Aiga Zeltagrauda par to, cik svarīgi ir sākt ar sevi

Ar Aigu esmu tikusies kopīgi vingrojot. Klusa un smaidīga meitene, nodomāju pie sevis. Nemaz nenojaušot, kāds spēks slēpjas aiz šī klusuma un maigā smaida. Pēc kāda laika, sarakstoties epastā, pamanu viņas vārdu- Aiga Zeltagrauda. Apmulstu, vai tiešām viņai tik skaists uzvārds? Jautāju savai draudzenei. Un viņa paskaidro: "Jā, tā tas ir. Aigas vīra uzvārds no dāņu valodas ir tulkojams tieši šādi. Precoties, viņi abi mainījuši uzvārdu. Lai tas būtu latviešu valodā." Tagad ar šādu uzvārdu mūsu pagastā kādā lauku saimniecībā jau mīt 7 iedzīvotāji: Aiga, viņas vīrs un viņu 5 bērni. Jaunākiem- dvīņu puikām rit pirmais mēnesis. Tiesa, Aigu uz sarunām par pārmaiņām aicināju vēl pirms. Mirkli pirms puikas nāca pasaulē.

  

Ko Tev nozīmē pārmaiņas?

-Pārmaiņas? Pārmaiņas-tas ir sākt ar sevi. Tikai ar sevi. Ja mēs katrs sāksim ar sevi pārmaiņas, mēs būsim laimīgi. Ļoti laimīgi cilvēki. Ļoti laimīga valsts. Mums ir jāsāk ar savām pārmaiņām. Ar sevi, ar iekšējo, ar ārējo. Vienalga, vai ar fizisko, vai emocionālo, vienalga ko Tu atrodi, vai hobiju. Kurā brīdī Tu atradīsi to priekš sevis. Vismaz ar mani tā ir. Ja es kaut ko meklēju, es meklēju sevī. Uzreiz es griežos pie sevis. Vai caur grāmatām, vai caur kādiem rakstiem. Ja nevar vēl sevī atrast, tad caur cilvēkiem. Mēģinu ieklausīties citos cilvēkos, vienalga, lai arī esi kritisks, mēģini ieklausīties tajā pretējā pusē. Varbūt viss nesakrīt, bet mēģināt saprast viņa un savējo rīcību. Un bieži es saņemu atbildi. Tas nevar būt tā virspusīgi. Ir šodiena, ir rītdiena. Būs labi. Ir labi! Tomēr manā skatījumā ir tā: ja mēs katrs (ir jau daudzi, kas tā dara) skatīsimies uz sevi, tad būs labi.

-Un tad es dzirdu, ka kāds jau glezno!  

-Šajā pārmaiņu periodā daudzi cilvēki brūk kopā un nevar atrast, pie kā pieķerties. Cits sāk gleznot, cits sāk šūt. Tas jau nenozīmē, ka visiem tieši tas ir jādara. Zinot to, kas notiek medijos, kā tiek safabricēta informācija. Kā lasīt šķērsām to visu un neņemt to sevī. Es vienkārši apbrīnoju tos cilvēkus, kuri katru dienu skatās televīziju! Kā viņi var to visu uztvert? Viss jau tiek aizmirsts. Šodien pasaka, ka kāds ir slikts un rītdien jau aizmirsts.Tas viss notiek ļoti ātri. Daudzi cilvēki brūk nost. Viņi nespēj tikt tam visam līdzi. Nevajag tam visam skriet līdzi. Viss iet ātrāk. Laiks iet ātrāk. Sistēma iet ātrāk. Bet nevajag visam tam skriet līdzi. Ja vien cilvēki atrastu kādu nodarbošanos vai hobijus. 

-Vakar ar vīru runājām, ka viens pazīstams ļoti pozitīvs cilvēks, sadarbības partneris, izdarījis pašnāvību. Viņš teica: „Es nekad nebūtu iedomājies, ka tas cilvēks ko tādu varētu izdarīt...viņam taču ģimene un liels uzņēmums.” Mēs runājām par to, ka cilvēks netiek līdzi laikam un kādā brīdī vienkārši saplīst. Nu, nevar skriet līdzi tikai tam darbam un laikam, ir jāatrod laiks sev! Vienalga, kaut Tu ej vingrot, ej uz medībām, glezno, lasi grāmatas. Neiztur arī tie cilvēki, kuri tikai smaida. Jādabū ir tas līdzsvars. Pārmaiņu laikā notiek tā, ka izdzīvos tas, kurš ir stiprākais. Ne jau tas, kam muskuļi ir, bet galva. Tas, kas māk novadīt enerģiju un domas. Tas notiek kā dabiskā atlase. Nezinu, kā tas attieksies uz mums visiem kopumā. Bet mums ir tik ļoti daudz foršu cilvēki. Tik citreiz es domāju, kamdēļ tik bieži tas notiek ārvalstīs? Tas, ka no viņiem finanses nāk iekšā, tas ir super! 

-Es reizēm skatos uz saviem bērniem un domāju: tas viss ir iespējams, to visu var izdarīt! Un tad man atkal gribas šķirot, ka mēs varam būt vēl labāki. Ka mēs esam spēcīgi cilvēki. To gan es varu pateikt. Es esmu bijusi ļoti daudz ārvalstīs. Mēs esam spēcīgi.  Mums ir jābūt ģimenēm. Nevar skriet prom pie pirmajām problēmām. Es esmu redzējusi stipras ģimenes arī ārvalstīs. Kādas ir mājas tradīcijas, kā dzimta turas kopā. Es pētu un redzu, ka mēs arī esam tādi paši. Mums ir baigais kodols iekšā. 

-Kad mēs satikām tās sievietes* , man bija apjukums un pārsteigums. Es biju laimīgi tai brīdī. Pārsteigums, ka es neesmu viena. Es biju pat apjukusi no šo sieviešu enerģijas daudzuma. Es biju pozitīvi apstulbusi. Es neesmu viena tāda vientiesīte, kas staigā un kaut ko grib atrast, un kaut ko grib kādam pateikt, vai ieteikt, un aicināt uz diskusiju, un mani iepļaukā, un es atkal ceļos, un eju. Man bija sajūta, ka es lidoju, kā tajā meditācijā par okeānu. Man bija tāda sajūta- baigais pamats. Es pat nedomāju uz priekšu, man bija stabilitātes sajūta. Ir piepildījies tas mans apstiprinājums- es neesmu viena, ar tādām pašām domām, tādiem pašiem mērķiem un vīzijām ir vēl. Un es sapratu: mēs esam gatavi pārmaiņām. Es stāvēju, skatījos un domāju: „Šīm sievietēm ir jādod iespēja!” Es klausījos un domāju: „Es desmit gadus esmu dzīvojusi kā alā. Un pēkšņi tādas gaismiņas.” Likās, ka es viena pati pa alu un tagad esmu izgājusi ārā. Un radās sajūta, ka es ne velti esmu darījusi, par spīti tam, ka atsēdināta kaktiņā, par spīti tam ka tā bijis n-tās reizes. Ka esmu turpinājusi to darīt. Tāpat kā Zaiga (Rumjanceva). Nu nevar to tā apsēdināt! Katru reizi ar mierīgumu, ar smaidu. Ir jāatrod tā nots, lai varētu runāt ar cilvēku. Ja pretējā puse sāk rādīt muskuļus, tad paej malā un paskaties, kā tā pretējā puse izrādās. Man dzīvē ir bijusi pieredze ar īpašuma darījumiem, kad nācies paiet malā un paskatīties, kā tā otra puse rāda muskuļus. Vai, kā tas spēlē! Es varu pat nospēlēt baigo naivo un vinnēt beigās. Citreiz varbūt pa muti arī jāsit. Varbūt, ka vajag. Tomēr pierādījums atnākt vēlāk- ka esi rīkojies pareizi.

Klājot svinību galdu ar Zaigu Rumjancevu

Kas priekš Tevis ir tā Tava pārliecība? Kas ir Tavas rīcībās pamatā?

-Pēc būtības es esmu maksimāliste. Es nevaru virspusēji. Jau kopš bērnības tā ir bijis. Ja es atpūšos, tad atpūšos.  Ja es dancošu, tad es dancošu. Un, ja es strādāšu, tad es strādāšu. Un neatkarīgi no tā, cik tas stundas būs. Neciešu haltūras, ielikteņus, caurumu aizbāšanu. Tur es nepiedalīšos. Es zinu, ka es tur neiešu. Es esmu tendēta uz kaut kādu rezultātu. Apliecinājums sev. Lai arī kāds būs rezultāts. Es rīkojos, es to darīju. Es no tā kļūstu bagātāka pieredzes ziņā. Es būšu sevi apliecinājusi. Un nebūs man tā, ka bērns pēc kāda laika man pajautās: „Mammīt, kāpēc Tu nedarīji to un to?” Es varēšu teikt: „Es darīju!” Vienmēr  būs rezultāts, varbūt ne uz reiz, bet atsauksmes būs uz vēlāku laiku. Es esmu pamanījusi, ka viss ir uz labu. Arī sliktais ir bijis uz labu. Kāpēc tai brīdī bija tā? Kāpēc tā notika? Tad atslābsti un saskati to rezultātu, un redzi, ka viss  mainās. Ir labi, ka gāji un darīji. Labi, ka nesēdēji malā.

-Es vienmēr esmu tendēta uz sadarbību, uz sarunām. Vienalga, varu arī izlamāties. To daru gan reti. Es pat nezinu, kad pēdējo reizi tā bija. Man varbūt ir otra galējība, ja mani sāk spiest nost, es sāku smieties. Citi sāk lamāties, es sāku smieties.  Man sākas smieklu lēkme un sākas ironija, melnais humors. Reizēm pat cilvēks nesaprot to. Reizēm pat nesaku neko. Pasēžu, paklusēju. Ir brīži, kad varbūt nevajag teikt neko. Protams, ir svarīgi neturēt sevī iekšā. Laika gaitā esmu iemācījusies neturēt iekšā sevī. Pastaigāt ārā pa dārzu. Man patīk laukos! Kā man patīk laukos! Es vienkārši dievinu, kad izeju dārzā, tie putni, tas klusums, bērni kaut kur tālāk čalo pa dārzu. Es mīlu laukus un domāju- cilvēkiem tiem, ka ir mājas, ir viss kārtībā. Bet tie, kuri dzīvo dzīvokļos...tiem tak grūti. Visi saka, ka vajag naudu. Es saku: „Muļķības!" Visiem tak ir vecāku, vecvecāku, galu galā radu māja laukos. Paņem atjauno, lēnām. Nopļauj zālīti, iztīri viņu visu. Nu, kaut vai brīvdienu māju. Mums jau Latvijā ir tik daudz tādas vietas. Es citreiz iedomājos par rīdziniekiem. Un daudzi jau arī tā dara- nopērk mājas laukos un atjauno. Es vienmēr par to baigi priecājos. Ka to kāds dara! Mums ir jādzīvo šajā valstī. Maziņi mēs esam. Ne jau tāpēc mums pie kaut kā ir jāpievienojas. Man vēl aizskar tāds teikums: „Ak, ko nu es!” Par to jautājumu man arī ir dusmas. Es saku: „Kāpēc Tu vari tos zābakus nopirkt? Sakrāj naudu un nopērc zāles pļāvēju. Iztīri kādu lauku sētu! Nevajag jau baigos hektārus. Paņem hektāriņu.” Tik daudz zemes gabalu un vecas mājas stāv. Vienreiz es domāju: tās īpašuma lietas man mīļas- vairāk tāda sirdslieta. Es biju domājusi izveidot tādu datu bāzi ar īpašumiem, ar lauku mājām. Lai zemnieki strādā to zemi. Tie, kas ir zemnieki, tie, kam tas asinīs, lai viņi audzē tos graudus. Viņi strādā dienu un nakti, to es zinu pēc pieredzes, kā viņi raujas. Un kā tā zeme smaržo riņķī! Bet tās mājas, kas brūk kopā. Man bija doma veidot tādu datu bāzi un likt kopā kaut kādā lielā mājas lapā, kur piedāvāt tepat, vietējiem cilvēkiem, Jūrmalā. Rīgā. Dabūt ārā cilvēkus uz laukiem un vairāk. Tad arī tās finanses ieplūstu laukos. Un rastos visādi centri laukos vēl vairāk. Un varbūt kāds tieši to grib brīvdienās darīt. Un tie cilvēki, kas palikuši laukos. Es ļoti daudz foršus cilvēkus zinu. Tādi, kā Una (Mārtiņsone), tādi, kā Tu, Intiņ. To, ko mēs katrs darām. Es kā tīri finansiāli domāju, kā varētu piesaistīt naudiņas, lai nenomirst tie lauki. Varbūt kāds no tiem paliks? 

-Vakar man sanāca runāt ar vienu meiteni no Ēdoles. Viņai kaimiņos viens vīrietis parādījies. Sieva strādā Valsts ieņēmumu dienestā, Rīgā. Un viņi nopirkuši lauku īpašumu Ēdolē. Mazu mājiņu. Es prasu: „Nu, kā viņam tur iet?”. Viņa man atsaka: „Viņš neko nesaprot no lauku darbiem, bet dara. Viņš vienu bišu mājiņu paņēma. Viņam uzdāvināja bišu mājiņu. Un viņš nāk pie manīm un jautā, kā tur dabūt bitītes iekšā.”  Es smaidīju. Un tā, kā šai meitenei pašai ir bitītes, jauna meitene, 21 gads. Viņa teica: „Un es viņam palīdzēju ar tām bitītēm.” Es jautāju: „Un kā tad viņa ģimene?” Viņa atteica: „Sieva braucot brīvdienās, atpūsties no Valsts ieņēmuma dienesta. Tur daudz darba. Meita strādā Briselē, augstā amatā. Bet vīrs gribējis no Rīgas ārā un iznācis ārā.” Tāpēc es saku: „Tas viss ir izdarāms!” Tāpēc es priecājos, ka jebkurš iziet ārā, attīsta, iegulda. Es no sirds smaidu, mani tas tā baro, tiešām, enerģētiski. Ka kāds kaut ko tādu atļaujas, lai arī saka, ka neko nezina, bet dara. Tāpat kā tā kundzīte (Kristīne Vītola) no Kazdangas: „Es no zemkopības neko nesaprotu, bet es to daru.”  Es skatos, un redzu, pilnīgi uguntiņas acīs! Vienkārši ideāli. Ej un dari, un priecājies!

-Protams, ir skumji brīži, pasēdi kaut kur zem koka. Dzīve ir dzīve. Nevar būt visu laiku vienā līmenī un tagad ir pilnmēness. Es vakar vakarā redzēju. Tāpēc jau ir šādi piedzīvojumi.

-Nevajag baidīties no pārmaiņām! No dzīves vietas maiņām, no profesijas maiņām. Mums jau ir iedzītas bailes, rāmis. Cilvēki baidās par savām vietām. Un tie, kas strādā tajās valsts iestādēs. Cilvēks, ierēdnītis, viņš baidās un ražo dokumentus tikai copy/paste, copy/paste, izmaina personas kodu un copy/paste, copy/paste. Tās vēstules jau vienādas nāk. Sākums visiem vienāds. Es nekad nelasu tos sākumus, es zinu, tur ir visi likumi un tādi likumi, ka Tev paliek bail tos lasot. Es domāju: „Nu ko var tērēt to naudu! Ai, nu labi. Lai tērē. Tomēr tā visa taču mūsu nauda! Nodokļu maksātāju.” Es neesmu vienaldzīga arī uz šo lietu. Tas ir kuriozs. Mums ir jāmaina sistēma. Visa valsts sistēma.  Tā, kā igauņi jau domā.  Viņi jau iesākuši. Viņiem nebūšot ministrijas. Viņiem būšot pārvaldes, pašpārvaldes.

Varas decentralizācija?

-Jā. Būs vairāk atbildības uz vietas, piemēram, skolotājiem: taisi savas grupas, savas programmas. Nebūs vairāk tāds gabaldarbiņš. Iedeva tev programmu uz rociņas... Nu kas tas tāds, ir? Man pēc programmas jāvadās Nu, ko nozīmē- bērnam pēc programmas....

Jā, es lasīju Zaļās partijas programmā teikumu: „Valsts ir iedzīvotāju partneris”.

-Super teikums. Tur ir viss pateikts. Ja to sāktu pielietot visur.

-Tāpēc es saku: „Ir grūti.” Es aizbraucu uz ministriju, pie ierēdņiem par lauksaimniecības lietām runāt un pajautāju: „Cik reizes Tu esi bijis laukos?...un kas man no tā tagad visa ir reāli jādara?” Nu, tā nevar. Tā nevar!

-Vajadzētu iesaistīties jaunajiem cilvēkiem un meklēt inovatīvo, to JAUNINĀJUMU. Ko mēs varam novadā parādīt vienreiz, otreiz? Ko mēs varam? Tas nekas, ka visi nesapratīs pirmajā reizē! Aiziet un otrreiz parādīt. Tā ir! Es esmu tikai par pārmaiņām. Faktiski tās jau notiek. Elastība ir vajadzīga. Būt elastīgākiem. Vienkārši. Man domas skrien pa galvu, es redzu vīzijas un redzu, ka tas ir iespējams. 

-Šobrīd, ja es skatos, es nemainītu dzīves vietu ne pret vienu citu valsti. Esmu bijusi tik daudzās valstās. Un ir tik skaisti būt citās valstīs! Esmu gan mācījusies, gan dzīvojusi citur. Tomēr šodien ir labi šeit. Es jūtos labi. Kad es dzirdu, ka kāds brauc prom. Un labi  cilvēki brauc prom. Tad man sāp sirds.  Vai tad tiešām ir jābrauc? Kāpēc? Ar bērniem prom. Vai tāpēc, ka tur maksā vairāk? Nu negribas ticēt. Negribas.

Kas priekš Tevis ir bijušas lielākās pārmaiņās? Ko Tu par sevi varētu sacīt?

-Man jau no 20 gadiem ir pārmaiņas. Jau 20 gadus es ar sevi esmu strādājusi. Tie visi apliecinājumi. Tas, par ko es esmu izaugusi un izveidojusies. No nezinītes 20 gadu vecumā un tagad- 40 gados. Ka tā pārskatu, es redzu, ka viss ir gājis tā, kā vajag.  Tas nekas, ka ir bijuši kalni un lejas, atkritieni atpakaļ un apliecinājumi sev, ka eju pareizā virzienā, un vilšanās, un nodevība. Tas nekas! Nevajag apstāties. Ir bijis visādi. Ir bijis arī tā: ka kāds mēģina iestāstīt, ka Tu nekas neesi. Nu traki, ka jaunietim mēģina iestāstīt, ka tu nekas neesi. Šādi vārdi ir ļoti smagi, ja neesi pietiekami spēcīgs. Ja nodarbojies ar sportu, vai hobiju, tas palīdz. Tādas atklāsmes par dzīvi es manīju pēc padomju laika sagāšanās. Es sapratu, ka kaut kas ir savādāk. Vai tiešām viss ir kārtībā? Es ar sevi esmu strādājusi visu laiku. Daudz lasīts, meklēts, skolā iets, semināros. Ja es jūtu, ka ir par daudz, es apstājos. Ja es jūtu, ka man trūkst informācijas, es eju uz grāmatu veikalu. Es nevaru atrast tais virsrakstos. Es dzīvoju dzīvē uz sajūtām. Man tā grāmata atnāk rokās. Es pieeju, skatos, un zinu, ka to man vajag. Man pie gultas stāv kādas piecas grāmatas. Ja es negribu neko lasīt, tad es zinu, ka nu ir sporta zāle vajadzīga- ķermenim.  Visu laiku esmu darbojusies vai nu fiziski, vai nu emocionāli, vai garīgi. Tiekos ar cilvēkiem, runājos. 

-Es negribu dzīvo tukšu dzīvi. Es gribu dzīvot piepildītu. Lai es jūtu, jā ir labi, ir forši, ka kaut kas notiekas. Es nevaru dzīvot eksistējošu dzīvi. Man nav bijis nevienu brīdi tā. Visu laiku es esmu darījusi. Pieņēmusi lēmumus. Pati personīgi. 

-Ir bijuši cilvēki, kas stāvējuši man pretī un teikuši: „Tev to nevajag, kur Tu?” Tas pats, kad 90.gadu sākumā es braucu prom uz ārvalstīm. Tad bija tādas apmaiņas programmas. Iedomājies: dzīvot padomju laikos, un tad pēkšņi uz diviem gadiem prom, ārpus valsts. Svešā valstī. Kas tur tik nenotiek! Te tak televizoros visu laiku bija rādīts viss kaut kas! Es klusēju, man jau bija pieņemts lēmums. 

-Ja vairāk cilvēku pieņemt lēmumu, pajautājot sev. Klusumā pasēdētu un pajautātu sev. Tad atnāk tā pārliecība, atnāk tā iekšējā atbilde. Vismaz man tā ir. Es esmu pieķērusi sevi daudzas reizes. Vai tas man ir vajadzīgs? Ko tas dos man? Un tad atnāk atbilde: „Ej un dari!” Un arī zīmju lasīšana. Lasu vai klausos. Kāpēc Tu šodien lasi šito? Kāpēc Tu šodien satiki šo cilvēku? Ko viņš teica par to? Un, ja mēs katrs to darītu? To tā nevar vienā dienā! Ir jāsāk ar sevi! Nu nevar teikt, lai vīrs mainās vai kāds cits! Tas ir grāvis! Tad jau Tu esi parakstījis sev spriedumu. Nav vainīgo. Nav slikto un labo. Tur katram ir jāiet cauri. Es to daru. Gan piedošana, gan dziļāk skatījies karmiskā jautājumā. Domājusi, kā atšķetināt vienu vai otru jautājumu, piedalīties kursos, kaut paklausīties. Cik es sevi atceros, es visu laiku esmu bijusi.... Tagad jau citi smejas: "Tu jau vispār neesi mierā!”  

-Es ilgi gāju uz to, lai man būtu ģimene. Es negribu būt virspusīga. Man ir tāda lieta dzīvē: ja man ir darbs, tad es ļoti daudz strādāju. Mācījos universitātē un strādāju, vienpadsmitos vakarā mājās, septiņos no rīta augšā. Un tā bija 7 gadi. Kad es biju pieņēmusi lēmumu: man tagad ir vajadzīga izglītība. Protams, bija brīvdienas, bija tusiņi. Braucām ar meitenēm atpūsties. Es vienmēr teicu: „Man būs ģimene. Man būs ļoti stipra ģimene.” Un apkārtējie teica: „Tev jau ir trīsdesmit! Tev jau 33, Tev jau 34!” Citi skaitīja manā vietā. Bet man neuzdzina tas stresu. Es biju pārliecināta, ka man būs ģimene, ka savādāk nemaz nevar būt. Man teica: „Kur Tu vēl pie bērniem tiks? Labi, ja vienu dabūsi!” Tāda ir mana dzīve. Un šodien es to atceros, ka man to teica. Tad es atbildēju: „Nu, labi, vismaz viens līdz 40!” Un tagad var smieties, tā ir dzīves ironija, ko ar mani izspēlēja. 

-Es desmit gadus dzīvoju Rīgas centrā, mazā dzīvoklītī- 28 kvadrātmetri.  Man piegriezās. Bija labi, kamēr mācījos. Atnāc mājās, ir foršs kaktiņš un miers! Man tas bija foršā vietiņā. Pagalma logs, klusums, vispār neko nedzirdēja. Kā jau vecākās mājās, būvētās 19.gadsimta beigās. No rīta pamosties, ej uz darbu. Dari darbu ar sirdi un pēc tam ej uz mācībām. Un visa tā dzīve tā kūsā. Es atceros, ka man bieži visi apkārt saka: „Ir jāprecas!” Un viņi precas, dibina ģimenes. Es vienmēr no malas mierīgi skatījos uz to visu. Man jautāja: „Nu, kāpēc Tu tik mierīgi no malas uz to visu tā skaties?” Es atbildēju: „Man nevajag to pirmo, vai otro variantu. Es pieņemu visu ar izjūtām. Ja man nekas tur neveidojas, sirsniņā nekas nenotiek. Taurentiņu nav. Man grūti. Es tā nevaru.” Man atteica: „Nu, ja Tu jau mums tāda dīvainīte!” Es smējos un uztvēru to tā- ļoti pozitīvi. Nebija tā, ka man būtu stress. Zinu, ka daudziem cilvēkiem tas  uzdzen stresu, jo apkārtējie to nemitīgi atgādina. Tā pienāca laiks, man apnika šajā mazajā dzīvoklītī dzīvot, man kaut ko lielāku vajag! Tad es sapratu, ka negribu Rīgā, bet Rīgas apkārtnē. Braukāju apkārt un skatos, un Mārupē ieraugu- jaunie projekti! Es saprotu, ka šeit es gribētu. Lauki riņķī un nav tālu no Rīgas. 

-Tajā gadā, kad iemaksāju to pirmo naudu, tos 10%, pēc  2 mēnešiem dzīve sagriezās kājām gaisā. Es saņēmu ielūgumu: braukt uz lauku ballīti- ārā pie Piena kombināta, Aizputes pusē. Vēl viena pazīstama bija saņēmusi šādu ielūgumu un viņa man jautāja: „Tu brauksi uz to ballīti ar sadarbības partneriem?”  Es teicu: „ Braucam.Tā tāda pirmsjāņu ballīte, 22.datumā. 23.jau man jābūt otrajā Latvijas galā. Braucam un apskatāmies, kā Kurzemē svin.” Viss notika. Es palaidos plūsmā, nemaz nedomājot, kas no tā visa būs. Pierādījums sev, ka Tu esi bijusi. Es jūtos vienkārši ļoti labi, es piedalos. Es nezinu, kurā posmā es būšu un kas būs pēc mēneša. Es vienkārši piedalos. Atbraucu uz ballīti un vienā dienā var sagriezties ar kājām gaisām visa dzīve. Pat ballītes laikā es neiedomājos, ka dzīve var sagriezties. Satiku otro pusīti, bez saspringuma, bez ilgas domāšanas. Un pēc nedēļas cilvēks bija izdomājis, ka vēlas dzīvot kopā ar mani. Un mani nolika fakta priekšā. Atbrauca pie manis uz Rīgu un teica: „Es esmu izlēmis!” Es jau neko neatbildēju, es skatījos un teicu: „Braucam ar tramvaju!” Tā mēs nolikām mašīnu un braucām ar 6.tramvaju pa Rīgu. Tā mēs braucām visu vakaru, izrādīju Vecrīgu. Vispār ne par ko nesaspringstot, netēlojot, visu to darīt. Pēc mēneša ierados Aizputē uz dzīvi. Nodzīvot Dānijā vairāk kā divus gadus un nekas nenotiek, atbraukt, vairāk kā 7 gadus nodzīvot Latvijā un nekas nenotiek.... bet pietiek atbraukt abiem uz Aizputes ballīti.. un viss notiek. 

-Tās ir tās pārmaiņas, tas ir tas elastīgums. Ļauties tam, kas notiek! Kā Tu vari to pieņemt. Atlaidies. Un viss aiziet tā viegli. Tāpat jau arī ar bērniem. Tur vispār nebija nekāda saspringuma. Tīri fizioloģiski man ārsti prognozēja, ka man var bērnu nebūt. Kā jau 25 gados mēdz sacīt. Pēc iespējas ātrāk, Tev jau pēc gada vajag. Kuru man uz ielas vajadzēja ķert? Nu var jau noķert. Bet cik kvalitatīvi tas būs? Es sen zināju, ka es gribu ģimeni. Ne jau tāpēc, ka ir tētis, mamma un bērni. Es gribēju ģimeni. Kad tiešām ir pamats, kad ir kopīgi mērķi, kad iet uz to kopīgi. Kad ir kopīgas domas un darbi. Es nemaz nevaru savādāk iedomāties, man vajag ģimeni. Mums taču nav pieredzes. Mēs vienkārši izaugām. Tajā laikā jau valsts bija pirmajā vietā, tad nebija ģimene. Lozungi. Es jau vīram teicu, ka es negarantēju, ka man var būt bērni. Viņš teica: „Tas nekas, mēs tāpat varam dzīvot kopā!” Viņš bija spēcīgāks šajā jautājumā. Es teicu: „Labi, dzīvojam. Darām to kopā!”  Es nedomāju, kas no tā visa iznāks. Es pat nedomāju par to, ka esmu atnākusi uz laukiem, vai man te būs, ko darīt. Es par to nedomāju. Es vienkārši ļāvos.  Es zināju, ka es nekur nepazudīšu. Viss būs. Šodien atskatoties uz visu to atpakaļ. Dažs labs cilvēks, kas man to teica, zinot, kāda situācija ir tagad..... 

-Es lepojos un pateicos Dieviņam katru dienu. Par ģimeni, par bērniem, kad no mājas izlaižu ārā. Es iekšēju novēlu ar domu: "Lai Tev ir laba diena!" Es nevaru bez tā izlaist no mājām ne savu vīru, ne bērnus. Es katru dienu pasakos par to, kur es esmu un ko es daru. Es to ļoti stipri iekšēji pasaku. Citu dienu skaļi, citu dienu klusumā. Es esmu devusi to svētību.

-Dažs labs, kas man tos nākotnes paredzējumus deva, noteikti klusē un vispār neko nerunā. It sevišķi par šo te gadījumu, kas man tūlīt būs.  Ja man teiktu 35 gados, ka man būs 5 bērni, es neticētu tajā brīdī. Es būtu laimīga, ja man būtu viens. Tā, kā man 40 gados bija 3 bērni, es teicu: „Vau! Kā tā var būt?” Tāpēc, ka nesaspringu.

Trīs dvīņu mammas vienā bildē!

-Līdz tiem 30 gadiem bija tāda sišanās ar sevi, šaustīšanās, sevis meklēšana, man vajadzēja maksimumu visur. Man vajadzēja apliecinājumu izglītībā, darbā. Nevis krustiņa pēc. Man vajadzēja baudu. Man iekšēji bija sajūta par katru apliecinājumu. Es gribu dzīvot maksimāli, nevis virspusēji.

-Cits varbūt sēž televizorā. Mani sen jau tas neinteresē. Ziņas vispār. Tikai medijos virsrakstu izlasu. Tā, kā es nezinu, ko es vēl Tev varētu pateikt.  Bet galvenais ir nevajag pazaudēt sevi pēc citu cilvēku spriedumiem vai rāmjiem. Varbūt paklusēt un neteikt. Lai jau grib uzlikt to rāmi. 

-Tajā reizē, kad braucu prom. Kā mani atrunāja! Es jau zināju, ka tā būs. Es mēnesi iepriekš to  zināju. Bet pateicu tikai nedēļu iepriekš. Es zināju, ka man mēnesi būs jāklausās. Tad man pietika tikai ar nedēļu. Tad es klusēju visu laiku. Es nebaidījos no tā, ko es  darīju. Es zināju, ka gribu to darīt. Nezināju, kāpēc. Es zināju, ka atbilde būs pēc tam. Kā jau padomju laika bērns. Viss uz ārieni. Dikti gribēju redzēt. Nekur mēs nebijām bijuši. Tajā laikā tādas iespējas bija. Studentu apmaiņa. Ja es to nebūt izdarījusi, varbūt būtu bijuši citi ceļi. Es nezinu. Šobrīd es varu pateikt to, ka es nenobijos. Kaut gan bailes mūsos bija iedzītas nenormāli iedzītas. 

-Ko tad dara bailes? Tās iznīcina cilvēku. Lielākā daļa baidās. Es bērniem mācu: „Nebaidies. Nesaki tādu vārdu „bailes”. Es to nedzirdu. „Nevaru, negribu, bailes”- tādu vārdu mammai ar tēti nav. Es to nedzirdu!”  Gribās viņus izaudzināt. Par bērniem man ir cepiens. Man gribas šos rāmjus mainīt. Es gribu, lai viņiem ir labāka dzīve. Vēl labāka, kā mammai un tētim. Man nebija tas atbalsts. Viss bija sabrucis. Nebija iespējas, kur aiziet. Tajā laikā izglītībā finanses spēlēja lomu. Es izturēju konkursu. Es teicu, ka jūs varat teikt, ko gribat. Es nebaidos. Tas bija smieklīgi. Tāda ir dzīve. 

-Tagad visi saka: „Ja jau Aiga ir to izdomājusi...tad ...” Arī vīrs mani saprotu un neiegrožo. Es zinu, kas ir viņa sirdslieta. Es redzu, kā dzirksteļo acis un viņam tas patīk . Es nemēģinu nevienam teikt: tas ir slikti, tas ir labi, tas ir melns, tas ir balts. Es mēģinu tieši otrādi- ieklausīties. Es ieklausos cilvēkos. Es pasaku savu viedokli.  Bet ne tādu, kritisku. Kritika arī ir vajadzīga.  Mums daudzi cilvēki nespēj pārdzīvo kritiku. Bieži to vajadzētu pateikt. To vajadzētu uztvert pozitīvi. Tu taču mainies. Tas nekas, ka kāds pasaka: „ Tas nekam neder” Tu taču mainies līdz ar to! Nevis tas variants, kad klapītes uz acīm: „Es neko neredzu, es neko nedzirdu!” Piemēram, redz, kā bērni kaujas. Nu, kā tā var! Nu, jūs tak to redzat, kāpēc jūs to neapstādiniet? Kaut vai ierunājieties? Kāpēc paiet garām? Zaudētājs jau jūs esat pats! Nesūdzaties, ka 60 gados jums nekā nav. Kāds ir vainīgs. 

-Nevajag jau nemaz 60 gadus. Reizēm tā ir 40 gados. Meklē vainīgos. Ko ta tā tur līdīs iekšā? Es smējos, runājot ar Intu Ošu. Gan jau mēs atklausīsimies. Kur tad mēs lienam un ko mēs darīsim. Man ir tā, ka es tam nedomāju līdzi. Man ir daudzas lietas, kas mani neapmierina. Tāpēc es nesēdēšu mājās un nepukstēšu, visu graujot. Ir jāiet, jāpiedalās un jāpaskatās no tā skatu punkta. Neviens jau nenosodīs un ja arī nosodīs. Gan jau atmaksāsies. Ja ne tajā lietā, tad citā. Dzīvē jau atmaksāsies.  Tā nebūs. Tu būsi darījis. No savas iekšienes. Tu to būsi darījusi. Es jau Anitiņai (Anita Roga) teicu: „Citā  jomā atdos Tev atpakaļ. Darbā, ģimenē vai citā jomā”. Zinu, zem mums raks. Bet trakajiem pieder pasaulē! Viss kārtojas tik ātri. Tas ir tāds kā... 

-Bija tāds periods, ka esmu viena pasaulītē un kaut ko mēģinu. Bet tagad saredzēju, ka vēl ir tādi. Vēl ir kādi tādi paši. Pieredzes mums nav, bet mēs ejam! Pieredze mums katrai ir sava. Mēs esam tik dažādas. Man patika, ka tādā mazā novadiņā ir tik daudz foršu cilvēku un beidzot tos satieku. Es desmit gadus biju nodzīvojusi un beidzot satieku cilvēkus! Ikdienā skrienu garām, neredzu. Visi jau strādā. Liekas, kur gan ir tie cilvēki? Es domāju tieši par bērniem: kā man gribās, lai jums ir labāk, kā mums. Viņi izaugs un kādu dienu pajautās: „Kāpēc mammīt, jūs nepiedalījāties, nedarījāt?” Man pat liekas, ka bērni tieši tā var pajautāt.  

Aizputes novada spēcīgās sievietes- vēlēšanu kandidātu saraksta galvgalī!

-Sievietes jau ir stipras. Šeit Latvijā sievietes ir enerģētiski stipras. To es jūtu. Ir arī vīrieši. Tāpēc jau mums ir jāaudzina tie dēli. Mums ir vajadzīgas ģimenes.  Man patīk, ka Aizputes pusē sports daudz notiek. Nevajag jau tos ordeņus. Man paziņa viena saka: „Jums te viss ir tik zaļš!" Es atbildu: „Tas jau jauki. Bet arī cilvēkus vajag. Citādi mēs ar to zaļumu vien paliksim.” Ir forši uztaisīt šo vietu ar sportu, meditācijām, kur cilvēkiem braukt grupās ārā, piesaistīt cilvēkus ar aktivitātēm un takām. Smiltenē piemēram ir ļoti populāra amatieru riteņbraukšana, viņiem ir orientēšanās sports. Viņi to dara ļoti stipri. Es no tās puses nāku un zinu, kā tur ir. Tur ir viens cilvēks, kurš to darīja tad, kad es vēl biju maziņa un vēl joprojām to dara. Viņš dara un cīnās un dabū gatavu. 

-Nauda nāk un atnāk pie Tevis. Es pētu un skatos, ka te ir kalni. Atrodi to unikālo, dod to ceļu un iespēju. Tāpēc es zvanīju un teicu: „Rakstiet mani augšā! Es būšu”. Vīrs man saka: „Ej iekšā pulkā un dari! Lai ir rezultāti” Gribas, lai kūsā tā dzīve, lai nemirst dzīve nost. Lai notiek sadarbība ar cilvēku, ar iedzīvotāju. Es to neesmu jutusi šajā novadā. Ņem un ej ar to savu papīru. Bet ir tik daudz foršu cilvēku, kuri grib darīt! Es to nevaru izturēt, kad nobremzē. Cik tad ilgi to var izturēt? Cits varbūt sarausies un paliks čokuriņā vai aizbrauks prom! Tādi cilvēki ir vajadzīgi. Spēcīgi cilvēki. Aizrautīgi cilvēki. Ar savu nostāju. Interesanti. Man patīk!

Ko Tu gribētu novēlēt cilvēkiem, kuri gatavojas pārmaiņām, bet nevar tās uzsākt?

-Lai nenobaidās. Lai nebīstas. Lai iet. Un atradīs sabiedrotos. Ej un dari, un priecājies! Vienalga kas no tā iznāks. Pasmaidi par to, kas sanāk, kas nesanāks. Paraudi arī. Nekas jau nenotiks, ja paraudāsi. Parādīt emocijas. Nebūt mietpilsonim. Nebūt pelēkam. Aizmirst teikumu: „Ko tad es?”  Mums jau varbūt bišķi, daudziem cilvēkiem ir iekšējā nenovīdība. Tas jau arī jādabū ārā. Tas gan. Es nezinu, kā ar to cīnīties. Es pati ar to esmu cīnījusies. Es pati to esmu jutusi. Mēs zaudējam visi kopā. Tas traucē attīstīties lieliem plāniem. Domājam, ko pasakām, kādas domas palaižam vaļā. Biežāk sākam ar sevi. Sākam lēnām ieiet sevī. Pamodināt sevi. Nedomāt ne par kaimiņu, ne par bērnu, bet ieiet sevī un darboties ar sevi. Nelaist to negatīvo domu tālāk. Tā krājas virs mums mākoņos un lietus līst, un nolīst atpakaļ uz mums. Skaudība ir briesmīga lieta. Tad cilvēki domā, ka viņi ir nabagi. Ne jau valsts Tevi uztaisīja par nabagu. Tu pats sevi par tādu padari. Arī tad, ja iedotu to lielo naudu, nezinātu, ko darīt.  Būtu nabadzība. Ne jau naudā ir tas jautājums. Nauda nāk. Ja sāc darīt, tad nauda nāk. Cik tajā brīdī būs nepieciešams, Visuma banka iedos to naudu. Tā ir jānopelna. Ja zināsi savu mērķi, ja zināsi, ko gribi, zināsi, kam Tev vajag. Ja lēnām sāksi. Tāpat, kā Uniņa izdarīja lielas pārmaiņas. Ko viņa ieguva? Viņa iepazina sevi. Rezultāti- vienkārši ideāli. Viņa arī noteikti krita atpakaļ vairākas reizes, to jau mēs visi esam piedzīvojuši. Mēs visi esam krituši atpakaļ un cēlušies”. Un domājuši: „Ārprāts, nu kāpēc es tā rīkojos? Nu nevajag tā rīkoties! Ja vienreiz uzkāpi uz tā grābekļa, nevajag to otrreiz to darīt!” Un tad rīkojamies un turpinām un ieraugam to gaismiņu. Nepadoties un tāpat mūs tās pārmaiņas visas paņems mūs līdzi. Ja nedarīs pats, tad tas vilnītis mums pāries pats. Nemaz nevar nemainīties. Visa pasaule mainās. Piedomāt to, ka ar mums tas nenotiks. Nebūs tā, Intiņ. Nebūs. Pasaule jau visu globāli ņem līdzi. Viss kustās neatkarīgi ne no Tevis, ne no cita. Ne jau Prezidents ietekmē visu. Jā, tur ir orgāni un pilda funkcijas, pieņem lēmumus. Bet piedalīties šajos lēmumos ir mūsu uzdevums. Ik reiz es esmu gājusi uz vēlēšanām. Lai arī reizēm nav bijis, par ko vēlēt. Tik un tā esmu gājusi. Esmu piedomājusi, kāpēc nekas nenotiek. Tad es esmu domājusi, nevar tā turpināt. Ir jārīkojas. Pirms 2 gadiem mani uzrunāja bites. Nopirku 30 mājiņas. Kāpēc mani tās uzrunāja? Es vēl joprojām nezinu, kāpēc tā darīju? Bet gan jau atbilde atnāks. Sakrāju naudiņu un izdarīju. Bieži, pieliekot prātu, daudzas lietas var izjukt. Kā mēs pieliekam prātu, tā daudzas lietas var izjukt. Jā, prāts ir vajadzīgs, jā. Bet vairāk vajag uz izjūtām. Prāts jau tāpat visur pa vidu maisās. Es daudziem saku: „Prātu nepielaidiet pie attiecībām!” Sākumposmā. Ja sāksiet prātot, kāpēc, kāpēc, kāpēc. Tad visu palaidīsiet garām. Ja sāksiet analizēt, tad nekā nebūs. Ja ļausiet, lai dzīvē viss notiek, tad būs. Arī par darbu. Ja sāksiet analizēt priekšnieku, darbu, tad tur nekas labs nebūs. Tas, ko vajag ir analizēt sevi. Un domāt par sevi un sabiedrību, kā tas viss attieksies uz sabiedrību. Man bieži ir tā, ka domāju par globālām lietām. Reizumis arī par sevi, bet vairāk pieeju globāli, kā to var izmainīt globāli. Kaut kā dzīve jau pēc tam parāda.

-Ai, es nezinu, ko es Tev pateicu, ko nepateicu!

Daudz, daudz Tu man pateici. Tieši tā, kā ir.

-Iedomājies, šitie abi vispār ir mierīgi. Iedomājies? Vispār nekādas kustības nav bijušas ;)

Paldies!

Saruna ierakstīta Aizputes novadā 2017.gada 11.aprīlī.

* Aiga runā par Aizputes novada sieviešu tikšanos vēlēšanu saraksta veidošanai.