 |
| Foto: Pēteris Jaunzems "Kurzemes Vārds" |
Daigas Luteres raksts, publicēts "Kurzemes vārdā" 2010.gada oktobrī
Tie ceļi, kurus cilvēks izvēlas iet, lai pilnveidotos un justos labāk, ir ļoti dažādi. Iespēju šodien tiešām daudz un viens no jaunākajiem piedāvājumiem Liepājā ir koučings. Svešvārds, kuram pagaidām vēl nav latviskā tulkojuma versijas. Kas tas ir un ko ar koučinga starpniecību var panākt? Par to saruna ar profesionālu kouču Intu Santu, kura šīs zināšanas apguvusi Eriksona Starptautiskas koledžas programmā (Erickson College International).
–Kādēļ izvēlējies tieši šo nozari?
–Tas notika mērķtiecīgi, lai gan vēl pirms četriem gadiem pat nenojautu, ka koučings pastāv. Manī bija un ir dziļa vēlēšanās cilvēkiem palīdzēt mainīt pašiem savu dzīvi. Vārds koučs nācis no angliski runājošās vides. Droši vien daudziem angļu valodas zinātājiem ir skaidrs, ka vārdam koučs ir vairākas nozīmes – treneris, tālsatiksmes autobuss vai arī kariete. Taču klients kouču noteikti nevar saukt par treneri, jo mēs nevienu nemācam, neesam skolotāji klasiskajā izpratnē. Neesam arī "draugi" un neaizvietojam mammu. Koučs ar savu klātbūtni klientam palīdz formulēt mērķus un palīdz atrast pašam sevī visus mērķa sasniegšanai nepieciešamos resursus.
–Kā veidojies koučings?
–Sintezējoties no dažādām nozarēm, tādām kā psiholoģija, biznesa konsultēšana, ir kaut kādas iezīmes no mentoringa, arī neirolingvistiskās programmēšanas u.c. Koučings no psiholoģiskās konsultēšanas atšķiras ar to, ka klasiskajā versijā psihologs cilvēkam palīdz tikt galā arpagātnē notikušo. Bet koučs palīdz, liek, ļauj un mudina nospraust mērķus nākotnei un soli pa solim tos sasniegt. Katra koučinga sesija sākas ar jautājumu: "Ko tu gribi?". Tas ir mērķtiecīgi vērsts skats nākotnē. Kā tas būs, kad būsi sasniedzis, ko vēlies? Nevis vienkārši "es gribu būt laimīgs", bet kas reāli būs mainījies, kas tev liks justies laimīgam?
–Cilvēks uzzinājis, ka ir tāds koučings un viņam kaut ko gribas darīt sevis labā. Kādēļ izvēlēties tieši šo metodi?
–Tā noderēs tiem, kuri vēlas uzstādīt vai precizēt savus mērķus, kā arī tos īstenot. Piemēram, atrast savu īsto nodarbošanos, sabalansēt savu darba un personīgo dzīvi vai realizēt kādu sen izsapņotu biznesa projektu.Tikšanās notiek reizi nedēļā un par sesiju skaitu ar klientu vienojas. Tikšanās var būt arī biežāk, ja kāds mērķis jāsasniedz ātrāk, piemēram, noteiktos termiņos jāuzraksta un jāaizstāv diplomdarbs vai jārealizē dzīvē kāds konkrēts biznesa projekts. Ne viena vien ārzemju kompānija savu uzņēmumu vadītājiem algo koučus, ar kuriem jātiekas reizi mēnesī, lai vadošie darbinieki visu laiku tiktu uzturēti sasaistē ar kompānijas mērķiem. Pētījumos noskaidrots, ka 75 procentos gadījumu koučinga biznesa sesijas pārietdzīves koučingā. Proti, darbošanās biznesā tomēr nenotiek atšķirti no katra personīgās dzīves. Jo cilvēks ir vienota, vesela būtne, nevis robots. Tad, kad esi laimīgs un apmierināts kā personība, tad arī vari būt labs darbinieks. Tās ir nesaraujami saistītas lietas.
–Tātad koučings ir piemērots tiem, kuri...
–... ir gatavi uzņemties atbildību, kaut ko darīt sevis labā, un savā dzīvē nepatīkamo mainīt pret patīkamo. Tikšanās nav domātas tiem, kuri vēlas pasūdzēties.
Koučs klientam palīdz ieraudzīt, piemēram, kā viņš varētu uzsākt veselīgu dzīvesveidu. Kā būtu jāmaina personīgā attieksme. Ieraudzīt, ko tieši es varu izdarīt. Vienkāršs piemērs. Sievietei ir mērķis būt sportiskai un aktīvai. Bet viņa dzīvo vietā, kuras tuvumā nav neviena sporta kluba. Vai pastāv iespēja iziet laukā un paskriet? Vai internetā, žurnālos vari atrast piemērotas vingrošanas programmas? Ja ir mērķis, tad visu vari izdarīt. Katras sesijas nobeigumā cilvēkam pašam sev jāatbild uz jautājumu: "Kas ir pats pirmais, pats vienkāršākais, pats mazākais, ko es varu izdarīt sevis paša, sava mērķa labā?".
–Vai tiešām, strādājot ar savu kouču, izdodas piepildīt savu mērķi?
–Jā, izdodas. Tādēļ arī šī metode ir radusies, kļūst aizvien populārāka un tiekizmantota pasaulē.
–Varbūt cilvēks uz sesiju atnāk ar vienu mērķi, bet tad saprot, ka vēlas ko gluži citu?
