Nu tas ir beidzot noticis. Pats pirmais dzīves pašgatavotais saldējums ir tapis gatavs. Ja man kāds teiktu pāris gadu atpakaļ, ka es pati pagatavošu saldējumu-neticētu. Es, kas virtuvē prot tikai tējkannu ieslēgt un salātus sagriezt. Labi, nu nav tik traki- laiku pa laikam jau kaut ko sameistaroju. Bet, tiešām, es to uztveru kā nepieciešamību, nevis kā baudu.Tomēr nākas atzīt- es mainos. Un šoreiz izmaiņas ir skārušas jomu- es un pašgatavots saldējums. Mēs beidzot esam satikušies. Šim randiņam laikam vistiešāk ir jāpasakās tviterpaziņai Kristai Baumanei. Paldies! Viņa tik garšīgi rakstīja par pašgatavotiem saldējumiem, ka sakārdināja arī mani. Veselu nedēļu turējos, atrunājos ar to, ka man nav saldējuma mašīnas un vēl kaudzi iemeslu atradu sarunājoties ar sevi. Tomēr saldējums guva virsroku. Sestdienas rītā piecēlos un sapratu- tā stunda ir situsi. Ielūkojos vēl Kristas blogā, izvēlējos kārdinošāko recepti, iegaumēju nepieciešamās sastāvdaļas un aidā uz veikalu! Veikalā man neviens glāzi piena nepārdeva, bet ar nekas...nolēmu neknapināties un paņēmu visu paku. Joks. Visu sagatavoju un biju gatava ceļam nezināmajā...
IEKŠĒJĀ GATAVĪBA KAUT KO MAINĪT - TAS IR PRIEKŠNOTEIKUMS PĀRMAIŅĀM!
Ieskatījos vēlreiz Kristas blogā un sapratu, ka tomēr zaļās tējas saldējums man nesanāks, jo nav paša galvenā- zaļās tējas pulvera. Ka nav, nav! Man ir tiesības lēmumu mainīt :). Nolēmu palikt pie klasikas un taisīt vaniļas saldējumu. Lai iet! Lasi recepti un saprotu, ka esmu šo to nedapirkusi. Štrunts! Es tak varu improvizēt. Nodomāju un nemaz nenojautu, cik mana zemapziņa tam vārdam stipri pieķersies. Vēlreiz pārlasīju recepti (darīju to vairākas reizes, jo tiešām ar šīm lietām esmu uz Jūs). Prasīts krējums 600ml, a uz iepakojuma rakstīts- 0.5kg. Labi, ka improvizējam, tad improvizējam. Man par pārsteigumu tas 0.5kg=600ml. To sapratu pēc tam, kad ielēju pienu 300ml (nopriecājos, ka piena glāzi man neviens nepārdeva. Būtu nopirkusi un še tev, paliktu ar 50ml mīnusā) un visu krējuma paciņu mērkrūzē. Kopā gandrīz 900ml. Das stimmt!
MAN IR TIESĪBAS LĒMUMU MAINĪT!
The next step. Piens un saldais krējums dodas uz katlu. Drusku karsēties. Es tikmēr darbojos ar olām. Nolēmu izmantot visu arsenālu- t.i. 10 olas. Dalu tām nost čaumalas un baltumu. Visnotaļ piņķerīgs pasākums, bet var tikt galā.Secinu, ka tās olas, kuras pērku pēdējā laikā ir ar daaaaaudz vājākām čaumalām, kā sensen atpakaļ, kad es piedalījos omes biskvīta kūkas cepšanā.Tad olas smuki plīsa uz pusēm un izturēja dzeltenuma pārvietošanu no vienas puses uz otru. Šī brīža olu čaumalām tas jau ir par smagu. Vai arī es esmu kļuvusi par neveiklu? Izpētes vērts jautājums. Labi, 10 olu dzeltenumi ir ietrāpīti tai pašā mērkrūzē, sveru cukuru (starp citu parādījās ideja par medu. Vai medus varētu aizstāt cukuru šajā procesā? Interesanti)
MUMS IEKŠĀ VIENMĒR SĒŽ KĀDS, KURŠ DOMĀ, KA MĒS ESAM NE....
Nākamais pārbaudījums. Saputot olu dzeltenumus un cukuru tā, lai palielinās vairākkārtīgi apjomā. Neticēju, ka apjoms būs tik vairākkārtīgs! Tiešām tas laiks, kad asistēju omes biskvītkūkas tapšanā bijis varen sens. Ņēmu Maximas Bosch mikseri talkā. Ekselents rīks! Rekomendēju ikvienam. Tiešām klusu un veikli strādā. Ņem pretī gan olu putošanu gan rauga mīklas mīcīšanu (tiesa, nomainot slotiņas).
Tālāk skatījos, pēc vaniļas. Atvēru kārbiņu- nekā tikpat kā nekā. Iebēro to tikpatkāneko siltajā pienkrējumā un atcerējos, ka atvilknē manīju vēl vienu oranžu vaniļas paciņu. Attaisīju atvilkni, paņēmu paciņu, paņēmu šķēres, atgriezu paciņu un iebēru tās saturu katlā. Opppps! Baltās vaniļas vietā katlā iebira kas brūns. Pipari!!!!! O, paldies dievam! Tikai kanēlis. Neko darīt, ja improvizēju, tad improvizēju. Lai top vaniļas saldējums ar kanēli :)
PĀRMAIŅAS IR VISPATSTĀVĪGĀKĀ LIETA MŪSDIENĀS. PIEŅEM TĀS!
