi speciālisti, kas noteikti ir s-p-e-c-i-ā-l-ī-g-ā-k-i par mani! Tātad var gadīties, ka es ar savām idejām varu arī netikt pie teikšanas un darbošanās!” Šī doma mani nelaida vaļā. Tā nu trešdienas rītā sēžu un, saķērusi idejas aiz astes, (skat., kāpēc jāķer idejas ) , lai dies` nedod,  tās neaizmirstas!  Esiet laipni un lietojiet! Iespējams, ka tās pamudinās arī Jūs uz kādu ideju...un radīsies vesela IDEJU TALKA vai IDEJU FORUMS (kā tas dažās Latvijas pilsētās jau notiek).

Kuldīga- pilsēta ar dvēseli. Physical evidence.

Kuldīgas ģerbonis 1925.-1938.g

Lai cik arī es nebūtu ēteriska būtne, tomēr  pēdējā laikā esmu sapratusi, ka ikvienai nemateriālai lietai ir nepieciešams savs materiālais segums, kaut kas taustāms, pasmaržojams, pagaršojams vai vienkārši ieraugāms kaut no attālumu- t.s. physical evidence. Un kāpēc šajā reizē nevarētu būt runa par pilsētas dvēseli? Kādu laiku prātoju: ‘” Kāda gan varētu izskatīties Kuldīgas dvēsele?”  Jā, Kuldīgai ir sava aizstāve- sv. KATRĪNA. Un lai arī man pašai tuva sievišķīgā būtība, tomēr doma, ka Kuldīgas dvēsele varētu būt idejas vārdā nomocīta jaunuve, mani neuzrunāja. Savukārt nākamā doma par VIMBU, man gan gāja vairāk pie sirds. Vēl jo vairāk: pavasara tūrisma sezonas atklāšanas akcija „Lido zivis Kuldīgā!” un Kuldīgas svētku centrālais pasākums „Zelta ikrs”, šķiet, jau ir sākuši bruģēt ceļu uz Kuldīgas dvēseles physical evidence - vimbu pāri (starp citu, vairākus gadus taču Kuldīgas ģerbonī bija pāris lidojošu zivju, vai ne?)

Mēs katrs esam daļa no visa.

Gan jau ka esat dzirdējuši par visuma vienotību un to, ka tauriņa radītās spārnu vēdas Lietuvā var izraisīt vētru Meksikā.  Šī ir lieta, kurai jēgu redzu jebkurā kontekstā. Un kā tā gan būtu realizējama Kuldīgas vārda spodrināšanā? Redzu to pavisam vienkārši- ikviens pilsētas (novada) iedzīvotājs kļūst par konkrētās vietas spodrinātāju. Katram no mums ir kādas spēcīgās puses un ikvienam no mums ir patīkami, ja to pamana kāds cits, ļauj tām izpausties un varbūt, pat iespējams,  novērtē. Radot apstākļus, kas veicina vēlmi    ikvienam pilsētas (novada) iedzīvotājam būt par lepnu un savas vietas slavinātāju, mēs varam nošaut vairākus zaķus vienlaicīgi. Lepnuma, šķiet, kurzemniekiem nekad nav trūcis. Nedaudz būtu  jāpiestrādā pie slavināšanas prasmēm (varbūt ko no suitiem, vai latgaļiem pamācīties)! Kā vienu no risinājumiem redzu jau pieminēto ideju forumu (man nez kāpēc  šķiet, ka kaut kas tāds Kuldīgā jau notiek). Ar dažādām metodēm padarīt par ikdienišķu nodarbi lepošanos ar padarīto, atklāto un sasniegto... Kā būtu, ja ikviens savā veidā būtu ieinteresēts piestrādātu pie šī soļa? Kādam to vieglāk ir izdarīt tvītojot (www.twitter.com), kādam – spiežot „patīk” www.facebook.com vai www.draugiem.lv, kādam-  sakārtojot savas mājas priekšu, izkarot pie loga puķu podu vai uzvarēt kādas sacensībās, nesot Kuldīgas vārdu pasaulē, vēl kādam- izvadājot ciemiņus ekskursijā vai ar prieku apkalpojot pilsētas viesus.  Paturot prātā šo virsuzdevumu, ir iespējams daudzas no lietām padarīt vienkāršākas, saprotamākas un pieņemamākas. Kā pilsētas (novada) pašvaldības uzdevumu es redzu nepieciešamību radīt apstākļus, kad ikvienam iedzīvotājam pašam gribas meklēt atbildi uz jautājumu: „Ko es varu izdarīt pilsētai (novadam)?” vs „Ko man tā pašvaldība dod?” Šķiet, ka šis risinājums gan draud ar  visu sabiedrisko attiecību speciālistu atstāšanu bez darba :).

 Lai veicas mums visiem un arī tiem, kuri, šķietami, ir mani konkurenti šajā vakancē!

Kopā mēs noteikti varam vairāk :)

Redz, kā praktiskās Kuldīgas vimbas kopā spēj noturēt apgaismes stabu

p.s. Man gribējās šo tekstu ievietot komentāru sadaļā pie augstāk minētā sludinājumu, bet nezināmu iemeslu dēļ tas tur neparādījās. Pajautāju sev, vai tas mani kādā veidā var apturēt? Pasmaidīju un sapratu, ka idejām tehnika nevar būt šķērslis!  Lai top!

Attēli no:

 http://livars.blogspot.com

 http://lv.wikipedia.org

Ir labi. Mēs varam kopīgi paklusēt.

Mēs esam tik dažādas. Un esam viena otrai.

Vasara ir blīva. Tā parasti sākas ar cerībām, turpinās ar notikumiem, piedzīvojumiem un noslēdzas ar bagātīgu ražu. Lai gan vasara vēl nav beigusis,  es jau zinu, kas būs manā "vasaras ražas" sarakstā. Pilnīgi noteikti tur būs pāris sarunas, pāris piedzīvojumi, pāris atklājumi. Un pavisam noteikti tur būs divi vasaras vakari kopā ar draudzenēm.

Viens vasaras vakars bija kādā lauku pirtī, kur tikāmies vairākas nu jau ļooooooti sen kā kopā strādājušās kolēģes. Tagad es viņas dēvēju par draudzenēm. Vakars bija sievišķīgi patīkamu izklaižu pilns. Nebijām apdalītas, mums savu uzmanību bija pievērsuši arī vīrieši (kūpinātas pašu rokām ķertas jūras zivis, pašu rokām spiests un darināts vīns- mua!). Gājām pirtī, runājām par dzīvi, meklējām atbildes uz mums svarīgiem jautājumiem transformācijas spēles seansā...un vakarā, jau guļot līdzpaņemtajos guļammaisos, viena no mums, laižoties miegā, teica: ''Cik tas ir labi! Mēs esam no dažādām pilsētām. Mēs varam satikties. Mums kopā ir labi. Un mēs esam JAUNAS!" Un mēs, pārējās klusībā piekritām. Nav nozīmes tam, kas ir noticis un notiks. Mēs kopā varam justies jaunas un laimīgas.

Otrais vakars bija par godu kādai no mums, kura nu jau gadu ir ārpus LV. Mums nebija jautājumu- varam vai nē, ir iespējams, vai nav. Mēs bijām, jo zinājām, ka tas ir svarīgi. Būt kopā. Sajust un atbalstīt. Tā, kā mēs katra varam. Kopīga ēšana no viena salātu šķīvja, pastaiga basām kājām gar jūru, satikšanās ar svaigi kūpinātu zivju pārdevēju, grūstīšanās stūra veikaliņā pie alus skapja...un nekaunīgs paziņojums visām liepām ielas garumā: "Un nemaz TAI vecumā nav tik slikti! Ir pat vēl labāk! " Un tad mēs sēdējām un raudzījāmies zvaigznēs. Virs mums, šķiet, atradās lidmašīnu lielceļš un vairs nevarēja saprast, kura ir lidmašīna, un kura ir krītoša zvaigzne. Klusībā katram no mums kaut ko vēlējās. Noteikti tas bija kaut kas sievišķīgs. Mums kopā bija labi. Tik labi, ka varējām vienkārši kopā paklusēt.

Reizēm pārmaiņas ir tikai līdzeklis, lai saprastu, ka ir lietas, kuras nemainās. 

Mēs vēl joprojām varam kopīgi paklusēt un justies laimīgas esot kopā.

Pārmaiņas- solis ārpus komforta zonas

Kāpēc jākāpj ārpus komforta zonas un kā to būtu labāk izdarīt?

Kas ir atbildīgs par Tavu dzīvi?

Reizēm cilvēki ir gatavi izstāstīt 101 iemeslu, kāpēc ir slikti, bet nav gatavi ko darīt, lai kļūtu labāk. Kāpēc tā? Tas ir attieksmes pret dzīvi jautājums. Viena no būtiskākajām lietām ir apziņa, ka CILVĒKS PATS IR ATBILDĪGS PAR SAVU DZĪVI. Nereti šo patiesību pieņemt ir ārkārtīgi grūti, jo vieglāk taču ir atrast kādu vainīgo pie visām savām nelaimēm. Kādus gadus atpakaļ kādā no sieviešu žurnāliem bija publikācija par psiholoģiskās konsultēšanas metodi, kas paredzēja, ka pie visām mūsu nelaimēm ir vainīgi citplanētieši, kas iemiesojušies cilvēkos. Šķiet, šis psihologs bija atradis labu nišu. Koučingā gan ar šādiem klientiem nestrādā, jo pārmaiņas var notikt tikai tad, ja cilvēks ir gatavs uzņemties atbildību par savu dzīvi.

Visbiežāk cilvēki neko nemaina, jo tā IR KOMFORTABLI. Viņiem esošā situācija ir pazīstama, lai cik destruktīva tā arī nebūtu. Tamdēļ cilvēki biežāk zina, ko nevēlas, bet īsti NEZIN, KO VĒLAS. Kouča pirmais uzdevums ir palīdzēt klientam noskaidrot/precizēt, ko klients vēlas. Zināt, ko vēlos- tas ir pirmais solis uz pārmaiņām.

Vienmēr ir izvēle

Vai tiešām visu laiku ir jāmainās? Lai cik komfortabli nebūtu palikt tur, kur esam, tomēr, par vispastāvīgāko lieta mūsu dzīvē ir uzskatāmas pārmaiņas. Varētu domāt, ka tāds pieņēmums ir radies jauno tehnoloģiju laikmetā, bet nekā! Tur ir saklausāms nedaudz pārfrāzēts Sibīrijas šamaņu Svētais likums Nr.8, kas skan sekojoši: „Pārmaiņas ir vienīgais, kas Visumā ir nemainīgs”. Šķiet, ka šie likumi ir radušies krietni pirms tehnoloģiju laikmeta.

Pasaulē ir divu veidu pārmaiņas:

• kuras notiek pēc mūsu iniciatīvas (cilvēks pats grib mainīt darbu), 
• kuras notiek pēc ārpasaules iniciatīvas (tiek samazināts darbinieku skaits). 

Laimīgi ir tie cilvēki, kuri spēj gan radīt paši, gan arī pieņemt apkārtnes radītās pārmaiņas. Koučingā ir iespējams strādāt gan ar viena veida, gan otra veida situācijām. Ir lielisks teiciens: „Plann or be planned for” /Plāno pats, vai kāds cits Tevi ieplānos/. Šķiet, ka patīkamāk ir būt pārmaiņu iniciatoram, nevis sajust, kā ārpasaule mēģina pārmainīt Tevi? Tomēr arī situācijās, kad šķiet, ka pasaule ir sazvērējusies, ar koučinga palīdzību ir iespējams mainīt skatu punktu un iegūt resursu, kuru pēc tam lietderīgi izmantot.

Jebkurā gadījumā uz šiem jautājumiem „kad vajag mainīties un kad nevajag mainīties” atbilžu no malas nav. Koučingā valda uzskats, ka cilvēks ir savas dzīves vislielākais eksperts. Vienīgais, ko var darīt kouči, ir radīt vidi, stimulu, kas ļauj cilvēkam pieņemt savus lēmumus un izdarīt izvēles.

Matemātiska loģika vs emocionāla jūtība

Gadās, ka pieņemt izdarīt izvēli nemaz nav tik vienkārši. Ir tik daudz dažādu blakus apstākļu un ietekmējošo faktoru. Un katrs no tiem var atstāt savas sekas. Limbiskās smadzenes (smadzeņu daļa kas atbild par emocionālo dzīvi) stāsta mums vienu šausmu stāstu briesmīgāku par otru. Ieslēdzas „iekšējas radio”, kas nezin, kāpēc strādā uz „tas nav iespējams, labāk neko nedari, tev tik un tā nekas nesanāks” frekvences. Tādos gadījumos noderīgi ir atcerēties par limbisko smadzeņu dabīgo vēlmi saglabāt satus quo Viena no populārākajiem tehnikām Eriksona koučingā, kuru mēdz izmantot izvēles izdarīšanā, ir Dekarta koordinātes (tā pati koordinātu plakne, kuru apgūst pamatskolā). Ar tās palīdzību vienas koučinga sesijas laikā ir iespējams izvērtēt visus par un pret, ja ir runa par kādu konkrētu jautājumu, uz kur nepieciešama atbilde „JĀ” vai „NĒ.” Šādas sesijas ieguvums parasti ir jauns skatu punkts uz šo jautājumu un atvieglota lēmuma pieņemšanu. Bet lēmums tik un tā būs jāpieņem katram pašam. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēki sesijas beigās pat sāk smieties, saprotot, cik dīvainu iemeslu dēļ nav varējuši izšķirties par labu „JĀ” vai „NĒ.”

Nereti arī palīdz vienkārša vizualizācija, par tēmām:

„Kas manā dzīvē notiks, ja šīs pārmaiņas īstenošu ”; 

„Kas notiks, ja šīs pārmaiņas dzīvē NEKAD NEIZDARĪŠU” ; 

„Kas notiks, ja TO ĪSTENOS KĀDA MANA PAZIŅA”. 

Motivēšana vs stimulēšana

Nereti nākas dzirdēt: „Jāsameklē kāds koučs, kurš (no)motivētu mani!”. Tomēr jāatzīst, ka kouča uzdevums nav motivēt. Motivācija ir iekšējs process, to nevar izdarīt kāda cita vietā. Tātad, tikai katrs pats var sevi motivēt (un, atkal, uzņemoties par to atbildību). Tas, ko var darīt no ārpuses- ir stimuls, motivācijai labvēlīgas vides radīšana. Un spēcīgie koučinga jautājumi palīdz radīt šādu vidi. Katram no mums ir vērtības, uz kurām balstoties, mēs dzīvojam un veicam izvēles. Jo dziļākas vērtības (jo vairāk saistītas ar dzīves jēgu, personīgo misiju) tiek aizskartas, jo rodas lielāka motivācija pārkāpt savu komforta zonas robežu.

Komfortablas pārmaiņas

Cilvēkam ir raksturīgi uzskatīt, ka pārmaiņas, tas nozīmē kaut ko zaudēt. Un arī izteiciens „solis nezināmajā” vedina par to domāt. Prātam daudz tīkamāks ir izteiciens „paplašināt savu komforta zonu” vai iepazīt „tuvāko attīstības zonu” jeb nokļūt “izaugsmes zonā”. Respektīvi- padarīt lielāku sev pazīstamo, sajusties ērti jau lielākā dzīves daļā, nevis iekrist tumsā bez jebkāda cerību stariņa, sperot soli nezināmajā. 

Ja mācamies no savas pieredzes (kuru mums ir bijusi iespēja izbaudīt pirmajā dzīves gadā, bet kuru diemžēl ne pārāk labi atceramies), tad zinām, ka visupirms mēs gulējām, tad iemācījāmies velties, apsēsties, nostāties četrāpus un tikai tad staigāt. Tāpat arī ir ar pārmaiņām. Ja par mērķi tiek izvirzīts nokļūt no guļus stāvokļa staigājoša bērna stāvoklī, tad prātam tas būs „solis nezināmajā” jeb “panikas zonā”. Bet, ja tiek sastādīts saprātīgs attīstības grafiks un pieņemts, ka guļus stāvoklim būtu jāseko sēdēšanai, tad tā būs mierīga pārvietošanās uz tuvākā attīstības jeb izaugsmes zonu. Tad iegūto pieredzi jau būs iespējams izmantot nākošajos attīstības stāvokļos, līdz tiek sasniegts vēlamais- pārvietošanās stāvus. Tas tad arī ir tas drošības spilventiņš- komforta zona, kas ar katru no sasniegumiem, tiek paplašināta. Tas ir viens no darbiem, kuru veic klients koučinga sesijās pēc mērķa noformulēšanas. Izveido mērķa sasniegšanas plānu un padara prātam draudzīgu jebkura mērķa sasniegšanu.

Darīt-domāt-darīt

Cilvēki ir dažādi, to komforta zonu lielums un saturs ir dažādi, arī ātrums ar kādu tie ir gatavi spert soļus izaugsmes zonā ir dažāds. Viss ir atkarīgs no paša cilvēka ierastās darbības modeļa, kā viņš mēdz rīkoties šādās situācijās un gatavības mainīt savus ierastos darbības modeļus. Ne velti ir teiciens: „Darot to pašu ko vienmēr un cerēt, ka būs cits rezultāts, ir neprāts” /A.Einšteins/.

Ja cilvēks ir pēc dabas ir mierīgs un pirms dara, mīl visu pārdomāt un sīki izplānot, tad SPEROT LIELU SOLI NEZINĀMAJĀ viņš riskē ar to, ka var nobīties no neierastās vides un nolemt atgriezties iepriekšējā komforta zonā ar negatīvu pārmaiņu pieredzi (kas savukārt varētu ietekmēt turpmākās vēlmes kaut ko mainīt). Ne velti- šo tālāko zonu mēdz dēvēt par “panikas zonu” Šādam cilvēkam tikpat lielas grūtības varētu sagādāt arī ĻOTI SĪKA DETALIZĀCIJĀ, lielās bildes pazaudēšana (KAS IR PĀRMAIŅU MĒRĶIS?) un līdz ar to iedvesmas un motivācijas turpināt ceļu trūkums. Ja mēs paskatāmies uz secīgām plānošanas darbībām (domāt- darīt), tad šie cilvēki bieži vien paliek domāšanas stadijā. Tamdēļ īpaši noderīgi ir rīkoties apgrieztā secībā „darīt-domāt”, pievienojot vēl vienu reizi- „darīt”. Darīt- domāt- darīt. Šādos gadījumos līdz koučinga sesijās uzdotie mājas darbi, kas palīdz turpināt ceļu soli pa solim un laiku pa laikam atcerēties LIELO MĒRĶI.

Savukārt, ja cilvēks pēc dabas ir straujš un aktīvs, mīl uz visām lietām skatīties globāli, tad viņam SOLIS NEZINĀMAJĀ, JO LIELĀKS, JO LABĀKS ir ikdienas dzīves sastāvdaļā un šajā procesā viņš nesaskata riskus, drīzāk baudu. Tomēr, kā nereti ir dzirdēts no viņiem pašiem- šie cilvēki bieži vien atzīst, ka savā SOĻU SPERŠANĀ ir palaiduši garām būtiskas detaļas, kas varētu viņu iespējamo ieguvumu no pārmaiņām stipri vien palielināt. Te ir vietā atcerēties pēc „darīt” atgriezties pie „domāt” un tikai tad „darīt” tālāk. Atkal domāt-darīt-domāt. Tāpat ir arī var gadīties, ka pa ceļam gadās kāds cits LIELS UN AIZRAUJOŠS MĒRĶIS un iesāktais ceļš var palikt nepabeigts. Šādiem cilvēkiem koučinga sesijas vars palīdzēt atklāt to, kā svinēt mazās uzvaras, baudīt ik soli ceļā uz mērķi un pēc tam nosvinēt lielo sasniegumu. Koučs palīdz atklāt pasaules dažādību, izbaudīt nianses un novērtēt tās. Nereti ir nepieciešams kopīgi ar klientu izvērtēt, kas varētu palīdzēt saglabāt fokusu uz mērķi.

Jebkurā gadījumā pārmaiņu koučings- tas ir veids, kā sevi pieradināt un padarīt jebkuras sev svarīgas pārmaiņas par ikdienas dzīves sastāvdaļu. Šāda pieeja ir ļoti vērtīga dzīves stila maiņā (t.sk. veselīgs dzīves veids, dzīve bez cigarettes, personīgā biznesa uzsākšana). Koučinga sesijās tiek strādāts ar to, kā jaunos paradumus dzīvē ieviest soli pa solim un padarīt tos noturīgus.

Rezultāts- tikai ieguvumi

Alla Pugačova savā dzīvē ir piedzīvojusi ne mazums pārmaiņu un veikusi ne mazums izcilu sasniegumu, tamdēļ 2011.gada Jaunā Viļņa dalībniekiem teiktais novēlējums, visticamāk, ir personīgi pārbaudīts: „Es novēlu Jums piedzīvot pamatīgu izgāšanos. Tas padarīs Jūs stiprākus.”

Vislielākais ieguvums no soļa ārpus komforta zonas (pabūšanas izaugsmes zonā) ir PIEREDZE. Jauna dzīves pieredze. Gan tad, ja „solis” ir bijis veiksmīgs, gan arī tad, ja tas ir bijis nosacīti neveiksmīgs. Jebkurā gadījumā tas ir radījis iespēju sevi iepazīt jaunā situācijā, atklājis vēl kādu iespēju vai licis pārvērtēt iepriekš pieņemto lēmumu. Nereti, kad klientiem šķiet, ka viss plānotais brūk un jūk, kouči lūdz atrast vismaz 3 labas lietas, kas ir šīs situācijas ieguvumi. Un tiešām, ieguvumi atrodas un, bieži vien, pat vairāk kā trīs. Sasniegtais PALIELINA KOMFORTA ZONU un kalpo par drošības spilvenu nākamajām pārmaiņām. Tāpēc ir svarīgi iemācīties saskatīt ieguvumus, spēt tos novērtēt un nosvinēt. Jā, arī NOSVINĒT sasniegto ir svarīgi! Un šīs prasmes var iemācīties. Baudiet pārmaiņu procesu!

Uz tikšanos izaugsmes zonā! 

Sentēvi līgoja gada īsākajā naktī.

Ieskaties LTV Panorāmas 2011.gada sižetā par īsākās gada nakts svinēšanu, kad var saņemt vislielāko spēku no dabas.

 

p.s.Svinot pareizajā dienā, nav mākoņu un itin nemaz nelīstot... Dīvaini, bet šodien tieši tā arī ir (20.06.2012. ir tieši šī gada diena pirms īsākās nakts) !

Kas ir nepieciešams saldējuma pagatavošanai?

Jeb rabarberu saldējums, bezē un pārmaiņas.

Rabarberi- pirmsjāņu laika gardums.

Vai zinājāt, ka rabarberus ēst visveselīgāk ir tieši pirms Jāņiem? Pēc tam tajos esošo mikroelementu apkopojums (lasi –skābes)  vairs neesot tik veselīgs. Nezinu, kur un kā esmu tikusi pie šādas informācijas, bet zinu to kā likumu un tas mani pamudināja rīkoties: “Eu, es taču vēl neesmu pamēģinājusi pagatavot rabarberu saldējumu!” Pagājušajā gadā, pateicoties twiterim un apziņai par veikala palmu eļļas saldējuma “veselīgumu” mani pamudināja iepazīt mājās saldējuma gatavošanas pamatus. Vairāk par šo pieredzi skatīt šeit >> 

P=N+V+S
(P)Pārmaiņas=  (N)neapmierinātība ar esošo situāciju+ (V)vīzija par nākotni+  (S)konkrēti soļi.

Neapmierinātība= nekad dzīvē nebiju baudījusi “nāvīgi gardo” rabarberu saldējumu.

Vīzija= iztēlojos saldenskābeno rabarberu garšu kombinācijā ar iepriekšējā gada saldējuma meistardarbiem.

Konkrēti soļi= ar tiem nu nav problēmu interneta laikmetā. Man to soļu sanāca aš` vai uz 4 lapām. Ar  vienu kopīgu piezīmi visu recepšu variantu beigās “bīstami/nāvīgi/dievīgi gards”. Kārdinoši vai ne? Es izvēlējos lieliskāko rabarbersaldējuma gatavošanas recepti. Skatīt šeit >>

Šoreiz nolēmu recepti izdrukāt. Datorpogu spaidīšana gatavošanas procesā, paši ziniet, ar ko var beigties.

Piektdienas vakarā uz post-it lapiņas sarakstīju vīram pirkšanas uzdevumu. Sarakstīju un brīnījos: tik vienkārši? Puslitrs saldā krējuma, sešas olas,  cukurs, šķipsniņa kanēļa…un, jā, protams, rabarberi. Par rabarberiem aizdomājos, kaut kas man lika šo lietu uztvert drusku ar bažām.

Rabarberi ne tikai labi garšo, bet ir arī ļoti fotogēniski.

IM=S+S+S

(IM)Ieradumu maiņa= (S)solis ārpus komforta zonas+ (S)solis ārpus komforta zonas+ (S)solis ārpus komforta zonas……

Bažas izrādījās pamatotas, kad sestdienas rīta izgāju dārzā: mūsu lielais rabarbers bija palicis tikai vairs ar 2 kātiem. Meitas rabarberveidīgo ēdienu gatavošanas eksperimenta rezultāts. Neko darīt- bija jādodas uz tirgu. Kur vēl piemērotāku dienu atrast šādai nodarbei, kā sestdiena! Pati sev negaidot, nolēmu sevi izaicināt un braukt uz tirgu ar divriteni, nevis kā ierasts- ar auto.

Urā! Man izdevās pastiept savu komforta zonu. Es guvu pārliecību, ka varu tikt līdz tuvējās pilsētas centram ar divriteni (tiem, kas zin Aizputes kalnu/leju/trepju/briesmīgās kvalitātes asfalta daudzumu, sapratīs manu sajūsmu).Tirgū bijām pēdējie klienti un tikām pie lieliskiem rabarberkātiem (400g). Un šobrīd jau vēl vienu reizi esmu bijusi pilsētā ar divriteni. Es turpinu staipīt savu komforta zonu un veidoju savu jauno ieradumu pamazām.

ER=K+P
(ER)Efektīvs rezultāts= (K)kaifs+(P)process

Pati saldējuma taisīšana, izrādījās pavisam vienkārša: nācās atsvaidzināt iepriekšējā gadā iegūtās iemaņas un voila! 

Vai ir jau gatavs? Tas jautājums izskanēja ar apbrīnojamu regularitāti.

Šoreiz piesaistīju ārējos resursus: meita skatījās TV un putoja olu dzeltenumus… 

Arī tādas iekārtas dēvē par saldējummašīnā. Roku spēks.

Pēc tam atkal es skatījos TV un saldēju saldējumu. Tātad, lai pagatavotu lielisku rabarberu saldējumu, ir nepieciešams divritenis un TV :)

Bezē.
Kāpēc šajā rakstā ir pieminēts arī bezē? Protams, saldējums bija bez ē. Bet tie, kuri ir gatavojuši saldējumu, zin, ka tā gatavošanas procesā paliek pāri olu baltumi.Un vislabākais olu baltumu izlietošanas veids ir bezē. Bezē gatavošanas procesā pats galvenais ir divritenis :), jo kā gan citādi sagaidīt, kamēr bezē būs gatavs (1.5 -2 h žāvēšanas 100 grādu temperatūrā), ja ne dodoties kārtīgā izbraukumā ar diviriteni. Lielisku bezē pagatavošanas recepti ņēmu no šejienes >> . Starp citu, ļoti labi aprakstīts, jo pievērsa manu uzmanību sīkumiem, kurus iepriekšējās reizēs nebiju ņēmusi vērā.

Zaļais saldējums, kas gatavots "pa zaļo", katra "zaļā" sapnis.

Tātad, lai pagatavotu saldējumu ir nepieciešams:

1.Neapmierinātība ar esošo piedāvājumu.

2.Vēlme sasniegt "nāvīgi garda saldējuma" rezultātu.

3.Interneta pieslēgums konkrētā saldējuma pagatavošanas soļu saprašanai.

4.Receptē minētās sastāvdaļas. Piem. rabarberu saldējumam tās ir: 0.5 l salda krējuma, 6 olu dzeltenumi, 200 g cukura, šķipsniņa kanēļa

5.Nepieciešams: plīts, katls, putojamā slotiņa, saldētava. Not ultimate, bet noderīgi: putotājs/mikseris, auksts ūdens un ledusskapis ātrākai atdzesēšanai,  saldējuma mašīna. 

6.Palīgs- efektīvai resursu izmantošanai.

7.TV - palīga un savai izklaidei.

8. Divritenis un kāda glāze vīna kaifam.

9.Gatavība pagatavot bezē (kur citur likt 6 olbaltumus!), kam vajag  60-80 g cukura, nepilnu tējkaroti etiķa un kukurūzas cietes uz katru olu baltumu, putotāju/mikseri vai izturīgākajiem- putojamo slotiņu, ... cepeškrāsni un milzumdaudz laika, ko var aizpildīt braukājot ar divriteni!

Lai Jums izdodas! 

Galvenais- lai process sagādātu baudu!

p.s. Rabarberu saldējums tiešām bija nāvīgi gards un pazuda neticamā ātrumā.

p.p.s Bezē savukārt ļoti labi garšo pie kafijas...Ar to daudzumu, kas sanāk no 6 olu baltumiem, pietiktu veselai nedēļai, bet mums tomēr izdevās to pievarēt 2 dienas.

Neiroplasticitāte- iemesls, kāpēc mēs VARAM mainīties!

Lielisks 20 minūšu video par to. kā veidojas mūsu ieradumi....un kāpēc tos ir iespējams mainīt. Iesaku to noskatīties. Baudījums ausīm, acīm un prātam.

Sistēmiskais koučings un sakārtojumi

Sistēmiskos sakārtojumus pazīstu jau kopš 2008.gada un jo dziļāk šo tēmu iepazinu, jo vairāk pārsteigumu tā man ir nesusi. Pārsteigumi un atklājumi ne vienmēr ir bijuši patīkami, drīzāk gan labāk būtu lietot vārtu "transformējoši". 

Arī koučingu sāku iepazīt tanī pat laikā un tieši tāpat, jo dziļāk šo tēmu iepzinu, jo vairāk transformējošu atklāsmju ieguvu.

Un varbūt tieši tāpēc nav nekāds brīnums, ka abas šīs lietas ir iespējams savienot. To dara gan atzīti koučinga, gan atzīti sistēmisko sakārtojumu speciālisti. 

Pēdējā (2012.gada maija) ICF (Starptautiskā kouču federācija) avīzē Coaching World tika ieteikta jaunākā grāmata šajā jomā: Sistēmiskais koučings un sakārtojumi (Systemic Coaching and Constellations: An Introduction to the Principles, Practices and Applications) Šīs grāmatas autors Džons Waitingtons (John Whittington) sistēmiskā koučinga un sakārtojumu jomā darbojas jau vairāk kā 10 gadus un viņa klientu lokā ir gan veiksmīgi individuālie klienti, gan organizācijas. 

Savukārt manas personīgās atziņas pēc kādas tikšanās ar kolēģiem par to, kā savienot sistēmterapeita redzējumu un kouča pozīciju, var lasīt zemāk (šis redzējumu, starp citu, izkristalizējās sarunā ar manu vīru. Paldies!):

"....Tātad, ja pie manis atnāk  klients, kurš izvirza mērķi kļūt par „Lembergu”,  un es  pamanu, ka šī vēlme ir sistēmas dinamikas rezultāts, un ka viņam nu nemaz nevajag kļūt par Lembergu, bet gan sakārtot savas attiecības ar vecākiem. ...Tad es sesijas laikā....pasaku klientam, ka man ir radies priekšstats, sajūta (ņemot vērā sadzirdēto, novēroto un sajusto), ka klients ar līdzīga satura problēmām ir jau dzīvē saskāries, un pajautāju vai viņam kaut ko izsaka šis mans teikums. Ja klients ir gatavs atzīt, ka šī ir joma, kas viņam būtu jāsakārto, tad es  turpinu sesiju šajā jomā ar uzsvaru- ko klients var darīt tuvākajā laikā ut.t.t.. Bet, ja klients atzīst, ka sajūtas kouču ir maldinājušas un tas ir pilnīgs "bulshit", tad es turpinu sesiju ar klienta pieprasījumu par „vēlos kļūt Lembergs”, ļaujot viņam iziet nepieciešamo attīstības ceļu, saprotot, ka „догнать и причинить добро” nevajag. Pa lielam klients atradīs savu veidu, kā nonākt līdz sistēmas sakārtošanai. Kouča uzdevums ir atspoguļot šo nojausmu vai sajūtu un turpināt sesiju tajā virzienā, kur vēlas iet klients."

Vairāk no šīs atklāsmes skatīt šeit.

Šo grāmatu Systemic Coaching and Constellations: An Introduction to the Principles, Practices and Applications var iegādāties šeit: