Nauda. Arhetipi. Sadarbība.

Viss tas- ir vēstures jautājums.

Tagad mums ir nepatikšanas, tāpēc, ka mums nav labas vēstures.

Mēs atrodamies starp vēsturēm.

Vecā vēsture vairs nedarbojas kā nākas, bet jauno vēsturi mēs vēl neesam iepazinuši.

Thomass Berry. The New Story

Sakiet, ko Jūs iedomājaties, kad dzirdat vārdu „nauda”? Prieks? Laime? Kaudze? Seifs? Ceļojums? Darbs? Noteikti varianti ir dažādi. Piemēram, man, kādu laiku atpakaļ vārds „nauda” saistījās ar vārdu „cīņa”. Man apkārt esošā pasaule (pareizāk sakot, tā pasaules daļa, kuru uztvēru) man katru dienu atgādināja: „Gribi naudu?- Cīnies. Gribi labklājīgu dzīvi?- Noroc emocijas un konkurentus. Gribi ikdienas SPA un jaunākos tērpus?- Klausi tos, kam nauda un nicini tos, kuriem tās nav.”  Man tas šķita un vēl joprojām šķiet nepareizi. Nē, ne jau tajā nozīmē- ka mamma teica, ka tā nav labi. Bet kaut kā PA LIELAM nepareizi. Zināju, ka gribu pelnīt labi, bet tikpat labi zināju, ka cīnoties, maksājot kukuļus un iznīcinot konkurentus nespēšu priecāties par nopelnīto. Es biju pretrunā pati ar sevi un vairs tā turpināt nevarēju. Un mani šāds stāvoklis neapmierināja. Kas notiek tad, ja kāds ir neapmierināts ar esošo situāciju un otrs kāds vairs nevar to izturēt? Tie, kuri mācījušies padomju skolās, zin, ka šādu situāciju sauc par revolucionāru. Mana iekšējā revolūcija ilga vairākus gadus. Manai revolūcijai bija arī ārējas izpausmes- mainīju labi apmaksāto darbu, mainīju ieradumus, mainīju attieksmes, apguvu jaunas prasmes. Vai mana iekšējā revolūcija ir beigusies? Nezinu. Bet zinu vienu, pateicoties tai, esmu piedzīvojusi daudz interesantu atklājumu. Un par vienu no tām vēlos pastāstīt Jums.

Droši vien, ka ikviens kaut ko ir dzirdējis par K.G.Jungu un viņa arhetipiem? Nē, es nedomāju psiholoģiskos tipus (sangviniķis, melanholiķis u.t.t), bet arhetipus (kā pats Jungs saka- dvēseles instinkti). Tie mīt tajā visas cilvēces neapzinātajā apziņas daļā, kas ir visiem kopīga (kolektīvā zemapziņa). Savulaik pats Jungs savos darbos atzina, ka viņa radītā teorija par kolektīvo zemapziņu nav pakļaujama empīriskai pārbaudei un ir uztverama vairāk kā pieņēmumu kopums. Tomēr vairāki pētnieki ir atzinuši šos pieņēmumus par ļoti noderīgiem un uz tiem balstoties, veikuši padziļinātus arhetipu pētījumus ne tikai analizējot mūsdienu cilvēku uzvedību, bet arī pētot senatnes vēsturi, kultūru, ekonomiku un tostarp arī cilvēku attiecības ar naudu. Kā viens no šādiem pētījumiem ir Bernarda Lietara (beļģu ekonomists, profesors) grāmata „Naudas dvēsele”, kurā tiek stāstīts par cilvēces attiecībām ar naudu un par to, kāpēc tās ir izveidojušās tieši tādas, kādas tās ir. Tostarp arī par to, kāpēc notiek ekonomiskās krīzes un jau 1999.gadā tika prognozēti nākošās krīzes apstākļi (kurus uz šo dienu esam jau piedzīvojuši). Grāmatas autors balstās uz Junga teoriju par arhetipiem, kuru pilnveidojuši psihologi Roberts Mūrs (R.Moore) un Duglass Džilets (D.Gilette). Mūrs un Džilets piedāvā cilvēka psihes karti attēlot ar četru Junga darbos minēto arhetipu palīdzību: Pavēlnieks, Kareivis, Mīļotā un Mags. Tieši šo četru arhetipu izvēle tiek pamatota ar to, ka tie ir vispopulārākie un sastopami visās kultūrās. Savukārt Lietars, balstoties uz savu pētījumu, šai četrotnei pievieno vēl vienu arhetipu- Lielā Māte, minot, ka šis ir arhetips, kurš gandrīz visā Rietumeiropas kultūras laikā ir ticis noliegts. Kā saka Lietars- Lielās Mātes arhetipa noliegšana ļoti lielā mērā ir noteikusi mūsdienu ekonomisko, sociālo un pat ekoloģisko pasaules stāvokli. Jungs savā kolektīvajā zemapziņas teorijā runā arī par tādu terminu, kā „ēna”, norādot, ka tā ir negatīvā personīgā Ego daļa. Savukārt Mūrs un Džilets šo teoriju attīsta līdz arhetipu līmenim, norādot, ka arhetipu ēnas var novērot tad, kad arhetips tiek apspiests, noliegts vai neatzīts. Pie kam ēnas katram arhetipam ir divas- iņ-ēna un jaņ-ēna, kā divi pretpoli, divas galējības, kuru starpā valda bailes (Junga teorijā daoisms organiski iekļaujas- Jungs to ir atzinis, ka vienu no lietām, kuru būtu nepieciešams iepazīt katram rietumniekam). Piemēram arhetipa Pavēlnieks ēnas ir „tirāns” (jaņ-ēna) un „vājais posms” (iņ-ēna). Savukārt, arhetipa Lielā Māte ēnas ir „skopums” (jaņ-ēna) un „trūkums” (iņ-ēna). Respektīvi, tā, kā Rietumeiropas kultūrā ir tik ilgi bijis noliegts Lielās mātes arhetips, tad sabiedrībā ir valdījušas šī arhetipa ēnas puses- skopums (vēlme krāt un nedalīties) un trūkums (bailes no nabadzības). Vai neizklausās pazīstami?

Attēla „Arhetipiskais cilvēks” avots: Душа денег/Бернар А.Лиетар. – М.: Олимп: АСТ: Астрель, 2007.- 365

Katram no šiem pieciem arhetipiem un viņu ēnām ir vēl arī citi nosaukumi, tomēr pie tiem nekavēšos, jo līdz ar to nosaukumiem nāk plašs to skaidrojums.

