Mainīt skatīšanās leņķi

Vilšanās sajūta tajā, kas noticis. Piekritīsiet, reizēm kāds notikums vai ne-notikums rada vilšanos sajūtu. Nenotikusi tikšanās, garām pabraucis autobuss, kļūdaini uzrakstīts teksts. Tā, piemēram, šorīt man šāda sajūta radās, kad piezvanīju klientam, lai precizētu tikšanās vietu un uzzināju, ka klients ir pieņēmis lēmumu šodien ar mani netikties. Biju vīlusies. Saplānotā diena sašķobījās. Mana saplānotā diena! Es taču tik smuki visu biju saplānojusi, pēc visiem punktiem un parametriem. Steidzamās, svarīgās un baudāmās lietas sakārtojusi. Un še, Tev! Tiku pie negaidīta loga pavisam negaidītā laikā! Un tad es sapratu, ka negaidīts logs- lieta, kuras man kādu laiku nav bijis. Pēdējā laikā, drīzāk otrādi- negaidītie darbi mani ir izrāvuši no plānotajiem “logiem”. Un šajā mirklī vilšanās sajūta jau sāk zust. Ei, man taču ir iespēja! Veselas 2 h izmantot savā labā, savās interesēs un savai baudai. Šādiem gadījumiem man ir sava krātuvīte: lietas, kuras vajadzētu izdarīt “kaut kad”. Lietas, kuras nav ne svarīgas, ne steidzamas, bet “logu” lietas. Kā viena no lietām bija raksts par tēmu “Paskaties savādāk!” Jau esmu par šo rakstījusi, bet pavisam nesen atkal sastapos ar aizraujošu “paskaties savadāk” piemēru. Jūnija vidū man bija iespēja apmeklēt Andra Strazda lekciju par Latvijas ilgtspējīgu attīstību. Andris Strazds ir visnotaļ interesants cilveks, pretēji pieņemtajam stereotipam par ekonomistu “sausumu” un viņš prot uzrunāt auditoriju. Viena no lekcijas tēmām kā reiz arī bija par nepieciešamību mainīt skatu leņķi un paskatīties savādāk. Un šo stāstu Andris Strazds ilustrēja ar sekojošu piemēru. Mēs visi taču zinām Brīvības pieminekli. Un zinām, kas tajā attēlots. Esam to redzējuši neskaitāmas reizes. Bet uz jautājumu: “Cik skulptūras attēlotas pieminekļa augšējā daļā?”, mēs mulsinoši mīdījāmies starp skaitļiem viena, četras…. Bet kad lektors mūs aicināja ielūkoties ar smalku līnīju izzīmētā figūrā, mēs pēkšņi visi ieraudzījām to otro figūru. Gaisa bērniņu, kuru savās rokās turēja visiem tik labi zināmā Milda. Selektīvā uztvere- mēs redzam to, ko esam pieraduši redzēt un saskatām tikai to, ko vēlamies ieraudzīt. Apzināti vai neapzināti, bet vēlamies. Mainot skatīšanās leņķi, fokusu vai vienkārši atslābināti uztverot apkārtni, ir iespējams redzēt ko vairāk. Un reizēm tas ir ļoti svarīgi. Redzēt vairāk. Redzēt sīkumus lielās lietās. Redzēt sīkumos lielas lietas. Redzēt. Mainīt un mainīties.

Un atceroties manu vilšanos sajūtu par negaidīto logu, tagad man jau gribās piekrist manam radiniekam Krišjānim, kurš brīžos, kad kaut kas noiet greizi, mēdz sacīt “Varbūt jau arī, ka tas ir labi….ka viss notika tā”. Un es uzrakstīju par Mildas Gaisa bērniņu, kuru var ieraudzīt, tikai mainot skatīšanās leņķi.

Pievērsiet uzmanību debesīs redzamajai figūrai, kuras kontūras veido Mildas rokas, zvaigžņu apakšējā mala un starp zvaigznēm esošais sešstūris. Gaisa bērniņa stāvs atrodas starp Mildas rokām, Gaisa bērniņa paceltās rokas veidojas starp Mildas plaukstām un zvaigžņu apakšējo kontūru un Gaisa bērniņa galva atrodas starp zvaigznēm. Vai ieraudzijāt?

Andra Strazda raksts par šo tēmu: http://www.diena.lv/gaisa-bernins-641649

Kā saglabāt 50% no apgrozījumā esošās naudas savā tuvumā?

Jau kuro reizi pārliecinos, ka Twitter pasaulē ir domājošākie un aktīvākie! Pateicoties Kasparam Strazdiņam no www.savadak.lv uzzināju par šo pieredzi. Kā paturēt savā tuvumā 50% no apgrozījumā esošās naudas? Un kāpēc ir svarīgi atbalstīt vietējos un kaimiņus? Šajā video ir acīm un ausīm tīkamā veidā pastāstīts par laimīgiem cilvēkiem. Par cilvēkiem, kuri ir izvēlējušies veidot sabiedrību, kurā dzīvot visu savu dzīvi. Par cilvēkiem, kuri ir izvēlējušies palikt, jo te ir pleca sajūta. Vismaz viņiem. Un arī man.

Mērķu izvirzīšana seno latviešu garā. Kā to darīt jau rītdien?

Koučings ir par mērķu izvirzīšanu un to sasniegšanu. Pilnīgi lietišķs un izmērāms pasākums. Lai gan izmērams katram pēc savas mērauklas. Un mērījumi ir gana dažādi, ņemot vērā to, kāda katram tā mēraukla ir. Šoreiz gan ne par mērauklu, bet gan par pašu mērķu izvirzīšanu.

Šodien uzgāju vienu interesantu SAULGRIEŽU RITUĀLU. Un sapratu, ka tas par to pašu mērķu izvirzīšanu vien ir. Prasme formulēt savas vēlmes, saprast, ko vēlu saviem tuvajiem un ko- sev apkārt esošai sabiedrībai. Dziļš un spēcinošs rituāls, kura veikšanai piemērotākais laiks ir saulgrieži- visīsākā nakts jebšu 21.jūnija nakts (pārbaudi kalendārā, kura tā ir šogad). Anša Stabinga raksts mani pamudināja ieskatīties interneta dzīlēs un paskatīt, ko vēl var atrast. Visvairāk man gāja pie sirds Sarmītes Krišmanes stāstītais

Kas nepieciešams uguns rituālam?

Vieta ugunskuram. Šai vietai ir jābūt īpašai. Tur nededzina sadzīves atkritumus un necep desiņas. Un nesakiet- ko nu vienas reizes dēļ taisīt atsevišķu ugunskura vietu. Tā nav. Jo gada griezumā var līdzīgus uguns rituālus varot veikt veselas 16 reizes. Vispiemērotākā ir enerģētiskā aka, bet tādu varot arī izveidot, ja kurinot tur rituālos ugunskurus vairākus gadus pēc kārtas.

Ugunskura iekurs. Šī ugunskura iekuršanai arī ir īpaša nozīme. Ugunskuram liek egles un priedes sveķus, kadiķa zariņus. To aizdedzinot ar vaska sveci. Kad šī mazā ugunskura oglītes ir atdzisušas, tiek likts jauns ugunskurs. Vasaras saulgriežos saulītes godināšanai pamatu veido apaļu. To veido ar mazām pagalītēm, Bet apkārt pagales liek stāvus. Rituāla ugunskuru izmanto tikai dabiskus materiālus. Ja grib ļoti spēcīgu uguni, tad izvēlas deviņu dažādu lapu koku pagales. Apkārt apvij ozollapju viju un vēl kā saulītes starus ap ugunskuru izklāj papardes lapas.

Trejdeviņu ziedu pušķi. Un šeit ir vieta paš-koučingam, jo šis process tieši saistās ar mērķu izvirzīšanu. Lai taptu pietiekami labs un vērtīgs trejdeviņu ziedu pušķis, tas ir jālasa vienatnē un katrai salasītajai zālītei ir jāvēlas sava vēlēšanās. Var nekautrēties un savas vēlēšanās un attiecīgo zālīti pierakstīt, jo vēlēšanās būs daudz un jāatceras tās būs līdz pat nākamajiem saulgriežiem. Tātad:
-pirmās 9 zālītes tiek lasītas domājot par sevi. Ko es vēlos un vēlu sev.
-otrās 9 zālītes tiek lasītas domājot par saviem tuvajiem. Tiem gan varot vēlēt tikai laimi. Savāc nu visus tuvos 9 zālītēs! Nopietns uzdevums.
-trešās 9 zālītes par to, ko vēlu apkārt esošajai pasaulei- zemei, tautai, valstij, pasaulei. Ko es vēlu?

Lai top! Lai top, šie ir vārdi, ar kuriem tiek pavadīts katra zālīte, kas tiek iemesta ugunskurā. Un tie nav vienīgie vārdi, kas izskan. Katru no trejdeviņām zālītēm, metot ugunskurā ir jāpavada ar attiecīgo vēlēšanos. Vārdi „Lai top!” ir kā zīmogs, kas nostiprina šīs vēlēšanās piepildīšanos. Redz, te jau arī tie pieraksti noder!
Visu darbošanos pavada īpašas tautasdziesmas, dejas un darbošanās.
Ugunij tiek ziedots medus, sēklas, pērnie saulgriežu rituāla vainagi. Dedzinot pērnos vainagus līdz ar karstajām liesmām var aizlaist prom to, no kā vēlaties atbrīvoties. Padomā tik- apzināt visu slikto sevī un aizlaist prom!
Ugunij var ziedot arī citus ziedus, izlūdzoties ko īpašu- labu ražu, saticību utt. Katram savs. Līdz ar dūmu vērpetēm uznest debesīs savas vēlmes. Vēl reizi pie tā piedomāt, ko es vēlos.

Ugunskura dzēšana. Arī šis darbs ir jāveic īpaši. Ugunskuru dzēš ar ozollapu viju un ugunskuram apkārt izliktajām papardēm. Kuplajos dūmos gozējoties varot iegūt labu veselību.

Novēlu Jums ikvienam izbaudīt saulgriežu ugunsrituālu! Lai tas būtu vairāk vai mazāk autentisks, ar vairāk vai mazāk pieredzējušu ugunsrituāla vadītāju, ar lielāku vai mazāku dziedāšanu. Tas pat var būt tikai mēģinājums. Šogad pirmo reizi. Savā sētā. Izmēģināt, kā tas ir? Salasīt trejdeviņas vēlmju zāles un aizsūtīt šīs vēlmes debesīs. Šašliku un desiņas cepsim aizaizparīt! Pāri citam ugunskuram leksim vai neleksim arī aizaizparīt. Bet vēlmes kopā ar zālītēm lasīsim, pierakstīsim un izteiksim jau rīt- 21.jūnijā (pārbaudi kalendārā, kurš datums tas ir šogad), lai būtu visu nākamo gadu ko atcerēties un piepildīt!

Piedzīvojam vasaras saulgriežus!

Ja vēlies vairāk uzzināt par mērķu izvirzīšanu un to īstenošanu, kā arī par personīgo pārmaiņu procesu, pieraksties ziņu saņemšanai: LABAS ZIŅAS PĀRMAIŅĀM
Pierakstīties ziņu saņemšanai!

Kā uzņēmumam ietaupīt uz komunikāciju aktivitātēm?

Pagājušajā nedēļā man bija lieliska iespēja apmeklēt semināru-lekciju „Kā medijus izmantot savā labā?”. Semināru vadīja profesionāla sabiedrisko attiecību speciāliste, sabiedrisko attiecība uzņēmuma īpašniece un pastāstīja mums gana daudz noderīgu lietu. Nu kaut vai to, ka vislielākais aktīvo latviski runājošo lietotāju skaits ir atrodams sociālajā tīklā http://www.draugiem.lv/ , pārējie dzirdētie un apspriestie sociālo tīklu zīmoli krietni vien atpaliek no šī Latvijas mēroga fenomena. Savukārt Lietuvā un Igaunijā sociālajā tīklā http://www.facebook.com/ ir reģistrējušies teju vai miljons lietotāju (no katras valsts). Latvijai līdz tādiem cipariem ir varen tālu.

Kongruence ar vērtībām.
Bet manu interesi saistīja kas cits. Tā, kā pati bieži esmu domājusi par to, cik kongruenta esmu ar tām vērtībām, kuras sludinu, tad nolēmu pajautāt par šo tēmu semināra vadītājai. Un sāku savu iztaujāšanu ar sekojošu jautājumu: „Cik lielai daļai no tiem uzņēmumiem, kuri pie Jums griežas, ir definētas vērtības, cik no tiem ir skaidra misija un attīstības vīzija?” Man par lielu pārsteigumu, es saņēmu atbildi: „Gandrīz nevienam. Ir pat daļa gadījumu, kad nav definēts komunikāciju aktivitātes mērķis” . Man šī tēma ieinteresēja un es nolēmu to papētīt dziļāk.


Dārgi pakalpojumi?

Kā man paskaidroja semināra vadītāja, „ Vērtību definēšana vai misijas un vīzijas izstrāde” ir dārgi pakalpojumu, kurus nevar atļauties jebkurš uzņēmums. Tiešām – jebkurš uzņēmums nevar atļauties vairākus tūkstošus maksāt ārpakalpojuma sniedzējam, kurš sagatavo uzņēmuma īpašnieka-prāt piemērotu misiju. Un es pat atļaušos teikt, ka tas ir neprāts. Strādājošam uzņēmumam no ārpuses piekabināt vērtības un misiju. Ne viens vien šāds eksperiments ir tapis par dārgu piedzīvojumu. Dārgu tāpēc, ka pēc šīs te misijas formēšanas, vēl tā ir arī jāieved tautās- jāpadara tā par ikviena darbinieka misiju konkrētajā darba vietā. Un tas ir darbs, kuru izdarīt ir daudz grūtāk. Un te ir vietā jautājums. Grūtāk kā ko? Pavisam vienkārši- to ir daudz grūtāk izdarīt no ārpuses....jo katram iekšā ir savas vērtības. Kur pretī ja uzņēmuma misijas formulēšanā iesaistās visi darbinieki, tad jautājums par vērtību ieviešanu dzīvē tiek noņemts no dienas kārtības. Un pavisam vienkārša iemesla dēļ- tās jau ir dzīvas vērtības. Tikai ir nepieciešams tās nodefinēt un visiem vienoties- kuras tieši ir tās visvisvērtīgākās vērtības. Kuras ir tās vērtības, kuras vieno visus.

Ietaupīt uz iekšējām attiecībām?
Stāstot par sabiedrisko attiecību veidiem, seminārā tika pieminēts jēdziens „iekšējās attiecības”, norādot, ka šobrīd uzņēmumi nesaprotamu iemeslu dēļ ir atteikušies no šī komunikāciju veida. Iemesli ir nesaprotami, jo tieši uzņēmuma darbinieki ir vislabākie uzņēmumā notiekošo procesu, jaunumu un aktualitāšu nesēji sabiedrībā. Ņemot par piemēru tos pašus sociālos tīklus, ir taču ievērots, cik bieži to lietotāji dalās ar savām sajūtām un piedzīvoto darba vietā. Tas ir viens no jaudīgākajiem instrumentiem uzņēmuma tēla veidošanā. Un arī šeit ir vietā runāt par vērtībām, par iemesliem, kāpēc viens vai otrs darbinieks ir izvēlējies strādāt konkrētajā darba vietā. Palīdzot to saprast un noformulēt, būtu iespējams atvieglot ne tikai darbinieka ikdienu (ir taču daudz patīkamāk iet uz darbu, kurš saskan ar Tavām vērtībām), gan arī iegūt savā īpašumā ilglaicīgu un stabilu uzņēmuma tēla veidotāju komandu. Kad ikviens darbinieks kļūst par mediju. Un atļaušos piebilst- neiznesot uzņēmuma resursus ārpus uzņēmuma robežām (t.i. nemaksājot ārpakalpojuma sniedzējam par vērtību izdomāšanu, bet ieguldot tieši uzņēmumā strādājošo attīstībā).

Ugunsdzēšanas kampaņas- risinājums?
Uzņēmuma darbiniekiem bieži vien nav skaidras ne tikai uzņēmuma vērtības, bet arī tuvākās darbības mērķi. Kā rezultātā enerģija un aktivitātes aizslīd pa labi un pa kreisi, bet ne konkrētajā un uzņēmumam tik nepieciešamajā virzienā. Un tad nākas dzēst ugunsgrēkus. Un nav pārsteigums, ka uzņēmumi arvien biežāk griežas pie reklāmas un komunikāciju kampaņu veidotājiem, jo ugunsgrēkus nākas dzēst arvien biežāk un biežāk. Un kāds ir šo aktivitāšu ilglaicīgums? Gan jau ka nojaušat, ka neko ilgs.

Par visu pēc kārtas.
Kāda tad ir alternatīva? Manuprāt daudz vieglāk ir lietas darīt pēc kārtas. Māju būvējot taču arī visupirms būvē pamatus, ceļ mājas karkasu, liek jumtu, būvē sienas....un greznajiem iekšdarbiem pievēršas tikai pašā nobeigumā. Tāpat arī ar uzņēmuma sabiedriskajām attiecībām. Visupirms ir jābūt kārtībai pašā uzņēmumā- t.i. pamatiem- vērtībām, vīzijai par to kāda būs māja (t.i. uzņēmums), misija , kas mājā dzīvos, kam tā sniegs labumu (t.i. kamdēļ uzņēmums ir un nodarbojas tieši ar šo uzņēmējdarbību) un tikai pēc tam censties izdaiļot logu rāmjus un sasaukt sapulci par to, kādu vēja rādītāju piestiprināt pie skursteņa...

Kā viens no variantiem, kā lietas darīt pēc kārtas, ir pašam saviem spēkiem formulēt uzņēmuma misiju, vīziju un mērķus. Var izmantot arī ārpakalpojumu. Teiksiet, esmu nonākusi pretrunā ar iepriekš teikto. Tieši tā- esmu gan, jo netiku pieminējusi, ka ārpakalpojums, ko domāju, ir koučings. Koučings uzņēmuma īpašniekiem un komandu koučings uzņēmuma darbiniekiem. Palīdzēt uzņēmuma īpašniekam PAŠAM definēt sava biznesa jēgu. Atbildēt uz spēcīgiem un dziļiem „KĀPĒC?” un noformulēt pašam priekš sevis iemeslus, kamdēļ darboties tieši tā un nevis savādāk. Tam sekojošs un loģisks solis ir uzņēmuma darbinieku iesaistīšana vērtību formulēšanas un misijas formulēšanas procesā. Un te atkal var līdzēt koučings. Tikai šoreiz komandu koučings. Iegūt kopīgu redzējumu, atbildot uz vairākiem „Kāpēc?” un tad jau ar pleca sajūtu turpināt gan mājas sienas celt, gan logus likt un jumtu krāsot. Bet sapulce par vēja radītāja izskatu var pat izrādīties lieka....

Latvijā komandu koučings ir pavisam jauns pakalpojums un to ir izmantojuši tikai nedaudz uzņēmēji. Bet Norvēģijā* ar komandu koučinga palīdzību veiksmīgi tika uzlabota izglītības pakalpojuma kvalitāte vidusskolās. Un tas jau skan ļoti nopietni.

Ja arī Jūs vēlaties uzzināt ko vairāk par sevi un savu uzņēmumu, atklāt savas spējas, iespējas un beidzot zināt, kurā pusē vārti**, tad laipni aicināti sazināties ar mani. Esmu apguvusi gan individuālo, gan komandu koučingu un priecājos, ja varu veicināt Latvijas uzņēmējdarbību. Sadarbība ar jaunajiem uzņēmējiem- tas man ir īpašs izaicinājums un tāpēc piedāvāju īpašus sadarbības noteikumus.

Paldies semināra organizētājiem un semināra vadītājai! Ļoti laba viela pārdomām!

*saite uz Norvēģijas skolu pieredzi http://www.erickson.ru/norwayschool.htm
**Šeit var iegādāties S.Koveja grāmatu, kurā minēts piemērs par futbola komandu, kura īsti nezin, kurā pusē ir vārti  The 8th Habit: From Effectiveness to Greatness

Vai sabiedrībai vajadzīga valsts?

...Roberts Ķīlis savā stundu garajā lekcijā pierāda, ka sabiedrība, kas pašorganizējas var iztikt bez valsts. Sasmējos par ES un citiem fondiem, kas pilnām burām atbalsta NVO aktivitātes. Vai viņi tiešām nenojauš, kur visas šīs aktivitātes ved?

Kādā lietainā dienā uztaisīšu konspektu šai lekcijai. Pagaidām apbruņojieties ar pacietību un skatieties oriģinālu.

Roberts Ķīlis: Vai vispār ir vajadzīga valsts, ja gandrīz visu var izdarīt paši cilvēki? from 1/4 Satori on Vimeo.

Ar lepnumu par vietu, kur dzīvo

Šorīt pamanīju tvītu ar sekojošu tekstu....

Kuldīga, a jūs ko? Slabo? :D 5000 people join in the world's largest and longest lipdub video.http://youtu.be/ZPjjZCO67WI

Kā jau veca kuldīdzniece uzķēros uz šo ziņu un ieklikoju saiti.

Bija vērts!

Visiem, kuri ir lepni par to, kur dzīvo...

Visiem, kuri ir gatavi apvienoties lieliem darbiem...

Visiem, kuriem šķiet, ka pietrūkst iedvesmas..

Iesaku noskatīties šo video!

Atpakaļ pagātnē ar nākotnes saprašanu.

Žūst svaigi krāsota vilnas dzija

Pagājušās brīvdienas bija siltas. Silti no visiem vārda dienas sveicējiem, bučotājiem un apskāvējiem. Silti no mediatīvi pavadītas sestdienas mājās ar caurvējā plīvojošiem aizkariem. Silti no sajūtām, kuras izbaudīju Slīteres ceļotāju svētdienā.

Šoreiz par vienu- par īpašo sajūtu, kas mani sasildīja. Lasot Slīteres ceļotāju dienas programmu, ievēroju, ka iespējams apmeklēt arī vietu, kur notiek aitas vilnas pārtapšana krāsainā dzijā- Pāces vilnas manufaktūru (tas gan nav oficiālais nosaukums, bet man ļoti patīk tā dēvēt šo vietu). Pirmkārt jau tāpēc, ka esmu kļuvusi par aitkopi (Nu labi, ūdens pienesēju. Tām aitām tak neko citu nevajag!) un saprotams, ka aitu vilna kaut kur būs jāliek. Otrkārt tāpēc, ka mani fascinē visādas iekārtas- mašīnas, kur pa vienu galu laiž iekšā vienu lietu, bet otrā galā saņem pretī jau kaut ko citu. Šī kaislība man vēl no tiem laikiem, kad strādāju vienā lielā tekstila rūpnīcā, kur tieši tāpat- pa vienu galu ieveda tekstilšķiedru spoles, bet otrā galā jau nāca ārā gatavs un valkājams produkts. Treškārt, man likās interesanti, kādi cilvēki strādā šādā manufaktūrā. Kā redzat, bija pietiekami daudz iemeslu, lai apmeklētu šo manufaktūru. Tomēr iepretīm svētdienai, kad gatavojāmies braukt uz to pusi, stāvēja ieraksts- SLĒGTS.

Neko darīt, nolēmām, nobraukt garām un paskatīties vismaz, kur tas atrodas un varbūt kādu kontaktu sameklēt, lai zinātu, kur zvanīt, rakstīt un braukt.

Bet zvaigznes (vai mākoņi, vai vējš) bija lēmuši savādāk, un kamēr mēs pētījām uzrakstus pie manufaktūras durvīm…mēs pamanījām, ka vārti stāv vaļā un arī vienas durvis atvērtas. Gājām iekšā. Pretī jauna ģimene, mazulis tik tiko staigā. Jaunajai mammai kaklā fotoaparāts. Un loģisks šķita jautājums: “Vai Jūs esat eksursanti, tāpat kā mēs?”. Izrādījās ar loģiku šeit nav nekāda sakara, šis jaunais pāris šajā simtgadīgajā manufaktūrā saimniekoja. Tiešām. Puisis nobēra visu “pārdošanas tekstu” (t.s elevator speech) un burtiski mūs apstulbināja. Uz piedāvājumu apskatīt visu manufaktūru, mēs gandrīz izkliedzām atbildi: “Jā!”

Tas bija interesanti. Vilnas mazgājamā mašīna. Uh! Šķiet visvecākā iekārta (gandrīz 100 gadus veca). Tad vilnas centrifūga…tad pārlecām uz krāsošanas štellēm…bet pa vidu vēl izskrējām kāršanu, šķeterēšanu un spolēšanu. Visas šīs lietas bija redzējusi bērnības bēniņos roku darba versijās (kārstuve, vārpstiņa, ratiņš), bet šeit viss process bija mehanizēts! Pa vienu galu laid iekšā vilnas pūkas…tad pāris metru zobratu, veltņu, dzensiksnu utml. un pa otru galu jau nāk jēldzija ārā. Un tādas vairākas brīnummašīnas. Riktīgs muzejs darbībā! Savukārt noliktavā bija kaudzēm, plauktiem un maisiem jau lietošanai gatavas vilnas fices. Un krāsas! Pantons nobāl :)

Tas viss bija tik interesanti. Un iedvesmojoši. Jo šeit saimnieko jaunie. Ar nākotnes plāniem. Ar spēcīgu sevis apzināšanos. Ar sapratni par ilgstspēju. Vārdi- dabīgs un ekoloģisks…viņiem nav sveši (vilnas apstrādes procesā ķīmikālijas tiek pielietotas tikai vienu reizi- un tad arī tikai krāsojot. Pie kam- šīs ķimikālijas ir videi draudzīgas). Šeit viss tiek darīts, lai dzija saglabātu dabīgo aitas “smērvielu”- lanolīnu. Tādu apstrādāju nemaz nav tik daudz. Arī sadarbības princips šeit ir ikdiena. Par nodoto vilnu pretī var saņemt jau gatavu dziju. Dziju no Latvijas aitu vilnas. Adīšanai, aušanai vai filcēšanai. Kas nu kuram tuvāks.

Vai zinājāt…ka Latvijā nav pelēko aitu. Ir tikai baltas un melnas. Dīvaini. Kur tad latvju pelēkais? Izrādās tādu dziju dod tikai Zviedrijā mītošās aitas!

Aizbraucu mājās un gāju pētīt. Cik baltas ir manējās :)

Ar Tevi viss ir kārtībā!

Iedvesmojošs video! Vienkārši un no sirds. Paldies autoriem!