Nozagtā mīlestība

Mani apzaga. Tieši tā- tiešā šī vārda nozīmē. Es paliku bez krekla (t.i.blūzes) un vēl dažām tajā brīdī aktuālām lietām. Nevarētu teikt, ka zūdības bija lielas, tomēr uz to mirkli darbību paralizējošas gan. Piekritīsiet, drusku smieklīga situācija! Gaišā dienas laikā palikt bez krekla! Par zagļu personībām nebija divu domu. Es biju pilnīgi pārliecināta, kas tie ir. Pat biju pirms tam tiem jaunajiem cilvēkiem ieskatījusies acīs. Un viņi bija ieskatījušies acīs man. Mani uz mirkli pat bija pārņēmušas žēluma sajūtas. Ak, nabaga bērni! Jo neilgi pirms tam biju uzzināju, ka tie bija īpašie bērni. Tie bija jau krietni vien paaugušies bērni no bērnu nama.

Pārejot pirmajam šokam, es nolēmu sevi pavērot- kā es uz šo situāciju reaģēšu. Stāvēju pielāgotā apģērbā (krekla t.i. blūzes taču vairs nebija!) un prātoju, kas ir tas, ko varu darīt?

Jāsaka, ka dzīvē biju jau reiz sastapusies ar līdzīgu gadījumu un tajā reizē es nobijos. Nobijos no savām dusmām uz zaglēniem. Nobijos no tā, ka pati esmu vainīga, ka mani apzaga. Nobijos no tā, ka vajadzēs paskatīties acīs cilvēkam, kurš mani apzadzis. Un es aizlaidos! Es aizlaidos, sevi klusībā lamājot par bezspēcību, nerīcību un žēlojot sevi raudāju. Pagāja 2 dienas un es gāju uz policiju. Tur uz manu prasību paskatījās visnotaļ dīvaini, bet ārā nedzina. Vismaz uzklausīja. Lieki sacīt,ka toreiz nozagto bagātību (unikālu ādas somu ar visu tās saturu) es vairs neredzēju. Reizēm gan iedomāju, kā tas būtu, ja šo somu (tā tiešām bija unikāla) es ieraudzītu kāda cilvēka plecā uz ielas. Kā es ar to varētu sadzīvot?

Tas bija toreiz. Kad man attausa atmiņā iepriekšējie piedzīvojumi, es sapratu, ka nav ko gaidīt, nav ko baidīties, nav ko žēlot sevi un zaglēnus. Bet ir jārīkojas. Lai gan domās es iztēlojos, ka es šos zaglēnus aiz matiem vazāju pa grīdu, es sapratu, ka šāda varbūtība ir visnotaļ teorētiska. Pirmkārt, šāda vardarbība nav manā gaumē un otrkārt, šiem jauniešiem apkārt noteikti būs rinda audzinātāju un uzraugu, kas tādas manas aktivitātes nepieļautu. Tomēr šāda vizualizācija manu dusmu līmeni mazināja un es varēju turpināt rīkoties. Izteicu apkārt esošajiem cilvēkiem savas aizdomas, savu rīcības plānu un sāku meklēt iespējas to realizēt. Jāsaka gan, ka nekas īpašs man nebija jādara. Mana pārliecība bija tik stipra, ka viss nostrādāja bez manis. Apkārtējie cilvēki (liels paldies viņiem!) izmantojot visus iespējamos resursus sameklēja šos jauniešus, atveda pie manis, manā acu priekšā izkrāmēja viņu somu un ļāva paņemt man savas lietas atpakaļ. Viss notika. Jaunieši spītīgi noliedz savu vainu un bravūrīgi piekrita pat policijas izsaukšanai. Viņu acu skatiens bija vienaldzīgs. Truls ļaunums vēdīja no viņu izturēšanās. Es sapratu, ka viņiem šis gadījums ir bijis tikai “viens no”. Es uz atvadām viņiem novēlēju veiksmes dzīvē, no visas sirds. Tiešām. Tas varētu būt tas, kas viņu pasaules uzskatu varētu mainīt. Lēnām, bet tā būt iespēja. Veiksme. Veiksme būt pieskatītiem, lolotiem un mīlētiem. Mana meita to visu redzot teica: “Nav jau brīnums, ka viņi zog. Izauguši taču bez vecāku pieskatīšanas….” Nav jau brīnums.

Mana blūze atkal ir pie manis.

Un vēl pie manis ir divas jaunas atziņas. Viena mani priecē, bet otra baida.

Priecē tas, ka es nenobijos. Es esmu mainījusies. Un man tas bija daudz svarīgāk par atgūto blūzi.

Bet baida apziņa, cik gan daudz ļaunuma var nodarīt mīlestības trūkums. Šie bērni bija auguši bez mīlestības. Un viņi to mēģināja nozagt. Šoreiz tā bija “tikai” blūze.