Vakar man bija izdevība piedalīties Aizputes novada attīstības stratēģijas izstrādei veltītā seminārā. Seminārs, kā jau seminārs. Viens no visiem, kas atvēlēti novada attīstības stratēģijas izstrādei. Eiropas fondu finansēts. Un no dalībniekiem diezgan švaki apmeklēts. Nav jau nekāds brīnums. Ārā auksts, līst lietus…un iepriekšējie semināri bija šķituši neinteresanti. Tā vismaz es dzirdēju no sev apkārt esošajiem.
Ai, ko nu tas! Atkal runāsim pa tukšo. Kāds gan mums sakars ar to laimīgo cilvēku skaitu, kuri ir Venecuēlā. Labāk to 3h laikā kādu naudu nopelnīsim. Tādu semināru jau tikai pašvaldību darbinieki ar amatalgu var apmeklēt!
Es nepiederu pie pašvaldību darbiniekiem. Es arī varētu šo 3 h laikā nopelnīt un krietnu naudu, ja parēķinātu, cik maksā viena koučinga sesija. Tomēr….neesmu jau tik blonda, lai nesaprastu, ka manu pārdoto koučinga sesiju skaitu Aizputē ietekmē iedzīvotāju dzīves līmenis. Un iedzīvotāju dzīves līmenis ir cieši saistīts ar to, kas notiek/nenotiek/ tie plānots/netiek plānots konkrētajā dzīves vietā. Un vēl es sapratu, ka tā ir laba iespēja iepazīties ar cilvēkiem-gan semināra dalībniekiem, gan semināra apmeklētājiem. Man tas bija svarīgi.
Puiši uzsākot sarunu, prezentēja esošās situācijas analīzi. Klausījos, klausījos un gandrīz nobijos. Viss tik slikti! Pēc tam sākām runāt par iespējamajiem attīstības posmiem. Un par iespējamiem piedāvājumiem. Un tas jau bija interesantāk. Cilvēki dalījās pieredzē. Cilvēki elpoja, dusmojās, domāja, smējās un pierakstīja. Parādījās dzīvība telpā. Parādījās sadarbība. Un šis ir vārds, pie kura man gribētos pakavēties.
Runājot par aktuālajām problēmām novadā, tika minēts finanšu trūkums uzņēmējdarbības aktivitātes palielināšanai. Viens no semināra dalībniekiem ieminējās, ka viņa pagastā ir sabiedrība, kas aizdod uz laiku zemniekiem minerālmēslus…tehniku…un kā samaksu ņem pretī produkciju. Varbūt par to samaksu nesaklausīju pietiekami precīzi, var jau būt, ka man vienkārši gribējās tā to saklausīt. Ka ir iespējams veidot sadarbību arī tad, ja naudas nav. Bet ir vēlme darīt. Pati darbojos vides diskusiju grupā un kā vienu no ierosinājumiem izteicu veidot SADARBĪBAS BANKU, ar to domājot, ka jaunie uzņēmēji vai nepieredzējušu NVO biedri varētu sadarboties. Piemēram, jaunais uzņēmējs (kaut vai paņemsim nupat plašsaziņas līdzekļos izskanējušo Aizputes vīndari) vēlas izveidot savu mājas lapu…bet naudas tam darbiņam nav. Bet SADARBĪBAS BANKĀ savu piedāvājumu ir izlicis tieši tāds pats aizputnieks, kurš prot taisīt ģeniālas mājas lapas…un vēlas nosvinēt savas kāzas (piemērs ir tīra improvizācija). Kā Jums šķiet- vai tiešām viņi nevarētu atrast kopīgu valodu arī bez naudas? Kad izklāstīju savu ideju, no semināru vadītāju puses saklausīju tai atbalstu. Pati pat nebiju pamanījusi šādu faktu. Izrādās, ka viens no fenomeniem, kāpēc cilvēki izvēlas palikt Latvijā ir PLECA SAJŪTA. Un šādu sadarbības politiku piekopjot, šāda pleca sajūta veidojas. Ikviens vietējais sāk apzināties sev Tuvos resursus un izmantojot SADARBĪBAS BANKU tos varētu arī pielietot. Pat to neapzinoties, jau biju par šo tēmu rakstījusi rakstā Vīna pagrabs tepat blakus.
Un vēl viena atziņa, ko saklausīju no semināra vadītāju puses: Aizputes novads ir Latvijas tuvākās nākotnes modelis. Puse no novada iedzīvotājiem dzīvo novada centrā- t.i. Aizputē. Vairāk kā puse ir pensijas vecuma iedzīvotāji. Peļņas iespējas ir ārpus novada robežām. Nekādu dižo dabas resursu nav. Dabīgi samazinās iedzīvotāju skaits. Un ļoti daudz emigrējuši jau uz citām valstīm….
Aizdomājos. Varbūt ir vērts Aizputes novadā taisīt Latvijas atdzimšanas pilotprojektu? Ja jau te ir Latvijas mikromodelis. Tas noteikti būtu saprātīgs Eiropas līdzekļu ieguldījums, jo tēriņi tak būtu daudz mazāki, kā visu Latviju aptverot.
Bet pašās beigās pataupīju saldo ēdienu. Mēs semināru beidzām ar Aizputes novada tuvāku 20 gadu attīstības DREAM WALL. Būsiet tak dzirdējuši par šo lietu? Un viens otrs jau arī pats to ir darījis. Mani šis nobeigums iedvesmoja. Redzēju, ko tiešām cilvēki –mani novadnieki vēlas redzēt Aizputes novadā (pie sienas tika piestiprinātas nākotnes vīzijas fotogrāfija ar jēdzieniem/terminiem/sajūtām, kas raksturotu Aizputes novadu pēc 20 gadiem). Un sapratu, ka tuvumā ir tuvākā plecs. Ir cilvēki, kas domā līdzīgi. Un tas jau ir daudz!
Paldies semināra organizatoriem un paldies visiem dalībniekiem!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru