Kad man nācās izlemt, studēt Sanktpēterburgā klātienē vai attālināti, es mirkli padomāju un sapratu, ka vēlos šo procesu baudīt. Tātad- klātienē! Un nevis vienkārši klātienē, bet Sanktpēterburgā, pilsētā ar bagātīgu kultūras vēsturi. Vīrs, uzzinot manu nodomu, sameklēja dzejoli par atraitnes dēlu :). Noskaidroju, kas ir nepieciešams (fotogrāfija, pase un nauda) un devos uz ceļojumu aģentūru, lai noformētu vīzu. Tā, kā mans studiju plāns paredzēja viesošanos Sanktpēterburgā reizi mēnesī, tad pēc īsas konsultācijas, aģente ieteica visupirms noformēt vienreizējo vīzu un, tūdaliņ`, pēc atgriešanās no pirmā brauciena, formēt gada vīzu. Kad ar vīzu jautājums bija skaidrs, ņēmos pētīt nokļūšanas iespējas un izlēmu par labu autobusam, braucienam atvēlot nakts stundas. Autobusi kursē samērā bieži un laiku var pielāgot burtiski pa stundām. Tiesa, jāņem vērā, ka braucot UZ Sanktpēterburgu, autobuss visticamāk ieradīsies 1-2,5 stundas ātrāk, kā norādīts biļetēs. Braucot mājup, šī laika starpība tiek "nostāvēta" Narvā un Rīgā autobuss ierodas samērā precīzi. Kāpēc neizvēlējos vilcienu? Pavisam vienkārši- tā kustības saraksts nebija savienojams ar studiju sākumu un beigu laikiem. Tamdēļ šo opciju atstāju kā iespēju- var būt kaut kad. Kāpēc nelidoju ar AirBaltic? Būsim reāli- lidojums teju 10x pārsniedz autobusa brauciena cenu (tiesa, ja izdodas biļeti iegādāt ar īpašām atlaidēm). Starp citu, ekstru tikt pārbaudītam ar metāla detektoru un somu rentgena caurskati Krievijā var baudīt arī autobusu braucēji. :) Tā nu testēju dažādus autobusu maršrutus un dažādas kompānijas. Laika gaitā par pašu labāko atzinu Lux express un, jo īpaši, Lux lounge reisus (tiesa, tikai maršruta daļā Rīga-Tallina pieejamus). Bezvadu internets, iespēja uzlādēt to, kas izlādējies, labierīcības, karstie dzērieni, kā arī iespēja iepazīt vai neiepazīt (urā, var snaust pa diviem krēsliem!) ceļa biedru nakšņošanas paradumus autobusā.
Laiks gāja un nu jau blakus manai gada vīzai ir vesela rinda robežas šķērsošanas zīmodziņu. Lai gan Sanktpēterburgā biju katru mēnesi, tomēr no pašas pilsētas biju redzējusi salīdzinoši maz. No rīta agri ierados, divas studiju pilnas dienas un tūdaļ pēc tam došanās mājup. Tamdēļ, fakts, ka futbola čempionāts pamudināja studiju organizētājus pārcelt jūnija semināru uz maiju, t.i. atvēlēt mācībām divas nedēļas nogales pēc kārtas, mani pat iepriecināja. Tā bija lieliska iespēja atvēlēt sev laiku Sanktpēterburgas iepazīšanai. Un šis laiks tam izrādījās īpaši piemērots- maija beigas! Izcili!
Īsi pirms brauciena veicu paziņu aptauju un tiku pie veselas ideju kaudzes (īpašs paldies Jeļenai Kazakovai). Kā man gāja? Ko redzēju un ko rekomendēju citiem? Par to būs šo ierakstu sērija- Pēterburgas stāsti. Sāksim ar sākumu: pirmā diena.
Pirmdiena.
Dienu sāku ar rīta skrējienu. Jau iepriekš biju ievērojusi, ka Sanktpēterburgā dzīvo aktīvi cilvēki: pat ziemas mēnešos ik rītu satiku pa krastmalām skrienošus vai pat slēpojošus aktīvistus. Tad nu, krāmējot čemodānu, nolēmu sevi izaicināt un izmēģināt skrējienu arī Sanktpēterburgā. Tā, kā dzīvoju netālu, tad izvēlējos tuvumā esošo Aleksandra parku un iepazinu gan suņu, gan skriešanas mīļus. Skrienot, ievērtēju, ka šajā parkā ir ārkārtīgi daudz izklaižu iespēju. Ir gan zooloģiskais dārzs ar terāriju, gan planetārijs (iedomājieties, izrāde par Mazo princi planetārijā), gan teātra ēka, gan mūziklu nams. Skaistas ir arī parkā esošās skulptūras- jo īpaši mani uzrunāja bronzas pilsētiņa.
Skriešanu biju izmēģinājusi. Atgriezos viesnīcā (starp citu, ļoti rekomendēju- "Sovremeņņik"), ievilku elpu un biju gatava doties Sanktpēterburgas iepazīšanā. Izejot cauri parkam, šķērsoju ielu ar domu, iešu pa labi, bet...nezinu, kamdēļ nogriezos pa kreisi un nonācu Petropavlovskas cietoksnī. Lai arī sākotnēji man šī vieta asociējās tikai ar cietumu un kazemātiem, tomēr dienas beigās (ak, jā, tur pavadīju veselu dienu!) es guvu apstiprinājumu, ka tur ir varen daudz citu interesantu un pat jauku lietu, ko iepazīt.
Pirmkārt jau pati vieta. Sanktpēterburgas centrā, gluži tāpat kā Rīgā, ir Zaķu sala. Tikai Rīgā tur ir TV komplekss, bet Sanktpēterburgā- cietoksnis.
Sanktpēterburgai šis tas ir kopīgs ne tikai ar Rīgu, bet arī ar Barselonu. Jā, jo skaisti smilšaina pludmale (gluži kā Barseloneta) ir pieejama arī Sanktpēterburgas pašā centrā- pie Petropavlovskas cietokšņa mūriem. Brienot pa smiltīm, pamanīju aiz žoga esošas smilšu skulptūras. Izrādās- maija pēdējās dienās apmeklētājiem tiks atvērta smilšu skulptūru izstāde. Aiz augstās sienas spēju noķert tikai dažus smilšu degunus un torņus.
Savukārt pašā cietoksnī ir iespējams apskatīt gana daudz izstādes un ekspozīcijas (pilsētas vēsture, kosmonautikas, viduslaiku moku rīki, slavenais Sibīrijas kreilis- vīrs, kurš apkala blusu utml). Vienā no tām- vaska figūru izstādē es samērījos augumiem ar Krievijas cariem un citiem ievērības cienīgiem cilvēkiem. Sajūta šeit bija visnotaļ dīvaina- it kā kāds visu laiku vērotu. Acis šīm figūrām ir gluži dzīvas. Tās veidojot gluži tādas pašas, kā tad, ja ir jāveido acu protēzes. Brrrr!
Nejauši nokļuvu arī uz cietokšņa jumta un noklausījos apjomīgu stāstījumu par no turienes redzamo. Skats patiešām ir iespaidīgs- redzama lielākā daļa parādes krastmalas, Ziemas pili ieskaitot! Tiesa, stāstījums notiek krievu valodā. Arī uz lielajiem un informatīvajiem plakātiem visbiežāk būs uzraksti tikai krieviski. Nevarētu teikt, ka šeit ļoti piedomātu pie ārzemju tūristu piesaistes. Jā, pieklājība un viesmīlība ir viņu spēcīgā puse, tomēr uzraksti un sarunas valoda- šie faktori nebūt nav orientēti uz ārzemju tūristu piesaisti. Taisnību sakot, Krievijā pilnīgi pietiktu ar viņu pašu tūristiem- ir gana daudz gan skolēnu ekskursiju, gan ģimeņu, gan vienkārši interesentu no citām Krievijas pilsētām.
Petropavlovskas cietoksnī vērts ir izstaigāt arī zaļos skvēriņus. Tur var atrast gan Pētera figūru, gan slavenos 12 krēslus, gan saules pulksteni, gan arī Zaķu salā visur esošos zaķus. Un vēl. Var trāpīt arī uz karavīru mācībām. Šo tēmu Sanktpēterburgas ielās ir grūti nepamanīt- visur esošos karavīrus, gan aktīvā, gan mācību statusā esošus.
Tāpat uzmanību pievērš Sanktpēterburgas augstākā torņa- Petropavlovskas katedrāles smaile. Jau vēlāk uzzināju, ka torņa smailē esošais eņģelis ir 3 metru garš sver 700 kilogramus un vēja laikā spice, pie kuras eņģelis ir piestiprināts, var kustēties līdz pat 90 centimetru amplitūdā. Iespaidīgi! Tikpat iespaidīgas ir arī šīs katedrāles zvanu skaņas. Tas nav vienkāršs ding-dang, tā ir vesela dziesma. Apstājies un ieklausies!
Cietoksnim ir vairāki vārti, šķiet, izgāju visiem tiem cauri. Tāpat cietoksnim var apiet apkārt- paveras gan iespaidīgs skaits uz pilsētu, gan tīri sadzīvisks skats uz pilsētniekiem, kuri nākuši baudīt sauli. Interesanti, ka šeit ir iespēja izvēlēties gan smilšainu, gan akmeņainu, gan zāles klātu laukumu savām saules peldēm. Sauļojies un vēro Ziemas pili. Vai nav skaisti?
Cenas Petropavlovskas cietoksnī:
- Ieeja muzejos/ekspozīcijās apm.300 rubļi.
- Labierīcību apmeklējums 30-40 rubļi.
- Vārīta kukurūza- 150 rubļi
- Ūdens pudele -100 rubļi
- Bezmaksas wi-fi ir pieejams, bet ne visur. Reizums prasa reģistrāciju.
Rekomendēju:
- Reizums atļaut sev nogriezt pa kreisi.
- Pēterburgas karti nepirkt pirmajā vietā (viesnīcā to var dabūt bez maksas :) )
- Ūdeni un vieglas uzkodas var paņemt šajā gājienā līdzi.
- Noderīgi ir ērti, bezpapēžu apavi (bruģis, trepes un smiltis!)
- Maija saule Pēterburgā ir tikpat aktīva sauļotāja, kā Rīgā. Ja lietojat aizsargkrēmu, to nevajag atstāt mājas!
- Runāt krieviski, arī tad, ja īpaši labi nesanāk. Sanktpēterburgā par to ļoti priecājas un atviegloti nopūšas. Vēl jo vairāk, ja krievu valodā uzrunāsiet kādu muzeja darbinieku- tiksiet pie bezmaksas ekskursijas. Protams, ja vien zāle nav pilna cilvēku. Tad gan labāk netraucēt.
- Prasīt palīdzību.
- Pieņemt palīdzības piedāvājumus- cilvēki bieži vien paši piedāvā atrasties, atrast...un nofotografēties
Nu bet tās acis... tiešām dzīvas...
AtbildētDzēst