Pievēršoties pasaules vēstures izpētei, šo arhetipu un viņu ēnas pušu ietekmei uz cilvēku attiecībām ar naudu, tika atklāta interesanta sakarība- kultūrās, kurās netika noliegts Lielās Mātes arhetips, pastāvēja savdabīgs naudas tips. Lietars šo naudu dēvē par iņ-naudu, pretstatā jaņ-naudai- naudai, kuru mēs visi pazīstam. Ar ko gan šīs divas naudas atšķiras? Jaņ-nauda pēc savas būtības ir vīrišķīga- tā mudina par sevi cīnīties, mīl, ka to uzkrāj un pēc tās dzenas. Savukārt iņ-nauda mudina uz sadarbību, veicina visu iedzīvotāju slāņu pilnvērtīgu iztiku un nebūt nav krājama, bet gan lietojama (sievišķīgā būtība). Savadabīgi, teiksiet? Jā, arī man tā likās! Lietojamās naudas noslēpums bija apstāklī, ka tā pati par sevi nebija vērtība- tā bija tikai un vienīgi maiņas līdzeklis. To nebija jēgas krāt, jo pēc kāda laika to izņēma no aprites ar maiņas kursu 4 pret 3 (viduslaiku posmā). Tomēr pati naudas vērtība palika tāda pati- par 3 jaunajām naudām varēja nopirkt to pašu, ko par 3 vecajām naudām. Jautāsiet, kad tad bija tādi laiki? Viens no šādiem laikiem bija- tā sauktajos drūmajos viduslaikos (vēl savā grāmatā Lietars stāsta par Ēģiptē valdošo iņ-naudas sistēmu). Vai esat kādreiz padomājuši, kā Eiropā izdevās uzcelt tik daudz grandiozu baznīcu un katedrāļu? Ja jau tie viduslaiki bija tik drūmi? Vēsturiskie pētījumi rāda, ka savi 300 gadi (10.- 13. gadsimts) nemaz nav bijuši tik drūmi- laiks, kad godā ticis celts Lielās Mātes arhetips.  Lielākās un skaistākās katedrāles ir tikušas celtas par godu Jaunavai Marijai (kāpēc gan ne Jēzum Kristum?). Tāpat arī būtiski ir tas, ka šo katedrāļu celtniecībai līdzekļus ir devuši vietējie iedzīvotāji (valdnieki nereti ir finansējuši tikai vienas greznas vitrāžas izgatavošanu).  Kur gan tika ņemti līdzekļi? Vienkāršie iedzīvotāji šajos gadsimtos dzīvoja ļoti pārticīgu dzīvi un nereti pat atļāvās strādāt tikai  4 dienas nedēļā, jo ar to pietika, lai nodrošinātu iztiku. Kā norāda vācu vēsturnieks Frics Švarcs ”Nebija nekādas atšķirības starp zemnieku mājām un pilīm” (Schwartz F.Sechs-Stunden-Tag im Mittelalter). Pārticīgu vienkāršo iedzīvotāju dzīvi pierāda arī apbedījumu pētījumi- 10.gadsimta londoniete ir bijusi garāka par šīsdienas londonieti. Un turpinot par sievietēm- tad tām bija daudz lielākas tiesības un brīvība rīkoties ar savu īpašumu nekā pagājušā gadsimta sākuma cīnītājām par sieviešu tiesībām. Uz 13.gadsimta beigām Rietumeiropā esot bijušas 350 000 baznīcu- tādu baznīcu celtniecības bumu Eiropa turpmākajos gados vairs nepiedzīvo. Nereti katedrāles ietilpība pārsniedza konkrētā ciemata iedzīvotāju skaitu vairākas reizes. Kamdēļ tāda izšķērdība? Lietārs pamato to ar visnotaļ mūsdienīgu skatījumu uz lietām- ar ilgstpējīgu projekta attīstību. Katedrāles vēl joprojām nodrošina šī ciematiņa (varbūt nu jau pilsētas) tūristu (kādreiz svētceļnieku) plūsmu, kas savukārt nodrošina vietējos ar darba vietām un iztikas līdzekļiem. Pārsteidzošie viduslaiki! Un viss pateicoties Lielās Mātes arhetipa godināšanai. Eiropas uzplauksmes laiks beidzās līdz ar raganu medībām un līdz ar to arī Lielās mātes arhetipa noliegšanu. Parādījās bailes no trūkuma un vēlme uzkrāt un ne ar vienu vienkārši tāpat nedalīties. Un tas jau ir stāsts, ko mēs pazīstam. Tomēr lielākā daļa katedrāļu un baznīcas liecina par šo laiku, kad valdīja nauda ar sievietes dvēseli.

Lietars savā grāmatā kā ekonomists runā par to, ka šobrīd ir pienācis laiks atdzīvināt iņ-naudu- naudu ar sievietes dvēseli, kas veicina sadarbību. Vēl vairāk, Lietars norāda, ka nereti jau tāda nauda darbojas- Time Dollar (ASV),  LETS (Kanāda), WIR (Šveice).  Lietars piedāvā sievišķīgo un vīrišķīgo naudu lietot paralēli- norādot, ka iņ un jaņ sadarbībā ir spēks. Vīrišķīgā nauda pietiekmi ilgi ir valdījusi pār pasauli un nav veicinājusi pasaules veselīgu attīstību, drīzāk otrādi. Par to liecina gan „nabadzīgo” pasaules valstu daudzums, gan ekoloģiskās problēmas, ar kurām jau sākam saskarties arvien vairāk un vairāk...

Kāda man paziņa, šo visu uzklausot, teica: „Nu tas tak, ir sen zināms, ka visu, ko sievietes iekopj un sakārto, vīrieši karos noposta. Tad atkal nāk sievietes, dzemdē bērnus, audzē dārzus, iekārto mājas. Un atkal vīrieši metas karos un visu iznīcina. Un atkal nāk sievietes....” . Gribētos dzīvot pasaulē bez kariem. Sadarbībā. Kur ir vieta vīriešiem, sievietēm un dzīvei. Un Jums?


Augstāk minēto grāmatu vācu valodā iespējams iegādāties šeit: