Atrast ķirbi komposta kaudzē

Oktobrim piestāvīgs ķirbis

Pusdienlaika svelmē dārznieks bija apsēdies ķiršu koka ēnā atpūsties. Garām gāja svētceļnieks un palūdza ūdeni, lai atveldzētu slāpes.

Padzēries svētceļnieks uzsāka sarunu.

„Vai tev, dārzniek, nav apnicis nodarboties ar tik sīkām laicīgām lietām kā dārza laistīšana vai gurķu audzēšana? Tā taču ir tikai kalpošana vēderam!”

„Ko tad man tā vietā vajadzētu darīt?”, dārznieks lēnīgi atjautāja, „Kreklus vai uzvalkus šūt es neprotu. Dzelzi kalt arī nē. Jāpaliek vien pie saviem gurķiem.”

„Tu nesaprati! Kreklu šūšana un dzelzs kalšana ir tās pašas laicīgās lietas. Es runāju par kaut ko citu – par garīgumu! Par Dieva meklēšanu!”

„Ko tev dos Dieva atrašana?”, dārznieks painteresējās.

„Kā, ko!?”, svētceļnieks bija patiesi izbrīnīts par šādu jautājumu, „Tas man dos mūžīgo laimi un nirvānu!”

„Vai tu pazīsti Dievu un vai tu zini, kas tas tāds ir?”

„Tu esi tāds jocīgs! Protams, ka nezinu! Tāpēc jau es to meklēju, ka nezinu.Ja zinātu, tas nozīmētu, ka esmu Dievu atradis un es jau būtu laimē un nirvānā! Bet esmu daudz lasījis par Dievu, un no lasītā man ir priekšstats par to, kas tas varētu būt.”

„Un vai tu zini, kur to meklēt?”

„Ne gluži. It kā tas ir visur. Taču arī par to esmu daudz lasījis un apmēram iztēlojos, kā Dievs jāmeklē. Un es esmu drošs, ka Dieva atrašana ir tas, kam jāvelta visa cilvēka dzīve un pūles. Laicīgo lietu seklums mani vairs neinteresē.”

„Tas ir jocīgi,” dārznieks domīgi prātoja, „Piemēram, es pazīstu ķirbi. Es zinu, kā tas garšo, kāds tas izskatās. Un es zinu, ka ķirbis aug mana dārza komposta kaudzē. Zinot, kāds ir ķirbis un zinot, kur manā dārzā ir komposta kaudze, es varu ķirbi atrast. Tumsā man tas varbūt prasītu mazliet lielākas pūles, bet es tiktu galā. Vēl lielākas pūles ķirbja atrašana man prasītu, ja manā dārzā nebūtu ne komposta kaudzes, ne ķirbja. Taču arī tad ar savām zināšanām par ķirbi un zināšanām, kur tas aug, es ķirbi spētu atrast citos dārzos vai tirgū. Galu galā es taču zinu, kāds ir ķirbis, es zinu, kas ir meklēšanas objekts! Bet nespēju saprast, kā es varētu atrast ķirbi, ja nezinātu, ne kas tas tāds ir, ne arī kur tas aug. Pat tad, ja ķirbis būtu man pie kājām, es tam paietu garām, jo nezinātu, ka tas ir tieši tas, ko meklēju!”

„Kā tu uzdrošinies salīdzināt Dievu ar ķirbi kaut kādā mēslu kaudzē!?”, svētceļnieks patiesi sadusmojās, „tā tu nodarbojies ar Dieva zaimošanu!”

„Nebūt nē”, dārznieks joprojām lēnīgi turpināja, „es apceru pašu meklēšanas procesu un domāju, ka būtu muļķis, ja meklētu ķirbi, to nepazīdams un pat nezinādams, kur to meklēt,. Tāds meklēšanas process jau sākotnēji būtu lemts pilnīgai neveiksmei. Tad jau dārza kopšana noteikti ir daudz labāka lieta, ar ko nodarboties.”

„Tu gribi teikt, ka visi tie miljoni cilvēku, kas meklē Dievu, ir muļķi?!”, svētceļnieks no dusmām kļuva gluži sarkans.

„Es neko negribu apgalvot par tiem miljoniem, es tikai domāju, kā es varētu atrast ķirbi. Starp citu, cik no tiem miljoniem Dievu ir atraduši? Teiksim, vai no taviem paziņām kāds ir atradis?”

Svētceļnieks apjuka:

„Nē, nav, bet …”

„Re nu, tad jau man būs bijusi taisnība! Nevar taču nemaz atrast, ja nezina, ko meklē! Un tad jau var būt tāpat kā ar to nepazīto, nezināmo ķirbi, kas guļ tepat pie kājām. Varbūt mēs paejam garām Dievam, kurš jau tepat ir. Tikai mēs viņu neredzam, jo nezinām, kas tas tāds ir. Un varbūt neredzam tieši tāpēc, ka esam par daudz lasījuši vai dzirdējuši un šajā šķietami zināmajā arī meklējam. Jo meklēt taču var tikai zināmo zināmajā, vai ne?”

„Ko tu ar to gribi teikt?”

„Ja es meklētu nezināmo ķirbi, man tik un tā būtu vajadzīgs meklēšanas objekts. Lai iegūtu meklēšanas objektu, es vispirms saveidotu tā izskatu no kaut kā sev zināma un kaut kā zināma iekšienē arī meklētu. Teiksim, saveidotu priekšstatus par ķirbi no dillēm, no burkāniem, no tomātiem, no rabarberiem, no āboliem, no plūmēm un meklētu sev zināmajā dārzā. Bet - lai ko es tur arī saveidotu – tas nebūs ķirbis! Un es neko neatradīšu, jo meklējamais objekts, taču ir pavisam citāds. Labi, pieņemsim, staigājot pa zināmo - šajā gadījumā dārzu – es varu uzdurties kaut kam lielam dzeltenam, kas pēc apraksta vai kaimiņu stāstītā varētu būt meklējamais ķirbis. Bet ar Dievu taču tas tā nav iespējams, jo Dievs kā objekts laikam neatrodas ierobežotā dārzā? Nevar taču tā būt, ka te dārzā Dievs ir, bet blakus kaimiņa pagalmā Dieva nav, vai ne?”

„Laikam nevar gan…”, svētceļnieks nu izskatījās pavisam apjucis, „Tu man tā sajauci galvu, ka es vairs nesaprotu, kas ir pareizi …”

„Es jau arī nezinu, kas ir pareizi,” dārznieks domīgi nogrozīja galvu, „es tikai zinu, ka, kaut ko meklējot, jāzina, kas ir meklējamais. Citādi var sanākt, ka tas meklējamais ir tepat, stāv tevi apskāvis, bet tu to pat nemani. Tad jau labāk nemaz nemeklēt, bet kopt dārzu. No tā visiem lielāks labums. Skat, arī tev, aizņemtam meklētājam, varēju dārza akas ūdeni pasniegt. Citādi tu būtu cietis slāpes!”

Svētceļnieks neko vairs neatbildēja. Viņš raudzījās uz dārza tālo stūri, kur komposta kaudzes augšā gulēja skaisti apvēlies dzeltens ķirbis, un domāja.

PALDIES Ģirtam Ančevskim par šo, tik pārsteidzoši laicīgi, iesūtīto stāstu. Kārtojot www.draugiem.lv galerijā bildes zem nosaukuma "Reibinošas izdarības ar ķirbi un ne tikai.." , manā e-pastā klusi ielavījās šis stāsts. Oktobris?
Bet, protams! TAS vēl turpinās. Tam apliecinājums ir rodams šajā attēlā. Oriģināls no  http://twitpic.com/76rkrg Paldies Mārai, Paldies Mārim!