Nākamais bija pārbaudījums man un manai pacietībai. Saputoto olu iemaisīšana pienkrējumā visu šo štelli pamazām karsējot. Rakstīts- ka vajag mazu liesmu un visu laiku maisīt, lai olas nesaiet kunkuļos. Labi, nogriežu savu elektroplīti uz mazu liesmu un ielieku savu Bosch palīgu katlā, lai maisa manā vietā. Es tik stāvu un turu. Stāvu, turu, stāvu turu. Laiku pa laikam iemērcu karoti, lai saprastu, kad tad sāks biezēt. It kā jau vairs nav tāds, kā piens, bet par biezēšanu to nenosauksi. Pārlieku galvā visu, ko zinu par tamlīdzīgu lietu gatavošanu. Saprotu, ka zinu neko. Bet nojaušu, ka "sabiezēt" tomēr nozīmē kaut ko līdzīgu skābā krējuma konsistencei. Turpinu stāvēt un turēt savu Bosch. Šķiet, ka pagājusi jau pusstunda, bet nekas nenotiek. Diskusijā ar ārējiem resursiem (ar dēlu) pieņemu lēmumu mainīt taktiku. Uzgriežu elektroplīti uz max un Bosch vietā paņēmu veco labi putojamo slotiņu (starp citu- tā ir minēta arī Kristas blogā). Un viss notika. Katla saturs sāka biezēt! Urā!!!
TURPINOT DARĪT TO PAŠU, KO VIENMĒR...
IR NEIESPĒJAMI SAGAIDĪT CITU REZULTĀTU.
Super- tagad laiks dzesēšanai. Un atkal manī pamodās improvizācijas gēns. Nolemju katla saturu ieliet tukšās saldējuma kastēs un tās peldināt izlietnē ar aukstu ūdeni+ievietot tur coolerkastu aukstumelementus. Viss butu labi, ja man nerastos vēlme darīt vairākas lietas vienlaicīgi. Kamēr vācu galdu, tikmēr viena no saldējumkastēm papeld zem aukstā ūdenskrāna un, saprotiet paši, manam saldējumam tiek pievienots ūdens. Kādu laiku prātoju, ko nu? Bet nolemju, ka pirmos kucēnus var arī neslīcināt, bet turpināt audzēt. T.i. turpinu dzesēt. Un atkal noder putojamā slotiņa.
NAV NEVEIKSMJU, IR TIKAI PIEREDZE.
Kad saldējumkastu saturs ir sasniedzis vēlamo vēsumu, tad, aidā, prot uz saldētavu! Visvienkāršāko ledusskapja saldētavu. Es jau laicīgi tur biju ievietojusi lēzēnu stikla bļodu. Tā pilnīgi kūp no aukstuma, kad tajā ieleju saldējumu. Saldētava- laiks strādāt! Atstāju bļodā slotiņu un uzlieku taimeri uz 30 min. Aidā ķiršos! Tie mani glābj no saldējumtrauku pārlaizīšanas sajūtas. Lai dzīvo ķirši!
NOMAINI VIDI, JA VĒLIES IEGŪT CITU PIEREDZI.
Ja es teikšu, ka ik pēc 30min. es maisīju to bļodas saturu- tad melošu. Laiku pa laikam parādījos virtuvē, palūkojos, kas tur notiek un pamaisīju. Bija mirklis, kad putuslotiņa bija jau iesalusi visā šitajā padarīšanā. Es vēlreiz samaisīju bļodas saturu un izņēmu slotiņu ārā. Tā, kā rūpīgi nesekoju visam procesam, tad nepamanīju, kurā mirklī saldējums tapa par saldējumu. Vakarā, kad pēc 50l ķiršu salasīšanas prasījās kas saldāks, es ielūkojos ledusskapī, saldējums jau bija gatavs un mani gaidīja. Mēs satikāmies. Skaisti. Kā vienmēr pirmajā reizē. Es esmu mainījusies. Šogad jau otrā lieta, kuru esmu apņēmusies un pagatavojusi pirmo reizi. Soli pa solim. Reizēm novirzoties no skaidri norādītā ceļa. Bet ieguvusi savu pieredzi. Savu saldējuma gatavošanas pieredzi. Paldies Kristai par iedvesmu!
SAGLABĀ KURSU UZ MĒRĶI, ARĪ TAD, JA CEĻŠ UZ TO IR SAVĀDĀKS, KĀ IEPLĀNOJI.
P.S. Saldējums garšoja. Trekns, bet garšīgs par spīti ūdens piedevai. Bet kanēlis, šķiet, tā garšai bija tikai ieguvums!
P.P.S. Rīt laiks bezē? Kaut kur taču jāliek tie 10 olu baltumi! (arī Kristas ieteikums)
P.P.P.S. Boldā un lielajiem burtiem rakstītais...lai visam šim pasākumam piešķirtu arī nedaudz PAŠATTĪSTĪBAS piesitienu. Tā sacīt, patīkamais ar lietderīgo. Improvizēju :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru