Pēterburgas stāsti.Trešdiena.

Biju iedomājusies, ka tādi, kā iepriekšējie, būs visi mani Pēterburgas rīti. Lēni, nesteidzīgi, ar skrējienu pa Aleksandra parku un milzīgu latti. Nekā. Nekam nebūs būt patstāvīgam. "Es mainos" ir mana bloga un manas pēdējās desmitgades devīze, tad, nu, iepūt tik vaigos, mīlīt, un turpini.Turpini mainīties!

Apmēram tādu es Pēterhofu iedomājos. Un tāda tā arī bija!

Trešdienas rītā pamodos, ieslēdzu datoru un nolēmu izpētīt ceļu, kā nokļūt līdz Pēterhofai. Jā, šajā dienā biju nolēmusi pamest Pēterburgu un doties apskatīt Krievijas caru vasaras rezidences (cik patiesi šie vārdi, tikai vēlāk apjautu). Tad, nu, atvēru Pēterhofas mājas lapu un pētot dažādos ierakstus, uzdūros tekstam, ka lielā strūklaku kaskāde tiek katru dienu ieslēgta ar grandiozu mūzikālu pavadījumu. Kaut kas manī iekšā noklišķēja, es fantastiskā ātrumā sarēķināju, ka, ja tuvākās pusstundas laikā tieku līdz autobusam, tad paspēju uz šo grandiozo ieslēgšanu. Palēkdamās saģērbos un skriešus gar to pašu Aleksandra parku devos uz metro. Šoreiz nācās atkāpties no sava principa- doties ar kājām, jo līdz Pēterhofai bija tāds krietnāks gabals ejams. Tad, nu braucot metro, sirdījos, ka neizdodas pieslēgties SanktPēterburgas metro wi-fi, lai precizētu autobusu atiešanas laikus un numurus, bet paļāvos uz to, ka es neesmu vienīgā, kas konkrētajā metro stacijā meklēs autobusus uz Pēterhofu. Tā arī bija. Izkāpu no pazemes un pat nepaspēju tā pa īstam noorientēties, kad kāds aziātiska izskata vīriņš mani uzrunāja ar vārdiem: "В Петергоф автобусы по той стороне улицы!"  (Autobusi uz Pēterhofu ir ielas pretējā pusē) Atbildē pasmaidīju un klusībā sevi norāju par domu: "Nerunāšu ar aziātiem!". Devos pāri ielai un tur nokļuvu plūsmā, kur tapu iestumta mikroautobusā. Stūmējs bija varen priecīgs, ka varēja man krieviski paskaidrot, cik maksās brauciens un cik ilgi tas notiks. "Как приятно, когда иностранцы на русском разговаривают!" (Cik patīkami, kad ārzemnieki runā krieviski!) Un atkal pasmaidīju, jo biju vienīgā ķīniešu pulciņā, kurš bija mikroautobusā iestumts līdz ar mani.

Brauciens gāja raiti, pētīju apkārtni, līdz vienā mirklī  pamanīju, ar milzīgu žogu apjoztu dzeltenu ēku. Kameras, policisti. Un atcerējos lasīto, ka šeit kaut kur atrodoties Putina vasaras rezidence. Mana Krievijas caru vasaras rezidenču apskate bija jau sākusies ;). Iebraucot Pēterhofā, sāku uzmanīgāk vērot apkārtni, lai nepalaistu garām svarīgo pieturvietu, jo šis bija maršruta autobuss, kam slavenā pils nebūt nebija brauciena gala punkts. Jāatzīst, maršruta taksometra vadītājs bija uzdevumu augstumos. Jau laikus mani brīdināja un palūdza informēt arī ķīniešus par to, ka nākamajā būs фонтаны (strūklakas). Skaitīju minūtes un teciņus devos uz kasēm. Intuitīvi tās atradu un Voila!, nokļuvu pie strūklakām tieši laikā.

Viegls lietus un tūristu pūļi. Rīts.

Braucot uz Pēterhofu, pat nedomāju, ko īsti vēl tur gribēšu darīt, ko skatīt. Koncentrējos tikai uz strūklaku kaskādes palaišanu. 

Attēla redzamais kungs ir galvenais strūklaku kaskādes diriģents :)

Kad nu biju nogaršojusi galveno odziņu, tad ņēmos pētīt, kādu "torti" vēl šeit iespējams baudīt. Nonācu pie kartes un pamazām pār mani nāca apskaidrība, ka šeit ir kur staigāt un skatīt veselu dienu. Un tā arī bija. Pēterhofas parkā pavadīju gandrīz 8 stundas. Jāatzīst, ka parks ir izcils. Protams, gana daudz vēl ir kas uzlabojams un restaurējams, bet tas, kas ir izdarīts, ir ievērības cienīgs! 

Perfekcija. Ūdens piramīda.

Divas sievietes.

Šī parka apmeklētāju skaitā redzēju ļoti daudz bērnu, gan pavisam mazu-ratiņos, gan jau palielākus, gan veselas klases. Vidēja vecuma bērniem rekomendēju paņemt līdzi maiņas apģērbu, jo pēc izjokotāj-strūklakas apmeklējuma var nākties visu pārējo dienas daļu pavadīt slapjam ;)

Kārdinoši. Bet mamma neļauj.

Noteiktos laikos ir pieejamas strūklakas-izjokotājas.

Strūklakas, skulptūras, apstādījumi, dažādās ekskursiju vietas un veidi (jā, varēja doties ekskursijā arī ar tādu kā vilcieniņu vai nelielu automobili) un apskates objekti. Taisnību sakot, šis apskates objekts bija viens no dārgākajiem manā braucienā, šeit bija iespējams atstāt gana daudz naudas :). 

Marlīzes pils un dīķis, kurā par maksu varēja makšķerēt.

Atsevišķi iegādājamas bija gan parka apskates biļetes, gan katra mazā namiņa (muzeju ekspozīcijas), gan arī pašas pils apskates biļetes. Arī ēdināšana bija  diezgan sālīta. Smējos, ka šeit es baudīju pašu dārgāko kafiju. Un nebūt pašu labāko ;). 

Kafija ar strūklaku

Tomēr, tomēr, tomēr. Fons atsvēra kafijas dārdzību. Un skati apkārt lika gavilēt manām dabas un estētisko skatu mīļotājas acīm. Pilnībā par šīs vietas fani mani padarīja stendi ar otrā pasaules kara laika attēliem. Ļeņingradas blokādes laikā Pēterhofa tika tik spēcīgi izpostīta, ka no tās palika pāri tikai izdegušas pils sienas un zeme. Viss pārējais bija postaža. Pilnīgi saprotamas bija pēckara laika ļaužu pārdomas, vai maz vērts sākt atjaunot? Vieglāk būtu tam visam ar buldozeru pāri un uzbūvēt ko jaunu, modernu. 

Noliecu galvu šīs vietas atjaunotāju priekšā! Pēterhofa pēc kara.

Tomēr ilgtspējīga domāšana toreiz uzvarēja. Un tagad te tiešām ir ko redzēt. Šķiet, šī vieta kā fēnikss ir atdzimusi no pelniem. Izcili.

Viens otram pretī. Viens otram blakus. Dzīve.

Dienas otrajā pusē, lēnām staigājot pa parka klusāko daļu, sastapu grupiņu vienādi ģērbtu skolēnu. Viņiem bija lentes ar uzrakstu "Выпускник 2018" (Absolvents 2018). Šķiet, šī klase bija izvēlējusies savu pēdējo zvanu pavadīt tieši šādi- apmeklējot Pēterhofas parku. Vēlāk, kad stāstīju par to savai studiju biedrenei, uzzināju, ka šis ir gana populārs veids kā pavadīt mācību noslēgumu. Vēl gana bieži tiekot noīrēts kuteris un visa klase dodas ekskursijā pa Ņevu un kanāliem. Tusiņi pirtīs ir vakardiena. Jā, šķiet, ka Pēterburga godam tur savu kultūras pilsētas karogu. Arī no jaunākās paaudzes puses.

Vakars. Tūristi pazuduši. Strūklakas miegā.

Devos mājup jau ar autobusu. Tiesa, šī nebija mana veiksmīgākā transporta līdzekļa izvēle, lai gan konduktore bija varen laipna un atsaucīga.  Atgriezos Pēterburgas centrā un vēroju, kā pamazām tam tuvojamies. Tikai tad tā pa īstam apjautu, cik pilsēta ir liela. Milzīgi jauno dzīvojamo māju masīvi ar milzīgiem tirdzniecības centriem to vidū, nomainīja viens otru. Miljonu pilsēta. 

Turpinājums sekos!

Iepriekšējās stāstu daļas šeit:

Pirmdiena>>

Otrdiena>>

Cenas:

• Ieejas biļete ārzemniekiem skaistākajā un lielākajā parka daļā Нижний Сад - 900 rubļi
• Brauciens ar metro - 40 rubļi
• Brauciena biļete ar mikro autobusu- 70 rubļi
• Brauciena biļete ar autobusu - 80 rubļi
• Apšaubāmas kvalitātes dubultā latte - 300 rubļi
• Maza bļodiņa rissoto - 200 rubļi
• Ne pārāk garšīgs laša burgers - 450 rubļi

Rekomendēju:

• Ierasties plkst.11.00 uz strūklaku kaskādes ieslēgšanu
• Pabūt parkā līdz  pat plkst.18.00, kad citas, bet līdzīgas mūzikas pavadībā, kaskāde tiek izslēgta.
• Mierīgi ņemt līdzi savu ēdamo. Vietas, kur to baudīt netraucēti, varēsiet atrast.
• Nesatraukties, ja kas nav paņemts līdzi. Gan ēdamo, gan dzeramo, gan kartes, gan suvenīrus un pat  lietusmēteļus var nopirkt uz vietas. Protams, par attiecīgu cenu.
• Pēterhofas apmeklējumu ieplānot, kā pēdējo savā ceļojumā, jo iespaidu pilnība var slāpēt visu pārējo apmeklējumu vērtību.
• Apdomāt, kam vēlaties veltīt vairāk laika- vai pils vai parka apmeklējuma, jo patiesi izbaudīt šos abus brīnumus vienā dienā īsti nav iespējams. 
• Droši ņemiet bērnus līdzi, jo parks ir bērniem draudzīga vide. Ja ziniet, ka bērns nevarēs nesacensties ar strūklaku-izjokotāju, tad sausa drēbju kārta noderēs.
• Ņemt vērā, ka iegādātā biļete ir vienreizēji lietojama- t.i. ideja par parka paskatīšanu, ieiešanu pilī un parka apskates turpinājumu īsti nedarbosies.
• Braucienam no/uz Pēterhofu izvēlēties mikroautobusu- tā ar garantiju tiksiet pie sēdvietas. 
• Savukārt, ja ir vēlme braucienu izbaudīt ekskluzīvā variantā, var doties uz turieni no Pēterburgas centra ar Meteoru- ātrgaitas kuteri.

Ātrgaitas kuteri "Meteor" ir klasisks veids, kā nokļūt Pēterhofā.