pirmdiena, 2011. gada 31. oktobris

Atrast ķirbi komposta kaudzē



Oktobrim piestāvīgs ķirbis
Pusdienlaika svelmē dārznieks bija apsēdies ķiršu koka ēnā atpūsties. Garām gāja svētceļnieks un palūdza ūdeni, lai atveldzētu slāpes.

Padzēries svētceļnieks uzsāka sarunu.
„Vai tev, dārzniek, nav apnicis nodarboties ar tik sīkām laicīgām lietām kā dārza laistīšana vai gurķu audzēšana? Tā taču ir tikai kalpošana vēderam!”

„Ko tad man tā vietā vajadzētu darīt?”, dārznieks lēnīgi atjautāja, „Kreklus vai uzvalkus šūt es neprotu. Dzelzi kalt arī nē. Jāpaliek vien pie saviem gurķiem.”

„Tu nesaprati! Kreklu šūšana un dzelzs kalšana ir tās pašas laicīgās lietas. Es runāju par kaut ko citu – par garīgumu! Par Dieva meklēšanu!”

„Ko tev dos Dieva atrašana?”, dārznieks painteresējās.

„Kā, ko!?”, svētceļnieks bija patiesi izbrīnīts par šādu jautājumu, „Tas man dos mūžīgo laimi un nirvānu!”

„Vai tu pazīsti Dievu un vai tu zini, kas tas tāds ir?”

„Tu esi tāds jocīgs! Protams, ka nezinu! Tāpēc jau es to meklēju, ka nezinu.Ja zinātu, tas nozīmētu, ka esmu Dievu atradis un es jau būtu laimē un nirvānā! Bet esmu daudz lasījis par Dievu, un no lasītā man ir priekšstats par to, kas tas varētu būt.”

„Un vai tu zini, kur to meklēt?”

„Ne gluži. It kā tas ir visur. Taču arī par to esmu daudz lasījis un apmēram iztēlojos, kā Dievs jāmeklē. Un es esmu drošs, ka Dieva atrašana ir tas, kam jāvelta visa cilvēka dzīve un pūles. Laicīgo lietu seklums mani vairs neinteresē.”

„Tas ir jocīgi,” dārznieks domīgi prātoja, „Piemēram, es pazīstu ķirbi. Es zinu, kā tas garšo, kāds tas izskatās. Un es zinu, ka ķirbis aug mana dārza komposta kaudzē. Zinot, kāds ir ķirbis un zinot, kur manā dārzā ir komposta kaudze, es varu ķirbi atrast. Tumsā man tas varbūt prasītu mazliet lielākas pūles, bet es tiktu galā. Vēl lielākas pūles ķirbja atrašana man prasītu, ja manā dārzā nebūtu ne komposta kaudzes, ne ķirbja. Taču arī tad ar savām zināšanām par ķirbi un zināšanām, kur tas aug, es ķirbi spētu atrast citos dārzos vai tirgū. Galu galā es taču zinu, kāds ir ķirbis, es zinu, kas ir meklēšanas objekts! Bet nespēju saprast, kā es varētu atrast ķirbi, ja nezinātu, ne kas tas tāds ir, ne arī kur tas aug. Pat tad, ja ķirbis būtu man pie kājām, es tam paietu garām, jo nezinātu, ka tas ir tieši tas, ko meklēju!”

„Kā tu uzdrošinies salīdzināt Dievu ar ķirbi kaut kādā mēslu kaudzē!?”, svētceļnieks patiesi sadusmojās, „tā tu nodarbojies ar Dieva zaimošanu!”

„Nebūt nē”, dārznieks joprojām lēnīgi turpināja, „es apceru pašu meklēšanas procesu un domāju, ka būtu muļķis, ja meklētu ķirbi, to nepazīdams un pat nezinādams, kur to meklēt,. Tāds meklēšanas process jau sākotnēji būtu lemts pilnīgai neveiksmei. Tad jau dārza kopšana noteikti ir daudz labāka lieta, ar ko nodarboties.”

