Elizabete Gilberta. Par ĢĒNIJU.

Ģeniālas runas tulkojums. Šķiet, ka to vajadzētu iepazīt visiem, kas jebkad savā dzīvē ir nodarbojušies ar kādu radošu nodarbi. Un tieši tāpat to vajadzētu iepazīt ikvienam, kas jebkad dzīvē ir baudījis kāda radoša cilvēka sniegumu. Es šajā stāstā tik ļoti sajutu to, ko reiz teica kāda mana kolēģe ("Reizēm vadot koučsesijas, šķiet, ka jautājumus uzdod nevis Tu, bet gan KĀDS, kurš izmanto Tevi kā instrumentu, lai uzdotu šim konkrētajam klientam tieši šos jautājumus."), ka nolēmu šajā runā dalīties ar Jums un to iztulkoju. Baudiet arī Jūs. Oriģināls baudāms vietnē www.ted.com

Es esmu rakstniece. Rakstīt grāmatas- tā ir mana profesija, bet, protams  tas ir vairāk kā vienkārši profesija. Es bezgalīgi mīlu savu darbu. Un nesagaidu, ka kādreiz, nākotnē tas mainīsies.

Bet nesen kā notika kas īpašs manā dzīvē un manā karjerā, kas piespieda mani pilnībā pārskatīt manas attiecības ar manu nodarbošanos. Un tas īpaši saistās ar to, ka es nesen izdevu savu grāmatu:  „Ēd. Lūdzies. Mīli”. Tā bija apzināti atšķirīga no visām manām iepriekšējām grāmatām. Tā iznāca un kļuva  par ārprātīgi sensacionālu starptautisku dižpārdokli. Kā rezultātā, vienalga, kur lai es nedotos, cilvēki pret mani izturas kā pret spitālīgo. Pilnīgi nopietni! Piemēram, viņi nāk pie manis satraukušies un jautā: „Vai Tu nebaidies...nebaidies, ka nekad nevarēsi izdarīt neko labāku? Ka Tu rakstīsi visu savu atlikušo dzīvi, bet nekad vairāk neradīsi tādu grāmatu, kas kļūtu tikpat nozīmīga cilvēkiem pasaulē. Nekad? Nekad? ”

Ārkārtīgi bezcerīgi, vai ne? Bet daudz ļaunāk man būtu, ja es neatcerētos, kā 20 gadus atpakaļ, kad es biju pusaudze un sāku stāstīt cilvēkiem, ka es vēlos būt rakstniece, es saskāros ar līdzīga satura reakciju. Ļaudis sacīja: „Vai Tu nebaidies, ka nekad nesasniegsi veiksmi? Vai Tu nebaidies, ka pazemojošais stāvoklis būt atraidītai, Tevi nogalinās? Ka Tu strādāsi visu savu dzīvi, bet rezultātā nekas neizdosies. Un to nomirsi, apglabāta zem nerealizētiem sapņiem, neveiksmju rūgtuma un vilšanās pārpilna?” ...un tā tālāk.

Atbilde- īsa atbilde uz visiem šiem jautājumiem: „Jā!”  Protams, es baidos no visām šīm lietām. Un vienmēr esmu baidījusies. Un vēl es baidos no ļoti, ļoti daudzām lietām, par kurām ļaudis pat nenojauš. Piemēram: ūdenszāles un citas briesmīgas lietas. Bet kad saruna nonāk līdz rakstniecībai, rodas problēma, par kuru kopš neseniem laikiem es aizdomājos bieži, un brīnos, kāpēc lietas ir izkārtotas tieši tā. Vai tiešām ir  racionāli, vai tiešām ir loģiski baidīties no tā darba, kam ļaudis, kā viņiem tas šķiet,  ir radīti?

Ziniet, ir kaut kas īpašs radošos cilvēkos, kas liekas, mums liek īpaši raizēties par viņu garīgo veselību. Ko nesastapsi attiecībā uz citu profesiju cilvēkiem. Piemēram, mans tēvs bija inženieris- ķīmiķis un es neatceros nevienu gadījumu visā viņa 40 gadus ilgajā karjerā, kad kāds tam būtu pajautājis, Vai viņš nebaidās būt par inženieri-ķīmiķi? „Vai šī nodarbe Jūs nemoka? Vai viss Jums izdodas?” Nekad nekā tāda nevija. Nākas atzīt, ka inženieri-ķīmiķi kopumā visā savā pastāvēšanas laikā nav iekarojuši no alkohola atkarīgo maniaku, ar tieksmi uz depresiju reputāciju (smiekli).

Mums, rakstniekiem, gan ir tāda reputācija. Un ne tika rakstniekiem, bet visiem radošajiem cilvēkiem ir cieši pielīmējusies šī garīgi nestabilo radījumu reputācija. Pilnīgi pietiekami ir paskatīties uz garo atskaiti par spēcīgu radošo cilvēku nāvēm tikai par 20 gadsimtu vien, kuri miruši jauni un bieži vien pašnāvības rezultātā. Un pat tie, kuri nav beiguši savu dzīvi pašnāvībā tiešā šī vārda nozīmē, tika savas apdāvinātības piebeigti. Normans Meilers pirms nāves sacīja :”Katra no manām grāmatām nedaudz mani nogalināja”. Galēji dīvains paziņojums par visas savas dzīves darbu. Bet mēs pat nesatrūkstamies, kad dzirdam ko līdzīgu, tamdēļ, ka esam to dzirdējuši jau simtiem reižu un jau esam apzinājušies un pieņēmuši šo domu, ka radīšana un mocības ir kaut kādā veidā savstarpēji saistītas un māksla galu galā noved  pie mokām.

 Jautājumus, kuru es gribu šodien uzdot: „Jūs visi esat mierā ar šo domu? Jūs esat mierā?” Tāpēc kā izskatās, it kā esat mierā vai tuvu tam. Bet es esmu pilnīgi nemierā ar tādu uzskatu. Es domāju, ka tas ir briesmīgi un bīstami. Un es negribu, lai tāda attieksme turpinātos arī nākošajā gadsimtā. Es domāju, ka labāk būtu, ja mēs iedvesmotu dižus prātus dzīvot pēc iespējas ilgāk.

Es konkrēti zinu par sevi, ka būtu ļoti bīstami doties šai tumšajā ceļā, ņemot vērā visus manas karjeras apstākļus (savā ziņā lūzumpunkts). Es esmu pietiekami jauna, man ir tikai 40. Es esmu spējīga strādāt vēl, vismaz 4 gadu desmitus. Un pilnīgi iespējams, ka viss, ka es uzrakstīšu kopš šī momenta tiks pasaulē novērtēts, kur jau ir izdota viena mana grāmata, kurai ir tika biedējoša veiksme. Es teikšu tieši- šeit ir izveidojusies tik uztic īga atmosfēra, tiešām- ļoti iespējams, ka mana lielākā veiksme ir jau aiz muguras! Dievs, tā gan ir doma!  Kā reiz, tāda veida domas arī noved cilvēkus pie džina plkst.9.00 no rīta. Un tur es negribu (smiekli). Es dodu priekšroku darbam, kuru es mīlu.

Tomēr, rodas jautājums, kā? Un ilgu pārdomu rezultātā par to, kā man vajadzētu strādāt, lai turpinātu rakstīt, es nonācu pie secinājuma, ka man ir jārada kāds psiholoģisks aizsargmehānisms, ka man ir nepieciešams atrast kādu pieņemamu distanci starp sevi kā rakstošo cilvēku un manām ļoti dabīgām bailēm par to, kādu reakciju var izsaukt mans darbs kopš šī mirkļa. Un es meklēju vadošo modeļi šādam uzdevumam. Un es pētīju dažādus cilvēces vēstures posmus un dažādas sabiedrības, lai pārliecinātos, ka kāds ir piegājis šim uzdevumam daudz gudrāk un saprātīgāk, kā mēs pie uzdevuma kā palīdzēt radošiem cilvēkiem pārvarēt  neatņemamos radīšanas spēju emocionālos riskus.

 Un mani meklējumi aizveda mani Senajā Romā un Senajā Grieķijā. Pieturiet šo manu domu, tamdēļ, ka tā veiks cilpu laikā. Senie grieķi un romieši neticēja, ka  kreativitāte vispār ir cilvēka īpašība. Ļaudis ticēja, ka radošās prasmes- tas ir gars un dievišķā pavadonis un tie atnāk pie cilvēka no kaut kādiem tāliem un nezināmiem avotiem neskaidru un nezināmu iemeslu dēļ. Grieķi šos dievišķos garus  dēvēja par  dēmoniem. Sokrāts ticēja, ka viņam ir dēmons, kurš viņam pauda visas gudrības no attāluma. Romiešiem bija līdzīga ideja, bet viņi šo brīvo radošo parādību sauca par ģēniju. Un tas ir lieliski, tamdēļ, ka ģēnijs- tā ir burvīga parādība, kas dzīvo radītāja mājas sienās. Tāds kā Dobijs, kas atnāca un neredzamā veidā palīdzēja māksliniekam ar tā darbu un veidoja šī darba rezultātus. Cik apbrīnojami- jo tieši tā ir tā distance, par kuru es runāju, un kuru es meklēju priekš sevis- psiholoģiska konstrukcija, kuras mērķis ir aizsargāt Jūs no Jūsu darba rezultātiem.  Bet visi taču saprata, kā tas strādā, vai ne? Un senie radošie cilvēki bija aizsargāti no dažāda veida lietām, tādām ,kā narcisms.  Ja Jūsu darbs bija lielisks, Jūs nevarējāt pilnībā uzņemties visus laurus no tā radīšanas. Visai taču zināja, ka Jums palīdzēja Ģēnijs. Ja Jūsu darbs bija slikts, visi saprata, ka Jums vienkārši gadījies ģēnijs-kroplis. Un tieši tā rietumu cilvēki par radošajām spējām domāja ilgus laikus.

Bet pēc tam nāca RENESANSE un viss mainījās, parādījās jauna liela ideja par to, ka indivīdam ir jākļūst par pasaules centru, augstāk par dieviem un brīnumiem, un nav vairs nekādu dievu un brīnumu, un nav vairs vietas mistiskām radībām, kas dzird dievišķā saucienu un raksta tā diktēto. Un tā sākās racionālais humānisms. Un ļaudis sāka domāt, ka kreativitāte rodas cilvēkā un pirmo reizi kopš vēstures pirmsākumiem, mēs izdzirdējām, kā par  vienu vai otru cilvēku sāka teikt: „Viņš ir ģēnijs”, nevis „Viņam ir ģēnijs”.

Es Jums teikšu, ka tā bija milzīga kļūda. Saprotiet, tas ļāva ļaudīm domāt, ka viņš vai viņa ir trauks vai avots visam dievišķajam, radošajam, nezināmajam, mistiskajam, kas ir pārāk liela atbildība trauslajai cilvēces psihei- tas ir kā palūgs cilvēku norīt sauli. Tāda pieeja deformē EGO un rada visas tās šausminošās gaidas no cilvēka radošuma darba rezultātiem. Un es domāju, ka tieši šīs attieksmes nasta nogalināja radošos cilvēkus pēdējos 500 gadus.

Un ja tas tā ir- Un es ticu, ka tas ir tā- Rodas jautājums, bet kas tad tālāk? Vai mēs varam rīkoties savādāk? Varbūt, ir vērts atgriezties pie senās attiecību uztveres starp cilvēku un radošuma mīklu. Varbūt arī nē. Varbūt, mēs nepratīsim notraukt visus 500 racionāli-humānistiskās pieejas gadus vienā astoņpadsmit minūšu garā runā. Un auditorijā noteikti ir ļaudis, kuri pakļaus nopietnām  zinātniskām šaubām tādu, principā, feju esamību, kuras seko cilvēkam un apbārsta tā darbu ar brīnumainiem ziedputekšņiem un tamlīdzīgām lietām. Es netaisos Jūs pārliecināt par to.

Bet jautājums, kuru es vēlētos uzdot, ir- kāpēc gan nē? Kāpēc gan nedomāt tādā veidā? Tas taču dod lielāku jēgu, nekā jebkura cita no man zināmām koncepcijām par radošā procesa nesaprātīgo kaprizitāti. Process, kurš, kā ikviens, kurš kaut ko kādreiz ir mēģinājis radīt, zina, tas ir , katrs no mums, process, kurš ne vienmēr ir racionāls. Pat reizēm šķiet pavisam paranormāls.

Nesen es satiku pārsteidzošu amerikāņu dzejnieci Rutu Stounu. Viņai šobrīd ir 90, un viņa bija dzejniece visu savu dzīvi, un viņa man teica, ka kad viņa augusi lauku apvidū Virdžīnijā un kad viņa strādāja laukā, viņa dzirdēja un juta dzeju, kas nākusi pie viņas no dabas. Un viņa teica, ka tas bija kā negaisa gaiss. Un tas it kā tuvojās viņai no ainavas dziļuma. Un viņa juta tā tuvošanos, tamdēļ, ka zeme zem viņas kājām drebēja. Un viņa tieši zināja, ko vajag darīt: viņas vārdiem: „skriet pa kaklu pa galvu” un viņa skrēja pa kaklu, pa galvu mājās un mājā viņu sasniedza dzejolis un vajadzēja sameklēt zīmuli un papīru pietiekami ātri, lai paspētu pierakstīt to, kas plūda caur viņu, paspēt noķert un pierakstīt uz papīra. Bet reizēm viņa nebija pietiekami veikla.  Viņa skrēja un skrēja, bet nepaspēja laikā mājā, un dzejolis izripoja viņai cauri un pazuda aiz horizonta, meklējot, kā izteicās Ruta, citu dzejnieku. Bet citās reizēs- Es nekad neaizmirsīšu- teica viņa, bija momenti. Kad viņa gandrīz palaida garām dzejoli un tā viņa skrēja mājā, un meklēja papīru un dzejolis tai plūda cauri. Ruta tajā mirklī ņēma zīmuli un tad radās sajūta, it kā viņa varētu saķert ar otru savu roku šo dzejoli, noķert to, noķert dzejoli aiz astes un atgriezt to atpakaļ savā ķermenī, kamēr viņa pūlējās paspēt piefiksēt dzejoli uz papīra. Tādos gadījumos dzejolis iznāca ideāli uzrakstīts ačgārni (smiekli).

Un kad es to izdzirdēju, es nodomāju, „apstulbinoši, mans radošais process izskatās tieši tā” (smiekli)

Tas nebūt nav viss mans radošais process, es tomēr neesmu bezgalīgs iedvesmas avots! Es esmu gan mūlis, gan ceļš pa kuru eju ir tāds, ka man ir jāceļas katru dienu vienā un tai pašā laikā un jāstrādā vaiga sviedros katru dienu. Bet, pat es, ar visu savu spītību, esmu saskārusies ar tādu fenomenu, un domāju, ka daudzi no Jums. Pat pie manis ir atnākušas idejas no nezināma avota, kuru man ir grūtības izskaidrot. Kas tas ir par avotu? Un kā mums visiem strādāt ar šo avotu, vienlaicīgi nezaudējot prātu, vai vēl labāk- saglabājot to pēc iespējas ilgāk?

Kā labākais mūsdienu piemērs man ir kalpojis mūziķis Toms Veits, kuru es intervēju kāda žurnāla uzdevumā vairākus gadus atpakaļ. Mēs runājāt par to. Un Toms lielu daļu savas dzīves burtiski  sevī ir  iemiesojis šaubu māktu mākslinieku, kurš mēģina iegūt kontroli pār visiem tiem nekontrolējamiem radošajiem impulsiem, kuri it kā pieder viņam pašam.

Pēc tam viņš kļuva vecāks un mierīgāks un kādu reizi brauca pa autoceļu uz Losandželosu un notika tas, kas  visu izmainīja. Viņš brauca un pēkšņi izdzirdēja mazītiņu fragmentu no melodijas, fragments viņam ienāca galvā, kā ierasts, netverams un vilinošs un Toms vēlas šo fragmentu, viņš ir pārsteigts, Toms grib nokļūt līdz šim fragmentam, bet viņam nav tādas iespējas, viņam nav ne pildspalvas, ne papīra, ne ierakstāmās ierīces.

Viņš kā parasti sāk uztraukties; „Es aizmirsīšu, es to tūlīt zaudēšu, un atmiņas par šo lietu man sekos mūžīgi, es neesmu pietiekami labs, es nevaru to izdarīt”. Bet panikas vietā, viņš pēkšņi apstājās. Viņš apstādināja visu šo domu procesu un izdarīja kaut ko jaunu. Viņš paskatījās uz debesīm un teica: „Atvainojiet, vai Jūs neredzat, ka es esmu pie stūres?” (smiekli) „Vai izskatās, ka es varu pierakstīt šobrīd šo dziesmu?” „Ja Jums tiešām tik nepieciešams rasties pasaulē, lūdzu griezieties pie manis daudz piemērotākā brīdī, kad es varēšu par jums parūpēties. Pretējā gadījumā šodien dodieties traucēt kādu citu.” „Ejiet pie Leonarda Koena.”

Un visa viņa radošā dzīve pēc tā izmainījās. Ne darbs, darbs vēl joprojām bija neskaidrs un grūts. Bet process un mokošā trauksme, kas saistīta ar pagātni, tiklīdz viņš izvilka ģēniju no sevis, kur tas neko citu neradīja, kā tikai neērtības, un palaida to tur, no kurienes šis ģēnijs atnāca un saprata, ka šim ģēnijam nebūt nav jābūt iekšā un jāmoka savs saimnieks. Bet tas var būt ārpus un ar viņu var izveidot savādu un brīnišķīgu sadarbību. Sava veida dialogs starp Tomu un šo dīvaino lietu apkārt pasaulē, kas patiesībā, nemaz nav Toms.

Kad es izdzirdēju šo stāstu, tas sāka kaut ko izmainīt manās darba metodēs un vienreiz mani izglāba. Tā doma mani izglāba, kad es rakstīju „Ēd. Lūdzies. Mīli” un iekritu tā veida izmisumā, kurā mēs iekrītam, kad strādājam pie kaut kā, un tas nesanāk. Un tu sāc domā, ka tā ir katastrofa, ka tā  būs vissliktākā no uzrakstītajām grāmatām. Ne vienkārši slikta, bet visssssliktākā. Un es sāku domāt, ka man vienkārši ir jāpamet šī lieta. Bet pēc  tam es atcerējos Tomu, kurš runāja ar gaisu un pamēģināju to pašu. Es pacēlu galvu no manuskripta un savus komentārus adresēju tukšam istabas stūrim. Es teicu, skaļi: „Klausies, Tu un es, mēs abi zinām, ka ja šī grāmata nebūs šedevrs, tā nebūt nav mana vaina, vai ne? Tamdēļ, kā pats redzi, es ielieku visu sevi tajā. Un vairāk es neko nevaru piedāvāt. Tā kā, ja Tu gribi, lai tā būtu labāka, Tev vajadzētu parādīties un nest savu ieguldījumu u kopējā darbā. OK. Bet ja Tu to negribi, tad velns ar Tevi. Es taisos rakstīt jebkurā gadījumā, tamdēļ, ka tas ir mans darbs. Es tikai vēlējos publiski paziņot, ka es savu darba daļu esmu izdarījusi.” (smiekli)

Tāpēc kā... (aplausi) galu galā gadsimtiem sen atpakaļ Ziemeļāfrikas tuksnešos ļaudis pulcējās un rīkoja dejas mēness gaismā, un mūzika skanēja stundām ilgi, līdz pat rītausmai. Un viņi bija brīnišķīgi, tamdēļ, ka dejotāji bija profesionāļi viņi bija skaisti, vai ne? Bet kad, ļoti reti, notika kaut kas pārsteidzošs un viens no tiem, kuri uzstājās pēkšņi kļuva izcils. Es zinu, ka Jūs ziniet par ko es runāju, tāpēc ka zinu, ka Jūs visi savā dzīvē esat redzējuši līdzīga veida uzstāšanās. It kā laiks būtu apstājies un dejotājs iekāpis nezināmajā, tādā kā portālā, lai gan nav darījis neko jaunu, neko tādu, ko nebūtu darījis pirms 1000 naktīm, viss pēkšņi izgaismojās. Pēkšņi viņš pārstāja būt cilvēks. Viņš kļuva dievišķās uguns apspīdēts.

Un kad kaut kas tāds notika, ļaudis zināja, kas tas ir un sauca to vārdā. Viņi savienoja rokas kopā un sāka dziedāt: „Allah, Allah, Allah, Dievs, Dievs, Dievs” Tas ir Dievs. Savdabīga vēsturiska atkāpe, kad mauri ielauzās Dienvidspānijā, viņi ienesa līdzi šo paradumu un kopš tā laika tā izruna ir mainījusies no „Allah, Allah, Allah” un „Ole, Ole, Ole”. Un tieši to Jūs dzirdat vēršu cīņās un flamenko dejās Spānijā, kad izpildītājs veic ko neiespējamu un neticamu: „Allah, ole, ole, Allah, brīnišķīgi, bravo” kad cilvēks veic ko nepārspējamu- Dieva mirdzējums. Un tas ir brīnišķīgi, tāpēc ka mums tas ir nepieciešams.

Bet interesanta lieta notiek nākošajā rītā, kad pats dejotājs pamostas otrdien plkst.11.00 no rīta un konstatē, ka viņš vairāk nav Dieva dzirksts, ka viņš ir tikai un vienīgi cilvēks, kuram sāp ceļi un, iespējams, nekad neizdosies pacelties tādā augstumā. Un, iespējams, nekad vairs neviens neatcerēsies Dieva vārdu viņa dejas laikā. Un ko viņam tad darīt visu savu atlikušo dzīvi? Tas ir smagi. Tā ir viena no tām smagajām radošās dzīves atziņām. Bet pilnīgi iespējams, tādi momenti nebūtu tik sāpīgi, ja Jūs jau no paša sākumā neticējāt, ka viss pārsteidzošais un burvīgais nāk tikai no mums pašiem. Ka tas mums ir aizdots no kāda nezināma avota uz kādu mūsu dzīves periodu un tas tiks nodots tālāk citiem, kam tas būs vajadzīgs, tiklīdz Jūs beigsiet savu darbu. Un Jūs zināt, ka tā domājot, tas visu maina. Es sāku tā domāt un es domāju tā visus pēdējos mēnešus kamēr es strādāju pie savas pēdējās jaunākās grāmatas, kura drīz tiks izdota un tās iznākšana ir pārpilna ar gaidām uz manas iepriekšējās biedējošās veiksmes fona.

Un viss, ko es sev saku, kad sāku nervozēt visa šī sakarā. Ei, nebaidies! Nenokar  degunu! Vienkārši dari savu darbu. Turpini darīt sava darba daļu, lai notiktu kas notikdams. Ja Tava daļa ir deja- dejo. Ja dievišķais spontānais Tevi pavadošais ģēnijs nolems Tevi apgaismot ar savu klātbūtni tikai uz  īsu brīdi- „Olē!” Bet ja nē- turpini dejot.  Un „Ole” priekš Tevis jebkurā gadījumā. Es ticu tam, un jūtu, ka mums visiem būtu jāiemācās šī „Olē!” attieksme, jebkurā gadījumā, par to, ka Tev pietika uzstājības un mīlestības turpināt darīt savu darbu !

Paldies (aplausi) Paldies (aplausi)

Džūna Koena: „Olē!” (aplausi)