Pēterburgas stāsti. Katrīnas pils.

Jau vairāk kā gadu regulāri apmeklēju Sanktpēterburgu, Krievijas ziemeļu galvaspilsētu. Reizi mēnesī pavadu tur nedēļas nogali, studējot analītisko psiholoģiju. Lai arī esmu iemanījusies ķert pilsētas skaistumu tajās dažās stundās, kuras tur pavadu ārpus mācībām, tomēr ar prieku izmantoju reizes, kad varu Sanktpēterburgā pavadīt ilgāku laiku. Tāda iespēja radās arī šī gada Lieldienās, kad manu studiju reize sakrita ar šīm brīvdienām. Tā uz Pēterburgu devos jau ceturdienas, nevis, kā ierasts, piektdienas vakarā. Jau iepriekš biju nolēmusi, ka vēlos apskatīt Katrīnas pili un slaveno dzintara istabu. Vēl autobusā braucot (oi, LuxExpress šai ziņā nodrošina ekselentu servisu) es jau biju izpētījusi attiecīgo mājas lapu www.tzar.ru , kā arī ārzemju tūristu piezīmes par šīs vietas apmeklējumu. 

Barokāla perfekcija

Katrīnas pils (замок Екатерины) atrodas Puškinā (Пушкин)/ Carskoje selo(Царское село), kas ir labu gabaliņu  (24km) ārpus Sanktpēterburgas. Dīvaini, ka vienai vietai ir divi nosaukumi, bet tā laikam ir valdošās varas tendence- mainīt pilsētu nosaukumus. Carskoje selo nosaukums ir tapis mainīts uz Detskoe selo 1918.gadā, kas noteikti nav sakritība, bet par Puškinu pilsēta nodēvēta 1937.gadā. Lai nu, kā, bet mūsdienās grezno piļu komplekss ir atguvis Carskoje Selo vārdu, bet to apkalpojošie iedzīvotāji dzīvo aiz žoga, Puškinā. Vēsturiskā nevienlīdzība ir atjaunota.

Uz turieni var nokļūt, ar ekskursiju autobusiem (to piedāvājums ir atrodams gan internetā, gan arī pavisam fiziski- Sanktpēterburgas ielās staigā aktīvi ekskursiju piedāvātāji), gan  vilcienu, gan autobusu. Ņemot vērā iepriekšējā gada veiksmīgo pieredzi, nolēmu pievērsties atkal sabiedriskā transporta pakalpojumu izmantošanai. Lēmu par labu maršrutniekam, jo vilciens tomēr iet konkrētos laikos un līdz konkrētai vietai, kas nozīmē, ka daļu ceļa Puškinā man tik un tā vajadzēs veikt ar kāda maršruta autobusa palīdzību. Noskaidroju man nepieciešamo autobusa numurus un dodos meklējumos. Zinu, ka man der 286., 287., 342., 347., 545. maršrutnieki. Meklēju. Nevaru atrast. Izrādās ka meklēju absolūti ne tur, kur ko varētu atrast. Maskavas dzelzceļa stacija (izrādās!) nav tas pats, kas Maskavas metro staciju. Pēc 40 minūšu maldīšanas beidzot visu noskaidroju. Bez divu solīda vecuma kundzīšu atbalsta nebūtu tik raiti tikusi galā. Protams, to, ka man vajag meklēt padomu pie solīda vecuma cilvēkiem, es saprotu tikai tad, kad jau esmu aptaujājusi vairākus jauna izskata, kā izrādās, tūristus. Kundzes teju vai savā starpā sastrīdās diskutējot un iedod man precīzas norādes. Internets un zinoši cilvēki ir mani glābēji. 

Maskavas metro stacijas izejā ir informatīvs plakāts- kur katrs autobuss piestāj

Autobuss ir visai apšaubāmas kvalitatātes un šoferis arī izskatās ne pārāk pieredzējis, tomēr uz priekšu tiekam.  Viena no pasažierēm, kurai pajautāju, kā nokļūt līdz Katrīnas pilij, aiziet pie šofera un sarunā, ka viņš mani pabrīdinās, kad jāizkāpj. Patīkami. 

Tā nelielā parka daļa, kas bija pieejama apmeklētājiem bija tikpat rūpīgi kopta, cik Pēterhofā

Izkāpju un nonāku pie milzīga ar ūdens grāvi apjozta parka. Pār kādu no tiltiņiem dodos parkā iekšā. Precīzs plānojums, rūpīga kopšana atgādina Pēterhofā redzēto (tomēr tur vēriens plašāks). Cauri parkam dodos pils meklējumos. Lai tiktu līdz biļešu pirkšanai, ir jāizstāv rinda. Ķīnieši. Viņi ir visur, kur ir kas slavens. Arī Katrīnas pilī.  Ķīniešu gadījumā mans glābiņš ir augums- varu redzēt tiem pāri. Pēc biļetēm, dodos uz garderobi, jo lielās somas un drēbes jāatstāj tur. Atkal rinda. Un atkal ķīnieši. Pirms došanās pilī, nolemju apmeklēt labierīcības. Arī tur viņi veido rindu. Ak!  ;).  

Gaidot iekļūšanu pilī var gūt baudu, vērojot krāsu salikumus un formu rotaļas

Dodos uz apskates vietas sākumu. Ķīnieši kaut kur pazuduši. Mistika. Ieejot iekšā, kāda sieviete uzrunā mani, vai runāju krieviski. Izrādās, ka vajag 15 cilvēku grupu un tad var tikt pie krieviski runājoša gida bez maksas. Ou. Patīkami. Tieku pie radioaustiņas un gides ar sasodīti labu atmiņu. Ciparus un visu iesaistīto vārdus ber bez aiztures. Uzzinu, ka Katrīna pirmā, kuras vārdā pils nosaukta, esot no Pribaltikas. Pasmaidu. 

Pribaltikas Katrīna

Tāpat pasmaidu, kad gide stāsta par pils arhitektu Rastrelli, kurš savas pilis esot būvējis ne tikai Krievijā, bet arī Pribaltikā. Šķiet, atsevišķi valstu vārdi gides atmiņā neturas. Nekas, katram savas vājības. Lai arī pašas pils pirmssākumi ir saistīti ar mūsu Katrīnu (Martu), tomēr tā pa īstam šajā pilī ir dzīvojusi mūsu Katrīnas mazdēla sieva- Katrīna II, cariene, kas īpaši mīlējusi tērpus, viesības un greznību. Pie nosauktā tērpu daudzuma apmulsu un sapratu, ka man tik lieli cipari vienkārši galvā neturas. Gide gan neapmulst, bet piemetina, ka lai arī Katrīnai II ir bijusi vājība uz kleitām, tomēr tā ir darījusi arī ārkārtīgi daudz Krievijas impērijas labā. Lai, kā arī nebūtu, bet labo darbu uzskaitījums manā atmiņā nepalika, bet fakts par īpašu kleitu katrai publiskas iziešanas reizei un pils greznība, gan.

Telpas krāšņas un rūpīgi restaurētas. Dzintara istaba ir šīs pils dārgums, to fotografēt neļauj un rūpīgi seko, lai šis noteikums netiktu pārkāpts. Izrādās šos panno savulaik Pēterim I ir dāvājis Prūsijas karalis Fridrihs I. Un tieši tāpēc uz katra panno ir redzams burts "F". Šie panno sākotnēji ir klejojuši no vietas uz vietu, līdz ticis nolemts, ka tos vedīs uzi Katrīnas pilī. Diemžēl Dzintara istabas sienas panno nav oriģināli, bet pilnībā restaurēti. Otrā pasaules kara laikā Dzintara istaba pazudusi Kēnigsbergā (tagadējā Kaļiņingradā) bez pēdām. Par to tagad tā atjaunota  tieši no Kaļiņingradas dzintara. Smuki. Silti. Tomēr nav manā gaumē. Tālāk, rindā viena aiz otras, ir vairākas ēdamistabas. Pie to barokāli negausīgajiem galdiem maltītes ieturētas vai visas 8 stundas. Uz galda daudz porcelāna augļu un dārzeņu. Tāda esot bijusi tā laika mode- mānīt ļaudis ar mulāžām. Tiesa, no porcelāna. Ak! 

Galds maltītei dienas garumā

No 55 zālēm šobrīd atjaunotas apm.30. Kara laika postījumi ir bijuši baisi. Redzot fotogrāfijās tukšās, līdz ķieģeliem nodegušas zelta anfilādes paliekas  top skaidrs, kamdēļ gide tik sirsnīgi lūdz nekam nepieskarties. Liela daļa smukumu ir aizsegtai ar caurspīdīga plastikāta aizsargiem. Grezzzzzzni bez gala. Šeit būtu vērts reiz atgriezties vēlreiz, kad arī parks pieejams pilnībā, jo ap Lieldienu laiku tas bija karantīnā- par slapju, lai laistu tur izbradājošos tūristus. Šķiet, ka šī vieta, gluži kā Pēterhofa prasa 2 dienu apmeklējumu, lai izbaudītu visu.

Otrā pasaules kara sekas ir zudušas. Vismaz pils vizuālajā izskatā.

Pils apakšējā stāvā ir ne tikai garderobes un labierīcības, bet arī daudz mazu kioskiņu un kafejnīca. Kioskiņos var iegādāt nežēlīgi daudz un gana dārgus dzintara izstrādājumus (mums neierasta kombinācijā dzintars ar zeltu) un dažāda veida klasiskos tūristu štruntus. Tā, kā Dzintara istabā nedrīkstēja fotografēt, tad iegādāju šīs istabas panorāmas bukletu. Lai arī mājniekiem būtu iespēja kaut uz mirkli sajusties šai istabā :). Kafejnīca- nekas īpašs, eiropeiskas cenas un garšas.  Starp citu- nedarbojās karšu termināls. Ar to ir jārēķinās un kāda daļa naudas tomēr ir jāsamaina rubļos. Atpakaļceļš- arī nekas īpašs, vienkārši jāatrod autobusu pietura un pirms iekāpšanas jāapjautājas vai tas dodas uz Maskavas staciju. Un jau pēc pārdesmit minūtēm būsiet atpakaļ- Sanktpēterburgā. Turpinājumā pastāstīšu par otrās brīvdienas ceļojumu un pārdomām par aristokrātiskumu.

Teju vai katrā pilī ir cariem ir pašiem sava baznīciņa. Tāda kārtība.

Izmaksas:

Metro 40 rubļi   x 2  

Maršrutnieks 40 rubļi x 2

Ieejas biļete Katrīnas pilī 700 rubļi (parkam būtu atsevišķa ieejas biļete)

Dzintara istabas panorāmas buklets 300 rubļi

Svarīgi:

Prasīt pēc palīdzības, ja izdodas veiksmīgi apmaldīties ;)
Ja gribas tā pa īstam iepazīt Carskoje Selo, rekomendēju atveltīt tam 2 dienas, jo Katrīnas pils nav vienīgā apskatāmā pils un parki arī tur ir vairāki.