„Tu gribi teikt, ka visi tie miljoni cilvēku, kas meklē Dievu, ir muļķi?!”, svētceļnieks no dusmām kļuva gluži sarkans.

„Es neko negribu apgalvot par tiem miljoniem, es tikai domāju, kā es varētu atrast ķirbi. Starp citu, cik no tiem miljoniem Dievu ir atraduši? Teiksim, vai no taviem paziņām kāds ir atradis?”

Svētceļnieks apjuka:
„Nē, nav, bet …”

„Re nu, tad jau man būs bijusi taisnība! Nevar taču nemaz atrast, ja nezina, ko meklē! Un tad jau var būt tāpat kā ar to nepazīto, nezināmo ķirbi, kas guļ tepat pie kājām. Varbūt mēs paejam garām Dievam, kurš jau tepat ir. Tikai mēs viņu neredzam, jo nezinām, kas tas tāds ir. Un varbūt neredzam tieši tāpēc, ka esam par daudz lasījuši vai dzirdējuši un šajā šķietami zināmajā arī meklējam. Jo meklēt taču var tikai zināmo zināmajā, vai ne?”

„Ko tu ar to gribi teikt?”

„Ja es meklētu nezināmo ķirbi, man tik un tā būtu vajadzīgs meklēšanas objekts. Lai iegūtu meklēšanas objektu, es vispirms saveidotu tā izskatu no kaut kā sev zināma un kaut kā zināma iekšienē arī meklētu. Teiksim, saveidotu priekšstatus par ķirbi no dillēm, no burkāniem, no tomātiem, no rabarberiem, no āboliem, no plūmēm un meklētu sev zināmajā dārzā. Bet - lai ko es tur arī saveidotu – tas nebūs ķirbis! Un es neko neatradīšu, jo meklējamais objekts, taču ir pavisam citāds. Labi, pieņemsim, staigājot pa zināmo - šajā gadījumā dārzu – es varu uzdurties kaut kam lielam dzeltenam, kas pēc apraksta vai kaimiņu stāstītā varētu būt meklējamais ķirbis. Bet ar Dievu taču tas tā nav iespējams, jo Dievs kā objekts laikam neatrodas ierobežotā dārzā? Nevar taču tā būt, ka te dārzā Dievs ir, bet blakus kaimiņa pagalmā Dieva nav, vai ne?”

„Laikam nevar gan…”, svētceļnieks nu izskatījās pavisam apjucis, „Tu man tā sajauci galvu, ka es vairs nesaprotu, kas ir pareizi …”

„Es jau arī nezinu, kas ir pareizi,” dārznieks domīgi nogrozīja galvu, „es tikai zinu, ka, kaut ko meklējot, jāzina, kas ir meklējamais. Citādi var sanākt, ka tas meklējamais ir tepat, stāv tevi apskāvis, bet tu to pat nemani. Tad jau labāk nemaz nemeklēt, bet kopt dārzu. No tā visiem lielāks labums. Skat, arī tev, aizņemtam meklētājam, varēju dārza akas ūdeni pasniegt. Citādi tu būtu cietis slāpes!”

Svētceļnieks neko vairs neatbildēja. Viņš raudzījās uz dārza tālo stūri, kur komposta kaudzes augšā gulēja skaisti apvēlies dzeltens ķirbis, un domāja.


Atbraucu maajaa,atrodu uz galda sveicienu no Subacha Maara.vi... on TwitpicPALDIES Ģirtam Ančevskim par šo, tik pārsteidzoši laicīgi, iesūtīto stāstu. Kārtojot www.draugiem.lv galerijā bildes zem nosaukuma "Reibinošas izdarības ar ķirbi un ne tikai.." , manā e-pastā klusi ielavījās šis stāsts. Oktobris?
Bet, protams! TAS vēl turpinās. Tam apliecinājums ir rodams šajā attēlā. Oriģināls no  http://twitpic.com/76rkrg Paldies Mārai, Paldies Mārim!

OKTOBRIS. Riktīgs oktobris!



Es solīju, ka rakstīšu blogu. Nezinu, vai maz kāds pamanīja manu solījumu, bet kas solīts, solīts. Vienu reizi taču ir jāsāk izlikt ārā tas, ko manī ir pamanījies sabāzt šī gada OKTOBRIS.

Merilina Atkinsone
To, ka kaut kas tuvojas, sapratu mirklī, kad uzzināju, ka pie mums uz Rīgu brauc Merilina Atkinsone. Sava veida koučinga guru- kuras izveidotās Eriksona universitātes apmācību programmu esmu apguvusi arī es. Ievērtējot šo labo ziņu, atliku vēlmi pēc dzīļu koučinga, kuru Atkinsone šoruden piedāvāja Maskavā un pierakstījos uz  semināru “Brīvība mīlēt” tepat Rīgā. Vairāk par šo semināru skatīt šeit. Ja jau pieved klāt….nodomāju, ko nu vairs tiepties- ņemšu pretī to, ko dod. Nezināju, ka šī ņemšana pretī ar to nebeigsies.

Jans Jakobs Stams
Jau tuvojoties rudens pusei, uzzināju, ka Rīgā viesosies izcils sistēmiskā koučinga praktiķis Jans Jakobs Stams. Vairāk par šo semināru šeit. Biju pazīstama ar sistēmiskajiem izkārtojumiem, šad tad pat tos pielietojusi….bet nobijos no tā dziļuma, ko tās piedāvāja un tamdēļ nolēmu šogad iepauzēt. Sak, visu pamazām! Bet nekā nebija. Lai gan es pati uz šo semināru neaizgāju, tomēr izbaudīju tā augļus un vēl baudu tos joprojām. Lieta tāda, ka mani kolēģi, kurus es jau dēvēju par sistēmas skartajiem koučiem, ir tā “saviļņojušies” šī sistēmiskā semināra sakarā, ka man tiek t.s. “haļava” un es to atļaujos baudīt. Un atkal…es ņemu pretī to, ko dod.

Andžejs Reiters
Tāpat notika ar vēl vienu semināru- augusta beigās uzzināju, ka tepat blakus- burtiski man kaimiņos www.berghof.lv - semināru vadīs Andžejs Reiters. Vairāk par šo semināru šeit. Jau sen biju domājusi par iespēju ar viņu tikties….un zvaigznes sakrita tā….ka tas notika. Seminārs bija ….vienreizējs. Gan vide, gan saturs, gan semināra dalībnieki radīja neaizmirstamu un pilnu piedzīvojumu. Sākot semināru, Andžejs minēja to, ka šī gada OKTOBRIS ir viens varens oktobris, jo būs pilns ar jaunām garīgām atklāsmēm, enerģētiskiem piedzīvojumiem un informācijas pārbagātību. Andžejs brīdināja, ka, lai pieņemtu jaunās atklāsmes, pilnīgi iespējams, būs jāatsakās no veciem uzskatiem….jo tikai tukšā krūzē kaut ko var ieliet, pilnā krūzē lietais iet pāri.

Džons Vitmors
Tāpēc mirklī, kad uzzināju, ka Rīgu apmeklē vēl viens koučinga guru- koaktīvā koučinga pamatlicējs Džons Vitmors, es vairs ne par ko nebrīnījos. Vairāk par šo semināru šeit. Vienkārši OKTOBRIS.

Var atļauties ticēt, var atļauties neticēt, bet tam, ka šī gada OKTOBRIS (kurš nu jau draud ievilkties arī novembrī, kad notiek iepriekš minētais M.Atkinsones seminārs un tam sekojošais  V.Kengas holotropās elpošanas treniņš.Vairāk par šo treniņu šeit.)…ir sašūpojis mani pamatīgi. Es to esmu izbaudījusi… un jau esmu sapratusi, ka ir lietas, no kurām ir vērts atteikties. Un tie ir vecie un ierobežojošie uzskati. Daļu no tiem esmu jau atstājusi un priecājos par katru jauno, kas nācis tā vietā.  Esmu sapratusi, ka no sistēmiskajiem izkārtojumiem NAV iemesla baidīties, jo tur darbojas kolektīvās zemapziņas spēki, kuru galvenais uzdevums ir nevis iznīcināt, bet gan turpināt. Tamdēļ baidīties NAV vērts. Viss, kas notiek sistēmiskajos izkārtojumos ir TURPINĀŠANAS vārdā.