–Protams, tas tikai labi, ja ātrāk nokļūst pie īstās tēmas! Šādas atklāsmes notiek diezgan bieži un, atzīšos, arī pašiem koučiem, jo mums katram ir patīkamāk iet pa ierasto, komfortablāko, pazīstamāko ceļu, tā vietā, lai kaut ko mainītu. Atrast iemeslu, lai kaut ko nedarītu, ir ļoti viegli!
–Kam koučings neder?
–Pirmkārt, tiem, kuri meklē kādu, kam pažēloties kā dzīvē neiet, un kuri negrib uzņemties atbildību. Otrkārt, tiem, kuri dzīvo ar pārliecību, ka viņi vienmēr visu zina labāk. Šie cilvēki parasti pie saviem principiem turas ārkārtīgi stingri. Nereti tas notiek personīgo baiļu nevis stipruma dēļ. Trešais, tiem, kuri ļoti labi paši prot sevi sakartot (mēdz sacīt, ka šie cilvēki lieliski prot nodarboties ar paškoučingu, nereti pat to neapjaušot). Ceturtais, – no sērijas "mamma atveda bērnu" (priekšnieks atved padoto, sieva vīru utt.), lai koučs novērš viņa problēmas bez viņa paša vēlmes ko mainīt un bez paša piedalīšanās. Taču koučingā nekad nerunā par svešiem mērķiem, tikai par savējiem. Nav gudri strādāt ar sevi, lai piepildītu priekšnieka vai mammas vēlmes, jo tai jābūt tikai tavai personīgai izvēlei.
–Vai tos, kuri izvēlas meklēt palīdzību pie kouča, psihologa, psihoterapeita u.c.,var uzskatīt par vājiem?
–Interesants jautājums. Kas tad ir vājš? Vai tas, kurš kādu sev neatrisināmu jautājumu risina ar profesionāļu palīdzību, ir vājš? Tad jau cilvēkus, kuri apmeklē frizierus, remontē automašīnas servisos vai pusdieno restorānos, arī var nosaukt par vājiem. Vāji, manuprāt, ir tie, kas izvēlas nedarīt neko un žēlojas, ka dzīvē neiet. Stiprie cilvēki meklē risinājumus, iet un dara.
–Vai koučings var palīdzēt pārim, kuri grib risināt savas savstarpējās problēmas?
–Var, bet koučam ir jābūt profesionālim tieši šādu problēmu risināšanā, t.s. pāru attiecību koučingā. Profesionāli kouči strādā konkrētā nišā, ar konkrētu klientu loku- t.s. savu mērķa auditoriju. Es esmu personīgās attīstības koučs (life coach) un strādāju ar klientiem, kuriem ir svarīgi savu personīgo attīstību realizēt sev un savai apkārtnei ekoloģiskā veidā. Sabalansēt savu dzīvi tā, lai naudas pelnīšana, izvēlētais hobijs vai savstarpējo attiecību modelis nenodarītu ļaunumu. Man ļoti patīk viens no mūsu darbības pamatprincipiem, proti, klienta sasniedzamajam mērķim ir jābūt ekoloģiskam, t.i., saskaņā ar viņa paša būtību, būt saskaņā un nenodarot pāri apkārtējiem cilvēkiem un videi. Es cilvēku uztveru kā vienotu ekosistēmu, kas iekļaujas apkārt esošajā tuvākajā un tālākajā ekosistēmā. Nodotas vērtības un nepiepildīti sapņi manā uztverē ir kā ekoloģiskas katastrofas, kas notiek cilvēka iekšienē.
Koučingā ir kāda interesanta lieta, kas nepakļaujas nekādiem loģiskiem izskaidrojumiem, t.i. nolūka spēks. Arī pati to esmu piedzīvojusi, ka tad, ja esi noformulējis, precizējis to, ko tiešām vēlies, tad "pasaule sadodas rokās" un to tev arī pasniedz. Mistika? Nē. Es teiktu, ka lieta, ko cilvēks vēl neprot izskaidrot.
–Zinu, ka tev ir kāds stāsts...
–Vestminsteres abatijā uz kāda kapakmens esot iegravēts teksts ar šādu saturu: "Kad es biju jauns, es gribēju mainīt visu pasauli. Savos brieduma gados sapratu, ka to nespēšu un ķēros pie valsts pārveidošanas. Tuvojoties mūža nogalei, atskārtu, ka valsts man nav pa spēkam un nolēmu mainīt savus tuviniekus. Neizdevās. Tikai guļot uz nāves gultas esmu sapratis, ka vajadzēja sākt ar sevi. Tad, iespējams, būtu mainījušies mani tuvinieki, valsts un, kas zina, arī pasaules kārtība".
Kāda šī stāsta morāle? Saprast, ka vispirms jāsāk pašam ar sevi. Un tas būtu jāsaprot daudz ātrāk nevis tikai dzīves novakarē. Lēmumu pieņemt un mainīt savus uzskatus nekad nav par vēlu. Koučinga viens no pamatprincipiem ir šāds: "Lēmums, kuru tu pieņem šobrīd, ir tev šobrīd pats labākais". Ja kaut kas tavā apkārtnē mainās, arī tu vari savu lēmumu mainīt.
/ "Душа денег" autors ) uzskata, ka ir laiks pasaulē veidot abu naudu paralēlu pastāvēšanu- gan sievišķās, gan vīrišķās naudas. Jo abām ir gan savu trūkumi, gan savi plusi. Bet abas kopā tā viena otru papildina un ļauj veidoties ilgstpējīgai sabiedrībai. Un ir valstis, kur šāda sistēma jau sāk veidoties. Gan Francijā, gan ASV, gan Kanādā kas tāds jau ir tapis. Kāpēc par to tik maz ziņu? Elementāri- tas taču nav izdevīgi. Kam? Tiem, kuriem šobrīd ir nauda (bankām kā sistēmai) un vara (valstīm kā sistēmai). 