Kā tas viss saistās ar manu mīļo koučingu? Vienkārši! Viens no Eriksona koučinga pamatprincipiem- PĀRMAIŅU pamatprincips- šī gada OKTOBRĪ ir kļuvis par vadmotīvu. Vairāk par Eriksona koučinga pamatprincipiem šeit.

Mans OKTOBRIS vēl joprojām turpinās. Skaisti.

p.s. Vai pieminēju, ka visi šie semināri notika (un vēl notiks) nepilna mēneša laikā? Andžejs Reiters- oktobra sākums. Jans Jakobs Stams- oktobra vidus. Džons Vitmors- oktobra beigas. Merilina Atkinsone – novembra sākums.

p.p.s. Reitera seminārs. Mirklis pēc piedošanas meditācijas. Viena no semināra dalībniecēm paņem savu mobilo un ar skaļu sajūsmas spiedzienu lasa īsziņu no kāda sev tuva cilvēka: “Piedod un paldies!” Pāris minūtes atpakaļ šī sieviete meditācijā bija “atlaidusi” enerģētisko saiti ar ….tieši ar šo cilvēku. Oktobris?

p.p.p.s. Kamēr mani kolēģi sēdēja Stamma seminārā, es sēdēju sastrēgumā…jo biju iecerējusi laikā tikt uz semināru, kuru vadīju pati. Semināra nosaukums bija…”Jūties iestrēgusi?” OKTOBRIS. :) :) :) 


piektdiena, 2011. gada 28. oktobris

Elpo....līdz tapsi patīkami pārsteigts!



Vismaz 1x gadā arī Liepājā!
Ievērtēju, ka manā mīļajā Radošās psiholoģijas centrā "Ģimenei" ir paredzēts seminārs-treniņš HOLOTROPAJĀ ELPOŠANĀ (5.-6.novembrī). Šoreiz gan pati uz to nedošos, bet... esmu nolēmusi dalīties ar Jums savās iepriekšējā holotropās elpošanas treniņa sajūtās. Iespējams, ka tas varētu būt interesanti arī Jums? Nezinu, kāpēc, bet šķiet, ka Kastaņedas cienītāji mani sapratīs no 1/2 vārda.

 Publicēts 2011.g. 17.februārī 

Ceļojums
Pagājušās nedēļas nogalē es biju nolēmusi doties ceļojumā. Čemodāns jau bija sakravāts sen un gaidījās vedams. Šī ceļojuma vārti (lidosta, dzelzceļa stacija vai autoosta-kā nu Jums labāk tīk) man arī bija zināmi… ar ceļojuma mērķis man bija skaidrs. Kādu mirkli pirms ceļojuma es biju domājusi un savai skaidrībai meklējusi- kas ir tas, ko vēlos iegūt un kas ir tas īstais iemesls, kāpēc es dodos šajā ceļā. Tas nebija viegli- vairākas reizes biju jau izmantojusi šo ceļojuma veidu, un zināju, ka ceļā var gadīties lietas, kuras…man nepatiks…no kurām man būs bail…un kuras var man nodarīt sāpes. Tomēr ik reizi, atgriežoties mājās pēc šāda ceļojuma, es sev biju uzsitusi uz pleca: “Malacis! Tu izdarīji lielisku darbu.” Es biju pārliecināta, ka viennozīmīgi būšu ieguvēja, neskatoties uz bailēm, sāpēm vai nepatiku.


Ceļabiedri
Galvenās lietas man bija skaidras, atlika tikai doties ceļā. Lai gan mēs bijām vesela kompānija, kas devās ceļā no šiem pašiem vārtiem, tomēr katram no mums bija savs mērķis….un tas nozīmēja, ka ceļojumā mēs katrs dosimies pilnīgi vieni. Vieni…ar piezīmi, ka vajadzības gadījumā mums katram palīdzēs uzticams ceļojuma vērotājs. Jā, katram no ceļotājiem ir savs ceļa vērotājs- sargeņģelis, jeb sitter. Ja jau sāku izmantot svešvārdus, tad pateikšu arī to, ka es šajā ceļojumā biju holonauts, bet pats ceļojums saucās holotropā elpošana. 


Holotropā elpošana- kas tas tāds?
Par šo procesu Jūs varat sameklēt gana daudz informācijas internetā, bet es pateikšu kā šo procesu saprotu pati. Holotropās elpošanas seansa laikā ir iespējams doties ciemos pie savas zemapziņas, tikties ar savu ēnu, izdzīvot savu pagātni, tagadni un paredzēt nākotni. Tas ir ceļojums dimensijā, kuru mēs- cilvēce- vēl tikai apgūstam. Holotropo elpošanu kā procesu ir izveidojis un popularizējis Staņislavs Grofs. Mana pieredze par holotropo elpošanu ir veidojusies pateicoties Staņislava Grofa skolniekam - Vladislavam Kengam, kurš laiku pa laikam iegriežas Latvijā, lai atkal ļautu kādam atklāt sevī ko neapzināto. Holotropās elpošanas seminārs parasti ilgst 2 dienas, kas ļauj ikvienam tā dalībniekam izbaudīt speciālu elpošanas tehniku radīto piedzīvojumu. Mani šie piedzīvojumi izaicina. Kā jau iepriekš rakstīju, zinu, ka ceļojums nav viegls, bet stiprina apziņa, ka ir iespējams sasniegt savu mērķi. Pirmo reizi ceļojot- es nezināju, ko sagaidīt…ļoti baidījos…un to arī saņēmu. Visas pārējās reizes uz šādu iespēju esmu skatījusies no kouča skatu punkta- ko es vēlos iegūt? Ar kādu mērķi es tajā dodos un kādu rezultātu es vēlos redzēt. Protams, ka ceļojot zemapziņā, visu nav iespējams paredzēt….bet vienoties, ka es vēlos kaut ko konkrētu sasniegt…tas gan ir iespējams. 


Čemodāns
Ir iespējams atstāt veco čemodānu…un atgriezties ar jaunu būtību. Pagājušās nedēļas ceļojumā es sasniedzu savu mērķi…un zinu jau ka pēc ½ gada vai vēlākais, pēc gada, es izvirzīšu sev jaunu mērķi, jaunu izaicinājumu un došos līdzīgā ceļojumā. 

Mans vecais “čemodāns” palika tur, bet es ieguvu nenovērtējamu bagāžu, kuras lietojuma termiņš ir neierobežots. Tā man noderēs.Es atkal un atkal pārliecinos par savu spēku. Par tām iespējām un resursiem, kas slēpjas manī un alkst izmantojami. Es izvēlos darīt un daru. Un notiek...jo izvēlējos. Viss manās rokās...Kā ir ar Jums? Kas ir Jūsu čemodānos, kurus vēlaties kaut kur atstāt? Kas ir tas ieguvums, kurš gaidās paņemams? Kurš ir tas ceļojums, kurā alkst doties Jūsu sirds?


pirmdiena, 2011. gada 17. oktobris

Koučings skolās


Ik reizi, kad esmu vadījusi kādu semināru koučinga jomā, esmu uzklausījusi dalībnieku ieteikumu, ko līdzīgu piedāvāt arī pedagogu kolektīviem. Es šo ideju esmu ņēmusi vērā un izveidojusi 4 h garu semināra programmu, kuras laikā pedagogiem ir iespējams iepazīt vienu no jaunākajiem personīgās efektivitātes attīstības instrumentiem- koučingu. Vēl vairāk- esmu padomājusi arī par to, kā koučinga tenoloģiju izmantošana varētu palīdzēt pedagogiem aizvest skolēnus līdz eksāmeniem viegli un plūstoši. Respektīvi, apmeklējot šo semināru, pedagogi iegūst ne tikai personīgi vērtīgu pieredzi, bet arī ideju par to, kā šo pieredzi izmantot savā ikdienas darbā ar skolēniem.

Apgūstot šo domāšanas veidu (tieši tā man gribētos koučingu dēvēt), bieži vien esmu pieķērusi sevi pie domas: „Ja vien es to būtu zinājusi agrāk!”. Tieši tāpēc es priecājos par katru iespēju dalīties ar savām zināšanām. Un noteikti priecāšos, ja šis seminārs Jums šķitīs iegādes vērts.

Četru stundu garš seminārs „Koučings. Veiksmīgi un plūstoši aizvest skolēnus līdz eksāmeniem”. 

Tomēr tas nav vienīgais, ko esmu gatava piedāvāt skolām. Esmu sagatavojusi arī semināru 9.klašu un vidusskolas vecuma skolēniem (vecums nekādā ziņā nav ierobežojums) par karjeras izvēli. Manuprāt tas ir viens no būtiskākajiem lēmumiem: „Saprast, ko es vēlos darīt”. Un esmu pieredzējusi, ka koučinga metodes ļoti labi palīdz atklāt atbildi uz jautājumu: „Ko darīt tālāk?”. Šajā 3h garajā seminārā es sniegšu skolēniem iespēju pašiem noformulēt atbildes uz šiem un citiem ar karjeras izvēli saistītiem jautājumiem un saprast, kā pašiem pieņemt lēmumu par karjeras izvēli.

Trīs stundu garš seminārs „Mana karjera- mana izvēle”.

Koučings skolās nebūt nav nekas jauns un iespējams, ka esat jau ar šo metodi pazīstami. Tomēr ir valstis, kurās koučings skolās ir kļuvis par ikdienu, piemēram, Norvēģijā. Vairāk skatīti šajā saitē: http://www.erickson.ru/norwayschool.htm

Esmu atvērta sadarbībai un ja Jums šķiet, ka Jūsu skolā aktuālāki varētu būt kādi citi attīstības jautājumi, es priecāšos ar Jums sazināties un vienoties par sadarbības iespējām. 


ATSAUKSMES

Pedagogu atziņas pēc semināra „Koučings. Veiksmīgi un plūstoši aizvest skolēnus līdz eksāmeniem” .


Mani ieguvumi no seminārā:
"Enerģija tālākam darbam. Skaidrība, kā turpināt lietas kas it kā nesanāk." Gunita Junkurēna
"Apziņa par to, ka daudz ko jau zinu zemapziņā, tagad to pilnveidoju!" Inga Bernāte
"Darbs ar sevi prasa milzīgu pašdisciplīnu." Agate Vītola
"Jūtos harmoniskāka un drusku stiprāka." Agra Ķēniņa
"Kā izvirzīt mērķus, kā tos realizēt, kā nepagurt, kā izvēlēties jomas- izcili." Valentīna Līdaka.
"Personisks ieguvums. Tieši ģimenes labklājībai." Līga Lepse
"Ļoti gribējās praktiski redzēt, izprast kā darbojas koučings. Tas izdevās." Gunta Siliņa


Jūsu ieteikumi:
"Vispār ieviest izglītības sistēmā (domāts- koučinga pieeju)." Inga Bernāte
"Citu skolu kolektīviem." Agate Vītola
"Citām skolām, pedagogiem." Valentīna Līdaka.
"Citām skolām". Līga Lepse
"Tas būtu vērtīgs jebkuram cilvēkam. Īpaši latviešiem, kuri pārāk bieži „čīkst”." Gunta Siliņa


+ Vairāki konkrētu skolu norādījumi ar kontaktpersonām.

Iespējams, ka šī informācija pamudinās Jūs iepazīt koučinga filozofiju ja ne ar manu palīdzību, tad varbūt ar kāda no maniem kolēģiem atbalstu!

ceturtdiena, 2011. gada 6. oktobris

Par cilvēkiem, kuri IEDVESMO


Manā dzīves ceļā ir nācies sastapt dažādus cilvēkus, vērot dažādas sabiedrības dažādās valstīs. Es esmu mācījusies no viņiem visiem. Es lepojos ar šo savu prasmi- vērot cilvēkus un mācīties no tiem. Tā saskan ar maniem uzskatiem un vērtībām. Pat reizēs, kad cilvēka dzīves uzskati vai dzīves formas šķiet nosodāmas, es esmu spējusi atrast ko tādu, ko ES VARU MĀCĪTIES. 


Steve
Šodien uzzināju skumju ziņu. Nav vārdam vietas, visai pasaulei skumju ziņu. Miris viens no daudzu cilvēku iedvesmas avotiem Steve Jobs. Jāsaka godīgi, ka viņu atklāju pavisam savādā veidā un laikā. Un spēcīgi no viņa iedvesmojos. Nenoliegšu, ka vienu no maniem dzīves drosmīgākajiem lēmumiem esmu pieņēmusi, kādu laiku pārdomājot Steve Jobs vārdus par nāves tuvumu. 
Par šo izcilo cilvēku uzzināju Krievijā, kad apguvu trenera darba pamatiemaņas. Mans korporatīvais treneris Sergejs bija liels šo izcilo cilvēku fans- viņš regulāri klausījās podkāstus un kolekcionēja izcilos izteicienus. Apgūstot prezentēšanas prasmes, mēs analizējām Steve Jobs runu Stenfordas universitātes absolventiem. Jūs taču ziniet- tā ir satriecoša! Pati tajā brīdī biju pārdomu procesā- īsti nesapratu, vai tas, ko daru un kā dzīvoju ir tieši tas, ko es vēlos patiesībā. Tā bija pirmā reize, kad es par to aizdomājos.


Aivars
Nākamā reizē bija tieši pēc gada, kad kādā sniegpilnā un nežēlīgi aukstā dienā braucu uz kapsētu. Devos izrādīt cieņu savam kolēģim, kurš bija aizgājis mūžībā. Vēl decembrī Aivars mūs priecēja ar savām asprātībām, bet tad pēkšņi paziņoja, ka jūtas slikti un devās uz slimnīcu. Kad Aivars to mums pateica, šķiet, ka viņš jau zināja...kas par vainu. Bet diezin vai nojauta, ka tas ir TIK nopietni. Februārī Aivara jau vairs nebija. Tā nu es braucu uz kapsētu, klausījos Zodiaka  izpildīto PŪT VĒJIŅI, atcerējos kā Aivars bija stāstījis man par saviem sapņiem, ko un kā viņš darīs...un kā baudīs dzīvi. Es sapratu...ka Aivars to vairs nekad, nekad neizdarīs un sapratu, ka man nav tiesību aizmirst par to, ko  vēlos es pati. Ka es nevēlos aiziet, nepamēģinot mainīt savu dzīvi. Lai cik, tas nebūtu smagi apzināties, nāves tuvums manī ieviesa skaidrību. Tieši to skaidrību, par kuru Steve Jobs runāja savā hrestomātiskajā runā:

 "Jūsu laiks ir ierobežots, tāpēc neizšķiediet to, izdzīvojot kāda cita dzīvi. Neļaujiet, lai jūs iesloga dogma, ar ko es domāju – nebalstiet savu dzīvi uz to, ko domā citi. Neļaujiet citu cilvēku viedokļu trokšņiem apslāpēt jūsu pašu iekšējo balsi. Un, pats svarīgākais, atrodiet sevī drosmi, lai sekotu savai sirdij un intuīcijai. Tās kaut kādā veidā jau zina, par ko jūs patiesībā vēlaties kļūt. Viss pārējais ir sekundārs."* 




Paldies Steve, paldies Aivar, paldies "Zodiak" ka bijāt.